Tukums ir tā pilsēta, kurā man bija tas gods pavadīt pusaudža gadus – laiku, kad daudzmaz nopietni sāku interesēties par dzīvniekiem. Līdzās mājai, kurā mitinājos, atradās dārzniecības apsildāmās siltumnīcas. Kāduziem viena no tām nez kāpēc netika apsildīta, turklāt tai bija izsisti vairāki sānstikli. Tas gan bija jauki, jo ik dienu varēju vērot, kā priekšpusdienā viņas iznāca no siltumnīcas un pulciņā mērķtiecīgi devās uz dārzniecības žoga pusi – tajā bija sprauga, kas pavēra iespēju viņām izkļūt plašākā pasaulē. Viņas bija astoņas. Otrpus žogam visas šķērsoja nelielu ieliņu un iegāja vecā, nevienam nepiederošā ābeļu dārzā, kur izklīda un pazuda no mana redzes loka. Ja vien vēlējos, pēcpusdienā varēju noskatīties, kā viņas pa to pašu ceļu atgriezās atpakaļ. Katru dienu vienā un tai pašā laikā pa vienu un to pašu maršrutu – turp un atpakaļ.
Skaisti putni – laukirbes.
Laukirbe (Perdix perdix) ir vistveidīgo kārtas fazānu dzimtā ietilpstoša suga. Sugas pamatareālā ietilpst ievērojama daļa Eirāzijas. Šajā teritorijā laukirbes izsenais dzīvo, ja tā var teikt, no laba prāta. Taču savulaik putns ir itin veiksmīgi introducēts vairākās jaunās vietās, pat citā kontinentā, tāpēc tagad mīt arī Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Sugai ir septiņas pasugas. Latvijā laukirbes nav īpaši jeb tīši pētītas. Pēc teorētiskiem aprēķiniem, mūsu valstī mīt līdz 10 tūkstoši laukirbju. Tas nav daudz. Un tomēr – vai varam apgalvot, ka šī suga pie mums ir reta? Viss ir relatīvs.
Kaut pelēkbrūna, toties koša
Laukirbes ietērps, lai gan nav krāšņs, tomēr ir samērā košs. Raibs – pelēkbrūns. Uz galvas – pārsvarā rūsgani toņi. Arī muguras, spārnu un virsastes apspalvojumā pelēko pamatfonu viscaur labi nomāc biezs brūnu šķērssvītru un laukumu klājiens. Savukārt uz kakla, krūtīm, sāniem apspalvojums pārsvarā ir sudrabaini pelēks, tomēr arī to caurauž nelielas kastaņbrūnas šķērssvītriņas, raibumiņi. Pavēdere un zemaste – tīri (neraibumoti) gaišpelēka. Visiem tēviņiem raksturīgs tumšbrūns pakavveida plankums uz vēdera; mātītēm tas parasti mazāks, neizteiktāks, bet dažai vispār nav. Arī citās vietās sieviešu dzimuma putniem spalvu krāsojums mazāk intensīvs; jāpiebilst, mātīšu tērps kopumā ir mazāk izraibumots nekā vīrišķajiem īpatņiem. Jaunie putni pirms spalvu maiņas no pieaugušajiem atšķiras ar dzeltenrudu priekšpuses svītrojumu uz pelnu pelēka pamata.
Baloža lieluma putns
Latvijā mītošās laukirbes ir visiem labi zināmā mājas baloža lielumā. Tiesa, kad putns sabozis spalvas, tas izskatās par balodi druknāks, lielāks, kad nav sabozies, – mazāks. Jāpiebilst, ka mātītes augumā un svarā atpaliek no tēviņiem. Skaitļos iepriekš teiktais izskatās tā: tēviņu ķermeņa garums var svārstīties no 28 līdz 35 cm, mātītes – no 25 līdz 30 cm; tēviņš sver 400-500 g, mātīte – 300-400 g. Abu dzimumu visu vecumu putniem ir relatīvi īsa aste. Arī kāju garums pieticīgs, tomēr tas netraucē laukirbei būt veiklai, mudīgai tekalētājai. Kājas ir stipras.
Laukirbes mājo gan krūmājos, mežmalās, birztalās, aizaugušās laukmalās, gan kultivētās lauksaimniecības teritorijās, aukstajā sezonā – arī apdzīvotu vietu (pat pilsētu) nomalēs. Viņas itin labi iedzīvojas kultūrainavā.
