Cilvēks vienmēr centies uzlabot savu dzīves telpu, lai tā būtu vēl siltāka un mājīgāka. Viduslaikos sienas noklāja ar zvērādām, 18.gs. koka ēku sienas no telpu puses apmeta. 19.gs. būvniecībā ienāca jauni risinājumi ar gaisa šķirkārtām mūra sienās un jumta pape kā koka sienu izolējošais materiāls. Līdz ar tehnisko revolūciju notiek nemitīgi būvfizikāli eksperimenti būvniecībā (uz savas ādas) ar jauniem, nepārbaudītiem jeb laboratorijās teorētiski pārbaudītiem materiāliem, kas ne vienmēr bija tie piemērotākie un labākie. Šis process turpinās arī mūsdienās, jo visi vēlas būvēt lēti un labi.
Pamats, uz kā būvējam
Ja runājam par lēti un labi, tad labi nevar uzbūvēt lēti. Bet ir vēl otrs – filozofiskais aspekts. Cik ilgam laikam, ar cik lielu skatu nākotnē, rezervi mēs būvējam jeb atjaunojam savus mājokļus. Ja viduslaikos tā bija mūžība, tad mūsdienās pie straujā dzīves ritma būvniecības objekti paredzēti 20, ilgākais – 50 gadiem. Un šis cipars nemitīgi samazinās. Būtībā mēs dzīvojam šodienai, nedomājot par nākotni. Tieši tāpēc tik maz mūsdienās stāda kokus un izveido parkus. Tie aug pārāk lēni…
Šajā rakstā būs tikai neliela informācija un ierosmes par klimata uzlabošanu ēkās, bet lai kvalitatīvi atrisinātu konkrētu problēmu, jākonsultējas ar būvinženieri vai siltumtehniķi. Jo katrs gadījums ir individuāls un, lai kaut ko mainītu vai uzlabotu, rūpīgi jāapdomā un jārēķina. Arī situācijā, kad tiek izmantoti tradicionālie materiāli. Otrs aspekts, kas jāņem vērā – siltināšana ir cieši saistīta ar vēl vienu būvfizikālu parādību – mitruma, jeb ūdens tvaiku caurlaidība. Un, protams, nevajadzētu aizmirst estētiskās vērtības.
Vecām mūra ēkām, saimnieciska rakstura būvēm, ārējām mūra uzejas kāpnēm ļoti bieži var novērot saplaisājušas sienas. Konstrukcija kaut kādu iemeslu dēļ ir nenoturīga – kāds izcilā pamatus. Ja nav klaji redzami «ļaundari» – pārāk tuvu ēkai augoši koki, ceļš vai grunts nogruvumi, noslīdēšana, tad visbiežāk vaina slēpjas pārāk seklos pamatos. Gruntij sasalstot palielinās masa, tā salauž un cilā pamatus. Novecošanās process un nemitīgā kustība ziemā, pavasarī laika gaitā bieži vien ēku noved pie nepatīkamām sekām. Vidzemē, Latgalē, Sēlijā pamatiem būtu jābūt vismaz 120 cm dziļiem. Zemgalē, Kurzemē pietiek ar 100 cm. Ja pamati ir pārāk sekli, tad tie jāsiltina. Pats vienkāršākais atrisinājums, ja to atļauj cokola augstums, ir trūkstošās grunts piebēršana. Ja to nav iespējams izdarīt, tad pamatu apakšējā daļa no ārpuses ir jānosedz ar kādu siltumizolācijas materiālu. Mūsdienās šādiem mērķiem izmanto keramzītu vai polistirēna plāksnes. Keramzīta slānis būs biezs un tas ir dārgākais no apskatāmajiem materiāliem, bet videi draudzīgs un praktiski mūžīgs. Zilās polisterēna plāksnes pielīmē pie pamatiem. Tās aizņem maz vietas, ir samērā lētas, bet nav pieredzes, cik ilgi šis materiāls kalpo.
