Divreiz gadā – pavasarī un rudenī – debesis pār Kolkasragu piešvīkstina migrējošo putnu tūkstoši. Migrācija nerimst pat naktī. Ceļotāji atgriežas no Leiputrijas – tā var raksturot ziemeļzemes vasarā, kad tur sazaļo augi, īso vasaru steidz izdzīvot kukaiņu miljardi un barības ir krietni vairāk nekā svelmainajos dienvidos. Tagad kukaiņu vietā tundrā lidinās vien sniega pārslas un putni lido uz ziemošanas vietām. Viņi ir kā sava veida ekonomiskie bēgļi, kas katru gadu dodas turp, kur vairāk barības. Es nekad neesmu varējis saprast, kur ir migrējošo putnu īstās mājas. Vai tā ir vieta, kur viņi izšķīlušies, bet pavada, labākajā gadījumā, trešdaļu gada, vai ziemošanas vieta? Iespējams, ka viņu mājas ir pats migrāciju ceļš? Varbūt putniem «māju» vienkārši nav? Brīvs kā putns debesīs…
Rudenī Kolkasragā apmeklētāju netrūkst. Eju kopā ar ekskursantiem, un viss ir, kā parasti – sajūsmas pilni izsaucieni mijas ar vilšanās nopūtām un deguna raukšanu par smārdu, kas nāk no aļģu sanesumiem. Uzreiz noprotams, ka šie cilvēki nav Īrijā sēnes lasījuši un nezina, kā bēguma laikā smaržo jūras un okeāna piekrastē. Ekskursantu simti, kas apmeklē tālu jūrā iestiepušos zemesragu, pat neiedomājas, ka vienai mūsu planētas iedzīvotāju daļai – putniem – Kolkasrags nav tikai punkts kartē ar iedomu būt par Eiropas ģeogrāfisko centru, bet paaudžu paaudzēs izmantota praktiska atpūtas un barošanās vieta tālajā ceļā uz dienvidiem.
Vēro putnus pa gabalu!
Ziemeļkurzemes pludmales varētu nosaukt par tuksnesīgām, jo barības koncentrācija Lieljūrā ir mazāka nekā Rīgas līcī, aļģu sanesumi sastopami samērā reti, bet tiem ir nepārvērtējama nozīme migrējošo putnu dzīvē. Ja parakņāsities šajā pūstošajā kaudzē, atklāsit, ka dzīvība tajā čum un mudž. Migrējošie putni uz šādas aļģu kaudzes jūtas kā cilvēki pie tā sauktā zviedru galda: sīki vēzīši, tārpiņi, kukaiņu kāpuri…
Migrējošajiem putniem ēstgriba ir īpaši liela, jo pārlidojums prasa trīs četras reizes vairāk enerģijas, tāpēc aļģu «lielveikali» ceļošanas laikā ir vitāli nepieciešami. Bet cilvēkiem tik ļoti gribas papriecāties par jūru un putniem, viņi iet tuvāk un tuvāk un pat neiedomājas, ka šādi tuvina ceļotājus nāvei. Nu neejiet tam aļģu sanesumam klāt tuvāk par divdesmit metriem – lai putni ēd! Izsalkuši, alkainām acīm migrējošie bridējputni noraugās uz izskaloto aļģu sanesumu jūras malā. Ēšana aizņem daudz laika, jo barības objekti ir sīki, bet tumsa rudenī iestājas ātri. Ekskursantu dēļ putniem nemitīgi nākas celties spārnos un gaidīt, kad varēs atgriezties, lai stiprinātos tālajam ceļam.
Tauki kā aviodegviela
Putni, tāpat kā citi savvaļas dzīvnieki, lielākoties jūtas izsalkuši. Migrantu vielmaiņa ir ļoti strauja, un ceļošanas laikā tiem piemīt hiperfāgija jeb pārēšanās tieksme – palielinās apetīte, veidojas tauku uzkrājumi. Tauki ir viela ar augstu energoietilpību, tie aizņem maz vietas, tos viegli uzkrāt un pārnēsāt, kas ir īpaši svarīgi, kad ilgi jālido. Ceļošanas laikā daudziem bridējputniem zemādas tauki noklāj visu ķermeni. Taču atšķirībā no cilvēkiem putni nebēdā par to, ka kļūst resnāki, jo viņiem tauki nozīmē to pašu, ko mums pilnāka automašīnas degvielas bāka. Putnu svars uz tauku rēķina palielinās par 20-30%. Sadaloties taukiem, atbrīvojas liels enerģijas daudzums un, kas nav mazsvarīgi, rodas metaboliskais jeb vielmaiņas ūdens, tāpēc, kamēr vien putna ķermenī ir tauku rezerves, viņš var iztikt bez dzeršanas. Sevišķi svarīgi tas ir, pārvarot tuksnešus un okeānus.
