Latvijas Ornitoloģijas biedrība pabeigusi darbu pie vairākus gadus ilguša pētījuma par medņu riestiem, nu izstrādāti ieteikumi medņu riestu apsaimniekošanai. Lai turpmāk nodrošinātu medņu aizsardzību, galvenais ir medņu apdzīvotajās teritorijās atteikties no priežu mežu ciršanas kailcirtēs. Daudz ļauna medņu dzīvē sagādā arī ogotāji, kas mazuļu vadāšanas laikā bezrūpīgi klimst pa medņu ligzdošanas vietām.
Medņu skaits un izplatība Latvijā turpina samazināties. Saglabājot līdzšinējos saimniekošanas apjomus un metodes, mednis no Latvijas teritozrijas varētu izzust jau tuvāko gadu desmitu laikā. Tā kā AS «Latvijas valsts meži» apsaimniekotajās teritorijās atrodas vaairāk nekā 90% no visiem Latvijas medņu riestiem, tad tieši valsts mežu apsaimniekotājiem ir vislielākās iespējas šo reto putnu vai nu pazudināt, vai gādāt par medņu populācijas ilgtspējīgu attīstību.
Nāvīgā kailcirte
Medņus ļoti negatīvi ietekmē Latvijas mežos izplatītais saimniekošanas veids – kailcirtes. Tās rada lielus robus starp medņu apdzīvotajām teritorijām, sadrumstalo tās sīkās vienībās. Medņi ir nometnieki, viņi dzīvo turpat, kur izšķīlušies, nevis aizlido uz labāku dzīves vietu, tādēļ tie arvien straujāk izzūd. Kailciršu negatīvā ietekme izpaužas arī netieši. Piemēram, kailcirtēs savairojas peļveidīgie grauzēji, kas piesaista lapsas un citus plēsīgos dzīvniekus, kuri apdraud uz zemes ligzdojošos medņus. Medņu skaitu neatgriezeniski var ietekmēt arī citi traucējumi, piemēram, klaiņojoši suņi, lāceņu un melleņu lasītāji, caunas, meža cūkas u.c. Vairāku valstu ornitologu, medņu ekspertu pieredze liecina, ka vienīgais veids, kā vēl var saglabāt medņus, ir putnu dzīvotņu uzlabošanu, jo reintrodukcija jeb citu medņu ielaišana tiem piemērotās vietās parasti ir beigusies neveiksmīgi.
Vasarā svarīgs medņu barības augs ir mellenes. Kailcirtē mellenes iznīkst un sāk atjaunoties tikai pēc 20–30 gadiem. Laikā no 2003. līdz 2007. gadam mellenāju platības samazinājušās par vairāk nekā septiņiem tūkstošiem hektāru. Tāpēc cilvēki melleņu meklējumos arvien biežāk ieklīst medņu riestu mikroliegumos; diemžēl šāds traucējums medņu mazuļu vadāšanas laikā palielina to bojāeju. Līdzīgu traucējumu medņu mazuļiem rada arī agro sēņu lasītāji. Tā kā Latvijā katru gadu nošauj 60–70 medņu gaiļu, tad, salīdzinot ar iepriekš minētajiem faktoriem, medības nevarētu uzskatīt par galveno medņu populāciju ietekmējošo faktoru; par «vienu no» gan… Turklāt – ja medniekiem aizliegtu medīt medņus, lielai daļai zustu jelkāda interese par šīs sugas saglabāšanu.
Lai nodrošinātu medņu aizsardzību, LOB aicina medņu apdzīvotajās teritorijās apturēt cirsmu koncentrēšanas metodes izmantošanu, kā arī pārtraukt jebkādu mežsaimniecisko darbību no 1. marta līdz 15. maijam. Teritorijās, kur 1 km rādiusā vismaz 60 gadu veca priežu meža īpatsvars ir mazāks par 40%, jāpārtrauc mežu ciršana, kamēr agrāk izcirstās mežaudzes nav sasniegušas šādu vecumu. Izcirtumi nedrīkst būt lielāki par 0,8 ha.
