2009.gada decembra sākumā Kopenhāgenā notika ilgi gaidītā klimata konference, uz kuru visi lika lielas cerības, ka tā beidzot atrisinās samilzušo klimata pārmaiņu jautājumu pasaulē. Būtu jau gauži labi, ja, pieņemot dažus politiskus lēmumus par emisiju ierobežojumiem, viss uzreiz atrisinātos. Tomēr tā gluži nav. Un arī pašus samazināšanas lēmumus nebūt nav tik viegli pieņemt. Zinātnieki saka: lai apstādinātu klimata pārmaiņas, ir nepieciešami ļoti būtiski samazinājumi, kas jāīsteno ļoti īsā laikā. Bet kurš tad ir gatavs tā pēkšņi pārtraukt ražošanu, apkuri vai apstādināt transportu? Acīmredzot jebkādi samazinājumi iespējami tikai pakāpeniski, pārejot uz jaunākām un tīrākām tehnoloģijām, ieviešot enerģijas taupīšanu, kā arī īstenojot virkni citu pasākumu. Zaļie visā pasaulē jau vairākus gadu desmitus aicinājuši šādi dzīvot, bet vienmēr ir uzskatīti par tādiem kā ekstrēmistiem, kuri neko nesaprot no reālās dzīves. Tagad, kad ūdens smeļas mutē (pavisam drīz – tiešā nozīmē), izskatās, ka arī citi ir sapratuši, ar ko mums var beigties šī «reālā» dzīve, ko daži ir nosaukuši par fosilo ballīti.
Palūkosim, kādi tad ir zinātnieku novērojumi un prognozes, uz ko ir gatavi politiķi un uz ko jābūt gataviem mums klimata pārmaiņu un to novēršanas sakarā. Lai uzzinātu ko vairāk par šiem jautājumiem, «Vides Vēstis» ar prieku pieņēma Norvēģijas Karalistes vēstniecības piedāvājumu apmeklēt vairākas vides aizsardzības institūcijas Norvēģijā. Jāteic, ka Norvēģija ir viena no tām pasaules valstīm, kura iegulda gan daudz resursu klimata pārmaiņu pētniecībā, gan arī šo pārmaiņu novēršanā. Ir dzirdēti dažādi viedokļi par to, vai klimata pārmaiņas vispār ir cilvēku izraisītas vai arī tas ir tīri dabisks process, zem kura cilvēki aiz savas augstprātības vai politiskām ambīcijām vēlas parakstīties.
To, kāds ir zinātnieku viedoklis, vaicāju Starptautiskā klimata un vides pētniecības centra «CICERO» direktoram Polam Prestrudam.
Lielākā daļa zinātnieku Norvēģijā, ieskaitot arī mani, uzskata, ka pašlaik novērojamās klimata pārmaiņas, visticamāk, ir cilvēku izraisītas. Es uzsveru – visticamāk, jo pilnīgi droši mēs nevaram būt. Tāpat lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka dabisko faktoru ietekmē zemeslodei šobrīd būtu jāatdziest, nevis jāsasilst. Tie zinātnieki, kuri izsaka pretēju viedokli, nepieder pie aktīviem zinātniekiem – tādiem, kuri publicē savus pētījumus zinātniskos žurnālos un piedalās zinātniskās konferencēs. Tāpēc viņu uzskatus nevar saukt par zinātniski pamatotiem. Turpretī lielākā daļa aktīvo klimata zinātnieku viedoklis sakrīt ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) izstrādātajiem secinājumiem Kopenhāgenas konferencei.
Kāds ir zinātnieku viedoklis par to, cik daudz mēs vēl varam atļauties «uzsildīt» mūsu planētu?
Lielākā daļa zinātnieku atbildētu, ka par 2-3 grādiem. Ja planēta sasiltu vairāk, mums būtu jārēķinās ar nepieļaujami augstu risku izraisīt uz Zemes neatgriezeniskas izmaiņas, kurām sekotu nespēja nodrošināt lielu daļu planētas iedzīvotāju ar pārtiku un dzeramo ūdeni.
