Guntars Dolmanis no Jaunpiebalgas «Lielkrūzēm» 2009.gadā guva skaistu uzvaru starptautiskajā konkursā «Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā». Tas nekas, ka viņš uzvarēja tikai Latvijas līmenī un lielo balvu ieguva somi. Galvenais, ka Latvijas izcilākā zaļā zemnieka pieredzē ieklausās tie, kas dzīvo pie Baltijas jūras. «Lielkrūzēs» saimnieks izveidojis varenu dīķu sistēmu, kur mīt ne tikai 15 sugu zivis, – dūņas tiek izmantotas par dabīgu mēslojumu laukiem. Pavasaros turklāt dīķi akumulē siltumu, tādēļ šeit nekad nenosalst ābeļu ziedi. Ne tikai meži, ganības un tīrumi, bet arī dīķi ir bioloģiski sertificēti. Pirmo reizi šā gada nogalē saimnieks saņems atbalsta maksājumu – divus tūkstošus latu – par gandrīz 10 ha plašo dīķsaimniecību. Šādu naudu gan var saņemt tikai tie, kas maksājuši PVN par pārdotajām zivīm un veikuši dārgus izmeklējumus laboratorijās, kur pārbaudīta zivju un ūdenstilpju veselība.
Ja saimniecība ir daudzveidīga – tur ilgtspējīgi apsaimnieko mežu, dabiski nogana pļavas, nekaisa minerālmēslus un pesticīdus, kompostē kūtsmēslus un gādā, lai virca neaiztek pa grāvīti uz upi –, tad bez prātīgas un gudras dīķsaimniecības neiztikt. Katru rudeni daļa dīķu tiek nolaista, un tad lejas dīķī veidojas auglīgu dūņu sanesumi, ko savāc, un auglības cikls turpinās: auglīgās dūņas tiek aizvestas uz tīrumiem, lai dod sparu labībai, kartupeļiem un dārzeņiem, bet uz Gauju un pēcāk uz jūru aizplūst dzidrs ūdens. Zilākai jūrai… Ja saimniecībā labi jūtas dažādu sugu pārstāvji, pati daba ziņo, ka te saimnieko ilgtspējīgi, bet pārbaudes, kas jāveic, lai to pierādītu birokrātiem saprotamā veidā, izputina zaļos zemniekus.
Mājlopi atrisina daudzas problēmas – «Lielkrūzēs» zāli plūc govslopi, savvaļas zirgi un aitas. Senatnē, kad mūsu platuma grādos mitinājās tauri, tie vienmēr uzturējās ūdeņu tuvumā un pie reizes noēda augus krastos. Tāpēc Guntars uzskata, ka regulāra noganīšana atrisina daudzas ūdenstilpju problēmas. Izrādās, ka govīm, līdzīgi kā aļņiem, garšo ūdensaugi, tādēļ tās gatavas brist līdz kaklam ūdenī pēc ūdensrozēm. Liellopi ar gardu muti apēd arī citus ūdensaugus, tā, paši to pat neapzinoties, gādājot, lai saimnieka dīķi neaizaugtu. Daudzi šķendējas un lād bebru invāziju Latvijā. Arī «Lielkrūžu» vecupēs tie mēģina ieviesties, bet lielie zālēdāji lielajiem grauzējiem pamatīgi maitā dzīvi – tie ne tikai noēd bebru iecienīto zāli un atvases, bet arī nesaudzīgi bradā pa viņu māju jumtiem. Guntars uzskata, ka upju aizsargjoslas bieži vien ir bebru bardaka joslas, nevis kalpo ūdenstilpes pasargāšanai no lauksaimniecības piesārņojuma. Turklāt biezie brikšņi noēno ūdens virsmu, mazinot bioloģisko daudzveidību.
Daudzas zivis ir augēdājas un labprāt mielojas ar planktonu un ūdensaugiem. Savukārt ālanti un foreles ar prieku izbauda kukaiņu bioloģisko daudzveidību un medī visu, kas atlido no pameža, pļavām un tīrumiem. Daudz laba ūdenstilpē var paveikt arī ūdensputni. Tā kā «Lielkrūzēs» nekad nav medītas pīles, putni, kas vairākās paaudzēs te šķīlušies, zina, ka ir drošībā, un nodod šo labo ziņu arī citiem sugas brāļiem. Turklāt – jo lielāks ūdensputns, jo vairāk izravē un atbrīvo dzīves telpu zivīm. Guntars nebeidz vien slavēt gulbju labo ēstgribu.
«Lielkrūžu» saimnieks jau no bērnu dienām interesējas par putniem; iepretī virtuves logiem ir gaigalu būri, un visa ģimene ar aizrautību gaida, kad gaigalu mazuļi pavasarī lēks no tiem laukā, lai dotos savā pirmajā peldējumā.
Guntars netur ļaunu prātu uz putniem, kas medī zivis. Lepojas ar zivjērgli un slavē dižo putnu par zaļo izvēli, ka šis, tāpat kā mazais ērglis (labs grauzēju mednieks), ligzdo «Lielkrūžu» mežos. Zivjērglis ir labs sanitārs – izķer vārgās un neveiklās zivis. Turpretī makšķernieki vienmēr cenšas notvert visizcilākos dīķa eksemplārus.
Uz Jaunpiebalgu atlido arī pa kormorānam, bet tas Guntaru nebiedē – jūras kraukļiem tīkamāki lielie publiskie dīķi ar vienāda jeb paceļama izmēra zivīm.
Zivju gārņiem «Lielkrūzēs» lāgā nepatīk: tā kā pļavās un tīrumos ligzdo ķīvītes, nelūgtiem spārnaiņiem dzīve tiek padarīta neciešama – cekulainie melnbaltie putniņi ligzdošanas laikā visādi cenšas pasargāt augsnes bedrītē sadētās oliņas, gan kliedzot, gan pikējot uz visiem, kas gadās tuvumā. Tā kā turpat ligzdo retās kuitalas, šo aizsardzību izmanto arī tās. Tikpat neiecietīgi pret kaimiņiem ir upes zīriņi, kas labprāt ligzdo uz jauno dīķu oļainajām saliņām. Tie reizēm patramda ūdrus, kam arī zivis garšo.
Guntars Dolmanis visu mūžu turējies pie pārliecības, ka tikai gudrai sugu un dabisko procesu savstarpējās ietekmes izpratnei ir spēks. Katrai sugai uz mūsu planētas ir sava vieta un nozīme. Ja bioloģiskais zemnieks, kuram ir arī ūdenssaimniecība, darbosies neprātīgi, viņš pats sevi iznīcinās, jo šādā saimniecībā ir vispilnīgākais barības vielu aprites cikls, nekas neaiziet postā. Ja te kaut vienā posmā tiks lietotas ķimikālijas, viss gadu gaitā akumulēsies – un beigu galā vesels nebūs neviens. «Lielkrūzes» ir labs piemērs tam, kā ar gudru pieeju dabas resursiem ražot tirgum pārtiku, saglabājot gan bioloģisko daudzveidību, gan tīru ūdeni.
Anitra Tooma
Publicēts 2009.gada decembrī.