Bieži vien ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas jēdziens nepamatoti tiek sašaurināts līdz runām par koksnes vai citu meža labumu ieguvi nepārtrauktai patērēšanai. No šāda viedokļa vērtējot meža resursus, statistikas dati neliecina, ka nākotnē mūs gaidītu trūkums. Iespējams, būs jācērt jaunāki un tievāki koki. Savukārt, no koksnes resursu viedokļa raugoties, – viss it kā ir kārtībā. Problēma tikai tā, ka ilgtspējīga meža apsaimniekošana nav nepārtraukta koksnes resursu ieguve Latvijas mežos, bet arī atbildīga izturēšanās, tostarp – pret tām augu un dzīvnieku sugām, kuras nevar ne ēst, ne izmantot saimniecībā.
Normatīvajos aktos ir noteikta kārtība, kā novērtēt meža ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Skaidri de nēti seši kritēriji un trīsdesmit četri indikatori. Piemēram, kritērijam «Meža ekosistēmu bioloģiskās daudzveidības uzturēšana, aizsardzība un atbilstoša uzlabošana» ir deviņi indikatori. Gan koku sugu sastāvs, gan meža atjaunošana, gan mežaudžu dabiskums, atmirusī koksne, ainavas raksts, apdraudētās meža augu un dzīvnieku sugas un aizsargātie meži. Katru kritēriju izsaka mērvienībās – hektāros, procentos vai kubikmetros uz hektāra. Vairāki no šo kritēriju raksturojošajiem indikatoriem it kā nenes taustāmu labumu, tāpēc šķiet mazsvarīgi. Tomēr šie kritēriji ir vieni no svarīgākajiem, jo raksturo meža ekosistēmu un tajā notiekošos procesus. Sarunās ar meža jomas darbiniekiem bieži nākas pieskarties jautājumiem, kas saistīti ar aizsargājamām sugām un biotopiem. Pārsteidzoši, ka daudzi meža nozarē strādājošie nicinoši izsakās par dabas aizsardzību un biologu centieniem saglabāt retās sugas. Tad man gribas jautāt: «Kā tu vispār vari strādāt mežā, ja neesi zaļi domājošs?» Ideāla situācija būtu, ja visiem, kuri strādā mežā, būtu pietiekami liela izpratne par ekosistēmā notiekošajiem procesiem.
Zāģēt, saudzējot pārējos
Protams, arī mūsdienās ir daudz cilvēku, kuri strādā mežā un zina, kā to darīt saprātīgi – tā, lai labi būtu ne tikai cilvēkiem, bet arī mežā un tā apkārtnē mītošajām sugām. Manuprāt, daļai sabiedrības domāšana ir standartizēta un atrodas tādās kā lamatās. To var pārbaudīt, pajautājot, piemēram, cilvēka domas par to, kas, viņaprāt, ir mežs. Nebrīnītos, ja daudzi teiktu: «Mežs ir vieta, kur es varu iegūt koksni. Mežs ir domāts tam, lai mēs varētu elpot svaigu gaisu. Mežs ir vieta, kur varam salasīt ogas un sēnes.» Pieļauju, ka būtu diezgan maz tādu, kas teiktu, ka mežs ir arī mājvieta daudzām sugām. Ne vienmēr tās ir retas un aizsargājamas. Jūs taču piekritīsit, ka arī ikdienišķas sugas vēlas dzīvot un izdzīvot. Tāpēc, lai mežā varētu strādāt ilgtspējīgi, cilvēkam ir jāsaprot, kā iegūt labumus, nodarot pēc iespējas mazāk posta. Ļoti svarīgi ir atcerēties, ka mūsu darbības vai bezdarbības sekas var izpausties citās ekosistēmās.
Dzimtas izcirtums
Latvijas privāto mežu apsaimniekošanas prakse rāda, ka cilvēks, kļuvis par meža īpašnieku, bieži vien par vienīgo mērķi uzskata lielāku koksnes apjoma ieguvi pēc iespējas īsākā laikā. Tāds mērķis nosaka arī metodes. Daudzi joprojām izvēlas kailcirtes, neskatoties uz to, ka mežs ir tikai, piemēram, 10 ha liels. Nocērtot visu vai gandrīz visu īpašumā esošo mežu, cilvēks zaudē ar to saikni, ainava vairs nav atpazīstama: tur, kur agrāk auga skaistas priedes, palicis vien izcirtums; kaut kad tas kļūs par jaunaudzi, kas būs jākopj, būs jāstāda egles vai priedes. Tas prasīs investīcijas. Likumsakarīgi, ka par šādu īpašumu pamazām zūd interese. Tāpēc nereti tiek pieņemts lēmums meža zemi pārdot, bieži vien ārzemniekiem.
Kuru koku atstāt, kuru – ne
Manuprāt, loģiski būtu, ja nelielu īpašumu apsaimniekošanā plašāk pielietotu nekailciršu mežsaimniecības metodes. Nekailciršu meža apsaimniekošanas modeļa būtība ir pakāpeniska koku ciršana, radot pēc iespējas mazāku ietekmi uz meža vidi. Nocērtot visu nelielo meža īpašumu vienā piegājienā, ļoti grūti runāt par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu. Tomēr nekailciršu modeļa izvēle pati par sevi vēl neko nenozīmē. Svarīgi ir ievērot labo praksi. Visam meža apsaimniekošanas procesam jābūt vērstam uz ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas principu ievērošanu. Nepietiek ar to, ka kokus mežā izretina līdz noteiktai biezībai. Izcērtamo koku atzīmēšanas procesā jāsaprot, kāpēc izcirtīs tieši šos kokus. Jābūt skaidrībai, kādu mēs gribam savu mežu redzēt nākotnē. Katrai darbībai jābūt pamatotai. Izciršanai iezīmē caurmēru sasniegušus kokus vai to grupas, bojātos, bet komerciāli izmantojamos kokus (piemēram, ar svaigiem mizgrauža bojājumiem), kokus, kuri traucē mērķa sugas tālākai attīstībai.
Ļoti svarīgi ir izvēlēties piemērotākos ekoloģiskos kokus. Labs palīgs ir normatīvie akti, tomēr tajos ir noteiktas vien minimālās prasības. Ja noteikts, ka jāatstāj četri sausie koki, tas nenozīmē, ka nedrīkst atstāt vairāk. Bieži vien, izvācot sauso koku, meža īpašniekam ieguvums ir mazs, toties, ja koks paliek neskarts, tajā mītošajām sugām tas ir neatsverams atbalsts tālākai eksistencei. Mežam labāk, ja īpašnieks sausā koka vietā ciršanai izvēlas kādu no dzīvajiem kokiem, protams, ja tas nav potenciāli labs ekoloģiskais koks. Jā, nekailciršu mežsaimniecības principus nevar apgūt uzreiz, tāpēc meža īpašniekiem vajadzētu biežāk ciemoties pie saimniekiem, kas labi pārzina nekailciršu mežsaimniecības praksi. Ik gadu kādā no piecām Pasaules Dabas fonda demonstrējumu teritorijām notiek semināri ar objektu apskati dabā. Protams, tās nav vienīgās saimniecības, kurās praktizē nekailciršu mežsaimniecību. Tāpēc šogad «Vides Vēstis» uzsāk rakstu ciklu par dabai draudzīgu mežsaimniecību, un pirmais, kura pieredzi aprakstīšu nākamajā numurā, būs Mārtiņš Lūkins no Amatas novada Zaubes pagasta.
Raimonds Mežaks, mežkopis
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2015