Straujā ekonomiskā attīstība, kas ļāvusi sasniegt ne tikai augstu dzīves līmeni dažos pasaules reģionos, bet radījusi arī pamatīgas problēmas it visur, rosina meklēt alternatīvas, un viena no tām ir ekociematu veidošana. Pirmie ciemati tika dibināti jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Rietumeiropā, gadus trīsdesmit vēlāk tie radās arī Krievijā. Tādējādi pašlaik sastopamas gan rietumnieciskas, gan no Krievijas nākušās kustības izpausmes, gan abu virzienu apvienojums vairākos ekociematu projektos arī tepat, Latvijā.
Ilgtspējīgas kopienas
Saskaņā ar definīciju, ko 1991. gadā radījis Roberts Gilmans, ekociemati ir nelielas, harmoniskas kopienas, kurās cilvēku vajadzības ir saudzīgi integrētas dabiskajā vidē, nodrošinot veselīgu attīstību neierobežoti ilgi. Ekociematu iedzīvotāji apņemas veidot savu dzīvi ekoloģiski, ekonomiski, kulturāli un garīgi saprātīgi un tiekties uz ilgtspējīgu cilvēces un planētas nākotni. Ekociematu filozofijas pamatā ir izpratne, ka viss – dzīvās radības, daba un norises tajā – ir savstarpēji saistīts un ka mūsu domas un darbi ietekmē vidi.
Daudzi ekociemati Rietumeiropā un ASV izveidoti, lai novērstu sociālo struktūru izjukšanu, kultūras dzīves panīkumu, apkārtējās vides degradāciju utt. Citi radīti, lai veicinātu iedzīvotāju garīgās dzīves izaugsmi. Savukārt spēcīgu dabas katastrofu reģionos ekociematus veido, lai ātri novērstu badu, nabadzību, noziedzību un citas sekas. Šādus ciematus parasti rada, lai sniegtu visaptverošus risinājumus vietējo cilvēku un viņu dzīves vietas problēmām. Tā kā ekociematu koncepcijas pamatā ir vēlme uzņemties atbildību pašiem par savu dzīvi, ciematus vienmēr rada viens vai vairāki entuziasti, kas pirmie ir apzinājuši problēmas un iespējamos to risinājumus. Tādējādi katrs ekociemats ir pilnīgi atšķirīgs, jo atšķiras gan tā attīstības līmenis, gan pamatnostādnes, kas aptver visas ciemata iedzīvotāju sadzīves sfēras.
Trīs dimensijas
Ekociematus veido, kombinējot ekoloģijas, sociālās un garīguma dimensijas dažādās proporcijās. Ekonomiskā dzīve ir pakārtota visām trim dimensijām.
Sociālo dimensiju veido kaimiņu atbalsts, kā arī atbildība ci-tam pret citu. Ekociemats dod iespēju katram just piederību sabiedrībai un justies drošam, tiesiskam, pamanītam un uzklausītam.
Ekoloģisko dimensiju raksturo iespēja katram iedzīvotājam apzināt savu saikni ar zemi, ūdeni, vēju, augiem un dzīvniekiem ik dienu. Sadarbībā ar dabu tiek nodrošinātas cilvēku ikdienišķās vajadzības: ēdiens, apģērbs un pajumte.
Garīguma dimensija ekociematos parasti nav prioritāra, taču katrs ciemats respektē un veicina cilvēces mākslas un kultūras bagātību, mākslas un kultūras izteiksmes veidus, kā arī garīgo dažādību.
Jebkura veiksmīga ekociemata pamatā ir smalki izstrādātu noteikumu kopums: biedru uzņemšanas, iekšējās kārtības, finansējuma, lēmumu pieņemšanas, konfliktu risināšanas noteikumi un shēmas. Šos pamatprincipus, saskaņā ar kuriem jādzīvo, jādarbojas un jārisina radušās problēmas, rada ciemata idejas autori, bet, tā kā ekociemats nemitīgi attīstās, arī principi mainās atbilstoši laikam un iedzīvotāju apziņas līmenim. Ilgstoši nemainīga saglabājas ekociemata ieceres pamatdoma: vīzija, misija un mērķi. Tie ir galvenie kritēriji, pēc kuriem cilvēki izlemj, cik ļoti ekociemata iecere saskan ar viņu uzskatiem.
