Pirmo reizi Gunārs Dukšte pacēlās gaisā savā 40 gadu jubilejā 4. aprīlī ar balonu «Vinnijs», šogad 4. aprīlī plkst. 15.00 notiks viņa fotoalbuma atvēršanas svētki Rīgā, Dabas muzejā. 22 gadu laikā vēji Gunāru nesuši no Ziemeļpola līdz Austrālijai, no Japānas līdz Meksikai, pāri Alpu grēdām un daždažādiem dabas brīnumiem, tomēr Latvijas gleznas Gunāram ir vismīļākās. Fotografēt no gaisa viņš sāka, kad parādījās digitālie fotoaparāti, jo tad fotografēšanu var apvienot ar pilota un kapteiņa pienākumiem. Man šķita, ka tik brīnišķīgas bildes var nofotografēt tikai ar dārgu un smagu fototehniku, bet Gunārs kliedē manus maldus, paziņodams, ka bildes top ar nelielu amatierkameru Olympus. Ieraugot ko interesantu, viņš veikli nospiež pogu un turpina sadarboties ar gaisa strāvām, lai lidojums pārējiem būtu ne tikai neaizmirstams, bet arī drošs.
Gunārs saka: «Man nākas būt divu kungu kalpam – kontrolēt balona lidojumu un nospiest fotoaparāta slēdzi īstajā brīdī. Balona priekšrocība ir tā, ka tas pārvietojas lēni un nevibrē kā citi lidaparāti. Visi profesionālie fotogrāfi un filmētāji ir sajūsmā, kad tiek gaisa balonā. Daba sagādā brīnišķīgus skatus jebkurā gadalaikā. Man ļoti patīk maija otrā puse, kad zaļums sprāgst vaļā. Tikpat grezns ir rudens lapu košums. Vasaras brīnumu cilvēki mazāk izjūt un novērtē, bet tad sanāk izcilas miglas bildes, ziemā – melnbaltās grafikas.
Vadot balonu, man viss jādara zibenīgi: jāierauga sižets, jāpaķer aparāts un jāpaspēj nospiest pogu. Mierīgāk ir, ja kāds students mācās lidot un es esmu devies līdzi kā skolotājs. Es atturos sevi saukt par fotogrāfu, tās ir manas kā pilota vizuālās piezīmes, kur pie ksēju vietas, atsaucu atmiņā situācijas, cilvēkus, ar kuriem esmu bijis kopā.
Lidojuma laikā man visu laiku jāsadarbojas ar dabu, jo balons ir kā pieneņpūka vējā, tam nav stūres, es varu to tikai pacelt augstāk un nolaist zemāk. Pie zemes vējš var pūst, piemēram, no ziemeļiem uz dienvidiem, bet, paceļoties augstāk, vēja virziens mainās. Sadarbojoties ar gaisa straumēm, varu lidot pa apli un piezemēties apmēram turpat, kur lidojums sākās. Gaisa plūsmu pazīšana ir ļoti svarīga, plānojot lidojumus. Man patīk, ka, lidojot ar balonu, tu kļūsti par dabas sastāvdaļu, tu esi Dievam uz plaukstas».
Nupat SIA «DUE» izdevusi Gunāra Dukštes gaisa bilžu albumu «Lidojumā! Pieskārieni Latvijai». Manuprāt, tas ir skaistākais albums par Latviju, kāds vispār bijis. Gaisa gleznas sakārtotas pa gadalaikiem, un katru no tiem aizsāk Gunāra dzīvesbiedres, rakstnieces Ingas Ābeles izjūtu raksts. Un Inga zina, kā tur, augšā, ir, jo arī viņa pati ir gaisa balona pilote. Skaisto bilžu procents neesot liels, bet viena otra esot sanākusi «tīri tā neko», pieticīgi atzīst Gunārs un teic, ka labu kadru pa šiem gadiem sakrāts nu jau vairāki tūkstoši. Strādājot pie grāmatas, esot bijis ļoti grūti veikt bilžu atlasi, – es jutos līdzīgi, izraugoties fotogrāfujas šim žurnālam. Tāpēc iesaku iegādāties šo brīnišķīgo grāmatu un izjust, kādas ainas paveras putniem. Raugi pēc albuma grāmatnīcās, bet, iespējams, vislētāk to var nopirkt mākslas salonā, kas atrodas pagrabiņā Vecrīgā, Jāņa baznīcas pagalmā. Vai sazinies arī ar izdevēju vietnē due.lv
Visu rakstu kopā ar Gunāra fotogrāfijām skatiet pdf formātā VV 02/2014