Senatnē kadiķi lietoja dažādu slimību, piemēram, holēras, kuņģa iekaisuma, mēra un pat melanholijas, ārstēšanai. Viduslaiku Eiropā to nereti godināja, noņemot cepuri garāmejot. Kā vēsta hronikas, par kadiķa nociršanu draudēja pat pakāršana. Kopš senās Ēģiptes laikiem tas sargā cilvēkus un lopiņus ne vien no baciļiem, bet arī raganām, ļaunas acs un vienkārši sliktiem cilvēkiem. Ēcis, kadeģis, ēcesis, ērcis, ērķis, paeglis, paegle, – katrā novadā atradīsim citu vārdu Zviedrijas kadiķim Juniperus communis, kura lielākā un veselīgākā audze Latvijā meklējama Kuldīgas rajona Gudenieku pagastā.
Kad, ceļojot pa Kuldīgas rajonu, esat apskatījuši Ēdoli un Īvandes muižu, pabijuši pie Zvirgzda ezera vai izbaudījuši seno kuršu valodas atblāzmu vietvārdos un suitu dziesmās, ir laiks iepazīt vienu no savdabīgākajām Kuldīgas rajona dabas teritorijām – dabas liegumu «Gudenieku kadiķu audze». Braucot no Kuldīgas caur Basiem, to iespējams sasniegt nepilnas pusstundas laikā. Apmeklētāju ērtībai dabas lieguma teritorijā izveidotas divas izziņas takas, ko papildina informācijas stendi.
Pašiem sava ciprese
Zviedrijas kadiķis ir vienīgā Latvijā savvaļā augošā kadiķu suga. Kadiķis ir pieticīgs prasībās pret augsni un labi pacieš ziemas salu, tomēr tam nepieciešama saule un tas ir neizturīgs pret atmosfēras piesārņojumu. Latvijā kadiķi visbiežāk sastopami priežu mežu pamežā, izcirtumos, norās, kāpās, kaļķainās pļavās, parasti gaišās un sausās vietās.
Ciprešu radinieks kadiķis var sasniegt 15 m augstumu un vairāk nekā 600 gadu vecumu, tas aug ļoti lēni. Mūžzaļo krūmu nereti veido vairāki stumbri. Kadiķis ir divmājnieks – vīrišķie kadiķi pavasaros atšķirami pēc gaišajiem ziediem, bet sievišķajos pēc apputeksnēšanās nogatavojas tas, ko mēs, no botāniķu viedokļa, mēdzam neprecīzi dēvēt par kadiķa ogām. Patiesībā tie esot kadiķa čiekuri, kas satur ievērojamu daudzumu aromātisku sveķu.
Cita daba
Lai gan Gudenieku dabas lieguma platība ir salīdzinoši neliela – tikai 106 ha –, tomēr šeit sastopami visdažādākie biotopi: kadiķu audzes, krūmāji, priežu, apšu un bērzu meži, sausas un slapjas pļavas, virsāji, mājvietas, dīķis, bebraine. Jāpiebilst, ka kadiķu audzes pļavās un virsāji ir ne vien Latvijas, bet arī Eiropas mērogā apdraudēti, tādēļ aizsargājami biotopi.
Dzīvotņu daudzveidība ir cieši saistīta ar augu valsts daudzveidību. Gudeniekos botāniķi gan atraduši tikai dažas aizsargājamas augu sugas, tomēr to daudzveidība šeit ir ievērojama. No retiem un aizsargājamiem augiem minams gada staipeknis, zaļziedu naktsvijole un stāvlapu dzegužpirkstīte. Tomēr jāsaprot, ka ne vienmēr aizsargājamo sugu skaits ir īstā un vienīgā mēraukla kādas teritorijas dabas vērtību un ekoloģiskās unikalitātes apzināšanai. Tāpat ir ar putniem. Krūmāji, ar kuriem mēs cenšamies tikt galā, lai saglabātu kadiķu audzes, rudeņos ir pilni ar putniem – mežastrazdiem, svilpjiem, dižknābjiem –, ko te atvilina kadiķu, pīlādžu, vilkābeļu un irbeņu ogas. «Parasti» krūmi, «parasti» putni, bet kopā – skaņas un krāsu daudzveidība! Šo daudzveidību pa-pildina arī aizsargājamās spožās skudras un sarkanspārnu siseņi jeb parkšķi, dzērves un «ainavu arhitekts» bebrs. Ja, apmeklējot Gudenieku kadiķu audzi, nonāksiet līdz aitu aplokam, varēsiet iepazīt bebra saimniecību – māju, takas, dambi un pieliekamo kambari.
Kadiķu kultūra
Vārda «kultūra» izcelsme meklējama latīņu valodā – jēdziena cultura nozīme cieši saistīta ar lauksaimniecības aktivitātēm, zemes apstrādi. Šodien mēs kultūru liekam vienā plauktiņā ar mākslu, runājam par mūzikas kultūru, augsto kultūru un tamlīdzīgi. Tomēr joprojām valodā saglabājusies arī vārda senākā nozīme, un mēs lietojam vārdu savienojumus lauksaimniecības kultūra, kultūras ainava. Lūk, šie pēdējie divi pierastie jēdzieni apvienojumā slēpj sevī vēl vienu nozīmi. Lielākā daļa Latvijas kadiķu audžu veidojušās cilvēka darbības rezultātā – uz kādreizējām lauksaimniecības zemēm.