Vīzija ir ciemata nākotnes redzējums, bet misija raksturo kopienas darbības jēgu un devumu pasaulei. Ekociematu veidotāju mērķis parasti ir radīt labu sociālo un kultūras vidi apvienojumā ar ekonomiski izdevīgu, ilgtspējīgu dzīvesveidu. Ekociemata pamatdomu un darbības principus parasti apkopo statūtos vai citos publiski pieejamos dokumentos. Savukārt konkrētus attīstības atskaites punktus definē kā uzdevumus. Tie, protams, laika gaitā mainās.
No lauku ciematiem līdz dzīvokļiem pilsētā
Tā kā ekociematu galvenā atšķirība ir to iekšējā struktūrā, ārēji tie īpaši neatšķiras no citām apdzīvotām vietām un iekļaujas apkārtējā ainavā. Piemēram, iespaidīgās vēja elektrostacijas un saules paneļi uz jumtiem ir vienlīdz izplatīti gan Rietumeiropas lauku ainavā, gan ekociematos. Savukārt Latvijas ekociemati, tāpat kā sabiedrība un valsts, tādas tehnoloģijas pagaidām nevar atļauties. Arī ciemata plānojuma un apbūves ziņā inovācijas ir grūti pamanāmas, jo, piemēram, tikai tā iedzīvotāji zina, ka plānojums ir funkcionāls un ar dziļu pamatdomu, bet uzbūvētās mājas – ekoloģiskas…
Ekociematos apzināti tiek samazināts ekoloģiskās pēdas nospiedums, kas uzskatāmi ietekmē būvniecību, lauksaimniecību, ražošanu un cita veida saimniekošanu: tiek pielietotas visdažādākās metodes ekobūvniecības, bioloģiskās lauksaimniecības, alternatīvo energoresursu un daudzās citās jomās. Bieži vien izmanto arī netradicionālus, eksperimentālus un inovatīvus risinājumus.
Pie ekociematiem nereti pieskaita arī Rietumeiropā izplatītos mājokļu kooperatīvus, jo tādi elementi kā iekšējā pārvalde, tiekšanās uz ilgtspējību, dalīšanās ar resursiem, sociālā un ekonomiskā dzīve mēdz būt ļoti līdzīgi abu veidu kopienās. Pēdējā laikā ekociematos pat būvē vienu vai vairākas daudzdzīvokļu mājas, kuru iemītnieki vienlaikus ir gan mājokļu kooperatīva, gan ekociemata dalībnieki. Tātad ekociematu teorētiski var radīt pat pilsētā.
Ekociematu pirmsākumi un attīstība
Lai gan ekociemati jau izsenis pastāv daudzos pasaules reģionos, par šās kustības aizsākumu mēdz uzskatīt pirmās Camphill ciematu kopienas Rietumeiropā, kas sāka parādīties pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Viens no pirmajiem un mūsdienās par ievērojamāko uzskatītais ir Findhorn ekociemats Skotijā, kura pirmsākumi meklējami 1962. gadā, kā arī 1968. gadā dibinātais Auroville Indijā. Septiņdesmitajos gados radās vairāki vēl mūsdienās veiksmīgi projekti, piemēram, The Farm (1971, Tenesī, ASV), Patch Adam’s Gesundheit! (1973, Rietumvirdžīnija, ASV), Damanhur (1977, Alpu pakājē Itālijā) un Svanholm (1978, Dānija). Vēlāk kā sēnes pēc lietus radās daudzi ekociemati Eiropā, Austrālijā un citviet visā pasaulē. Patlaban veiksmīgi darbojas aptuveni 100 Camphill tipa ciematu vairāk nekā 20 valstīs un simtiem citu ekociematu atšķirīgās attīstības pakāpēs, kas iedvesmojušies no visdažādākajām idejām. Eiropas līdere šajā jomā ir Dānija ar vairāk nekā 10 starptautisku atzinību guvušiem ekociematiem. Latvijā pašlaik ir pieci publiski zināmi ekociematu projekti, kā arī vairāki, kas pagaidām ir tikai ieceru līmenī.
