Zvēru taku tīkls un cilvēka ceļi ir kā paralēlās pasaules, kas neizbēgami krustojas, un šie krustpunkti ir bīstami gan vieniem, gan otriem. Lielākā daļa cilvēku ir pārliecināti, ka mežā zvēri pārvietojas, kā ienāk prātā, bet tā nav. Zvēru takas ir šaurākas par cilvēka iemītajām. Tās savieno barošanās un atpūtas vietas, bet reizēm vienkārši aizvijas tālumā. Barošanās vietas nereti atrodas cilvēka mītņu tuvumā, kamēr atpūtas vietas parasti izvietotas klusākos meža nostūros. Zvēru takas, līdzīgi kā cilvēka ceļi, veido taku tīklu, kurš nesakrīt ar cilvēka izveidotajiem pārvietošanās ceļiem. Vien plēsēji (vilki, lapsas, āpši u.c.) mēdz izmantot cilvēka radītos ceļus nomaļās vietās, lai ātrāk un ar mazāku piepūli pārvarētu lielākus attālumus.
Zaķis parasti palecas gaisā un var izsist auto stiklu.
Domāju, lielai daļai nav sveša sajūta, kāda rodas, kad, laužoties cauri brikšņiem, negaidīti attopies uz ceļa: pārņem milzīgs pārsteigums un apjukums, kas uz brīdi laupa skaidru domāšanu. Tagad mēģiniet iedomāties, ka esat nonācis nevis uz lielceļa, bet lauvu bedrē. Apjukums un bailes radītu paniku, kas uz laiku paralizētu jebkuru saprātīgu rīcību. Apmēram tā jūtas daļa meža zvēru, kuri, dodoties savās gaitās, spiesti šķērsot autoceļus.
Gardie pusfabrikāti
Daudzi zvēri ar laiku pierod pie autoceļa un izmanto gan tā plātni, gan ceļmalas, lai barotos. Vasarā uz lielceļa ir milzum daudz notriektu kukaiņu, sabrauktu abinieku, putnu un zīdītāju, – tos uzlasot, var pieēst pilnu vēderu visi, kam šādi «pusfabrikāti» iet pie dūšas. Diemžēl šī nodarbe ir visai bīstama – neuzmanīgs ēdājs pats var itin viegli kļūt par «pusfabrikātu».
Ja redzi stirnu, bremzē, jo aiz tās var nākt vēl vairākas.
Briežu dzimtas zvēri labprāt barojas ceļmalas krūmājā, savukārt ziemā, kad uz ceļa kaisa sāli, tie nāk to laizīt un droši vien pukojas, kad nākas dot ceļu kārtējai automašīnai. Izpļautajās ceļmalās dzīvo ķirzakas un sīkie peļveidīgie grauzēji, kuri kā magnēts pievelk vārnas, žagatas, peļu klijānus, stārķus, lapsas un citus ēdājus. Dienā autoceļa plātni uzmana vārnu dzimtas putni, tumsā – lapsas, caunas, jenotsuņi.
Putni un zvēri mēdz izmantot nomaļus ceļus arī par atpūtas vietu. Pēc lietus lapsas mēdz saritināties un apgulties ceļa vidū. Ir gadījies sastapt pat lūsi, kurš sēž lielceļa vidū un laiza kažoku. Asfalta klājums dienā uzsilst un vakarā ir tīkams daudziem aukstasiņu dzīvniekiem, tādēļ uz tā mēdz uzkavēties krupji, vardes, zalkši… Augšup ejošās siltā gaisa masas padara vieglu naktstauriņu lidošanu, un vakarlēpji, kuriem tie ļoti garšo, izmanto iespēju paēst un arī dzīvojas pa ceļa virsu. Pārlidojumu laikā naktīs daudz migrējošo putnu atpūšas uz ceļa plātnes, jo sajūtas tur drošībā. Šā iemesla dēļ uz lielceļiem naktī bieži sastopamas slokas.
Daudzi zvēri un putni ar laiku iemācās sadzīvot ar autoceļu un gūt no tā labumu. Tā ir nopietna dzīves skola, kurā pareiza atbilde nozīmē pilnu vēderu vai jauku atpūtu, nepareiza – bieži vien tūlītēju nāvi zem auto riteņiem.