Guzā akmentiņi
Pārtiek šie putni gan no dzīvnieku, gan augu valsts barības. Visa viņu dzīve aizrit uz zemes, tātad arī barība tiek meklēta, staigājot pa zemi un ar nagiem kašņājoties pa to. Ēdienkartē ietilpstošie dzīvnieki ir daždažādi bezmugurkaulnieki, visupirms, kukaiņi. Tas, protams, siltajā sezonā. Veģetārā ēdienkarte sastāv no zālaugu sulīgajām daļām – asniņiem, pumpuriņiem, lapiņām –, arī saknītēm, augļiem un sēklām (tostarp labības graudiem).
Kā jau tas vistveidīgajiem putniem piedien, laukirbes regulāri rij gastrolītus – akmentiņus apēstās barības mehāniskai smalcināšanai. Kā jau īsteni vistveidīgie, laukirbes bieži un labprāt peras smiltīs un sausā augsnē.
Irbju riests
Kā jau tas vistveidīgajiem raksturīgi, laukirbes ir vaislīgas. Visi ziemu veiksmīgi pārcietušie putni pavasarī, kad nokusis sniegs, meklē partneri. Gandrīz visi sadalās pa pāriem. Katrs pāris izraugās savu apdzīvojamo teritoriju.
Riestu, kura neatņemama sastāvdaļa ir dziedāšana (ja tā var saukt ķerkstošu balsienu virteni) tumsā un krēslā, laukirbes parasti sāk agri – aprīlī vai pat jau martā –, tomēr ligzdu darina vēlu – aprīļa pašās beigās vai maijā. To dara mātīte viena pati. Tēviņš tikmēr pieskata apkārtni – raugās, lai nepamanīts neuzrodas ienaidnieks vai… sugasbrālis. Jā, kaut gan laukirbes ir monogāmi dzīvnieki, tomēr kāds pats sev partneri laikus atrast nespējis tēviņš var mēģināt pretendēt uz svešu sievu.
Perēkli vista ierīko sausā vietā uz zemes. Izkasa ne īpaši dziļu bedrīti un izklāj to ar sausiem zāles stiebriņiem, salmiņiem. Ligzda ir labi apslēpta augājā; tā var atrasties pļavā, ganībās, āboliņa laukā, sējumos, grāvmalā, krūmājā, retumis pat dārzā. Svarīgi, lai tuvumā būtu ūdens.
Maijā mātīte iedēj perēklī daudzas olas. Cik daudz – tas atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp no dējējas vecuma, proti, jaunākās «izspiež» mazāk – 8-15, brieduma gadus sasniegušajām irbēm olu skaits reizēm var pārsniegt pat divus desmitus. Daudz? Daudz! Daba acīmredzot «rēķinās» ar krietnu ikgadējo atbirumu populācijā… Ja izdodas atrast ligzdu, kurā ir vēl vairāk olu, tajā dējušas divas mātītes. Kāpēc tā? Nezinu. Arī man pieejamajā literatūrā neatradu cik necik ticamu skaidrojumu. Ja olas kaut kāda iemesla dēļ aiziet bojā, putnu pāris veic otro «piegājienu» – gādā atkārtotu dējumu. Perēšanas laiks mazliet pārsniedz trīs nedēļas. Perē tikai mātīte.
Ligzdu pamet, lāgā neapžuvuši
Visi mazuļi izšķiļas gandrīz vienlaikus. Viņi pilnībā attaisno raksturojumu «ligzdbēgļi». Ļoti drīz pēc izšķilšanās (nereti – vēl pat īsti neapžuvuši un aplipuši ar olas čaumalas gabaliņiem) dzeltenbrūnie, tumšiem punktiņiem izrotātie pūku kamoliņi steidz pamest ligzdu, lai kopā ar abiem vecākiem dotos pārbaudījumu pilnajā pasaulē. Pirmais pārbaudījums – sameklēt barību, jo ne mamma, ne tētis bērnus no knābja knābī neēdina. Sākumā tiek meklēti tikai kukaiņi, faktiski, nelieli, mīksti kukainīši. Pamazām barība kļūst daudzveidīgāka, tomēr cālēnu pamatēdiens ilgu laiku ir un paliek nelieli dzīvnieki – bezmugurkaulnieki. Tikai pamazām, palēnām jaunās paaudzes ēdienkartē savu vietu ieņem arī augu valsts barība.
