Diži koki ir mājvieta daudziem

2018. gadā Latvijas Dabas fonds par Gada dzīvotni izvēlējies dižkoku. Kā klājas dižkokiem Latvijā, un kas uz tiem dzīvo?

Koki cilvēkus saistījuši jau sen, taču pirmā nopietnākā datu vākšana par ievērojamākajiem kokiem veikta tikai pagājušā gadsimta 20. gados, apvienojot dabas un kultūrvēstures vērtību apzināšanu. Žurnāla «Latvijas Vēstnesis» 1923. gada 23. decembra numurā rakstīts: «Tagad, kur nav vēl noorganizējusies vajadzīgā noteiktībā dabas pieminekļu pārvalde, kur nodibinātā Kultūras pieminekļu valde pēc 3 mēnešu ilgas darbības nav paspējusi reģistrēt vēl nevienu pieminekli, kur zemes līgumu koroborēšana jau sākusies, ar ko nereģistrētie pieminekļi valstij vēlāk maksās dārgu atpirkšanas naudu, – Izgl. b. Augstskolas sekcija ir griezusies pie sabiedrības pašdarbības šinī svarīgajā mūsu cēlāko interešu nodrošināšanas darbā. Uz izplatītiem retumu un pieminekļu reģistrēšanas uzsaukumiem ir atsaukušies vairāki simti līdzjutēju, iesūtīdami izpildītas dabas un kultūras retumu reģistrēšanas lapas.»

Uz kokiem attiecas 1924. gadā «Latvijas Vēstnesī» publicētie «L. I. B. augstskolas sekcijai piesūtītie vietējo norādījumi»:

«Veci un īpatnēji koki.

Daži tik veci, ka spēj vēstīt par senču patstāvību pirms vācu ienākšanas. Vairums no tiem nes upurozolu vaj liepu nosaukumus. Slepena dieviņu barošana ir vietām notikusi vēl tagadējo vecļaužu bērnībā.

Ir arī tādi, kas saistīti ar kariem, revolūciju, nāves sodu izpildīšanu.

Daži izceļas sava raksturīgā izskata vaj krāšņuma pēc.

Vairums tomēr būs tādu, kas apsveic arāju no turienes pirmā līdumnieka.»

Re, pirmajiem uzskaitītajiem kokiem, kurus apkopojis skolotājs Zelmārs Lancmanis, vairāk bijusi kultūrvēsturiska un ainaviska nozīme, tie nav bijuši dižkoki mūsdienu izpratnē.

Nākamais apjomīgākais koku saraksts publicēts 1937. gadā žurnālā «Daba un Zinātne». Tajā dabas pētnieks Edvards Jansons apkopojis ziņas par 178 kokiem – dabas pieminekļiem.

Pirmais aizsargājamo koku saraksts publicēts 1957. gadā. Tajā minēti tikai 13 koki – septiņi ozoli, četras liepas, priede un paeglis; no šiem kokiem mūsdienās dzīvi seši – Ceipu Upurozols, Usmas Elku liepa, Vilciņu ozols, Popraga Elku liepa, Allažu Svētliepa un Garozas Senču ozols jeb Zemgales krīvs (pievērsiet uzmanību – padomju laiki, bet kādi nosaukumi!).

Dižkoku meklēšanas aktivitātes no jauna veicināja Staņislava Saliņa grāmata «Latvijas dižkoki un retie koki» (1974), kurā minēti 620 koki.

1977. gadā izdotajā grāmatā «Valsts aizsargājamie dabas objekti Latvijas PSR teritorijā» publicēts jau pusotrs tūkstotis aizsargājamu koku, ietverot gan dižkokus, gan savdabīgos kokus, gan introducētās sugas.

Ja mūsdienās izdotos apkopot pilnīgi visus ticami iegūtos mērījumus par Latvijas kokiem, domājams, apzinātu dižo un citu ievērojamu koku skaits varētu sasniegt un pārsniegt 20 tūkstošus. Bet ne tuvu visi ir apzināti. Lielāka cerība tikt ievērotiem un atklātiem ir tiem dižkokiem, kuri aug lielu ceļu malās, bet pamestu viensētu tuvumā, arī aizaugušās senās parkveida pļavās, kurp vairs neved braucami ceļi, varētu slēpties vēl gana daudzi.

Kuru sargāt, kuru ne?