Megre sekotāji
Deviņdesmito gadu vidū līdz ar Vladimira Megre grāmatu popularitāti aizsācies jauns ekociematu veidošanās vilnis – īstenoti jau vairāk nekā 1500 ekociematu projekti Krievijā, kā arī Baltijas valstīs, Vācijā, Baltkrievijā, Čehijā, Slovākijā, Austrijā un ASV. Krievu iedvesmotie ekociemati vairāk līdzinās bioloģiski saimniekojošu viensētu apvienībām, kas ciematu kopumā padara par gandrīz neatkarīgu naturālo saimniecību. Šie ciemati idejiski balstās uz Dzimtas mājvietu koncepciju ar ideju, ka pārtikušas un harmoniskas sabiedrības – tātad arī valsts – radīšanai nepieciešami ekociemati, kur ģimenes dzīvo aptuveni hektāru lielos dzimtas īpašumos ar augļu un sakņu dārzu, nelielu mežu un ūdenskrātuvi, bet ģimene dzīvo ekonomiskā mājā no dabīgiem materiāliem utt. Savukārt vietējai saimniecībai jānodrošina iedzīvotāju ikdienišķās vajadzības atbilstoši mūsdienu prasībām. Bez tam ciematā noteikti jābūt arī skolai un kultūras centram, lai nodrošinātu aktīvu un pilnvērtīgu sabiedrisko dzīvi. Šo koncepciju atbalsta daudzas Krievijā ievērojamas personas, pat Valsts prezidents Dmitrijs Medvedevs.
Saglabāt dienvidu zemju dabīgumu
Pretēji Ziemeļu puslodei, kur ekociematu radīšanas mērķis galvenokārt bijis kopienas atjaunošana, Dienvidu puslodē 50–75% cilvēku joprojām dzīvo ciematos, kuru sociālā, kultūras un garīgā dzīve saglabājusies samērā neskarta un to iedzīvotāji piekopj naturālo saimniecību. Šos ciematus apdraud globalizācija un urbanizācija, jo daļa iedzīvotāju aizplūst uz lielpilsētām, tiecoties pēc modernā Rietumu dzīvesveida, bet atlikušie zemnieki ir spies-ti pāriet no tradicionālajām polikultūrām uz monokultūrām, lai pielāgotos globālā tirgus prasībām. Tomēr arī tur vairākos ekociematu projektos mēģina apturēt negatīvo tendenci un cenšas nodrošināt mūsdienīgu dzīvi tradicionālo ciematu un kultūras vidē.
Tā, Šrilankā piecdesmitajos gados aizsākās Sarvodaya kustība mieram, kas orientējās tieši uz apspiestāko kopienu un nelabvēlīgāko ciematu atjaunošanu. Pašlaik kustības ietvaros jau 30 tūkstoši cie-matu veido spēcīgu sociālekonomisko infrastruktūru, kas nodrošina vietējās vajadzības un rada iespēju veidoties pelnošiem uzņēmumiem. Savukārt Senegāla 2002. gadā iegāja vēsturē kā pirmā valsts, kur Vides ministrija plaši atbalsta ekociematu kustību valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ietvaros; šeit sekmīgi darbojas 350 ekociematu, lai izvairītos no globalizācijas un urbanizācijas kļūdām, ar ko saskaras attīstītie Rietumi… Dienvidāfrikā 1990. gadā aizsācies Tlholego ekociemata projekts. Šeit gan mīt tikai 35 pastāvīgie iedzīvotāji, taču ciematā jau pabijuši vairāki simti cilvēku no visas pasaules, lai mācītos permakultūru, ilgtspējīgu būvniecību un ekociematu veidošanu. Nākotnē Tlholego plāno koncentrēties uz tādu tūrismu, kas viesiem sniegtu autentisku «Āfrikas pieredzi».