Divas medņu populācijas
Medņu izplatība Latvijā vienmēr ir bijusi saistīta ar piemērotu biotopu – vecu priežu mežu – izplatību. Aizkraukles, Alūksnes, Balvu, Gulbenes, Madonas, Talsu, Valkas un Ventspils rajonā ir lielākās medņu apdzīvotās teritorijas, jo tur vismaz pagaidām priežu mežu īpatsvars ir pietiekams. Latvijas medņu populācija ir sašķelta divās daļās – Kurzemes un pārējās Latvijas. Medņi, kas dzīvo Vidzemē, ir daļa no daudz lielākās medņu populācijas, kas sniedzas aiz Latvijas robežām Krievijā un Igaunijā, taču Kurzemes medņi ir izolēti.
Jau pirms 30 gadiem neviens mednis vairs nav atrasts Liepājas un Jelgavas rajonā un daļā no Cēsu, Ogres un Limbažu rajona mežu, kur tas iepriekš bija sastopams. Iespējams, ka viens no medņa areāla sarukšanas iemesliem saistīts tieši ar šiem putniem piemēroto biotopu kvalitāti un fragmentāciju. Ja putnu skaits grupā ir mazāks par 100 īpatņiem, tad ir liels risks, ka šī populācija var izzust nejaušību vai nepietiekamas ģenētiskās daudzveidības dēļ.
Medņu riesta izvietojums 2009. gadā.
Kurzemes medņi
Labos apstākļos vidējais attālums starp riestiem ir aptuveni 2 km. Ja samazinās pieauguša meža platības, kam pa vidu ir klaji izcirtumi, attālums starp riestiem palielinās un samazinās varbūtība, ka jaunie medņu gaiļi iekaros jaunas teritorijas un vistas spēs aizkļūt līdz citiem riestiem. Medņu vistu un gaiļu dzīves ieradumi atšķiras: vistas ziemā vairāk uzturas jaunākos un biezākos mežos, gaiļi dod priekšroku vecākām priežu vai jauktām audzēm ar egļu piejaukumu. Šie putni ir izteikti nometnieki, kas nemēdz tālu pārvietoties, tādējādi Kurzemes medņiem, iespējams, jau tuvā nākotnē ir lieli tuvradnieciskās krustošanās draudi. Tādēļ ornitologi uzskata, ka riesta vietu aizaugšana, inbrīdinga izraisīta populācijas degradācija un sliktas ligzdošanas sekmes var būt iemesls, kādēļ tuvākajos pārdesmit gados Kurzemē medņu izplatība un skaits varētu būtiski samazināties.
Latvijā traucējumu negatīvā loma ir novērtēta jau sen, jau 80 gadu vecās riestu apsaimniekošanas rekomendācijās norādīts, ka «medņu riesta un perēšanas rajonā vismaz no aprīļa vidus līdz jūlija vidum nedrīkst pieļaut mežu ciršanu, kā arī lopu ganīšanu, sūnu, sēņu, zāles vai meža ogu vākšanu». Vasarā nedrīkst iztraucēt vistu ar cāļiem. Vistveidīgajiem putniem, lai pasargātos no plēsēja, ir paradums izspurgt uz visām pusēm, lai plēsējs nevarētu noķert un apēst visus. Ja traucējums ir ilgstošs, piemēram, ogotājs uzturas vienā vietā ilgāku laiku, perējums nevar sapulcēties atkal kopā un sliktās termoizolācijas dēļ cāļi ļoti ātri var iet bojā.
Krāšņais piedzīvojums – riests
Būtiskākā medņu dzīves cikla sastāvdaļa ir riests – vieta, kurā ik gadu pulcējas medņu gaiļi un vistas, lai pārotos. Medņi riesto skrajās, vecās priežu audzēs purvu malās. Purvi medņiem tīkami tāpēc, ka tur mazāk rosās cilvēki, nav tālu jāmeklē iecienītākā barība – spilves un mellenes. Medņu gaiļu teritorijas ap riestu reti kad ir lielākas par 10 ha, un tās izvietotas līdzīgi kā sagrieztas tortes gabaliņi. Katrs gailis kareivīgi sargā savu nelielo teritoriju, kas nav lielāka par pushektāru.