Mūsdienās valsts līmenī interese ir tikai par tām koku sugām, kuras tiek aizsargātas ar likumu. Jaunākie dižkoku kritēriji pēc apkārtmēra un garuma publicēti Ministru kabineta noteikumu Nr. 264 2. pielikumā (2010). Līdz ar to valstiski aizsargāto dižo koku liktenis ir atkarīgs no likumu izmaiņām. Tā, samazinot koku sugu skaitu, kam noteikti dižkoka kritēriji, 2010. gada noteikumos no saraksta izņemts Zviedrijas pīlādzis (iepriekš tam apkārtmēra kritērijs bija 1,9 m), kas jau ir izraisījis neatgriezeniskas sekas – netālu no Rīgzemju dižozoliem nozāģēti trīs vareni Zviedrijas pīlādži, kas jau 2011. gadā bija sasnieguši 2,94 metru (otrs dižākais Latvijā!), 2,50 metru un 2,14 metru apkārtmēru.

Vai likumam nevajadzētu aizsargāt visus dižākos kokus neatkarīgi no sugas? Paralēli automātiskai aizsardzībai atbilstoši kritērijiem vajadzētu izmantot arī seno praksi ar aizsargājamo koku sarakstiem, kas attiektos uz likumā neiekļauto sugu kokiem un kokiem ar kultūrvēsturisku vai īpašu dabas krāšņuma vērtību.

Latvijā lielākie dižkoki pēc apkārtmēra; katras sugas dižākais

Nereti par «īstākiem» dižkokiem tiek uzskatīti vienstumbra koki; tie, kuri dalās zemu, nievājoši tiek saukti par «cūku priedi», «haltūristu» u.tml., taču, domājot par dzīvības daudzveidību uz koka, tieši žuburotie ar lielām žāklēm un dobumiem starp starām vai kādas nolūzušas staras vietā to palielina. Uz slīpiem, pat horizontāliem stumbriem, nokareniem zariem nereti ir vairāk sūnu, bet staru žāklēs gadās redzēt arī vaskulāros augus – sākot no mazām puķītēm un beidzot ar kokiem –, kas rada dzīvotnes un barošanās vietas vēl citām sugām.

Vecos un dižos kokus var uzskatīt par sugu akumulētājiem, savācējiem, jo tāds koks ir gan ar lielāku virsmas laukumu, gan daudzveidīgāku tās struktūru: lieli zari, grubuļaina miza, šķirbas, laukumi bez mizas, prauli. Šāds koks noder gan lieliem putniem ligzdu veidošanai, gan mazākiem dzīvniekiem un daudzveidīgai orai. Zināms, ka vecā, mirstošā, t.i., trupēt sākušā, kokā ir pat piecas reizes vairāk sugu nekā jaunā un zaļojošā. Tā rezultātā sugas, kam ir plašāka dzīvotņu veidu amplitūda, vieglāk iekārtojas uz dižkoka, ja tāds ir, pat ja tuvumā ir citas dzīvošanai piemērotas vietas. Lielie koki ir arī lieliskas barošanās vietas, piemēram, sikspārņiem, kam par mītni kalpo dobumi, plaisas, atlupusi vai ļoti kreveļaina miza, turklāt dižkoki tiem nozīmīgi arī kā orientieris klajā ainavā.

Dižkoks kā dzīvotne lieliski parāda lielā un mazā savstarpējo mijiedarbību. Sargājot lielo, mēs pasargājam arī daudzus mazos. Vai arī tu esi ievērojis kādu dižu koku? Vai pievērsi uzmanību, kas uz šī koka dzīvo un aug? Sadarbībā ar Dabas retumu krātuvi un portālu «Dabasdati.lv» aicinu kopā veikt pētījumu – cik daudz dažādu sugu iespējams vizuāli novērot uz viena dižkoka.

Skaitām sugas uz dižkokiem!

Izvēlies kādu dižkoku, kuram varēsi veltīt pietiekami ilgu laiku, lai sameklētu un nofotografētu iespējami daudz sugu. Ideāli, ja kokam vari veltīt vairākas dienas, jo sugu uzskaitē derēs visas šajā gadā līdz decembra sākumam uz koka ievērotās sugas. Vērtīgs būs arī vienreizējs apmeklējums, jo liela daļa sugu – sūnas, ķērpji – savu atrašanos uz koka gada griezumā nemaina.