Garīgo meklējumu ciemats FINDHORN
Šo projektu aizsāka trīs cilvēki, kas, nolēmuši dzīvot garīgi pilnvērtīgu dzīvi, satikās un apmetās uz dzīvi autofurgonā Faindhornas pussalā Skotijas ziemeļaustrumu piekrastē, kur pārsvarā ir nelabvēlīgi laika apstākļi un smilšaina augsne. Šeit viņi iekopa nelielu dārziņu, kas drīz vien deva lieliskas ražas. Viņuprāt, to sekmēja sadarbība ar dabas intelektu, intuīcija un garīgie meklējumi; drīz vien pie viņiem sāka braukt palīgi un domubiedri, lai šeit dzīvotu un kopīgi strādātu. 1970. gadā tika izstrādāta pirmā mācību programma par sadarbību ar apkārtējo vidi, un kopš tā laika izglītošana ir kļuvusi par šā ekociemata galveno darbības sfēru.
Šobrīd Findhorn ekociematā pastāvīgi dzīvo aptuveni 450 iedzīvotāju, katru gadu šeit viesojas vismaz 3000 viesu no visas pasaules, kuri ierodas uz regulārajiem semināriem un visdažādākajām izglītības programmām, kas ilgst no dažām dienām līdz pat vairākiem mēnešiem. Cilvēkiem, kas vēlas šeit dzīvot pastāvīgi, jāiesaistās Kopienas asociācijā un jābūt gataviem tādām kopīgām aktivitātēm kā pārtikas audzēšana un gatavošana, māju būvniecība, meditēšana, viesu sagaidīšana, dziedāšana, dejošana un svētku svinēšana. Arī šodien Findhorn prioritāte ir garīgā attīstība, kas izpaužas ikvienā mācību programmā un ikdienas dzīves norisē.
Arī ekonomiskās attīstības ziņā Findhorn ir sasniedzis lieliskus rezultātus – īpaša pārtikas audzēšanas sistēma, izmantojot biodinamiskās lauksaimniecības metodes, sniedz 70% no ciematam nepieciešamajām svaigās pārtikas rezervēm un apgādā ar to 200 mājsaimniecību. Pašlaik ciematā uzceltas jau 45 dzīvojamās ēkas, to skaitā salmu bloku mājas, kurās izmantota pašu izstrādāta ekoloģiskās būvniecības sistēma, bet ciemata notekūdeņus attīra unikālā Living Machine iekārta. Šī un daudzas citas inovācijas ir radītas un patentētas tieši Findhorn ciematā. Četras vēja elektrostacijas saražo vairāk elektroenerģijas, nekā pašiem nepieciešams; plaši tiek izmantota arī saules enerģija. Vietējās institūcijas aprēķinājušas, ka ekociemats gadā dod aptuveni 5 miljonus mārciņu lielus ienākumus vietējām mājsaimniecībām un nodrošina ar darbu 400 cilvēku.
Cilvēces vienotības centrs Auroville
Ekociemats Auroville dibināts 1968. gadā Čenajas dienvidos Tamil Nadu piekrastē Indijā. To iedvesmojusi indiešu filozofa Šri Aurobindo līdzstrādnieces Mātes (The Mother) vīzija par cilvēces vienotības centru. Viņa definēja pamatprincipus:
- Auroville nepieder nevienam atsevišķam cilvēkam, tas pieder cilvēcei kopumā;
- tiem, kuri vēlas dzīvot Auroville, jātiecas uz Dievišķo apziņu;
- Auroville ir pastāvīgas izglītošanās, progresa un mūžīgas jaunības vieta;
- Auroville ir kā tilts starp pagātni un nākotni, tā ir laicīgo un garīgo meklējumu vieta ceļā uz cilvēces vienotības īstenošanu dzīvē.
