Eiropas Savienības sēklu tirdzniecības likumdošanas jaunākās reformas paver sengaidītas iespējas tradicionālajām dārzeņu, augļu un labības šķirnēm – līdzšinējie industriālie sēklu standarti, cerams, vairs nebūs obligāti.
Vai mums būtu jāatsakās no ‘Cēzara Frīdriha’? Šī pupu šķirne ir viens no neskaitāmajiem Austrijas retumiem «Arche Noah» sēklu bankā – organizācijā, kas pēta, saglabā un popularizē tradicionālās dārzeņu, augļu un labības šķirnes. ‘Cēzars Frīdrihs’ Austrijā jau izsenis bijusi ļoti populāra šķirne ģimeņu dārzos un tirgū, bet sēklas nedrīkst tirgot, jo šīs pupas neatbilst ES sēklu tirdzniecības likumdošanas standartiem. Līdzīgi ir ar simtiem tūkstošu augu visā Eiropā – labība, dārzeņi un augļi, kuru sēklas un stādi neatbilst stingrajiem noteikumiem, tiek izstumti no tirgus. ES likumdošana, kuras pirmsākumi meklējumi 60. gados, tagad nosaka striktus standartus lauksaimniecības augiem: sēklas, sīpolus un potzarus drīkst tirgot tikai tādā gadījumā, ja tie ir tik vienveidīgi kā formastērpos ģērbti kora zēni. Tradicionālās un retās šķirnes, kuras daudzi vēl aizvien atceras no bērnības, bieži vien šiem standartiem neatbilst bioloģisku iemeslu dēļ, tāpēc to sēklu tirgošana ir ļoti ierobežota.
Pēdējos pāris gados ir mēģināts šo likumdošanu mainīt. 2013. gadā publicētais «melnraksts» izpelnījās lielus sabiedrības protestus, jo plānotās izmaiņas situāciju padarītu pat vēl sliktāku, nekā tā ir: kamēr konvencionālās jeb rūpnieciski iegūtās sēklas var tirgot faktiski bez ierobežojumiem, tikmēr no tēvu tēviem mantotās sēklas varētu izplatīt tikai mazie tirgotāji mazos iepakojumos un tikai reģionā, kur attiecīgā šķirne radusies, vai arī to izplatīšana tiktu aizliegta vispār. Tāpat bija plāni aizliegt zemniekiem savā starpā mainīties ar augu sēklām. Bija apdraudēta pat lauksaimniecības šķirņu daudzveidības entuziastu, piemēram, Tomātu kluba Latvijā, darbība. Grozījumu doma bija skaidra: nākotne pieder industriālajai lauksaimniecībai. Pēc lieliem protestiem Eiropas Parlaments no šīs ieceres tomēr atteicās, un tagad jaunās Eiropas Komisijas ziņā ir rast jaunu risinājumu.
Šāda notikumu attīstība pierāda, ka sabiedrība var ietekmēt Eiropas Savienības likumdošanu, un šajā gadījumā būtu jāuzsver trīs lietas.
Pirmkārt, rūpnieciskajiem lauksaimniecības augu standartiem vairs nevajadzētu būt obligātiem. Šie ES likumdošanas standarti nosaka, ka augiem jābūt izturīgiem un teju vienādiem – tiem jāizskatās vienādiem un vienlaicīgi jāsapūst. Savukārt izturība nozīmē, ka vides apstākļi nemaina augu. Tomēr ir ļoti svarīgi saglabāt daudzveidību un mainību, lai augi spētu adaptēties vides apstākļu izmaiņām, kā arī tikt galā ar tādiem izaicinājumiem kā klimata pārmaiņas, slimības un kaitēkļi. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) rīcībā esošā informācija liecina, ka 20. gadsimta laikā lauksaimniecības augu daudzveidība samazinājusies par 75% un šis process turpinās. Tāpēc ilgtspējīgai sēklu tirdzniecības likumdošanai ir jāgarantē, ka tradicionāli saglabātie augi un sēklas atkal kļūst par pilntiesīgiem tirgus elementiem, nevis tiek izplatīti tikai sīkos apjomos un tikai starp «savējiem».