Vai, prognozējot iespējamās sekas, zinātnieki savos aprēķinos spēj iekļaut daudzos un dažādos faktorus, kuri ietekmē planētas klimatu?
Patiesībā šo faktoru nemaz nav tik daudz, kā jūs varbūt domājat. Protams, mums jāpieļauj doma, ka pastāv kāds vēl nezināms faktors X, kura ietekme mums nav zināma un līdz šim nav ņemta vērā. Liela daļa IPCC ziņojuma runā par varbūtību. Viens veids, kā izteikt šo varbūtību, ir, piemēram, raksturot to, kāda ir varbūtība, ka, divkāršojot CO2 emisijas atmosfērā (salīdzinot ar pirmsindustriālo laiku), palielināsies globālā Zemes temperatūra. Pastāv varbūtība, ka temperatūra nepalielināsies vairāk kā par vienu grādu. Tajā pašā laikā pastāv arī varbūtība, ka temperatūra palielināsies vairāk nekā par 5 grādiem. Taču abas šīs varbūtības ir nelielas. Lielākā varbūtība attiecas uz palielinājumu par 2-3 grādiem.
Jāņem vērā, ka mēs atrodamies vēl tālu no visu klimatu ietekmējošo faktoru izpratnes un jo īpaši – to savstarpējās mijiedarbības izpratnes. Mēs runājam par ļoti kompleksu sistēmu, taču mēs pastāvīgi to mērām. Mēs zinām arī faktorus, kas to ietekmē. Tomēr, kā tieši šie faktori ietekmēs sistēmu, vēl nevaram līdz galam paredzēt. Tāpēc arī zinātnieki raksturo savas prognozes, lietojot varbūtības teoriju.
Kā jūs vērtējat Kopenhāgenas konferences galveno uzstādījumu samazināt CO2 emisijas par 20% līdz 2020. gadam?
Tas būtu labs sākums. Tomēr, ja vēlamies stabilizēt CO2 līmeni atmosfērā, mums ir jāsamazina CO2 emisijas par 80-90%.
Cik mums ir laika, lai to izdarītu?
Tas atkarīgs no tā, kādā līmenī mēs vēlamies stabilizēt emisijas. Ja mēs vēlamies stabilizēt CO2 līmeni 450 ppm (miljondaļas) līmenī, tad minētie 80-90% samazinājumi jāveic jau vistuvākajā laikā. Jāpiebilst, ka 450 ppm līmenis, visticamāk, nozīmē planētas sasilšanu par diviem grādiem. Savukārt, ja mēs būtu mierā ar 750 ppm CO2 līmeni atmosfērā, tad mēs mierīgi varētu gaidīt vēl aptuveni 100-120 gadu. Tiesa, šajā gadījumā mums būtu jārēķinās ar ļoti ievērojamu planētas sasilšanu, kas novestu pie katastrofas. Mēs nedrīkstam vieglprātīgi spēlēties ar šiem skaitļiem!
Kā Norvēģija izskatās uz Eiropas fona, ja aplūko CO2 emisijas uz vienu iedzīvotāju?
Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, Norvēģijas radītās CO2 emisijas pārsniedz vidējos Eiropas rādītājus. Iemesls tam ir attīstītā pārstrādes un naftas industrija, kas rada lielu daļu emisiju. Bez tam Norvēģijā ir salīdzinoši lēta elektroenerģija, kas neveicina tās taupīšanu. Lai arī Norvēģijai ir jāpiestrādā pie pašmāju CO2 emisiju samazināšanas, tomēr jāņem vērā, ka mēs esam maza valsts un mūsu kopējā ietekme uz klimatu nav liela. Uzskatu, ka visbūtiskāk šobrīd ir lietot Norvēģijas resursus jaunu tehnoloģiju izstrādē, kas varētu būt noderīgas citām pasaules valstīm. Tomēr ir svarīgi rādīt arī pozitīvu piemēru.
Vai visi kaut cik būtiskie CO2 samazinājumi nozīmē lielas investīcijas un faktiski tai sekojošu ekonomisku lejupslīdi?