Kad koks izvēlēts, tas līdz ar foto jāreģistrē portālā «Dabasdati.lv». Ja izvēlētais koks būs zināms, Dabas retumu krātuves eksperti sniegs informāciju par tā iepriekšējiem mērījumiem. Portālā jāreģistrē arī visas uz dižkoka atrastās sugas, obligāti pievienojot fotogrā jas, kurās sugas labi saskatāmas.

Pētījumam der gan tās sugas, kas ir koka pastāvīgie iedzīvotāji (augi, sēnes, kukaiņi, apdzīvotas ligzdas putni u.c.), gan ciemiņi – uzlaidies tauriņš, spāre u.tml. Der arī kokus apdzīvojošo sugu apdzīvotāji, jo arī pakārtotās sugas dzīvotni nodrošinājis dižkoks. Skaita tikai dzīvās sugas uz dižkoka dzīvām vai atmirušām virszemes daļām.

Lai suga tiktu ieskaitīta, tai nav jābūt noteiktai vai droši līdz sugai nosakāmai, bet, ja tā nav nosakāma, tai jābūt atšķiramai no citām dižkoka sugām. To, vai suga ir droši atšķirama, palīdzēs noteikt arī «Dabasdati.lv» eksperti.

Sīkāku pētījuma veikšanas instrukciju lasiet portālā «Dabasdati.lv».

Potenciālie atradumi

Domājot par to, kādas sugas uz dižkokiem varētu sagaidīt un cik daudz sugu uz tiem vispār iespējams novērot, izanalizēju vairāk nekā 800 dižkoku, potenciālo dižkoku un īpatnējo koku novērojumu, kuros uz dižkokiem biju novērojusi kādu sugu, pierakstot tikai pāris acīs krītošākās. Apkopojums veikts, nenošķirot dižkokus no potenciālajiem dižkokiem, jo dižkoka kritēriji mainās, taču dižkoka kā dzīvotnes jēga neslēpjas ar likumu noteiktos kritērijos, bet gan palielinās līdz ar vecumu.

Kopā ievērotas gandrīz 120 dažādas sugas, kas analizētas grupās: vaskulārie augi (t. sk. koki), sūnas, sēnes, ķērpji, gļotsēnes, dzīvnieki. Visvairāk uzskaitīti dzīvnieki, kopskaitā aptuveni 40 sugu, tomēr šis skaits noteikti nesniedz pilnīgu priekšstatu par dzīvnieku daudzveidību dižkokā, jo liela daļa – gan lielāki zīdītāji, gan kukaiņi un to kāpuri u.c. – apdzīvo koku dobumus, plaisas zem mizas u.tml. un uz koka pamanāmi mazāk, nekā to ir patiesībā. Arī putni apsekošanas laikā var nebūt «uz vietas».

Katrā no grupām «Vaskulāri augi», «Sūnas» un «Sēnes» uzskaitītas aptuveni 20 sugas, tostarp astoņas koku sugas. Visretāk ievērotas gļotsēnes – un tikai piecas sugas.

Visbiežāk ievērotās sugas uz dižkokiem bija vāverastīte (raksturīga sūnu suga parkos un uz atsevišķi augošiem kokiem) un spožā skudra, kopā vairāk nekā ceturtā daļa no visiem novērojumiem.

Vēl bieži sastopami pīlādži, bērzi, ogu krūmi, papardes, sīkziedu spriganes; sūnas – ciprešu hipns, kažocenes, plakanā skrāpīte, lielā pūkcepurene, sprogainā slaidlape; no sēnēm – parastā sērpiepe un ziemeļu klimakodone; dzīvnieki – sarkanblaktis, visādas skudras, gliemji, lapsenes. Tā kā ķērpju noteikšana nav vienkārša, šīs grupas sugām pievērsta vismazākā uzmanība.

Starp interesantākajām uz kokiem novērotajām sugām jāmin pļavas ķirzaka, stiklspārņu pārītis, bebrukārkliņš ar ogām. Pārsteidza arī daudzie uz kokiem augošie citu sugu koki – gandrīz 100! Tātad gandrīz uz katra astotā koka ieaudzis cits koks. Tie mēdz izaugt pat vairākus metrus gari.

Vislielākā sugu daudzveidība dažādās sugu grupās un vislielākais kopējais sugu skaits konstatēts ozoliem – 58 sugas. Uz ozoliem arī visvairāk aizsargājamo un reto sugu – septiņas (četras no tām sēnes). No aizsargājamām sēnēm vairākkārt atrasta plaisājošā rūtaine, košā zeltpore un aknene.

