Ziemeļjūra ir salām diezgan bagāta, taču viena no tām – Helgolande – ir īpaša. Helgolandiski, kas ir salas iedzīvotāju pirmatnējā valoda, Helgolande nozīmē «Svētā zeme». Aptuveni 70 km no Vācijas piekrastes jūrā no ūdens piepeši paceļas 61 metru stāvas, savdabīgas, sarkanas smilšakmens klintis. Šī ir vieta, kur, līdzīgi kā dziesmā par Liepāju, piedzimst vējš un nekad nenorimst, šeit, vērojot saullēktu vai saulrietu, šķiet, ka saule ar roku aizsniedzama. Un šī ir vieta, kur nu jau nepilnus 10 gadus laikā no novembra līdz janvāra vidum pelēko roņu mātītes laiž pasaulē mazuļus. 2008./2009. gadu mijā roņu dzimstības rādītājs bija visaugstākais pēdējo gadu laikā, un 55. ronēna piedzimšanai klāt bijām arī mēs. Tik tuvu, kā reti kur citur savvaļā.
Ir tikai divi veidi, kā ziemā nokļūt Helgolandē, – vai nu lidot ar lidmašīnu, vai braukt ar kuģīti. Par lielajiem viļņiem un satrakoto jūru, par sliktu dūšu un jūras slimību šāda brauciena laikā dzirdēti visdažādākie nostāsti. Tā kā iepriekš neko zināt nevar, uz kuģīša klāja visur izkarināti maisiņi – vemšanai. Tikai aptuveni divu stundu brauciens, un Helgolande ir klāt. Šī sala slavena ar tīru, nepiesārņotu gaisu, jo vienīgie transporta līdzekļi šeit ir neatliekamās medicīniskās palīdzības, policijas, ugunsdzēsēju un bagāžas pārvadāšanas mašīnas, kas darbojas ar elektromotoru. Pat braukšana ar velosipēdu visiem nav atļauta – šo privilēģiju bauda salas bērni rudens un ziemas mēnešos, lai to vispār iemācītos. Lai nokļūtu kur tālāk uz salas, atliek tikai viena iespēja – ar kājām. Taču, tā kā salas izmēri sasniedz tikai nieka 2,09 km², tas ir visnotaļ saprātīgs un dabu saudzējošs ierobežojums.
Pamatsala un kāpa
Helgolande faktiski sastāv no divām salām – no pamatsalas un tā dēvētās Kāpas, ko 1720. gada 31. decembra vakarā, plosoties stiprai vētrai, spēcīga straume atdalīja no pārējās salas. Tādējādi izveidojās divas salas – 900 metru viena no otras. Helgolande savulaik piederējusi gan Vācijai, gan Dānijai, gan Anglijai, bet 1890. gadā Vācijas ķeizars Vilhelms II to miermīlīgā ceļā atguva, apmainot tolaik Vācijai piederošo Zanzibāras salu Āfrikas krastos pret angļu okupācijā nonākušo Helgolandi. Bēdīgi slavena šī sala kļuva 1947. gada 18. aprīlī: lai gan Otrais pasaules karš jau bija beidzies, angļu militārās grupas mēģināja Helgolandi noslaucīt no zemes virsas, uzspridzinot tur 4610 tonnu sprāgstvielu, veicot visspēcīgāko spridzināšanu, kāda vien zināma. Tomēr sala stāv kā stāvējusi. Pretstatā pamatsalai, Kāpā raksturīga gaišām smiltīm klāta pludmale, šeit dzīvo un ļoti labi jūtas pelēkie roņi (Halichoerus grypus) un plankumainie roņi (Phoca vitulina). Savulaik roņus intensīvi medīja tauku dēļ, ko izmantoja smērvielu gatavošanai un dedzināja gaismekļos. Tādējādi 20. gadsimta sākumā dzīvnieku skaits bija krasi samazinājies. Pateicoties medību aizliegumiem, pelēko roņu skaits pēdējo 20 gadu laikā gan Baltijas jūrā, gan Ziemeljūrā atkal pieaudzis, bet kopš 1989. gada Helgolandē, Kāpā, uz dzīvi apmetusies pelēko roņu grupa, kurā pirmā mazuļa nākšana pasaulē dokumentēta 1996./1997. gadu mijā. Pēdējos gados pelēko roņu kolonija pieaugusi līdz 50-70 dzīvniekiem.
