Dažu gadu laikā mežacūka kļuvusi par Latvijā ļoti pazīstamu zvēru, jo, izrādās, arī sliktas ziņas var vairot popularitāti. Tagad visi zina, ka mežacūkas mīt pat Rīgā, kas pirms dažiem gadu desmitiem šķistu neiespējami, un Kurzemē nu ir lielākais šo zvēru populācijas blīvums Latvijā, kāds te nekad vēsturē nav pieredzēts. Bet tā nav bijis vienmēr. Izzināt pagātni palīdz arheoloģija. Seno cilvēku apmetņu vietās atrodami daudzu dzīvnieku kauli. Domāju, nav vajadzības skaidrot, kāpēc tie tur ir. Pēc atrasto kaulu daudzuma var spriest, cik izplatīta bijusi kāda medījamo dzīvnieku suga senatnē. Igauņu paleozooloģe Lembi Leugas raksta, ka senākie mežacūku kauli tagadējās Igaunijas teritorijā atrasti Pulli apmetnē pie Pērnavas upes. Atradums liecina, ka mežacūkas te ēstas jau pirms 10 700–10 500 gadu, un tas ir par dažiem gadu tūkstošiem agrāk, nekā tika uzskatīts līdz šim. Tā kā Latvija atrodas uz dienvidiem, skaidrs, ka arī mūsu zemīti tais tālajos laikos apdzīvoja rukši. Pirms 8000–5000 gadu, kad Baltijā valdīja kaut kas līdzīgs Vidusjūras klimatam un zemi klāja platlapju meži, mežrukši piedzīvoja savus zelta laikus. Igauņu pētniece raksta, ka akmens laikmetā jeb aptuveni pirms 3800 gadu mežacūkas pazuda no tagadējās Igaunijas teritorijas, un to saista ar klimata pārmaiņām. Arī bronzas laikmetā, tas ir, pirms 3800–2500 gadu, mežacūkas Baltijā bijušas reti sastopamas. Toties vēlajā dzelzs laikmetā jeb pirms 1700–1200 gadu, kad klimats atkal kļuva maigāks, cūku skaits pieauga. 14. gadsimta sākumā klimats atkal kļuva aukstāks. Īpaši skarbs tas bija 17. un 18. gadsimtā, un mežacūkas kārtējo reizi pazuda no tagadējās Igaunijas teritorijas. Latvijas teritorijā mežacūku populācija saglabājās ilgāk, bet jau 19. gadsimtā mežacūka vairs netika uzskatīta par pastāvīgu mūsu faunas locekli.
Igaunijā cūkas atgriezās tikai pagājušā gadsimta 30. gados. Latvijā tas notika mazliet agrāk, bet straujš populācijas pieaugums sākās tikai pagājušā gadsimta trešajā desmitgadē. Latvijā mežacūku populācijas atjaunošanā liela nozīme bijusi briežu dārzos audzētajiem dzīvniekiem, un to populācijas pirmsākumi meklējami Kurzemes briežu dārzos. Zlēku un Tārgales muižas mežos Pirmā pasaules kara laikā izlaisti dzīvnieki, kuri pagājušā gadsimta sākumā ievesti no Polijas. 1940. gada pavasarī Latvijā bijušas 947 mežacūkas.
Ienākas kā odziņas
Mežacūka ir viens no mūsu faunas lielākajiem zvēriem. Liela kuiļa svars var pārsniegt ceturtdaļtonnu. Zvērs ir ļoti ātrs un veikls, bruņots asiem ilkņiem. Dzīvo pa vienam vai baros. Cūku barā valda matriarhāts. Baru veido viena vai vairākas sivēnmātes ar saviem tā gada sivēniem un jaunuļiem no iepriekšējiem metieniem. Baru vada pieredzējusi cūka. Savus barus var veidot arī pērnie jaunuļi, bet tie nav pastāvīgi. Vecie kuiļi dzīvo pa vienam un baram pievienojas tikai riesta laikā. Vairāki sivēnmāšu bari apdzīvo vienu teritoriju, saglabājot savu sociālo identitāti. Baru struktūra mainās tad, kad baram pievienojas jaunuļi vai riesta laikā kāds kuilis.