Izrādās, ka to, cik gaiļu uzturas vienā riestā, nosaka ne tikai dažādi traucējumu apstākļi riesta teritorijā, bet galvenokārt piegulošā meža kvalitāte kādu kilometru ap riestu. Vislabāk, ja te aug vismaz sešdesmitgadīgas priedes 500–700 koku uz hektāru.
Pieaugušie medņu gaiļi dzīvo kā vientuļnieki un visu mūžu cenšas saglabāt vienu riesta teritoriju. Viengadīgie un nepieaugušie gaiļi līdz trīs gadu vecumam vēl tikai cīnās par savu riesta vietu, tāpēc nav teritoriāli ierobežoti un sezonas laikā var apmeklēt vairākus riestus.
Krievi medni sauc par gluharj jeb kurlo. Tas tāpēc, ka riesta dziesma sastāv no diviem motīviem – knipošnas un strīķēšanas (putnu balsu ieraksti atrodami tīmeklī http://www.putni.lv). Tad, kad mednis strīķē, tam aizkrīt dzirde, tāpēc putns neko nedzird, un šo trīs sekundes īso brīdi mednieki un putnu vērotāji izmanto, lai ar lēcienu pielavītos putnam par kādu metru tuvāk. Medņa dziesma ir klusa, dzirdama vien 200 m attālumā, tā nav nekāda rubeņu rubināšana, kas dzirdama kilometriem tālu.
Kad sākas pārošanās laiks, mātītes riestus novēro no kokiem, laiku pa laikam izdod dobju skaņu, tā saukto kvokšķi, kas spēcīgi stimulē tēviņu aktivitāti. Pamazām viņas pārvietojas uz zemākiem zariem, lai labāk novērtētu, kuru no riesta dalībniekiem izvēlēties. Katrs mātītes pārlidojums izraisa gaiļu riesta aktivitātes paaugstināšanos.
Medņu tēviņi turas viens no otra pa gabalu un visādi izrādās: strauji uzlido pāris metru augstumā un ar skaļu blarkšķi krīt zemē, uz kādu brīdi pieplok ar izplestiem spārniem sniegam. Turnīra laikā tēviņi ar ieskrējienu sitas ar krūtīm un klapē viens otru ar lielajiem spārniem, kā arī cenšas pretinieku sagrābt ar knābi aiz kakla vai galvas. Tad atkāpjas savā sektorā un sagaida mātīti.
Gailis, lencot vistu, visādi izrādās: iepleš un nolaiž spārnus tā, lai tie skar zemi, pagriežas ar sāniem pret vistu, izpleš un uz vistas pusi sašķiebj asti, demonstrē «bārdu» un balto sānu laukumu, riņķojot pa apli, cenšas izlikties milzīgs. Vista atbild, nostājoties gailim ceļā, ar krūtīm pieskaroties zemei, mazliet augšup paceltu asti un lejup nolaistiem spārniem, tā, lai būtu redzams gaišais plecu laukums.
To, kuru tēviņu vista izvēlas, nosaka gaiļa ieņemtā teritorija, tā bravūrīgā uzvedība un ārējais izskats, kas liecina par labāku ģenētisko potenciālu. Pārošanās notiek 2–5 dienu laikā. Latvijā vistas sāk apmeklēt riestu ap 20. aprīli, taču šis laiks var mainīties, piemēram, dažus gadus, kad bijis «vēls pavasaris, vēl aprīļa vidū medņi neesot dziedājuši».
Pēc pārošanās ap saullēktu vistas aizlido, taču netraucētās vietās riests turpinās vēl līdz plkst. 9–10 no rīta. Pēc tam, kad izmītās vistas atstājušas riestu, gaiļi turpina dziedāt aptuveni trīs četras nedēļas, bet vairs nelaižas zemē, neieņem riesta pozu un beigās var pat dziedāt ar nolaistu asti. Medņu riests ir izcila dabas izrāde, un ikviens cilvēks var būt laimīgs, ja kaut ko tādu piedzīvojis.