«Bember-lember»
Saduroties diviem ķermeņiem, vienmēr svarīga ir to masa. Sabraukuši kukainīti, vardi vai vāveri, krūtīs sajutīsim vien sirdsapziņas spirināšanos. Sadursme ar alni nozīmēs sadauzītu auto un lielākajā daļā gadījumu veselības problēmas ne tikai alnim. Mūsu uzvedībai pie auto stūres jābūt adekvātai. Dumji pamācoši ir stāsti, kuros autovadītājs, kas mēģinājis izvairīties no ezīša sabraukšanas, ietriecies kokā un bojā gājusi visa ģimene. Mans braukšanas instruktors Oskars savulaik visus par zaķi mazākus zvērus sauca par «bember-lember» – tas, viņaprāt, nozīmēja, ka ar tādu skaņu tie jālaiž pa auto apakšu cauri uz viņsauli. Tikai tad, ja braucat lēni un laikus pamanāt uz ceļa esošo zvēru, varat sākt manevrēt, cenšoties nesabraukt to. Te jāsaka, ka zaķis, kurš pēc lieluma it kā iederētos «bember-lember» (BL) kategorijā, tomēr tai nepieder, jo viņš no sava vajātāja vilka vai lapsas cenšas izvairīties ar dažādu spēji veiktu manevru palīdzību. Zaķa aizsardzības arsenālā ietilpst pēkšņa virziena maiņa, strauji lēcieni sānis un palēciens gaisā – tas var sagādāt autovadītājam lielākās raizes. Starmešu gaismā, bēgot no automašīnas (vajātāja), zaķis, pēkšņi palecoties gaisā, spēj nonākt auto salonā caur priekšējo stiklu, tāpēc izvairieties no zaķa sabraukšanas!
Skaties ap stūri!
Braucot pa mežainu apvidu, ir jāparedz varbūtība, ka uz ceļa braucamās daļas pēkšņi var parādīties dzīvnieks. Ir jāapdomā iepriekš, kā rīkoties. Protams, ir situācijas, kad vairs nav iespējams darīt neko, jo zvērs pēkšņi izlec jūsu priekšā. Šādās reizēs nevajadzētu krist panikā, bet atcerēties, ka jūsu auto vēl aizvien ir stūre un bremzes. To saku tāpēc, ka reiz nācās palīdzēt kādai cienījama vecuma dāmai, kuras automašīnai bija pārlēcis alnis. Pēc sadursmes ar zvēru kundzes auto bija bojāts vien priekšējais stikls, kam bija pieskāries aļņa pakaļkājas nags. Un viss būtu beidzies tīri labi, ja kundze, pārbīlī pēc sadursmes, nebūtu vis pierāvusi kājas pie vēdera un rokām saķērusi galvu, bet stūri. Stabs un kūlenis ceļmalas grāvī pārvērta auto lūžņu kaudzē. Manam kolēģim pēc līdzīgas sadursmes ar staltbriežu bulli nācās vien nomazgāt pārbiedētā zvēra ekskrementus no motora pārsega. Atcerieties: dzīvnieki ir pārbijušies vairāk par mums, tāpēc rīkojas nesaprātīgi.
Meža cūka nebremzē, tāpēc jābremzē tev!
Redzot ceļa malā meža zvēru, vajadzētu samazināt braukšanas ātrumu un nedaudz piebremzēt, tā ļaujot zvēram izšķirties – palikt vai bēgt. Zvērs ne vienmēr saprot, ka auto pārvietojas tikai pa ceļu. To iemācās ar laiku, bet vasaras beigās visās zvēru populācijās vairums ir jaunu, nepieredzējušu dzīvnieku. Redzot tuvojamies auto, zvērs sākumā nogaida, jo auto vēl ir tālu un situācija neizskatās pārlieku bīstama, bet tad, kad auto ir tuvu klāt, zvēram neiztur nervi un tas sāk skriet, diemžēl bieži vien pāri ceļam. Zvēri var pārvietoties baros, tāpēc, ja ceļu šķērso viena meža cūka vai briedis, jāsamazina braukšanas ātrums, jo var sekot pārējie bara locekļi.