Uzskata, ka riesta sākumu nosaka tumsas un gaismas attiecība diennaktī. Vēlā rudenī sākas mežacūku riests. Šai laikā kuiļi pievienojas vai tikai uzturas cūku bara tuvumā. Riesta laikā kuiļus barība interesē maz – to domas saista cūkas, un šāda rīcība atstāj sekas, proti, riestam beidzoties, kuilis var svērt pat par ceturtdaļu mazāk nekā riesta sākumā. Kāre pēc cūkas liek kuiļiem sekot cūku baram. Saožot pāroties gatavu cūku, suķis sāk viņu dzenāt. Cūka jau nekur īsti necenšas aizbēgt un skrien pa apli, līdz, kuiļa neatlaidības savaldzināta, padodas. Cūkas barā nemeklējas visas reizē, tās ienākas kā odziņas cita pēc citas, tāpēc visu nosaka kuiļa potence, kas, protams, ir ierobežota. Gribētāju uz galvenā cūku mīlētāja vietu ir daudz, un, lai tiktu pie patīkamā pienākuma pildīšanas, kuiļi izcīna pamatīgus cīniņus. Tie ir bruņojušies ilkņiem – asiem kā nažiem, un, lai cits citu neapkautu, riesta laikā tiem krūšu kurvja un vēdera sānus sedz īstas bruņas – zemādas saistaudu un taukaudu veidojums ir grūti griežams pat ar nazi. Tomēr tas pilnībā nepasargā bruņu nēsātāju no savainojuma. Nācies redzēt kuiļus, kam bruņa sašķērēta līdz ribām un situāciju glābj tikai biezais tauku slānis, kas neļauj
caurdurt cīnītāja krūšu kurvi un noslāpt. Sāncenšiem satiekoties, tie kādu brīdi paietas blakus, līdz viens uzgrūžas otram ar plecu un tad, pacēlušies pakaļkājās, mēģina viens otru apgāzt, turot atvērtu iespaidīgo muti un ķeksējot viens otru ar atžiebtajiem ilkņiem. No malas vērojot, skats nemaz neliekas tik briesmīgs, bet, sasummējot kuiļa ilkņu asumu ar milzīgās galvas masu, iegūstam baisu ieroci. Cīņu bieži pavada skaļa rēkoņa un draudīga urkšķēšana, kuru var dzirdēt pa lielu gabalu.
Mazuļu laiks
Pie cūku aplekšanas tiek stiprākie un neatlaidīgākie. Tomēr arī tiem, kuri nav tikuši pie cūkām «pirmajā kārtā», var paveikties vēlāk. Pāroties gatava kuiļa siekalu smārds satur feromonu, kurš rosina mātīšu meklēšanās sākumu. Ja laika apstākļi labi un barības diezgan, labi uzbarojušās jaunās cūciņas var meklēties jau astoņu mēnešu vecumā pavasarī. Tādā gadījumā tām sivēni dzimst vasaras beigās vai pat rudenī.
Grūsnība ilgst aptuveni četrus mēnešus. Īsi pirms dzemdībām topošā sivēnmāte pamet baru un kādā nomaļā vietā ierīko dzemdību ligzdu, kuru bagātīgi izklāj ar zāli, niedrēm, viršiem, jaunām eglītēm, kas nu tuvumā ir vieglāk pieejams. Bieži vien midzenis tiek apklāts ar lielākiem zariem, zāļu un niedru kušķiem, kuri veido tādu kā jumtu. Dažu stundu laikā 4–7 sivēnu bars ir sadzimis. Jaundzimušie sver aptuveni kilogramu. Tie ir strīpaini, un māte tos baros ar pienu 3–4 mēnešus. Ap to laiku, kad sivēni beidz zīst māti, tie vairs nav strīpaini. Aptuveni divu nedēļu vecumā mazie sāk ēst cieto barību, piemēram, sliekas un kukaiņu kāpurus. Cūkas ir visēdājas. Tās ēd pazemes sēnes, augu pazemes daļas, vasu un augļus. Ievērojama vieta cūku ēdienkartē ir sliekām, kukaiņiem un to kāpu
riem. Netiek smādēti arī augsnē dzīvojošie grauzēji. Ēd arī maitu, jo īpaši ziemā.
Kuiļa miga skudru pūznī
Mežacūkas ir gudras un ātri mācās, tas ļauj pielāgoties dažādiem apstākļiem un izmantot situācijas sev par labu, piemēram, aukstās, sniegainās ziemās cūkas var atpūsties nomaļos šķūņos. Daudzās Eiropas valstīs izveidojušās pilsētas populācijas, kuras nebaidās no cilvēka. Tur, kur mežacūkas netraucē, tās ir aktīvas arī dienā. Vietās, kur cilvēks sastopams bieži, vai tur, kur notiek intensīvas medības, cūkas ir aktīvas diennakts tumšajā laikā. Mežacūkas atpūšas ilgi – pat pusi diennakts tās var pavadīt, mierīgi guļot kādā nomaļā vietā savās migās, kas bagātīgi izklātas ar zāli, niedrēm, sīkkrūmiem, mazām eglītēm u.tml. Vasarā, kad zeme silta, cūkas guļ vienkārši zemsedzē izveidotā garenā iedobē. Kuiļi, kuri dzīvo atsevišķi, aukstajā laikā par gultasvietu bieži izvēlas skudru pūžņus, jo visas skudras aizgājušas pazemē un pūznī ir sauss. Pati «gultas» uzklāšana arī ir viegla un ātra – jālien tik no viena gala iekšā. Kas par to, ka skudrām vasarā nāksies pamatīgi nopūlēties, lai savestu pūzni kārtībā?