Cilvēces vienotības centra Auroville radīšana esot bijis liels izaicinājums Indijā – valstī, kur datorus joprojām transportē ar vēršu ratiem un kur ir milzīgs iedzīvotāju blīvums. Par šā projekta priekšrocību veidotāji uzskata ciemata atrašanos ziemeļu, dienvidu, austrumu un rietumu krustcelēs – urbanizācijas un lauku tradīciju, Rietumu inovāciju un Austrumu gudrības saskarsmes punktā. Patlaban Auroville sastāv no 100 mazākām kopienām, kurās dzīvo aptuveni 1500 iedzīvotāju no 40 pasaules valstīm. Uzbūvētas vairāk nekā 20 skolas, vairāki kultūras centri, pētniecības institūti, alternatīvo tehnoloģiju centri, uzņēmumi utt. Pēdējo 30 gadu laikā šeit iestādīti trīs miljoni koki. Auroville ir arī viesu mājas un infrastruktūra, lai katru gadu uzņemtu vairākus simtus tūristu un apmaiņas programmu studentu.
Kas tas ir?
Kopiena ir cilvēku kopums, kas dzīvo vienā teritorijā un kam ir kopējas intereses un mērķi. Kopiena ir cilvēku grupa, kas izvēlējusies dzīvot un strādāt kopā, lai sasniegtu kopēju mērķi un vīziju. Mūsdienās pastāv tūkstošiem dažādu kopie-nu – pilsētu un lauku, komunālas un individuālas, garīgas un laicīgas, lielas un mazas. Kopienas pamatidejā var tikt ietvertas dažādas tēmas, piemēram, ekonomiskā sadarbība, vienlīdzība, vides ilgtspējība, izglītība, veselība, kopīga pašpārvalde, personīgā izaugsme, sociālās aktivitātes, garīgums, brīvprātības principi utt. Pie kopienām pieder ekociemati, dzīvokļu un mājokļu kooperatīvi, komūnas, zemes tresti, studentu kooperatīvi un daudzi citi juridiski vai organizatoriski veidojumi (atkarīgs arī no vietējās likumdošanas).
Ekoloģiskā pēda ir ilgtspējīga dzīvesveida mērvienība: tā parāda, cik liela zemes platība nepieciešama, lai apmierinātu mūsu vajadzības. Tā atspoguļo cilvēkiem nepieciešamo dabas resursu (pārtika, ūdens, gaiss u.tml.) apjomu un to dabas resursu apjomu, kāds nepieciešams, lai cilvēku radītais piesārņojums un atkritumi tiktu absorbēti vidē. Jo mazāks pēdas nospiedums, jo saudzīgāk tiek izmantoti dabas resursi un teritorija kļūst neatkarīgāka sociālā un ekonomiskā ziņā.
Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kuras raksturīga pazīme ir noturīgums jeb nepārtrauktība ilgstošā laika periodā. Šādu attīstību panāk, īstenojot zinātniski pamatotus stratēģiskus uzdevumus. Ekoloģijā ilgtspējīga attīstība nozīmē ekoloģiskā līdzsvara saglabāšanu, vides saudzēšanu, izvairoties no dabas resursu nesamērīgas iztērēšanas, izsmelšanas.
Mājokļu kooperatīvos katrai ģimenei pieder savs mājoklis, taču dažas sadzīves sfēras ir nodotas koplietošanai. Tās var būt kopā sanākšanas telpas un pusdienošanas telpas, rotaļlaukumi un rotaļistabas, bērnu aprūpes telpas, piemājas dārzi, ofisi, darbnīcas u.c. Pasaulē eksistē arī dažādi citi kooperatīvi mājokļu un dzīvokļu apsaimniekošanas veidi, kur īpašumi var piederēt gan katrai ģimenei individuāli, gan vienai juridiskajai personai. Arī resursu un telpu koplietošanas noteikumi stipri atšķiras, tāpat kā kooperatīva sociālekonomiskā un kultūras dzīve. •
Artūrs Polis
Publicēts 2010.gada pavasarī.