Medņu uzskaite 2009. gadā
| Virsmežniecība | Gaiļi | Vistas | Riesti |
| Austrumlatgale | 135 | 167 | 17 |
| Dienvidkurzeme | 141 | 221 | 35 |
| Dienvidlatgale | 10 | 10 | |
| Madona | 171 | 160 | 23 |
| Rīga | 209 | 313 | 42 |
| Sēlija | 133 | 178 | 30 |
| Zemgale | |||
| Ziemeļaustrumi | 680 | 704 | 137 |
| Ziemeļkurzeme | 570 | 798 | 105 |
| Ziemeļvidzeme | 248 | 360 | 54 |
| Kopā | 2297 | 2911 | 443 |
| Pavisam gaiļi un vistas | 5208 | ||
Perē melleņu ziedēšanas laikā
Medņiem gadā ir viens perējums. Vista ligzdvietu parasti izvēlas netālu no riesta – parasti sausā vietā zem eglītes, pie priedes stumbra vai izgāzta koka saknes viņa izkārpa bedrīti un izliek ar sausiem stiebriem, kādus nu purva malā var atrast. Trīs četras dienas pēc apaugļošanas medņu māte sāk dēt. Medņu olas ir nedaudz lielākas par vistas olām, blāvi dzeltenbrūnas ar maziem brūniem plankumiņiem. Dējumā ir 5–11 olas, ko medņu vistas parasti dēj ar pusotras, divu diennakšu intervālu, bet sāk perēt pēc pēdējās olas izdēšanas. Perēšanas laikā vistai uz vēdera izkrīt spalvas, izveidojot tā saukto perēšanas laukumu, kas nodrošina optimālo olu sildīšanas temperatūru +39–41°C. Diennakts laikā olas tiek apgrozītas 14–22 reizes. Pāris reižu dienā medņu māte dodas paēst, bet nekad nepamet ligzdu ilgāk par pusstundu.
Ligzdā sēdoša vista garāmejošu cilvēku var pielaist līdz pat metra attālumam, bet, ja cilvēks turpina slamstīties ligzdas tuvumā, ir liela iespēja, ka vista vispār neatgriežas pie olām un tās apēd kāds plēsējs. Ja traucētājs saprot, ka nekavējoties jāiet prom no vietas, kur gaisā uzspurgusi medņu māte, viņa ligzdā atgriežas pēc pāris stundām.
Cāļi izšķiļas diennakts laikā aptuveni pēc 4 nedēļām – maija beigās, jūnijā – un ir vien 35 g viegli. Līdzko mednēni apžuvuši, ģimene pamet ligzdu un kopā ar māti dodas barības meklējumos. Pirmajās nedēļās mazuļi pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem – skudrām, zirnekļiem –, kā arī saldajiem melleņu ziediem, vēlāk no mātes mācās mieloties ar dažādiem augiem.
Sliktos laika apstākļos medņu vistas iztraucēšana var izraisīt mazuļu bojāeju, jo līdz trīs nedēļu vecumam putnēni klāti ar pūkām un nespēj saglabāt pastāvīgu ķermeņa temperatūru, tāpēc viņi daudz laika pavada, sildoties zem vistas spārniem. Jaunie putni sāk gulēt kokos tikai 60–65 dienu vecumā. Jaunuļi patstāvīgu dzīvi sāk pēc trim mēnešiem, pirmie ģimeni atstāj jaunie tēviņi. Ligzdošanas sekmes ietekmē:
- aprīlī – spilvju daudzums; no tā atkarīga vistu barošanās un līdz ar to olu skaits dējumā;
- jūnijā – laika apstākļi; laiks tūlīt pēc mazuļu izšķilšanās būtiski ietekmē putnēnu izdzīvošanu;
- jūlijā un augustā – ogotāji un sēņotāji; cilvēki iztraucē vistu ar bērniem, mazuļi noklīst un kļūst par vieglu medījumu;
- mazuļu barošanās biotopu kvalitāte un platība;
- plēsīgo dzīvnieku skaits teritorijā;
- mežsaimnieciskās darbības tuvums un intensitāte;
- nepareizas medību prakses pielietošana.