Zinātnieki ir pārliecināti, ka sabiedrībā var vienlaikus pastāvēt labklājība un zemas CO2 emisijas. To šobrīd jaunattīstības valstīm cenšas parādīt arī vairākas attīstītās valstis, piemēram, Zviedrija, kura līdz 2020. gadam ir apņēmusies samazināt CO2 emisijas par 30%. Tad Zviedrijā CO2 izmeši uz vienu iedzīvotāji būs tādi paši, kādi tie šobrīd ir Ķīnā. Līdz ar to mēs redzam, ka ir iespēja apvienot labklājību ar zemiem CO2 izmešu rādītājiem.
Cik optimistiski jūs raugāties uz Kopenhāgenas sarunām?
Iespējams, nav īstais brīdis būt optimistam. Ambīcijas ir bijušas pārāk lielas, pārāk daudzi ir teikuši: «Ja mēs nepanāksim vienošanos tagad, pēc tam jau būs par vēlu,» kas faktiski nav taisnība. Es ceru, ka Kopenhāgenā tiks izstrādāts turpmāko sarunu scenārijs. Ir acīm redzams, ka ambiciozu līgumu, kādu mums šobrīd vajadzētu, Kopenhāgenā neizdosies noslēgt. Tomēr, ja mēs raugāmies uz sabiedrības un politiķu attieksmi pret klimata pārmaiņu jautājumu, tad pēdējo 3-4 gadu laikā ir notikušas kardinālas pārmaiņas pozitīvā virzienā.
Palūkosimies, kāds ir valdību viedoklis, dodoties uz Kopenhāgenu. Heidi Sērensena ir Norvēģijas Vides ministrijas valsts sekretāre, un viņa, šķiet, būtu īstais cilvēks, kam vaicāt par Norvēģijas vides politiku.
Kā jūs vērtējat sagatavošanās procesu Kopenhāgenas konferencei?
Pēdējā gada laikā ir notikušas ļoti daudzas pozitīvas lietas. ASV prezidents Baraks Obama ir iniciējis klimata likuma sagatavošanu ASV, kurš gan vēl nav pieņemts. Ķīna, ja tā var teikt, ir pievienojusies komandai, Eiropas Savienība ir vienojusies par finanšu mehānismiem. Jebkurā gadījumā Kopenhāgenas konference nebūs pēdējā klimata konference, tai sekos vēl vairākas. Bet svarīgākais ir nezaudēt mērķi – nepieļaut globālās temperatūras palielināšanos vairāk kā par diviem grādiem. Un tādēļ pēc iespējas ātrāk jāpanāk, lai emisiju rādītāji vairs nepalielinātos.
Norvēģijas ambīcijas ir 2030. gadā kļūt par CO2 neitrālu valsti. Kādus praktiskus pasākumus jūs grasāties īstenot, lai to sasniegtu?
Līdz šim pats nozīmīgākais pasākums ir bijis CO2 nodokļa ieviešana. Mums pastāv arī kvotu sistēma, kurai ir ļoti liela nozīme. Un tad seko virkne citu instrumentu, piemēram, oglekļa savākšanas un ģeoloģiskās noglabāšanas tehnoloģija (turpmāk tekstā CCS – Carbon Capture and Storage), energoefektivitātes palielināšana, atjaunojamās enerģijas izmantošana, klimatefektīva plānošana. Būtībā mums ir jāiet cauri visiem tautsaimniecības sektoriem un jāskatās, kur rodas CO2 emisijas un kā tās varētu samazināt.
Neskatoties uz to, kāds būs Kopenhāgenas konferences rezultāts, klimata pārmaiņas vēl labu laiku turpināsies. Vai Norvēģijai ir savs plāns, kā samazināt klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi?
Jā, es domāju, ka šis ir ļoti svarīgs jautājums, kuru mēs nedrīkstam apiet. Šāds plāns Norvēģijai ir izstrādāts katrā tautsaimniecības sektorā.
Mežu izciršana izraisa aptuveni 20% no CO2 emisijām pasaulē.
