Latvija ik gadus izdveš no 20 līdz 80 kilotonnām skābo gāzu, bet Eiropa kopumā līdz 30 megatonnām. Oglekļa dioksīds Eiropā tiek izmests gaisā vēl lielākos apjomos, aptuveni trīs gigatonnas gadā. To daudzumu Eiropā pēc simts gadiem prognozē jau 36 gigatonnas, Latvijā – 24 megatonnas. Tiešām, gigatonnas Zemei ir pārāk gauži, jo galvenais pašattīrīšanās mehānisms – meži, piemēram, ASV jau kopš gadsimta vidus tiek vairāk izcirsti nekā iestādīti. Arī Amazones lietus meži tiek cirsti bez mitas, bet Malaizijas meži deg jau pāris gadu no vietas, kļūstot par lielāko ekoloģisko katastrofu visā cilvēces vēsturē.
Vides zinātņu nozare vēl nebija radusies, kad 50.gados Zviedrijas dienvidu ezeros izzuda daudzas zivju sugas. Līdz pat 60.gadiem zinātnieki lauzīja galvu neizpratnē, līdz pamanīja, ka ezeros par vairākām vienībām pazeminājies pH līmenis, tie kļuvuši skābāki. Tāpat arī augsne. Bet mežos apdegušas lapas un jo īpaši skujas. Zviedrijas laukos samazinājusies lauksaimniecisko kultūru ražība, bet pilsētās bojājas arhitektoniskās detaļas, skulptūras. Dzeramajā un grunts ūdenī iegūst mobilitāti (atbrīvojas) iepriekš saistītie metāli – alumīnijs, hroms, svins, varš un citi, ūdens kļūst kaitīgs veselībai. Iemesls šīm parādībām bija kopīgs – fosilo kurināmo lielpatēriņš. Skābās gāzes, kas rodas fosilā kurināmā sadegšanas rezultātā, pēc dažādām reakcijām atmosfērā veido sērskābi un slāpekļskābi, kas nolīst skābā lietus veidā.
Fosilā kurināmā lielpatēriņš pakārtoti ietekmē globālo pasiltināšanos. Zināms, ka siltumnīcas efektu izraisa tā saucamās siltumnīcas efekta gāzes (SEG), kas daļēji satur arī fosilā kurināmā radītos izmešus, piemēram, 3/4 CO2 izmešu rodas tieši no fosilajiem kurināmajiem – naftas produktiem, tostarp arī mazuta, arī no kūdras un oglēm. Fosilie kurināmie satur oglekli, tādējādi iesaistot arvien vairāk oglekļa globālajā apritē. Ik desmit gadus temperatūra pasaulē pieaug par 0,2 oC (Japānā) līdz 0,6 oC (Spānijā). Pasiltinoties klimatam, kūst polāro ledāju cepures. Kad izkusīs polu cepures, tad, iespējams, applūdīs daudzi kontinenti.
Trešais fosilo kurināmo efekts dažus izbrīnīs, jo tie ir ozona caurumi. Tos pamatā veido OSNV vielas – kas ir saldēšanas tehnikā, aerosolos un putumateriālu tehnoloģijās lietotie freoni, ugunsdzēsības vajadzībām ražotie haloni, piemēram, metilbromīds. Taču pierādīts, ka arī CO2 un jo sevišķi SO2 te nav gluži bez vainas, it īpaši tādēļ, ka tiek emitēti satriecošos daudzumos. Bez cilvēka darbības ieguldījuma skābajos lietos globālajās klimata izmaiņās un ozona slāņa sabrukšanā savu artavu dod arī dabiskie procesi – vulkānu gāzes un ūdens tvaiki, un, jo siltāks, jo vairāk ūdens iztvaiko, tāpēc top vēl siltāks un vēl vairāk iztvaiko. Kā vāveres ritenī.
Diemžēl, kā jau lielākā daļa vides procesu, sākumā izmaiņas var noteikt tikai laboratorijā. Tā, piemēram, pH zūd lēni, jo lēni intervālā septiņi–sešarpus–seši. Gadu desmitiem nekas traģisks, šķiet, nenotiek. Augsnes buferspēja notur skābuma līmeni. Taču tā var tikt izsmelta, un tad īsā laikposmā, gluži kā lēcienā no klints, sabrūk un degradējas visa ekosistēma, pH pazeminās līdz 5, tad līdz 4–3, un tad varēs izdzīvot tikai skābju izturīgi mutanti.