Dažādu sugu putnu organismi nebūt nav vienādi. Piemēram, bezdelīga migrējot patērē tikai nedaudz vairāk enerģijas nekā parasta lidojuma laikā, jo šā putna ķermenis ir īpaši pielāgots lidošanai. Turpretī migrējošas žubītes enerģijas patēriņš pieaug gandrīz četras reizes, taču uzkrāto tauku rezervju nepietiek visam ceļojumam. Noliesējušie putni pārtrauc ceļojumu un sāk baroties.
Es ar baltu skaudību skatos, kā mūsu, cilvēku, jaunā paaudze šo principu sekmīgi izmanto pasaules apceļošanai. Ceļojumu uzsākot, naudas pietiek vien nelielam ceļa gabalam. Naudai izsīkstot, ceļotāji uz laiku pārtrauc savu ceļojumu, tad, sapelnījuši naudu nākamajam ceļa posmam, dodas tālāk. Cilvēkam – nauda, putnam – tauki. Nepieciešamība regulāri papildināt tauku rezerves ir viens no iemesliem, kāpēc putnu migrācijas notiek viļņveidīgi arī tad, ja laika apstākļi ir ceļošanai labvēlīgi.
Gariem knābjiem un kājām
Putniem, kuri barojas piekrastē, ir īpašs «aprīkojums» – garš knābis un kājas. Garās kājas ļauj tiem ērti bradāt seklūdenī, nesamērcējot spalvu tērpu. Garais knābis noder dziļi pūstošajās aļģēs ierakušos bezmugurkaulnieku izķeksēšanai. Knābja gals «aprīkots» ar jutīgiem sensoriem, kuri ļauj sajust ēdamo dziļi dubļos. Tāda paskata putnus sauc par bridējputniem, un tie rudenī lielā skaitā novērojami pludmalēs. Viņi ir droši, jo izšķīlušies tundrā un taigas purvos, kur cilvēku nav. Latvijā tie uzkavējas pavisam neilgi, jo dodas uz ziemošanas vietām.
Pludmalē biežāk sastopamais bridējs ir parastais šņibītis – strazda lieluma putns ar melnu vēderu. Šis putns šad un tad ligzdo arī Latvijā, tomēr lielākā daļa parasto šņibīšu ligzdas vij tālāk ziemeļos. Bieži, bet mazākā skaitā sastopams augumā nedaudz prāvākais līkšņibītis. Tam raksturīgas sarkanīgi tonētas krūtis un vēders. Lielais šņibītis arī ligzdo tālu aiz Polārā loka, viņam ir salīdzinoši īsāks knābis, bet pats – divreiz lielāks par parasto šņibīti. Gaišo šņibīšu bariņi, kas ligzdo Ziemeļu ledus okeāna salās, tāpat kā tārtiņi un jūras ķīvītes, ēdamo atrod, ātri skraidot pa smilšaino pludmali, viņi dziļi nerakņājas. Šiem putniem aļģu sanesumi nav nepieciešami, bet drošības apsvērumu dēļ tie labprāt uzturas citu šņibīšu tuvumā. Raibs akmeņtārtiņš cītīgi apvērš sīkus akmentiņus, koka šķēpeles un gliemežvākus, meklēdams zem tiem paslēpušos vēzīšus. Vēl tikai pirms mēneša viņa mājvieta bija Baltijas jūras klinšainā piekraste Somijā.
Dažās nedēļās pāri puspasaulei
Kolkasragā sastopamie putni veic neticami tālus pārlidojumus. Tālie migranti parasti ir ļoti labi un ātri lidoņi. Nepieciešamības gadījumā tie spēj nolidot pat trīs tūkstošus kilometru nedēļā! Jūras zīriņi vairāk nekā 15 tūkstošus kilometru no Arktikas līdz Antarktikai nolido dažu nedēļu laikā, katru dienu pieveicot vidēji 160 km. Līkšņibīši ievērojami ar to, ka Eiropā neligzdo, bet katru gadu no perēšanas vietām Āzijas polārajā tundrā cauri Latvijai dodas ziemot viņpus ekvatoram Āfrikas purvos.