Norvēģija ir sākusi arī vērienīgu mūžamežu glābšanas projektu…
Jā, ar šo projektu mēs vienlaikus panākam divus nozīmīgus vides aizsardzības efektus, proti, saglabājam bioloģisko daudzveidību un panākam to, ka meži turpina piesaistīt CO2. Katrā valstī projekts norit mazliet atšķirīgi. Atsevišķos gadījumos Norvēģija pērk šīs mežu platības, citos – vienojas ar valsts vadību par to, ka meži tiks aizsargāti. Šobrīd projekti norit Brazīlijā, Tanzānijā, Kongo, Papua Jaungvinejā, Gajanā un citās valstīs. Interesanti atzīmēt, ka šo vērienīgo Mūžamežu projektu iniciatīva nāca no Norvēģijas un Brazīlijas sabiedrisko organizāciju sadarbības.
Norvēģija ik gadu iegulda aptuveni 250 miljonus latu mežu glābšanas projektos pasaulē.
To, kā klimata pārmaiņas ietekmē Norvēģijas ārpolitiku, jautāju Norvēģijas Ārlietu ministrijas īpašajam padomniekam Ērikam Bjernebijam.
Vai Norvēģijā jau ir jūtamas klimata pārmaiņu izraisītas sekas?
Pēdējo gadu laikā mēs redzam ievērojamu ledus daudzuma samazināšanos Ziemeļu Ledus okeānā. Pētījumi liecina, ka ledus kūst arvien ātrāk un ātrāk. Tas paver jaunas kuģošanas iespējas, kas saistās gan ar ekonomiskiem ieguvumiem, gan arī ar jauniem draudiem videi. Mēs uzskatām, ka šim procesam ir jābūt reglamentētam, jo šī ekosistēma ir ļoti jutīga attiecībā uz piesārņojumu.
Kas būtu galvenie kuģošanas maršruti?
Kuģošana kā tāda varētu būt iespējama tikai pie nosacījuma, ja vasarā šie kuģu ceļi būtu pilnībā brīvi no ledus. Tomēr, ņemot vērā pastāvošās ledus daudzuma samazināšanās tendences, šis brīdis nav aiz kalniem. Kuģošanas ceļš Ziemeļu Ledus okeānā ievērojami saīsinātu kuģošanas attālumu no Eiropas uz Āziju.
Kā šobrīd noris starpvalstu sadarbība Ziemeļu Ledus okeānā?
Neskatoties uz to, ka Norvēģija un Krievija vēl nav vienojušās par jūras robežu, mums ir ļoti laba savstarpējā sadarbība jūras resursu apsaimniekošanā. Barenca jūra ir, iespējams, viena no vislabāk apsaimniekotajām jūrām pasaulē. Mums ir noslēgta starpvalstu vienošanās ar Krieviju par zivju resursu apsaimniekošanu, kas īstenojas ļoti labi.
Kādi ir Norvēģijas plāni saistībā ar naftas iegūšanu Tālajos Ziemeļos?
Norvēģija pārredzamā nākotnē turpinās būt naftas un dabasgāzes eksportētāja. Valstī turpinās diskusija par to, kurās vietās atļaut un kurās neatļaut naftas un dabasgāzes iegūšanu. Valdības politika tomēr būs atļaut ieguvi arī Tālajos Ziemeļos. Bet mums šai sakarā ir jāievēro ilgtspējīgas attīstības principi.
Kāda ir Norvēģijas nostāja pret CO2 izmešu samazinājumu Kopenhāgenas konferences sakarā?
Norvēģija pie jebkuriem sarunu rezultātiem ir apņēmusies samazināt CO2 izmešus par 30% līdz 2020. gadam. Divas trešdaļas no samazinājuma notiks nacionālā līmenī, pārējais attiecas uz dažādu mehānismu izmantošanu. Ja Kopenhāgenā izdosies panākt jēgpilnu vienošanos, tad Norvēģija palielinās savu apņemšanos līdz 40%. IPCC ieteikums industriāli attīstītajām valstīm ir veikt samazinājumus robežās no 25 līdz 40%. Tātad Norvēģija ir gatava sasniegt augstāko ieteikto samazinājumu. Savukārt līdz 2030. gadam Norvēģija apņēmusies kļūt par CO2 neitrālu valsti, kas nozīmē to, ka visas emisijas tiks kompensētas ar kvotām.