Kā jau tas vistveidīgajiem raksturīgi, jaunuļi ļoti agri sāk lidot, pareizāk sakot, planēt pa gaisu, – jau aptuveni desmit dienu vecumā. Bet divu nedēļu vecumā viņi jau spēj spurgt, vicinot spārniņus, jo uz tiem paaugušās lidspalvas.
Perēšanas laikā un arī periodā, kad cālīši vēl pavisam mazi, putniem ir kāds nopietns meteoroloģisks ienaidnieks – lietus. Samirkusi perētāja nespēj pienācīgi sasildīt visu savu lielo ligzdu, tāpēc olas, kas atrodas ārmalā, aiziet bojā. Arī visu tikko izšķīlušos cālēnu sasildīšana var būt problemātiska, ja lietus ir ilgstošs. Lietainā laikā turklāt mazuļu kājiņas aplīp ar slapju augsni un apgrūtina pārvietošanos.
Tēvs izliekas par tizlu
Pret dzīviem ienaidniekiem – plēsīgajiem un vārnveidīgajiem putniem, seskiem, lapsām, jenotsuņiem, āpšiem un arī citiem nelieliem un vidēja auguma gaļēdājiem zvēriem – vecāki (turklāt abi vienlīdz drosmīgi un pašaizliedzīgi) savas atvases reizumis aizstāv. Pat knābjot un sitot ar spārniem! Pirms metas nevienlīdzīgajā cīņā, viņi, protams, dod bērniem balsisku rīkojumu – slēpties: «Čirrb!» Biežāk gan tiek izmantota plaši pazīstamā aizvilināšanas taktika: viens no vecākiem, parasti tas ir tēvs, izliekas tizls un, spārnus pa zemi vilkdams, provocē ienaidnieku uz pakaļdzīšanos – klumburē prom no vietas, kur paslēpušies bērni un mātīte.
Arī tad, kad jaunā paaudze jau izaugusi, drošības labad viss perējums bariņā turas kopā ar vecākiem vismaz līdz vēlam rudenim, bet parasti – līdz nākamās ziemas beigām. Ja ir iespēja, irbju saime, sagaidot auksto sezonu, labprāt apvienojas ar citām saimēm, arī – lai drošāk.
Kaitē intensīva lauksaimniecība un bargas ziemas
Lai gan līdz pat pagājušā gadsimta vidum laukirbes Latvijas teritorijā uzskatīja par parastiem putniem, viņu skaits allaž bijis svārstīgs. Svārstīgs, bet samērā liels. Taču kopš 20. gadsimta vidus fiksēta laukirbju daudzuma un izplatības vietu nepārtraukta samazināšanās, jo putnus nelabvēlīgi ietekmēja tā laika lauksaimniecības intensifikācija, visvairāk – monokultūru platību palielināšana, lauku apstrādes procesu strauja mehanizācija, kodinātu sēklu un pesticīdu izmantošana, agra pļauja.
Pagājušā gadsimta 90. gados, kad atkal mainījās lauksaimnieciskās ražošanas struktūra, bija vērojama zināma laukirbju populācijas palielināšanās. Jā, bet diemžēl divas tolaik viena otrai sekojošās bargās ziemas (1995./96. un 1996./97. gadā) putnu daudzumu vēlreiz būtiski samazināja.
Tā kā laukirbes ir izteiktas nometnieces – ne tikai nedodas uz siltajām zemēm, bet vispār mīļuprāt nemēdz tālu klejot –, viņu skaits vistiešākajā veidā atkarīgs no dzīves apstākļiem ziemā. Pirmām kārtām no ziemas barguma, kas ietekmē barības un slēptuvju pieejamību. Samērā daudz putnu iet bojā arī atkušņiem bagātās sniegotās ziemās un sniegotos pavasaros ar biežām salnām. Iemesls? Irbes bieži vien pārnakšņo, pa pusei vai pat pilnīgi ierakušās sniegā. Ja pakususi sniega virskārta naktī sasalst, tad… Paši varat iedomāties.
Starp citu, agrāk laukirbe Latvijā bija samērā populārs medību objekts. Turpretim tagad tā ir aizsargājama suga, to aizliegts medīt, aizliegts iznīcināt ligzdošanas vietas. Kopš 1987. gada par pāridarījumu laukirbei paredzēts sods.