Starptautiskā sadarbība
Starptautiskā sadarbība vides aizsardzībā sākās 1979.gadā ar vides ministru tikšanos Ženēvā, kur 34 valstis parakstīja vienošanos par gaisa piesārņojuma pārrobežu pārnesi. Tiesa, šis dokuments stājās spēkā tikai 1982.gadā. Tā paša gada vasarā Stokholmā norisa tā saucamā skābo lietus konference, patiesībā divas – viena zinātniekiem, otra politiķiem, kas noteica maksimālo sēra depozīta (nosēduma) līmeni 5 kg uz hektāru gadā, un pieteica virkni citu ierosmju. Piemēram, 1983.gadā Ziemeļvalstu kopīgu vienošanos samazināt sēra izmešus jeb Ē30 procentu klubuČ. Projektu atbalstīja arī Vācija, Austrija un Kanāda. 1984.gadā Minhenē tikās ANO Eiropas ekonomiskās komisijas (ECE) pārstāvji, kas izstrādāja tā saucamo Sēra protokolu, un jau nākamajā gadā Helsinkos to parakstīja 20 valstis. Tomēr 14 valstis to neparakstīja, starp tām arī Lielbritānija, Polija, ASV. Protokols stājās spēkā 1987.gadā. 1988.gadā Sofijā 25 valstis parakstīja līgumu par NOx(slāpekļa oksīdi) ierobežošanu, apņemoties izmešus ierobežot līdz 84.gada līmenim, sākot ar 94.gadu, 1991.gadā šī vienošanās stājās spēkā. Tomēr darbi no vārdiem mazliet ir atpalikuši. Joprojām daudzām valstīm ir problēmas izpildīt šīs labās apņemšanās. 1991.gadā Ženēvā 21 valsts apņēmās ierobežot gaistošo ogļūdeņražu emisijas (GOS jeb VOC), turklāt vairākums valstu nosprauda mērķi panākt 30% emisiju kritumu jau ar 1999.gadu. Mērķis šobrīd nav sasniegts, tomēr progress ir vērojams. Un visbeidzot, 1992.gadā ANO pieņēma ietvara konvenciju “Par klimata izmaiņām”, ko nostiprināja Berlīnes 1995.gada konferencē un Kioto (Japāna) konferencē 1997.gada decembrī, apņemoties ierobežot SEG izmešus laikā no 2008. līdz 2012.gadam 1990.gada līmenī.
Ko valstis dara, lai realizētu labo apņemšanos
Samazināt izmešu daudzumu atmosfērā var, iedarbojoties uz izmešu avotiem:
- ar patēriņam proporcionāliem nodokļiem,
- ar likumu aizliedzot, piemēram, daudzas sēru saturošas degvielas vai pieprasot lielajiem patērētājiem tā saucamo “labāko iespējamo tehnoloģiju” (BAT) lietošanu, arī atgāzu attīrīšanu;
- ar “enerģijas nodokli”, kas proporcionāls CO2 izmetēm, vai ar analoģiska “sēra nodokļa” palīdzību stimulējot pāreju uz visai dārgo gāzu attīrīšanas tehnoloģiju ieviešanu, tā veidojot BAT ekonomiskos pamatus, kā arī vēl vairāk, stimulējot pāreju uz atjaunojamiem energoresursiem, piemēram, koksni. Koksne, cik oglekļa izdala sadegot, tik absorbē izaugot, tātad CO2 izmetes ir nosacīti vienādas ar nulli.
Zviedrijā, piemēram, ir attīstījusies degvielas spirta ražošana no zaļās masas, un spirta augstāko pašizmaksu ar nodokli attiecībā pret benzīnu pavērš tā, ka benzīntankā spirtotā degviela ir lētāka. Padomājot par šādiem nodokļiem mūsu valstī, jāatceras aksioma, ka skopais maksā divreiz. Un secinājums, ka arī mūsu valsts “100 gaišākajām galvām” ir sava taisnība, jo šādiem nodokļiem, lai tie pildītu savu sūtību, ir jābūt ne jau nu simboliskiem. Triju ekonomiku teorija saka, ka pastāv trīs kapitāli – finansu kapitāls, cilvēkresursu kapitāls un vides kapitāls, un ilgtspējīga attīstība ir iespējama tikai un vienīgi tad, ja visi šie kapitāli tiek apsaimniekoti racionāli, jo ieguvumi vienam kapitālam uz otra kapitāla rēķina transformējas lielos un nenovēršamos zaudējumos nākamībā. Tāpēc jārēķina! Un jārēķinās ar izrēķināto, nevis ar emocijām, kā politikā pierasts.
Jānis Blahins
Publicēts 2000.gada jūnijā.