Visplašākā pētnieciskā informācija par procesiem Tālajos Ziemeļos noteikti ir Norvēģijas Polārā institūta rīcībā. Institūts nodarbojas kā ar Arktikas, tā Antarktīdas zinātniskajiem pētījumiem. Institūta Resursu apsaimniekošanas nodaļas vadītāja Birgita Ņostada stāsta par pēdējiem novērojumiem, kā klimata pārmaiņas ietekmē Arktikas ekosistēmu.
Vidējā temperatūra Arktikā pēdējās desmitgadēs ir palielinājusies divreiz straujāk nekā pārējā pasaulē. Līdz ar to arī klimata pārmaiņas šeit ir novērojamas daudz izteiktāk. Mūsu pētījumi liecina, ka ledus daudzums Ziemeļu Ledus okeānā pastāvīgi samazinās. Jāņem vērā arī tas, ka, izkūstot ledum, kurš agrāk sedza ūdeņus, palielinās saules siltuma absorbcija, jo baltie ledāji šajās platībās to vairs neatstaro kā iepriekš. Līdz ar to mēs ieejam tādā kā spirālē – jo vairāk ledus kūst, jo vairāk siltuma zemeslode absorbē, kā rezultātā ledus kūst vēl vairāk. Šādā veidā procesiem, kuri noris Arktikā, ir globāla ietekme arī uz pasaules klimatu.
Vai šie procesi ir pilnībā izpētīti un pakļaujas prognozēm?
Lielā mērā – jā, ar katru gadu mūsu zināšanas par Arktiku kļūst pilnīgākas, tomēr ne viss ir tik skaidrs, lai izdarītu viennozīmīgus secinājumus. Arktikas ekosistēma, no vienas puses, ir salīdzinoši vienkārša, no otras puses, tomēr pārāk sarežģīta, lai mēs to pilnībā izprastu.
Kā jūs raksturotu ledus kušanas procesu?
Es teiktu – pēdējo gadu rādītāji ir dramatiski. Katru gadu ziemā ledus aizņem lielāku platību, vasarā savukārt kūst un nosedz mazāku platību. Mēs mērām gan vasaras, gan ziemas ledus platības, un abi šie rādītāji sarūk ar katru gadu. Bez tam samazinās ne tikai ledus platības, bet arī tā biezums. Neviens līdz šim izstrādātais klimata pārmaiņu modelis neparedzēja tik dramatiskas izmaiņas, kādas pašlaik notiek Arktikā.
Vai ledus platību sarukšana negatīvi ietekmēs Arktikas ekosistēmu?
Šie procesi noteikti iespaido bioloģisko daudzveidību Arktikā. Iespējams, populārākā suga šeit ir leduslācis, kurš ir tieši atkarīgs no ledus esamības. Leduslāči var dzīvot tikai tur, kur ir ledus. Samazinoties ledus platībām, samazinās arī lāču skaits.
Vai ledus kušana Arktikā ietekmēs arī Pasaules okeāna līmeni?
Nē, Ziemeļu Ledus okeānu nosedzošais ledus jau atrodas ūdenī, tā izkušanai nav nekādas ietekmes uz okeāna līmeni. Ietekmi rada ledāju kušana. Ledāji atrodas uz sauszemes, un to kušana rada ļoti būtisku ietekmi uz okeāna līmeni.
Kur Arktikā atrodas ledāji?
Visvairāk tie atrodas Grenlandē. Lai gan arī Svalbāras salas ledāju kušanai šobrīd ir sava ietekme uz okeāna līmeni.
Kas notiks ar okeāna līmeni, ja šie ledāji izkusīs pavisam?