Kā palīdzēt ziemā
Laukirbju skaits, kā jau iepriekš minēju, allaž bijis svārstīgs, vairāk vai mazāk tas vienmēr bijis atkarīgs no cilvēku tīšas vai netīšas ietekmes. Arī šobrīd laukirbju sarūkošās populācijas nākotne ir no tās atkarīga. Nez vai «kaut kādu putniņu» dēļ lauksaimnieki mīļuprāt atteiksies no jelkāda ierasta saimniekošanas veida. Bet vismaz no agras pļaujas un nepareizas pļaujas (pa apli no lauka ārējās malas) varbūt tomēr varētu atteikties?
Putniem labu darīt var, ne vien zaļi apsaimniekojot zemi, bet arī apzināti palīdzot. Kā? Zināms: ja iestājas ilgstošs sals un ir dziļš sniegs, kā arī sērsnas laikā laukirbēm grūti sameklēt sev barību. Tāpēc, kad iestājas īsta ziema, vietās, kur šie putni uzturas, ieteicams viņus piebarot, attīrot no sniega laukumus un regulāri izberot tur pelavas vai, ja nav žēl, graudus un sēklas (auzas, miežus, griķus, ķimenes, kaņepes, linsēklas, saulespuķu sēklas). Var izkaisīt arī siena smalkumus. Protams, šīs vietas apmeklēs ne tikai laukirbes; tās piesaistīs arī citus putnus un ne tikai. Pašsaprotami: nav jēgas ierīkot barotavu vietā, kur laukirbes neuzturas. Bet tur, kur viņas uzturas, tur ātri vien pierod pie šīm «ēdnīcām» un sāk regulāri tās apmeklēt. Putni pat punktuāli «piešaujas» pie noteikta laika, kad tiek izbērts cienasts, vai arī iemanās pazīt konkrēta ēdmaņu piegādājoša transportlīdzekļa rūkoņu un ierodas, to izdzirdējuši.
Palīdzēt laukirbēm pārciest bargo periodu var ne tikai ar ēdienu, bet arī radot iespēju stiprā salā un vējainā laikā iekļūt kādā paslēptuvē, teiksim, siena šķūnī, nojumē, vai vismaz paglābties kaut kur aizvējā. Var pat izveidot speciālas nojumes.
Glābšanās taktika
Protams, ne jau tikai cilvēku aplama saimniekošana laukos un nelabvēlīgi meteoroloģiskie apstākļi negatīvi ietekmē laukirbju skaitu. Daudzus putnus iznīcina arī plēsīgie sauszemes kustoņi. Taču to būtu vēl krietni vairāk, ja putni neizmantotu īpašu glābšanās taktiku. Laukirbes ir sabiedriski dzīvnieki. Tiklīdz kāds no bariņam piederīgajiem putniem pamana briesmas, tas ar spalgu čerkstienu brīdina pārējos, un visi vai nu izslej galvas – uzmanīgi vēro apkārtni –, vai arī, ja vajag, tūdaļ pat steigšus bēg – teciņiem liekas prom. Gadījumos, kad nedraugs top pamanīts par vēlu – kad kājām bēgšana šķiet nedrošs pretlīdzeklis iespējamam uzbrukumam –, irbes dara to, ko viņām netīk darīt, proti, lido. Lai apstulbinātu ienaidnieku, putni paceļas spārnos pēkšņi, visi gandrīz vienlaikus, ar spurdzošu troksni. Lido, izkārtojušies vēdeklī, taisnā virzienā, zemu virs zemes, korī čerkstinot. Lido saraustīti: te, ātri tirinot spārnus, te planējot. Lidojuma laikā irbes demonstrē to, kas citādi skatītāja acīm paliek apslēpts – astes uzkrītoši, spilgti rūsganās malējās spalvas (jo aste ir izplesta!). Lidojums nav ilgs, nav garš: turpat vien – netālu no uzspurgšanas vietas – visi bēgļi pēkšņi maina virzienu un, noplanējuši nelielu pusloku, cits pēc cita «nokrīt» zemē. Ja vieta klaja, viņi turpina mukšanu skrienot vai, paspēruši nedaudzus soļus, uzspurdz vēlreiz, lai turpinātu glābšanos ar īsiem pārlidojumiem. Bet aizaugušā vietā – krūmājā, zālē, kūlā – putni pazūd kā nebijuši.
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2009.gada februārī.