Skujas, mellenāji un spilves
Pavasarī, vasarā un rudenī medņi pārsvarā barojas uz zemes, ziemā – galvenokārt kokos. Pavasarī un vasarā medņiem garšo spilvju ziedi. Vasarā svarīgākā barība ir mellenes, zilenes, kadiķu skujas un ogas, dažādas sēklas, kā arī paparžu, vītolu, apšu lapas un dzinumi. Rudenī galvenā barība ir dažādas ogas, arī apšu lapas, retāk ozolzīles. Sākot no oktobra vidus, galvenā barība ir priežu skujas un dzinumi. Medņu tēviņš vienā dienā var notiesāt aptuveni puskilogramu skuju, turklāt novērots, ka dažas priedes tiek plūkātas daudz cītīgāk nekā citas – skuju garša atšķiras.
Rudenī medņiem svarīgi piepildīt guzu ar granti kā dzirnakmeņiem, lai labāk varētu samalt skujas. Šis ir laiks, kad medņus var satikt uz meža ceļiem, bet medņu draugi labu un tīru granti putniem izber riestu tuvumā, kā arī parūpējas par materiālu smilšu vannām.
Ne velti mednis šogad iecelts Gada putna godā. Tāpēc bez liekas čammāšanās ir jāapzina un jāaizsargā visi medņu riesti un individuāli jāizvērtē, vai ir nepieciešama saimnieciskā iejaukšanās, lai uzlabotu medņu dzīvotni, kura ir pasliktinājusies pēc purvainu vietu meliorācijas, ceļu būves u.c. pasākumiem. Ir jāizvērtē vietējā situācija (putnu skaits riestā, to izvietojums riesta laikā, piegulošo riestu izvietojums utt.). Tikai pēc visu šo raksturlielumu izzināšanas var ķerties pie saimnieciskās darbības. Citādi pārliekā centība var aptumšot darītāju prātus un iznīcināt Latvijas dižāko putnu dzīves vietas.
Mikroliegumi
Pērn Valsts meža dienesta Medību daļas rīcībā bija dati par 393 medņu riestiem Latvijas teritorijā. Lielākā to koncentrācija – 140 riestu – ir Ziemeļaustrumu virsmežniecībā, bet neviens medņu riests nav uzskaitīts Dienvidlatgales virsmežniecības teritorijās. Pašlaik Latvijā noteikti 370 mikroliegumi medņu riestu aizsardzībai.
Medņu riestu teritorijās veido mikroliegumus, kur aizliegta:
- mežsaimnieciskā darbība, atskaitot gadījumus, kad ciršana nepieciešama medņu biotopa saglabāšanai vai ugunsdrošības nodrošināšanai;
- grāvju rakšana;
- ceļu būve un remonts;
- meža cūku piebarošana;
- medību torņu celšana no 1. februāra līdz 1. augustam.
Buferzonā ap medņu riesta mikroliegumu aizliegta meliorācija, bet no 1. marta līdz 1. septembrim – mežsaimnieciskā darbība; pārējā laikā šeit nedrīkst veidot cirsmas, kas platākas par 50 m.
Riestu kopšana
Riesta teritorijā būtiski, lai putni no zemes apkārtni varētu pārskatīt vismaz 50–70 m attālumā, tie netiktu traucēti ne tikai riesta laikā, bet arī perēšanas un mazuļu izvadāšanas laikā.
Daļa riestu pēc meliorācijas darbiem ir degradēti, jo bieži saaug pamežs un putni riestu nevar pārskatīt, tāpēc jāatbrīvo riestam piemērotas vietas no pameža. Tur, kur medņiem varētu būt problēma ar gastrolītu ieguvi, būtu lietderīgi riestu tuvumā izgāzt granti. Tas varētu samazināt arī medņu sabraukšanu uz autoceļiem, turklāt, lasot granti uz ceļa, putni saindējas vai inficējas ar dažādām slimībām.
Lai uzlabotu medņu dzīvotnes, ir labi jāpārzina putnu vajadzības un vietējā situācija: putnu skaits riestā, to izvietojums riesta laikā, tuvāko riestu izvietojums un putnu skaits tajos, kā funkcionē meliorācijas grāvji utt. Citādi pēc uzlabošanas darbiem nevarēs pateikt, vai tiešām putni ir aizņēmuši uzlabotās platības, vai putnu kļūst vairāk vai – tieši otrādi – mazāk.
Vilnis Skuja
Publicēts 2010.gada pavasarī.