Šobrīd neviens nevar paredzēt, kā attīstīsies ledāju kušana, tomēr ir skaidrs, ka tas nenotiks ātri – simt vai varbūt vairākos simtos gadu. Tomēr, pieņemot, ka izkūst visi Grenlandes ledāji, jūras līmenis pasaulē celtos par septiņiem metriem. Tāpēc tik ļoti uztraucošs ir fakts, ka šie ledāji jau ir sākuši kust.
Un, izkūstot Antarktīdas ledājiem?
Šāds jautājums, ka varētu izkust visi ledāji Antarktīdā, pašlaik faktiski netiek izskatīts. Tas, par ko zinātnieki runā, ir ledāju daļēja izkušana, kas, iespējams, varētu paaugstināt jūras līmeni par aptuveni pieciem metriem. Principā Antarktīdas ledāji satur tik daudz ūdens, kas izkūstot paaugstinātu jūras līmeni par kādiem 60 metriem, tomēr, kā jau teicu, šis jautājums šobrīd nav aktuāls. Tomēr arī jūras līmeņa pacelšanās kaut tikai par vienu metru radītu dramatiskus notikumus pasaulē. Nemaz jau nerunājot par salām vai zemām vietām – visas piekrastes pilsētas savu infrastruktūru ir plānojušas atbilstoši pašreizējam ūdens līmenim.
Naftas iegūšana ir saistīta ar lielām CO2 emisijām, jo kopā ar naftu no pazemes izplūst arī ogļskābā gāze. Tomēr pēdējos gados ir attīstīta tehnoloģija, kas ļauj savākt izplūstošo CO2 un iepumpēt atpakaļ zemes dzīlēs. Par to, kā naftas iegūšana var kļūt videi draudzīgāka, stāsta lielākās naftas ieguves organizācijas Norvēģijā «Statoil» Komunikāciju viceprezidente Džīne Vanga.
Tuvākajās desmitgadēs nafta un gāze joprojām būs galvenais enerģijas avots pasaulē, jo pieprasījums pēc naftas joprojām pieaug. No otras puses, mēs visi vēlamies samazināt CO2 emisijas. Tas ir liels izaicinājums, kuru mēs cenšamies risināt. «Statoil» ambīcijas ir būt līderiem šajā biznesā. Galvenais veids, kā to izdarīt, ir būt energoefektīviem. Naftas ieguve Norvēģijas piekrastē ir sešas reizes energoefektīvāka nekā jebkur citur pasaulē. Norvēģijā kopš 1990. gadu sākuma ir ieviests CO2 nodoklis. Tas ir veicinājis jaunu tehnoloģisku risinājumu meklēšanu, piemēram, CCS. «Statoil» ir iesaistījies četros lielākajos CCS projektos pasaulē. Šobrīd no vienas naftas platformas Norvēģijas rietumu piekrastē mēs iepumpējam atpakaļ pazemē vienu miljonu tonnu CO2 ik gadu. Citā naftas ieguves vietā ziemeļu Norvēģijā tiek noglabāts 700 000 tonnu CO2 gadā. Līdzīgus pasākumus mēs esam ieviesuši arī citviet pasaulē, piemēram, Alžīrijā.
Kā jūs redzat turpmāko attīstību šajā virzienā?
Mēs esam izstrādājuši ieteikumu Kopenhāgenas konferencei, ka vajadzētu ieviest globālu CO2 cenu, kas visām pasaules valstīm būtu vienāda. Bez tam jaunajām naftas ieguves platformām mēs plānojam veidot elektrības savie-nojumu ar sauszemi. Naftas platformas, lai nodrošinātu savu darbību, līdz šim izmantoja to pašu naftas enerģiju, kas, protams, ir saistīts ar papildu CO2 emisijām. Šobrīd jau vairākas platformas ir savienotas ar sauszemi, kas ļauj tās darbināt ar elektroenerģiju.