Tas, vai putnu armādas lido blīvā straumē vai plašā frontē, atkarīgs no konkrētajiem ekoloģiskajiem apstākļiem. Apejot migrācijas ceļā gadījušos šķēršļus, piemēram, kalnus, jūras, putnu straume sablīvējas. Kurzemes ziemeļos pavasara migrācija ir ļoti izteikta. Latvijā migrējošie putni visuzkrītošāk sakoncentrējas Papē un Kolkasragā, kurš, iestiepdamies jūrā, veido tā saukto pudeles kakla efektu. Rudenī migrācija noris pretējā virzienā, Papē tā ir ļoti blīva, Kolkasragā – mazāk izteikta, bet ne mazāk interesanta.
Maldu viesi ierāda jaunas zemes
Agrāk domāja, ka putnu migrāciju ceļi ataino sugu vēsturisko izplatīšanās gaitu. Tagad lielākā daļa pētnieku uzskata, ka putnu pārlidojumu ceļus ietekmē konkrēti ekoloģiski apstākļi. Pierādījums tam, cik ātri migrējošo putnu populācijas reaģē uz pārmaiņām dabā, ir Nīlas deltas nosusināšana – ūdensputni, nevarēdami atrast ierastās ziemošanas vietas, šķērsoja Sahāru un sāka ziemot ekvatoriālajā Āfrikā. Elastīga pieeja nes glābiņu.
Dabā nekas nav akmenī cirsts. Šķietami destruktīva īpatņu uzvedība bieži izrādās noderīga. Tāpat kā cilvēku vidū vienmēr bijuši ar ceļošanu apsēsti indivīdi, kurus ar varu nenoturēs uz vietas un kas veikuši dižus ģeogrāfiskus atklājumus, arī putnu vidū ir īpatņi, kas lido «tur, nezin kur». Melnais grifs, dažādi kaijveidīgie, kas laiku pa laikam novērojami Latvijā, ir šāda neredzama procesa sastāvdaļa.
Maldu viesi ir pirmie jaunu zemju izlūki. Lielākā daļa šādu mēģinājumu beidzas neveiksmīgi, bet dabā viss atrodas nepārtrauktā mainībā. Mainās klimats, izdzīvošanas nosacījumi, un nepiemērotais ar laiku kļūst piemērots. Latvijas teritorija pirms nieka desmit tūkstošiem gadu bija ledū kalta un cilvēka dzīvei nepiemērota, tagad uzskatām, ka nav labākas dzīvesvietas par šo. Liela daļa maldu viesu ceļo pret savu gribu, tos ar gaisa masām nezināmās tālēs aiznes trakojošas vētras. Šādā veidā katru gadu desmitiem putnu no Amerikas kontinenta nonāk Eiropā. Mūsu putnu vērotājus reizumis iepriecina no Rietumeiropas atpūstie maldu viesi.
Putnu migrāciju maršruti veidojušies mēģinot un kļūdoties. Biežāk – nāvīgi kļūdoties. Populācijā daļa īpatņu vienmēr uzvedas iracionāli. Visi putni lido uz ierastajām ziemošanas vietām, bet kāds paliek, kāds aizlido tālāk nekā parasti. Mūžīgi mainīgajā pasaulē nekad nevar zināt, kurš ceļš izrādīsies īstais. Viens īpatnis evolūcijai, protams, nenozīmē neko. Tāpat zinām, ka vienīgais absolūti patiesais likums bioloģijā ir, ka nav likuma bez izņēmuma. Turpmākie migrāciju pētījumi nākotnē un jauno tehnoloģiju izmantošana nesīs daudz jaunu atziņu.
Nāk melna septembra nakts, bridējputni ceļas spārnos… Zvaigžņotās Ziemeļkurzemes debesis pieskandina putnu žēlabainie saucieni, pīļu un gārgaļu spārnu švīkstoņa. Tā šeit notiek gadu tūkstošiem. Tev ir iespēja to pieredzēt jau šoruden. Taču – skaties pa gabalu! Norunāts?
Vilnis Skuja
Publicēts 2009.gada septembrī.