Mātes ģimeņu izmantotā teritorija ir mazāka nekā kuiļiem, un tās parasti uzturas lielākās biežņās nekā tēviņi, jo īpaši mazuļu laikā. Baru teritorijas pārklājas. Savstarpējā pārklāšanās pieaug, samazinoties barības daudzumam, piemēram, ziemā. Kuiļa teritorijā parasti ietilpst vairāku mātīšu ģimeņu teritorijas. Lielākos attālumos pārvietojas pieaugušie, vientuļie tēviņi un jaunās cūciņas, kā arī kuilīši otrajā dzīves gadā. Interesanti, ka jaunās mežacūkas pamet dzimto teritoriju arī tad, ja tur vēl ir pietiekami daudz barības. Tomēr bieži vien tieši barības trūkums spiež mežacūkas pēkšņi doties tālākos klejojumos, un, ja jaunajā vietā ir gana ēdamā, tās atpakaļ neatgriežas.
Peldus pēc zīlēm
Reizēm mežacūkas dodas garākos gājienos uz vietām, kur ir pavirši novākti labības vai kartupeļu lauki, ozolzīles zem ozoliem. Ozolzīļu ražas gados mežacūkas, piemēram, peld uz Moricsalu Usmas ezerā. Vēlāk, kad zīles apēstas, tās salu pamet. Reizumis mežacūkas pārvietojas ļoti lielos attālumos. Polijā kāda iezīmēta mežacūka atrasta 250 km attālumā no dzimtās vietas.
Mežacūku diennakts gājiena maršruts bieži ir apļveida. Igaunijā mežacūku bariņi regulāri pārvietojas peldus no vienas mazās saliņas uz otru. Arī Irbes šaurumā zvejnieki šad un tad sastop peldošas mežacūkas. Esmu novērojis un pat nofotografējis mežacūkas, kuras vasaras naktī sava prieka pēc peldas jūrā, gūstot spirdzinājumu un remdējot asinssūcēju kukaiņu radīto niezi. Arī šogad Ziemeļkurzemes piekrastē dažādās vietās izskalotas deviņas noslīkušas mežacūkas. Tas apliecina, ka cūkas ir lielas peldētājas, jo arī cilvēku vidū biežāk noslīkst labi peldētāji.
Mēra ēnā
Latvijas mežacūku populāciju piemeklējusi nelaime, ar kādu tā nekad agrāk nav saskārusies, – Āfrikas cūku mēris (ĀCM). Tas neapšaubāmi turpmākajos gadu desmitos pilnīgi izmainīs mežacūku dzīvi. Latvija ir pārāk maza, lai mēs varētu cerēt uz kādu izolētu vietu, kurai mēris ies ar līkumu. Labā ziņa ir tāda, ka acīmredzot visas cūkas neizmirs, jo neliela daļa dzīvnieku nenomirst un kļūst rezistenti. Nelaime tikai tā, ka šī spēja netiek ģenētiski pārmantota. Literatūrā atrodamas ziņas, ka izdzīvo aptuveni 5% saslimušo dzīvnieku. Kā skaidro PVD dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības daļas vecākais eksperts Mārtiņš Seržants, Eiropā par ĀCM vēl aizvien zināms maz. Vīruss ātri mainās, tāpēc nav iespējams izstrādāt vakcīnu. Šajos gados Latvijā savāktie dati sniedz lielu ieguldījumu slimības izpētē Eiropas mērogā. Turklāt katrā ĀCM skartajā valstī ir speci ski apstākļi, kas nosaka epizootijas norises gaitu.
Pašlaik mēs esam evolūcijas procesa liecinieki. Vīruss ir iznācis no Āfrikas un nokļuvis jaunos apstākļos, savukārt mežacūkas sastapušās ar līdz šim neredzētu briesmīgu slimību. Līdzīgi kā Amazones indiāņus, kuri dzīvo izolēti, tālu džungļos, var nogalināt kāds mums, pārējai cilvēcei, mazkaitīgs, tikai iesnas izraisošs vīruss. Vīruss neapšaubāmi evolucionē, un evolucionē arī mežacūkas organisms. Šajā procesā vīrusam būtu jākļūst mazāk nāvējošam, jo tā interesēs nav ātri nogalināt visas cūkas, bet mežacūkai jākļūst izturīgākai. Āfrikā, kur vīruss dzīvo savā «dabiskajā» vidē, cūku dzimtas zvēri ar to slimo salīdzinoši vieglā formā, un, domāju, tas pats ar laiku notiks arī Eiropā, tikai pielāgošanās process var ilgt gadu desmitiem vai simtiem.
Vilnis Skuja
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 06/2015