Spožās acis tumsā
Gaismu atstarojošu šūnu kārta, kas uzlabo zvēru redzi tumsā, ir kā brīdinājuma zīme autobraucējiem. Braucot tumsā, jāskatās, vai ceļmalā nemana iespīdamies kāda dzīvnieka acis. Ieraugot spīdošu aci, jāsamazina ātrums, jo pat tad, ja esat zvēru nīdējs un labprāt mēdzat sabraukt dzīvniekus, no attāluma būs grūti noteikt, vai acs pieder BL lieluma dzīvniekam, meža cūkai vai grāvī stāvošam briedim. Šā iemesla dēļ apvidos ar lielu zvēru blīvumu ir vērts jau krēslā braukt ar ieslēgtām tālajām gaismām, jo gaismas staru leņķis ļaus pamanīt acis lielākā attālumā.
Gadskārtu ieražas uz ceļa
Daudzviet dzīvnieku kustība pāri autoceļiem ir prognozējama, jo saistīta ar sezonālām parādībām šo radījumu dzīvē. Tā katru pavasari pēc sniega nokušanas vardes un krupji no savām ziemošanas vietām dodas uz nārsta vietām. Aptuveni pēc mēneša tie čāpo pretējā virzienā. Šajā laikā uz ceļiem burtiski mudž šie abinieki, un vienīgā iespēja pārvietoties ar auto ir, līdz minimumam samazinot ātrumu. Kamēr mūsu valsts nav tik turīga, lai nožogotu brauktuves un izbūvētu speciālas pārejas, šo abinieku dzīvība ir atkarīga no mūsu žēlsirdības. Tā ir brīnišķīga sajūta, ka, tikai lēnāk ripinot, tu vari izglābt lērumu pavasara pārņemtu dzīvību. Es tādās reizēs sajūtos kā Radītājs.
Putnu pārlidojumu laikā, kad simtiem izsalkušu ceļotāju barojas ceļmalās, arī vēlams braukt lēnāk. Vasaras beigās uz ceļiem var redzēt desmitiem sabrauktu jauno lapsu un jenotsuņu, kuriem patstāvīgās dzīves gaitas beigušās, tā īsti nemaz nesākušās. Aļņu apdzīvotās vietās bīstams periods ir maija beigas, jūnija sākums, kad aļņu govis padzen pērnos teļus un tie klimst gar ceļmalām jauni un dumji. Riesta laikā – vasaras beigās, rudens sākumā – vīriešu kārtas briežu dzimtas zvēri kļūst īpaši neuzmanīgi un dzenājoties var pēkšņi uzrasties jūsu auto ceļā. Riests visiem aizmiglo acis. Nesen kāds draugs man izstāstīja paša pieredzēto, kad meža caunu tēviņi, kas riesto jūlijā, nokļuvuši uz šosejas. Bēgošais tūlīt ņēmis galu zem auto riteņiem, bet sekotājs, kurš uz šosejas nonācis mazliet vēlāk, meties pluinīt sabraukto sāncensi un pats teju izsprucis no sabraukšanas.
Reizēm jāpadomā: vai mums tiešām tik dikti jāsteidzas, ka nevaram atļauties zaudēt ne minūti? Redzot balto stārķi barojamies ceļmalā, nedrāzies tam garām «uz pilnu klapi» – nenotrieksi stārķi un nesasitīsi savu braucamo. Medņi un rubeņi, kuri rudeņos un pavasaros uzturas ceļmalās, lasot gastrolītus (sīkus akmentiņus barības sagremošanai), mēdz pielaist auto pavisam tuvu klāt un paceļoties bieži saduras ar braucamo. Autovadītājam, ieraugot lempīgos putnus grozāmies ceļmalā, jau laikus jāsamazina braukšanas ātrums un mierīgi jābrauc putniem garām, izmantojot iespēju tuvumā aplūkot Eiropā reto sugu pārstāvjus. Tas noteikti ir zaudētās minūtes vērts. Satikšanās uz ceļa ar dzīvnieku var izvērsties traģēdijā vai skaistā piedzīvojumā. Lielākajā daļā gadījumu tas ir atkarīgs no mums pašiem. •
Ja misējies sabraukt kādu meža zvēru, jāpaziņo policijai (vai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam pa tālruni 112), kur noticis negadījums, un Valsts mežu dienestam, kur un kas gājis bojā. Savākt sabraukto dzīvnieku nedrīkst, tikai novākt nost no ceļa braucamās daļas!
Vinis Skuja
Publicēts 2010.gada augustā.