Droši vien ne jau man vienam bērnības iespaidi par vilku veidojās no pasakām. Vilks ir tas, kurš iesaldē savu asti āliņģī, draud trim sivēntiņiem vai apēd Sarkangalvīti ar visu vecmāmiņu. Brāļi Grimmi nebija oriģināli, ja runājam par kāda aprīšanu. Senajos skandināvu mītos aprakstīts milzu vilks Fenrirs, kurš galu galā aprija pašu galveno dievu – Odinu. Dažu tautu ticējumi vēsta, ka vilki pēc Dieva pavēles varot aprīt pat velnus, vēl vairāk – citu tautu mītos vilku bari debesīs dzenā Sauli un Mēnesi. Un kā gan citādi, protams – ar nolūku tos aprīt.
Seno ziemeļnieku dievu Odinu visu tā dzīvi pavadīja divi vilki – Freki un Geri. Laikam te meklējams izskaidrojums tam, kāpēc vilkus sauc par Dieva suņiem. Arī senās Ēģiptes dievībām bijuši uzticamie vilki. Senajos ticējumos vilks bieži saistīts ar pārdabisko aizkapa dzīvi. Reizēm ticējumi domāti praktiskai lietošanai. Piemēram, slāviem ir ticējums, kuru var izmantot jebkurš sēņotājs, proti, ja savā ceļā satiec vilku, ātri nosauc triju savu mirušo senču vārdus, un vilks tevi neaiztiks. No savas puses atļaušos piebilst – jo skaļāk radinieku vārdus sauksiet, jo ātrāk vilks jozīs prom…
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 06/2014
Vilnis Skuja