Daudz, tomēr apmēram divreiz mazāk sugu nekā uz ozola (22– 33 sugas) atrasts uz liepas, priedes, vītola, kļavas un oša.

Īpašiem atradumiem liela iespēja būt arī uz liepām un ošiem – uz katras koku sugas atrasts pa četrām retām, aizsargājamām sugām.

Bez jau minētajām citas retas un aizsargājamas sugas, kas uz dažādiem kokiem atrastas vairākkārt: parastais plaušķērpis, kausveida pleirostikta, brūngalvainā henotēka, lapkoku praulgrauzis (novērots uz koku stumbriem jūlija beigās, augusta sākumā), kā arī sveķotājkoksngrauža darbības pēdas – raksturīgs sveķojums uz vecas priedes mizas.

Visvairāk vaskulāro augu sugu – uz vītoliem, priedēm, arī ozoliem. Tiesa, no tām neviena nav reta vai aizsargājama.

Sugām nabadzīgākie koki – egle, bērzs, zirgkastaņa.

Aprīlī kopā ar Līgu Apsēnu veicām «testa apsekojumu» dižkokam. Izvēlētais koks bija dižozols ar apkārtmēru 4,90 metru un divām starām, kurās tas sadalījās divu metru augstumā. Apmēram stundas laikā uz koka stumbra atradām 30 sugu, vairāk nekā puse no tām – ķērpji (16 sugas), piektā daļa – sūnas (sešas sugas). Dzīvnieku nebija daudz, bet daudzveidīgi. Interesantākais no tiem – milzu kailgliemezis, kas, saulei norietot, daļēji izlīda no koka plaisas (pirmajā brīdī raisot asociācijas ar čūskas asti), bet pēc neliela brīža jau ielīda atpakaļ. Vēl redzējām skudras, kādu citu plēvspārni, zirnekli un kāpuru. Atradās arī panglapsenes Andricus quercuscorticis pangas un dobumā – kāda peļveidīgā sūdiņi. Savukārt dzenis apsekošanas laikā nolaidās tikai uz blakus koka, tāpēc nebija pieskaitāms. Atradām tikko izdīgušu ziedaugu, gļotsēni un aļģi. Apsekojums pierādīja: ķērpjiem jāpievērš lielāka vērība, jo, pavirši skatot, daudz sugu var palaist garām. Lai arī nevienu aizsargājamu sugu neatradām, sugu skaitīšana izrādījās aizraujoša nodarbe un apliecināja, ka sugu ir daudz vairāk, nekā pirmajā brīdī šķiet.

Līdzīgu apsekojumu veica arī Sandra Vikmane un Dace Pīrāga prakses darbā par baltā vītola – Jaunieviņu dižvītola – epifītisko floru (2010). Autores konstatēja, ka uz dižvītola, kura apkārtmērs tolaik bija 6,28 metri, aug trīs kokaugu, 11 lakstaugu, 12 sūnu un 25 ķērpju sugas. Tātad, līdzīgi kā mūsu apsekojumā, ķērpji bija aptuveni puse no visām atrastajām sugām (tiesa, autores dzīvniekus neskaitīja). Ar manu pieredzi sakrita arī fakts par vaskulāro sugu bagātību uz vītoliem.

Gada beigās plānots visu šā gada laikā veikto pētījumu rezultātus publicēt portālā «Dabasdati.lv». Interesanti būtu noskaidrot, vai un kā atšķiras novēroto sugu skaits uz kokiem klajumā un noēnotās vietās. Kā sugu skaitu ietekmē koka izmērs? Cik būs lielākais sugu skaits, kas novērots uz viena koka? Kādas retas un aizsargājamas sugas izdosies atrast?

Saudzēsim dižkokus!

Jebkur, bet īpaši jau apdzīvotās vietās, koki sniedz arī bagātīgus t.s. ekopakalpojumus jeb priecē cilvēkus ar savu dabisko krāšņumu – vareno izskatu, kuplo vainagu, neparasti ķeburainiem zariem u.tml. Lai arī dižkoks ir dižkoks gan biezi apdzīvotā, gan nomaļā vietā, cilvēkiem mīļāki tie koki, kurus viņš redz ikdienā.