Vēsturiski Gudenieku pagastā un lielākajā daļā Rie-tumkurzemes galvenā lauksaimniecības nozare bijusi zemkopība, tomēr ļoti nozīmīga bija arī aitkopība. Kadiķu asās skujas un ogas lopiņiem diez ko nepatīk, tāpēc tie nograuž visu, kas ēdams, atstājot kadiķus neskartus un radot tiem piemērotus apstākļus augšanai – neļaujot atklātajām ganībām aizaugt un sauli mīlošos kadiķus noēnot, kā arī uz augsnes nobirušās sēklas iemīdot zemē. Pēc tam, kad aitkopība panīka, pļavas vairs netika noganītas un pamazām sāka aizaugt ar krūmiem un ko-kiem. Tāpēc, domājot par unikālās dzīvotnes saglabāšanu, kļūst skaidrs, ka Gudeniekos, tāpat kā daudzās citās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, cilvēka saprātīga saimnieciskā darbība ir ne vien vēlama, bet dabas vērtību saglabāšanai pat nepieciešama.
Kadiķu veselība
2001. gadā, izstrādājot Gudenieku dabas lieguma dabas aizsardzības plānu, tika konstatēts, ka vietām kadiķus inficējusi vilkābeļu-kadiķu rūsas sēne Stigmina juniperina, kas izraisa skuju nokalšanu. 2005. gadā augu aizsardzības speciālisti veica Gudenieku kadiķu audzes veselības stāvokļa novērtējumu (rezultāti pieejami Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā http://www.dap.gov.lv sadaļā «Pētījumi»). Pārbaužu laikā sēne nedevās rokā, taču nākamajā gadā tā parādījās visur. Speciālistu diskusiju rezultātā secinājums bija viens: ja kadiķiem tiks nodrošināti labi augšanas apstākļi – pietiekams apgaismojums, mitruma režīms –, tad sēne tiem nespēs kaitēt. Līdzīgi kā cilvēkiem – arī mums dažādi slimību vīrusi ir visapkārt, bet saslimst tikai novājināti organismi.
Līdztekus kadiķu veselības vērtējumam tika veikts arī cits pētījums – vai nokaltušajiem kadiķiem ir kāda cita vērtība, piemēram, cik nozīmīgi tie ir kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem. Saskaņā ar pētnieku viedokli, izcērtot nokaltušos kadiķus, nav paredzama negatīva ietekme uz bezmugurkaulnieku sugu daudzveidību (rezultāti pieejami Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā http://www.dap.gov.lv sadaļā «Pētījumi»).
Ar kadiķu sētuvi kaklā? Vēl ne.
Gudenieku kadiķu audze ir lielākā kadiķu audze Latvijā un citu vidū izceļas ne vien ar aizņemto platību (dabas lieguma teritorija ir 106 ha), bet arī ar audzes stāvokli. Vecākajiem kadiķiem te ir vismaz 50-70 gadu, lielākie sa-sniedz pat 8 metru augstumu. Lielākais Gudeniekos līdz šim atrastais kadiķis aug lieguma ziemeļu daļā. Pie zemes tas sadalījies četros stumbros, stumbra apkārtmērs ir 80 cm. Veselīgas, zaļojošas kadiķu audzes ir lieliska liecība par Latvijā daudzviet vēl neskarto dabu, jo, kā jau minēts, kadiķi ir neizturīgi pret apkārtnes piesārņojumu.
Par bargu naudu pasaulē tiek īstenoti kadiķu audžu atjaunošanas projekti vietās, kur tās kādreiz iznīcinātas vai iznīkušas. Tiek sētas sīkās sēkliņas, rūpīgi audzēti stādi, atjaunotas degradētās dzīvotnes, cerot, ka ar laiku tajās atgriezīsies kaut daļa kādreizējās daudzveidības. Latvijā un arī Gudeniekos pagaidām cenšas tikt galā ar vienkāršākām un lētākām metodēm – izcērtot krūmus, tā nodrošinot kadiķus ar nepieciešamo gaismu; tiek mēģināts atjaunot arī aitu ganīšanu.
Šķiet, Gudeniekos pagaidām viss ir kārtībā. Pavasaris ir klāt, dzērvju ligzdā silst olas, no zemes spraucas naktsvijoles, nenogurstoši skandina varžu koris, bebrs pārbauda savu būvju izturību, atkal lodā, dūc un sisina lielie un mazie kukainīši. Pavalstnieki ir modušies, un Gudenieku kadiķu karaliste gaida apmeklētājus – savus vērīgos un saudzīgos apbrīnotājus.
Ilze Salna
Publicēts 2007.gada aprīlī.