Otrkārt, ilgtspējīgai sēklu tirdzniecības likumdošanai jāgādā, lai sēklu tirgū nebūtu monopola. Pētījumi rāda, ka sēklu tirgus patiesībā ir tikai dažu spēlētāju rokās. Piemēram, Eiropā pieciem uzņēmumiem pieder 95% rūpnieciski audzēto dārzeņu šķirņu sēklas. Tas ir līdzšinējās likumdošanas rezultāts – sarežģītie noteikumi jauna uzņēmēja iespraukšanos tirgū padara teju neiespējamu. Tāpēc ir ļoti svarīgi nākotnē atbalstīt tieši mazos sēklu ražotājus, kuri varētu piedāvāt daudzveidīgas lauksaimniecības kultūras. Zemnieki un dārzkopji nedrīkst būt atkarīgi tikai no rūpnieciski ražotām sēklām.
Treškārt, ir jāpārdomā šīs likumdošanas pats pamatmērķis. Pašlaik viss balstās uz vēlmi palielināt produktivitāti, un tas ir pilnīgā pretrunā ar tradicionālo šķirņu sēklu saglabāšanu un attīstīšanu – nav iespējams aizsargāt daudzveidību, ja mērķis ir palielināt produktivitāti. Patiesībā produktivitātes palielināšana ir tikai tāda novecojusi mantra no 20. gadsimta pēckara gadiem. Šobrīd Eiropā pārtikas netrūkst, tieši otrādi – mēs bezbēdīgi izmetam ēdienu, ēdam par daudz un aptaukojamies, savukārt mazāk attīstītās valstīs pārtikas trūkums nav saistīts ar zemu produktivitāti, bet gan ar neefektīvu tirgu. Tālab mēs rosinām šīs likumdošanas kontekstā domāt par vietējo tirgu un vidi, nevis par produktivitātes palielināšanu.
Latvijas piemērs pierāda, ka šā brīža ES likumdošana apdraud bioloģisko daudzveidību un inovācijas. Centrāleiropas Universitātes pasniedzēja Guntra Aistara savā rakstā par tomātiem stāsta par Latvijas saimniecību «Neslinko», kurā audzē aptuveni 200 tomātu šķirņu. 2012. gadā šī saimniecība tika sodīta par nelegālu sēklu tirdzniecību, jo tās nebija reģistrētas īpašajā ES katalogā. Toreiz likumdošanas darba grupa nāca klajā ar jaunu risinājumu un radīja jaunu kategoriju – kolekcionāru šķirnes: «Dārzeņu šķirņu kolekcijā esošā šķirne ir ekoloģiski plastisks genotips (populācija), kas var būt mainīgs laikā un telpā, bet kam piemīt galvenās tam sākotnēji raksturīgās īpašības, kuras var nedaudz mainīties vienkāršotas sēklu ieguves apstākļos.»
Mazā latviešu saimniecība tagad mierīgi dzīvo savu dzīvi, bet šis piemērs rāda, cik aprobežota ir Eiropas sēklu tirdzniecības likumdošana un ka steidzami nepieciešami sistemātiski uzlabojumi. Turklāt daudzās ES valstīs šī regula ir ieviesta vēl striktāk nekā Latvijā – tur izplatīt selekcionētu augu sēklas un sīpolus, nepārkāpjot likumu, ir praktiski neiespējami. Jaunā Eiropas Komisija Žana Kloda Junkera vadībā, uzsākot savu darbu, ir solījusi, ka turpmāk būs citādi. Tā kā nepieciešamība pēc pārmaiņām ir neapstrīdama, sabiedrība cer, ka Eiropas Komisija izmantos vēsturisko iespēju izdot ilgtspējīgu un uz nākotni vērstu likumdošanu.
Iga Ņižņika (Iga Niznik),
seno šķirņu saglabāšanas biedrība «Noasa šķirsts»
(ARCHE NOAH – The Seed Savers in Central Europe);
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2015
Tulkoja Elīna Kolāte