Taču, rūpējoties par iedzīvotāju drošību, jo īpaši Rīgā, jūtama ievērojama pāraprūpe – dižkokiem tiek apgraizīts vainags, izzāģēti sausie, zemie un sīkie zari, tā zaudējot unikālo smalko sazarojumu un neparastas vainaga formas. Brīžiem šķiet, ka kokkopju ideāls – absolūti drošs koks – pilsētā būtu dižkoks, kas apfrizēts par vertikālu baļķi. Kokkopji, šķiet, gluži vai aizmirsuši, ka lielie koki pilsētā ir īpaši un nozīmīgi ne jau tāpēc, ka pilda dižkoka kritērijus – it kā vienīgais, kas jāsargā, būtu saglabāts dižais apkārtmērs. Līdz riebumam apfrizētā kokā ne vairs tā lielā dabas daudzveidība, ne dabas krāšņuma – zudusi jēga, kādēļ dižkoki vispār tiek sargāti! Kā vārdā tas viss tiek iznīcināts? Vai tiešām drošības? Cik bieži cilvēku nāvē vainojami dižkoki, cik bieži – autokatastrofas? Varbūt sāksim ar lielāko ļaunumu – likvidēsim automašīnas, pirms ķerties klāt nevainīgajiem dižajiem?

Nav cilvēka spēkos pasargāties no pilnīgi visām iespējamajām nelaimēm, ir jārēķinās, ka stiprā vējā zem sirmajiem kokiem nevajag stāvēt, tāpat kā ceļu līkumos nevajag pārāk ātri braukt. Pat zinot, ka arī ar visu piesardzību var gadīties ceļu satiksmes negadījums, cilvēki absolūtās drošības vārdā tomēr nepārtrauc braukt ar automašīnām, tad kāpēc tāda neiecietība pret dzīviem un vērtīgiem kokiem? Kāpēc no šiem skaistuma un dzīvības daudzveidības nesējiem tiek prasīts daudz vairāk?

Aicinu ieskatīties dižajos un interesantajos kokos rūpīgāk, novērtēt to skaistumu un sugu bagātību un saudzēt, nevis kropļot. Lai par skaistajiem un varenajiem kokiem varētu priecāties vēl ilgi.

Kur meklēt informāciju par dižkokiem?

Dabas aizsardzības pārvalde dižkoku un potenciālo dižkoku atrašanās vietas apkopo Dabas datu pārvaldības sistēmā «Ozols» (ozols.daba.gov.lv), un apkopoto koku skaits tuvojas deviņiem tūkstošiem.

Neatkarīgu datubāzi jau vairāk nekā 20 gadus veido Dabas retumu krātuves aktīvisti. Tā aptver ne tikai mūsdienu aktīvistu darba rezultātu, bet arī senākus datu apkopojumus, kas veikti Māra Laiviņa, Raimonda Cinovska un Gunta Eniņa vadībā, kā arī datus no Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra dižkoku datubāzes un dižkokiem nozīmīgākās literatūras – ziņas no 19. gadsimta beigām un aptver informāciju par 15 500 koku. Līdzīga datubāze deviņus gadus tiek veidota arī «Dziedava.lv» paspārnē, kas iespēju robežās tiek arī publiskota. Šobrīd publicēti dati par 5000 koku, no kuriem vairāk nekā 1100 ir arī foto.

Kamēr tiek meklēti līdzekļi un iespējas internetā publicēt visus Dabas retumu krātuves uzkrātos datus līdz ar apsekojumu vēsturi, izveidota mājaslapa, kurā publicēti pamatdati par visiem Dabas retumu krātuves un «Dziedava.lv» apsekotajiem kokiem līdz 2015. gadam (dziedava.lv/dizkoki).

Nozīmīgs materiāls, kurā var smelties idejas dižkoku apzināšanai, ir arī rakstu sērija žurnālos «Latvijas Veģetācija», kur publicēti 15 Latvijas rajonu dendroloģisko stādījumu koku un krūmu pētījumu materiāli (1973.–2004.), minot arī dižāko koku stumbru diametrus. Visi žurnāli lasāmi arī internetā, bet, lai rakstos būtu vieglāk orientēties, izveidota mājaslapa, kurā rajoni sadalīti pagastu un apstādījumu līmenī (dziedava.lv/daba/apstadijumi).

Lai veicas dižkoku meklēšanā un sugu pētīšanā!

Paldies Ansim Opmanim par palīdzību raksta tapšanā!

Julita Kluša; autores foto
Visu VV 01/2018 žurnālu pdf formātā skatiet te!