Kāds saimnieks, tāds logs
Ēku siltināšana visprimitīvākā formā asociējas ar logu nomaiņu. Lielražotāju inspirēta, nedaudz pārspīlētā formā, tā tiek tendenciozi atspoguļota masu saziņas līdzekļos kā vienīgais pareizais risinājums bez alternatīvas. Tā tas gluži nav. Vecu logu lielākā problēma saistīta ar cilvēciskām īpašībām – slinkumu un iekšējo kultūru un tikai ļoti retos gadījumos ar konstruktīvām nepilnībām un izgatavošanas kvalitāti. Latvijā visbiežāk logi ir sliktā tehniskā stāvoklī tikai tāpēc, ka tie nav ilgstoši kopti. Lai ar nelieliem līdzekļiem vecus logus padarītu siltuma taupošākus, jāveic divi darbi. Jāpārbauda stiklu stiprinājums un logi jānoblīvē. Līdz 20.gs. 60.gadiem izgatavotajos logos visbiežāk stiklu ķite ir izbirusi vai tā kļuvusi nenoturīga. Šie stikli rūpīgi jāieķitē. Jaunākās paaudzes logiem stiklus stiprinot ar līstēm, salaiduma vietās jāiestrādā silikons. Otra vieta, pa kuru ieplūst aukstais gaiss, ir spraugas starp vērtni un aplodu. Šai vainai vispiemērotākais atrisinājums ir blīves. Ar logu noblīvēšanu jābūt ļoti uzmanīgiem, jo arī vecus koka logus var padarīt pārāk hermētiskus. Rezultātā iegūstam tikpat sliktu gaisa apmaiņu kā plastikāta logiem un automātiski parādās nepieciešamība pēc piespiedu ventilācijas. Ir divu veidu blīves – pielīmējamās un iefrēzējamās. Pielīmējamās blīves kalpo ļoti īsu laiku – līdz diviem gadiem (arī tad, ja pirms līmēšanas esat rūpīgi attīrījuši, attaukojuši virsmu). Blīvju gumijai ir zema kvalitāte. Gumiju iefrēzēšana ir sarežģītāks, dārgāks process un pašam to ir grūti veikt. Latvijā gumiju iefrēzēšanā specializējusies SIA «Andris» (tālr. uzziņām 7281829). Šī tipa gumijas ir ļoti kvalitatīvas un to kalpošanas garantijas laiks ir 5 gadi. Bet arī pirms 10 gadiem (pirmās Latvijā frēzētas gumijas) iestrādātās gumijas vēl pilda savas funkcijas. Šīs blīves pēc nolietošanas var viegli izņemt un to vietā ielikt jaunas. Groplogiem un oderlogiem blīvgumijas liek tikai iekšējam vērtņu blokam, bet sapārotajām logu vērtnēm (20.gs. 70.-80.gadi) liek divas gumijas (katram profilam viena). Durvīm gumiju iestrāde līdzīga, bet to profils ir atšķirīgs.
Siltums, kas sargā, nevis indē
Konstrukciju siltināšana ir komplekss pasākums, kurā obligāti jāpieaicina sava aroda speciālisti – arhitekts, būvinženieris, siltumtehniķis. Pārrunājot šo problēmu ar vairākiem speciālistiem, rezultāts būs labāks. Visbiežāk problēmas sagādā koka sienas. Guļbūvēm pats primārais ir šķirbu aizblīvēšana no ārpuses un ja sienas nav apmestas, tad arī no telpu puses. Vistradicionālākais paņēmiens ir šīs spraugas rūpīgi aizdrīvēt ar pakulu striķiem, kas samērcēti koka darvā. Koka darva ir caurspīdīgs antiseptizējošs šķidrums un tam nav nekāda sakara (izņemot nosaukumā) ar akmeņogļu darvu, ko intensīvi izmantoja un izmanto rūpniecībā un masu celtniecībā. Šis salikums ir elastīgs un noturīgs, jo koks ir dzīvs materiāls, kas piebriest un izžūst. Praksē bieži vien var redzēt pilnīgi absurdus paņēmienus, kad visas iespējamās šķirbas piepilda ar celtniecības putām. Celtniecības putas ir toksiskas un tās vispār nav ieteicams lietot. Iepūstas putas ieņem vienu stāvokli un pirmajā brīdī tās it kā darbojas, bet pēc laika, bieži vien, kokam staigājot, izveidojas šķirbas. Pirms sienu un pārsegumu siltināšanas jānovērtē jau esošie materiāli ne tikai no siltumvadāmības viedokļa, bet arī no estētiskā, kultūrvēsturiskā, ugunsdrošības, tvaika caurlaidības viedokļa un jāatceras, ka eksistē arī grauzēji, kas mēdz apmeklēt mūsu mājokļus. Ļoti labs siltumizolācijas materiāls ir kaļķu javas apmetums uz niedru klāja. Veicot remontus, cenšaties to saglabāt. Mūsdienu sausie apmetumi, kaļķu cementa javas apmetums uz sieta vai skaliņu pinuma ir ar daudz lielāku siltuma vadāmību. Bieži vien bēniņos pārsegumu siltumizolācijai izmantots māls ar salmiem vai rupji būvgruži. Necenšieties tūlīt no tiem atbrīvoties. Ja pārsegumi ir nest spējīgi, tad papildus izolāciju lieciet uz šī slāņa. Jūrmalā, koka vasarnīcai veicot pārbūvi, vienai ēkas daļai vecā būvgružu izolācijas slāņa vietā ielika siltumizolācijas vati, bet otrajā ēkas pusē atstāja vēsturisko siltumizolācijas slāni. Nelaimīgā kārtā neilgi pēc rekonstrukcijas ēkā izcēlās ugunsgrēks. Daļā, kur bija ielikta nedegošā akmens vate sadega pārsegumi un visa jumta konstrukcija, bet otrajā ēkas pusē palika gan sijas, gan jumta konstrukcijas pat ar jumta segumu. Vecais blīvais būvgružu slānis neļāva uguns liesmām izkļūt starp konstrukcijām un tās tikai apdega. Savukārt, vate nav tik blīva, kā rezultātā uguns ar gaisa plūsmu atrada sev ceļu un apņēma konstrukcijas. Visus gadījumus mēs šajā rakstā nespēsim apskatīt. Tālāk apskatīsim siltumizolācijas materiālus, ko var iegūt un izmantot.