Mazuļiem nepieciešams miers
Roņu mazuļi Helgolandes salā dzimst gada tumšākajos mēnešos – no novembra līdz februāra sākumam. Tikko dzimis ronēns sver 10-14 kg, tam jau ir biezs un pūkains kažoks, kas mazuli sargā no auk-stuma un vēja. Mazie ronēni vēl nemāk peldēt, tādēļ roņu mamma dzemdību vietu izvēlas pietiekami tālu no ūdens. Roņu mātes piens ir ārkārtīgi trekns un sātīgs, tā sastāvā ir līdz pat 60% tauku, tādēļ mazulis īsā laikā pamatīgi apveļas, uzaudzē biezu tauku slāni, kas pēc 3-4 nedēļām, pazūdot biezajam kažokam, pārņem izolējošo funkciju. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka jauno roņu svars viena mēneša vecumā sasniedz jau 50 kg!
Lai tik īsā laikā sasniegtu šādu svara pieaugumu, ronēnam un viņa mammai nepieciešams miers. Sākumā mamma nemitīgi zīda, pieskata jaundzimušo un pat samīļo to, ar priekšējām pleznām izdarot glāstiem līdzīgas kustības, taču jau pēc dažām dienām barošana turpinās tikai ik pēc sešām stundām, pārējā laikā mazulis paliek viens pats. Tas, vai jaundzimušais izdzīvos un sasniegs gada vecumu, izšķiras jau pirmajās nedēļās. Šķiet, ka roneņu vienīgās rūpes par mazuli izpaužas zīdīšanā, jo jau četras nedēļas pēc mazuļa piedzimšanas tās nododas riesta priekiem, lai pēc 11 mēnešiem laistu pasaulē nākamo ronēnu. Interesanti, ka daudzas ronenes, mazuļa dzimšanu gaidot, atgriežas vietā, kur pašas dzimušas.
Aizbildniecība
Pelēkie roņi savus mazuļus laiž pasaulē tālu prom no civilizācijas, uz salām un vientuļās vietās jūras krastos. Nekur citur Vācijā savvaļā nav iespējams pieiet tik tuvu šiem dzīvniekiem kā šeit, Helgolandē, un, ja vien palaimējas, pat novērot ronēna piedzimšanu. Kaut arī tūristu plūsma ziemas mēnešos nav sevišķi liela, Vācijas dabas un jūras putnu aizsardzības organizācijas «Jordsand» biedri rūpējas, lai salas apmeklētāji, tīkojot pēc izciliem fotouzņēmumiem, neietu pārāk tuvu roņiem un netraucētu tos mazuļu zīdīšanas laikā. Iepazīstoties ar izplatīto informāciju par roņu bioloģiju un uzvedību, apmeklētājam kļūst skaidrs, kāpēc mazie ronēni tik vientuļi guļ jūras krastā un kāpēc tiem mūsu, cilvēku, palīdzība nemaz nav nepieciešama.
Lai veiktu uzskaiti un novērotu šīs konkrētās pelēko roņu kolonijas attīstību, ikviens jaundzimušais ronis saņem identifikācijas numuru. Simboliska ir aizbildniecības pār kādu no jaunajiem ronēniem uzņemšanās, un to var darīt jebkurš, kas vien to vēlas, ar nelielu ziedojumu atbalstot šīs organizācijas darbību. Laimīgas nejaušības dēļ atradāmies Helgolandes Kāpā tai dienā un stundā, kad pasaulē nāca Fricis. Nezin kādēļ man prātā iešāvās tieši šis vārds, un tā, ilgi nedomādami, kļuvām par krustvecākiem šim mazajam ronēnam. Saņēmām pat šo faktu apliecinošu dokumentu. Aizbraucot novēlējām savam krustdēlam augt lielam un stipram, būt veiklam, ķerot mencas un citas garšīgas zivis, un dzīvot garu mūžu.
Guna Noldt
Publicēts 2009.gada martā.