CCS tehnoloģijas acīmredzot ir viens no klimata pārmaiņu risināšanas instrumentiem. Dabā CCS tehnoloģiju pārstāv augi, kuri ar fotosintēzes palīdzību «ķer» ogļskābo gāzi gaisā un deponē sevī. Vienīgais veids, kā šo procesu mēs varam veicināt, ir apmežot jaunas platības un pasargāt mežus, jo īpaši – mūžamežus, no neilgtspējīgas mežsaimniecības. Bet vai tikai? Viena no pazīstamākajām sabiedriskajām vides organizācijām Norvēģijā ir Bellona fonds, kurš savu darbību sāka ar «Greenpeace» stila radikālām aktivitātēm. Pateicoties sekmīgajai darbībai pret rūpniecisko piesārņojumu gan Norvēģijā, gan Krievijā, fondam izveidojās plašs atbalsta tīkls. Šobrīd Bellona fondam ir vietējās nodaļas un biroji Krievijā – Murmanskā un Pēterburgā –, ASV, kā arī Briselē. Pēdējā laikā fonds ir pievērsies inovatīvām tehnoloģijām, to skaitā klimata pārmaiņu novēršanai. Jautāju fonda dibinātājam un arī pašreizējam vadītājam Frederikam Haugem, kāds ir viņa skatījums uz klimata pārmaiņu procesu.
Mūsdienu tehnoloģijas atļauj pastāvēt enerģētiski ilgtspējīgai sabiedrībai. Jautājums ir par finansējumu un politisko gribu. Diemžēl mēs esam nokavējuši ar šo procesu un jāatrod risinājumi, kā tikt galā ar pastāvošo kritisko situāciju. Tāpēc mēs savu darbu cenšamies fokusēt uz tādiem risinājumiem kā CCS tehnoloģijas. Šā brīža izaicinājums ir apvienot dažādus tehnoloģiskos risinājumus, lai gūtu pozitīvu efektu gan enerģijas ražošanā, gan CO2 samazināšanā.
Vai jūs varat raksturot šo pieeju ar kādiem piemēriem?
Mēs esam izstrādājuši pilnībā jaunu tehnoloģisku risinājumu, kas apvieno modernas aļģu siltumnīcas biomasas audzēšanai, izmantojot okeāna sālsūdeni un saules baterijas no koncentrētiem stariem. Aļģu uzkrāto biomasu tālāk ir iespējams izmantot enerģijas ražošanai. Audzējot aļģes siltumnīcās, ir iespējams kondensēt ievērojamu daudzumu saldūdens. Darbojoties šai kompleksajai sistēmai, mēs iegūstam enerģiju, radām labvēlīgu mitru mikroklimatu veģetācijai siltumnīcu apkārtnē, iegūstam saldūdeni un savācam CO2 no atmosfēras. Mēs to saucam par Sahāras meža projektu un esam pārliecināti, ka šī tehnoloģija paver iespēju apmežot jebkuru tuksnesi. Rezultātā, ja es savu elektromobili (Hauges kungs brauc ar jaunāko elektrisko Tesla Roadstar – aut.) darbinu ar enerģiju no šā kompleksa, tad – jo vairāk es braucu, jo vairāk CO2 tiek absorbēts! Vairāk par šo projektu varat izlasīt http://www.saharaforestproject.com.
Mēs, protams, varam arī turpmāk dzīvot uz dabas un nabadzīgo cilvēku rēķina, līdz kārtējo reizi sastapsimies ar ekoloģiskām un sociālām problēmām. Bet varbūt šī klimata krīze varētu būt cilvēcei laba mācība par to, ka jebkurš piesārņojums, resursu pārekspluatācija, dzīvības iznīcināšana un citi pāridarījumi videi agri vai vēlu pavēršas pret pašiem pāridarītājiem un viņu bērniem. Laime uz citu rēķina vienmēr būs īslaicīga, bet tai sekojošā problēma – grūti novēršama. Varam to saukt dažādi – par dabas likumiem vai Dieva iedibināto kārtību uz Zemes –, tomēr šie harmonijas un līdzsvara principi laimīgai dzīvei vēl šaisaulē pastāv. Un to ignorēšana vai pārkāpšana rada problēmas, arī ekoloģiskas. Līdzsvars uz Zemes ir izjaukts – mūsu rokās ir tas, vai to atjaunot vai ne.
Ģirts Strazdiņš
Publicēts 2009.gada decembrū.