Dabīgie siltinātāji
No tradicionālajiem materiāliem, kurus izmantoja mūsu senči pārsegumu siltināšanai, jāmin māls ar salmiem, zāģu skaidas ar nedzēstiem kaļķiem attiecībās 1:10 līdz 1:15, tie paši būvgruži, kas sastāv no kaļķu javas apmetuma ar organiskām piedevām, korķa koka mizas atgriezumi (ja ir pieejams liels daudzums vīna korķu, iegūstams lielisks siltumizolācijas materiāls), izdedži, bērzu miza, kas var kalpot arī kā vēja barjera (Somijā pirms koka ēku apšūšanas ar dēļu klāju uz sienām lika bērzu tāsi) un mitruma izolācijas materiāls. Visi šie materiāli ir ekoloģiski tīri, ūdens tvaiku caurlaidīgi, atgriezeniski, lēti un pieejami. Būvmateriālu veikalos kā nekaitīgākos materiālus iespējams iegādāties keramzītu, biezās presētās kartona plāksnes, korķozola mizas plāksnes (bet ļoti dārgas) un fibrolīta plāksnes. Pirms sienas apšuj ar fibrolīta plāksnēm, tām vairākus gadus būtu jāžūst, jo tehnoloģiskajā procesā skaidas samirks. Latvijā nav nopērkami ekoloģiski tīri ruļļu vai plātņu materiāli (izņemot fibrolītu un korķozola mizas plāksnes) bez ķīmiskām piedevām. Viss jau notiek ministru kabineta izdoto normatīvo aktu ietvaros un visiem nopērkamajiem materiāliem ir sertifikāti, bet…
Toksiskā vate
Visas stikla vai minerālvates ir toksiskas un tās uztur mitrumu (kondensātu), slikta ūdens tvaiku caurlaidība – nepareizi ieklājot šos materiālus var sabojāt konstrukcijas, siltumizolācijas vate, ko lieto vecu ēku pārsegumos, bieži vien pazūd, jo to izvazā grauzēji. Polistirols (tautā putoplasts) ir ķīmisks produkts, kas nopērkams gan berams, gan plāksnēs. Plāksnēm ir zema siltuma vadāmība un laba ūdens tvaiku caurlaidība, bet degot veidojās cianīda dūmi, kas ir ļoti indīgi. Šo materiālu var lietot jaunu ēku ārsienu siltināšanai un zem 1.stāva grīdām. Bet jāatceras, ka polistirols ļoti patīk grauzējiem.
Ekovate
Visnekaitīgākā un videi draudzīgākā ir Ekovate. Tā ir beramā vate, kas izgatavota no makulatūras (80%) ar borskābes un boraka piedevām. Šī vate pasaulē tiek lietota jau 60 gadus un ir ļoti labs materiāls pārsegumu un sienu siltināšanai ar izcilām ūdens tvaika caurlaidības spējām. Vienīgais jautājums ir par borskābi un boraku.
Vācijā un Skandināvijā ražotajam Thermo Hanf kaņepju šķiedru plātņu materiālam reklāmas bukletā pasvītrots, kas tas nesatur borskābi un boraku un ir ekoloģiski tīrs (ar ekoloģisko sertifikātu). Diemžēl šis materiāls Latvijā nav nopērkams un tas ir dārgs.
Un nobeigumā. Ja iespējams, izmantojiet tradicionālos materiālus un izmantojiet tos, ja arī tiem nav tik izcili rādītāji kā skaistajos reklāmas bukletos. Tas ir tāpat kā ar azbestcementu, pesticīdiem, raundapu, modificēto pārtiku un visu it kā nekaitīgo, līdz brīdim, kad rodas veselības traucējumi, un tad atgriežamies pie tā vecā labā produkta, bet jau savādāki…
Juris Zviedrāns
Publicēts 2003.gada decembrī.