Norvēģijas dienvidos, netālu no apdzīvotas vietas Dumbosas (Dombås), atrodas 1974. gadā (paplašināts 2002. gadā) dibinātais Dovrefjella – Sunndalsfjella nacionālais parks, kura galvenais izveides mērķis ir kalnu ekosistēmu, muskusvēršu, ziemeļbriežu un vietējā kultūrvēsturiskā mantojuma (saistīts galvenokārt ar ziemeļbriežu izmantošanu) saglabāšanu. Ir padomāts arī par parka apmeklētājiem. Tālāk neliels ieskats tur redzētajā.
Tipiska Skandināvijas kalnu ainava. Platoveida un noapaļotās kalnu formas, kas reti pārsniedz divu kilometru augstumu, liecina par to, ka šie, no Zemes ģeoloģiskā skatu punkta raugoties, ir ļoti veci kalni.
Skatoties uz Skandināvijas kalniem, mēs varam «ieraudzīt» arī Zemes pagātni, jo tieši te radās un savu spēku smēlās ledājs, ka vēl salīdzinoši «nesen» klāja lielāko daļu Ziemeļeiropas. Tātad mūsu reljefa lielais veidotājs dzima šeit, un kāda daļa mūsu laukakmeņu ir mērojuši turpat tūkstoš kilometru garu ceļu, līdz iegūluši Latvijas laukos, mežos, ezeros un jūras malā.
Kaut arī kalni nav augsti, dabas zonas un ainavas mainās acīm redzami. Kalnu piekājes sedz skujkoku meži, aiz tiem – sniega un vēju izmocīts bērzu skrajmežs, tad mežatundra ar biezām pundurbērzu audzēm, tundra ar bagātīgām dažādkrāsu ķērpju mozaīkām un visbeidzot – vienmuļie akmeņu tuksneši. Un arī kāda tūristu mītne šejienes «nekurienē».
Nacionālā parka teritorijā ir padomāts par tiem, kuri mīl aktīvu atpūtu gan vasarā, gan ziemā, – šeit izveidots simtiem kilometru garš marķēts gājēju taku un distanču slēpošanas trašu tīkls. Augstākais Dovrefjella nacionālā parka reljefa punkts ir Snøhetta (2286 m) – iecienīts kājāmgājēju un distanču slēpotāju galamērķis.
Pirms nacionālā parka statusa piešķiršanas te atradās viena no svarīgākajām Norvēģijas armijas militārajām teritorijām – poligons, no kura kalnu tundrā saglabājies gigantisks betona laukums, ko izmantoja artilērijas treniņiem. Jau tagad un arī tuvākajā nākotnē paredzēts ieguldīt milzīgus finanšu līdzekļus gan šajā, gan arī apkārtējā teritorijā armijas atstāto pēdu likvidēšanai un kādreizējo kalnu biotopu atjaunošanai.
Nacionālā parka teritorijā ir padomāts par cilvēku – reālo parka apmeklētāju un šejienes infrastruktūras lietotāju, kā arī dabas un kultūrainavas saglabāšanu. Piemēram, informācijas stendi veidoti no dabiska materiāla un lieliski iekļaujas kalnu ainavā.
Kādam varbūt tas šķitīs vienkāršs akmens. Patiesībā katrs slānis kristāliskajā iezī, līdzīgi kā kokiem gadskārtas, liecina par kādu ģeoloģisku procesu vai notikumu. Tikai šo informāciju ir jāprot nolasīt. Tiem, kuri to nemāk, palīdz blakus izvietotie informācijas stendi, bet uz akmens iezīmētie skaitļi atvieglo orientēšanos šajā sarežģītajā dabas grāmatā.
Arī ēku jumta klājumam tiek izmantots dabisks materiāls, šajā gadījumā – apstrādātas akmens plātnes.
Muskusvērši ir nozīmīgs resurss, ko izmanto šejienes tūrisma biznesā. Iecienīti ir tā sauktie muskusvēršu safari. Lai saglabātu gan šo resursu, gan pašus tā lietotājus, pastāv zināms uzvedības kodekss – kā uzvesties, ieraugot šo dzīvnieku. Nacionālajā parkā izvietotās informācijas plāksnes vēsta: «Kaut arī muskusvērsis ir veģetārietis, tas var būt bīstams cilvēkam. Minimālais vērošanas attālums ir 200 m!»
Viens no daudzajiem nacionālā parka kājinieku tūrisma maršrutiem šķērso purvu, kurā salikti… bērzu zari. Šķiet, ka norvēģu taku veidotājiem pieredzes apmaiņas nolūkos vajadzētu atbraukt uz Latviju, kur prot taisīt labas purvu laipas.
Muskusvērši, kuru dabiskās izplatības areāls savulaik aptvēra plašus arktiskos apgabalus (Aļaska, Kanāda, Grenlande, Krievijas ziemeļi u. c.), bija viena no tām dzīvnieku sugām, kas smagi cieta cilvēka saimnieciskās darbības un medību dēļ. Norvēģijā muskusvēršu populācijas atjaunošanu sāka pagājušā gadsimta vidū un turpina arī pašlaik. Patlaban muskusvērši ir viena no galvenajām nacionālā parka tūristu piesaistēm. Tā kā dzīvnieki nav telpā ierobežoti, nav nekādu garantiju, ka ieraudzīsit tos savā dabiskajā vidē.
Pundurbērzi. Latvijā šis pēcledus laikmeta relikts ir reti sastopams tikai valsts ziemeļdaļas purvos un iekļauts aizsargājamo augu sugu sarakstā. Skandināvijas kalnos tas veido plašas un blīvas audzes, kas rudens pusē «iedegas» košās nokrāsās.
Norvēģijas kalnos jau izsenis iegūti dažādi derīgie izrakteņi.
Attēlā – senas pazemes raktuves, kurās ar primitīvām metodēm iegūts hroms. Pašlaik slēgtas, jo nav labiekārtotas un ir apmeklētājiem bīstamas.
Skandināvijas kalnu neatņemama sastāvdaļa ir ziemeļu tautas, arī sāmi, kuru dzīve nesaraujami saistīta ar ziemeļbriežiem. Ziemeļbrieži sāmiem ir viss – pārtika, apģērbs, piens, sadzīvē lietojamie priekšmeti, kas taisīti no to kauliem u. c. ķermeņa daļām. Ko vēlas šeit nokļuvušie vietējie un ārvalstu tūristi? Protams, nogaršot sāmu audzēto ziemeļbriežu gaļu. Un tas notiek sāmu jurtā, brīvā dabā uz ugunskura. Paldies Dievam, šajā valstī ierēdņiem un dažādu jomu inspicētājiem piemīt tāda īpatnība kā veselais saprāts attiecībā uz šāda veida ēdiena gatavošanas «publiskajām» un sanitārajām normām…
Pat lopu kūts izcili iekļaujas kalnu apkārtnes ainavā. Arī mājdzīvnieki ir nozīmīgs šejienes bioloģiskās daudzveidības uzturētājs – gan kā alpīno pļavu apsaimniekotāji, gan kā barības avots vilkiem, lāčiem un plēsīgajiem tiņiem.
Juris Smaļinskis
Publicēts 2008.gada decembrī.