Kopš no Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) vadīšanas «aizrotēja» Jāni Strautnieku un viņa vietu ieņēma Sandra Bērziņa, nozarē valdīja relatīvs miers. Pērn decembrī darbinieku kopsapulcē Sandra negaidīti paziņoja, ka personīgu iemeslu dēļ no darba aiziet.
Pirms tam rudenī Valsts vides dienesta (VVD) vadītāja Inga koļegova bija ierosinājusi abas iestādes apvienot, kas, protams, cilvēkos izraisīja nemieru, un daudziem lika atcerēties 2009.–2011. gada reformu kritiskās sekas. Arī Valsts kanceleja un Finanšu ministrija bikstīja ministrijas optimizēt, viņuprāt, līdzīgās iestādes, tāpēc gan VVD, gan DAP tika veikts ārkārtas audits, lai izanalizētu, vai tiešām daļa darbinieku dara vienu un to pašu.
Vienlaikus tika izsludināts konkurss uz DAP ģenerāldirektora amatu, un aprīļa vidū uzzinājām, ka tajā uzvarējis Juris Jātnieks. Dabas nozarē viņš ir jau vairāk nekā 30 gadu, lielāko darba mūža daļu – kā Teiču rezervāta direktors; pēc dabas rezervātu un nacionālo parku administrāciju apvienošanas 2009. gadā pāris gadu bijis DAP ģenerāldirektora vietnieks, tad ierēdņa pilnvaras pēkšņi nolika, lai no 2013. gada vadītu «LIFE+» projektu «NAT-PROGRAMME». Paralēli tam iesaistījies nevalstisko vides organizāciju darbā un divus gadus vadīja Vides konsultatīvo padomi, kas vieno aktīvākās nevalstiskās vides organizācijas Latvijā un uzrauga nozarē notiekošo.
Intervēt Juri devos uz kādreizējo Teiču rezervāta administrācijas biroju Ļaudonā, kur joprojām viņam ir kabinets ar pamatīgu, senu rakstāmgaldu un Rēriha gleznas reprodukciju.
Vispirms Juris Jātnieks mani pieved pie Rēriha gleznas «Līdzcietība», kurā attēloti, protams, kalni. Kreisajā pusē jaušams tumšs tēls ar šaujamo rokās, labajā – kalnu kaza un gaišs tēls, kas sargājot pielicis dzīvniekam priekšā roku, un tajā ieurbusies mednieka raidītā bulta.
Redzi roku ar bultu? Tā es sevi izjūtu visus šos gadus – kā cilvēku, kas sargā dabu un nebīstas ciest no dzīvās radības iznīcinātāju bultām.
– Pērn darbinieku kopsapulcē Sandra Bērziņa paziņoja, ka aiziet no darba DAP, un tajā vakarā beidzās miers un harmonija pārvaldē…
– Harmonisks šis kolektīvs nav bijis nekad, dažādas zemūdens straumes te valdījušas kopš 2009. gada, kad nelielo Dabas aizsardzības pārvaldi apvienoja ar reģionālajām aizsargājamo teritoriju administrācijām, galveno biroju pārcēla uz Siguldu un par ģenerāldirektoru iecēla bijušo Gaujas nacionālā parka direktoru Jāni Strautnieku. Tāpēc šeit turpinājās Gaujas nacionālajā parkā ierastais darba stils. Gaujas nacionālais parks ir skaistu ainavu parks, kas radīts cilvēku priekam, mazāk – dabas ekosistēmu pētīšanai un aizsardzībai. Šeit ierasta lieta bija mežu ciršana komerciālos nolūkos, jo vēsturiski visa dabas aizsardzības sistēma
tika izveidota Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas paspārnē, arī Jānis Strautnieks studējis mežsaimniecību. Jānis bija mūsu autoritāte, Gaujas nacionālā parka vārds pamatoti bija, ir un būs Latvijas nacionālās identitātes simbols. Pirms administrāciju apvienošanas to vadītāji sadarbojās kā līdzīgs ar līdzīgu – bijām saliedēti, draudzīgi kolēģi. Apvienotajā pārvaldē uz savas ādas izjutām, kā tiek eksperimentēts ar iestādes struktūru un cilvēkiem – mazinājās ekspertu zināšanu, kvalitatīvu datu, ilgtermiņa monitoringa un plānošanas loma. Tas bija mentāli grūtākais laiks. Šķita, ka simboliskās bultas (kā gleznā) sāp stiprāk nekā tad, ja tās būtu īstas. Tomēr arī tajā laikā pārvaldes Dabas aizsardzības departamentā īstenojām nozarei ļoti nozīmīgu projektu – izveidojām dabas datu pārvaldības sistēmu «Ozols», kas šobrīd ir galvenā dabas datu sistēma Latvijā. Iepazinu lieliskus cilvēkus: Agnesi Priedi, Jāni Kotānu, Kristīni Vilciņu un daudzus citus. Saliedētāki kļuva arī vecie kolēģi, kuri reiz veidoja dabas aizsardzības sistēmu Latvijā. Taču uzskatu atšķirības ar vadību padziļinājās, līdz, noliekot amatpersonas pilnvaras, kļuvu par «LIFE+» projekta «NATPROGRAMME» vadītāju līdz šā gada pavasarim.
– Un tad nāca ideja apvienot Dabas aizsardzības pārvaldi un Valsts vides dienestu, Sandra Bērziņa iesniedza atlūgumu, sākās funkciju audits, nevalstiskās vides organizācijas taujāja ministrijā, kas notiks ar iestādi, un atbildes bija izvairīgas… Lēmums pieteikties konkursā uz DAP ģenerāldirektora amatu droši vien nebija viegls…
– Jā, vieglāk būtu nepieteikties vadošā amatā tik kritiskā brīdī. Bet es ticu, ka likteni liek un maina doma: ko tu domā, tas tu esi. Manā dzīvē tā jau ir bijis… Eh, kā lai tev to izstāsta? Tas ir pārāk dziļi… Labi, teikšu vienkāršo variantu: jā, tas neapšaubāmi bija nopietns lēmums, taču man bija sajūta, ka tā ir mana nozare, kas palikusi bez vadības. Es vienmēr esmu juties atbildīgs par dabas aizsardzības jomu, ne velti 20 gadi Teiču vadībā un četri gadi NAT projektā. Es vienmēr esmu juties līdzatbildīgs par nozari, jo esmu viens no tās veidotājiem un vadītājiem, no tiem, kuri pārredz laukumu un zina visu stāstu. Tas bija brīdis, kad man bija jāiet un jādara. Savu artavu pielika kolēģi, kuri jau nākamajā dienā pēc Sandras atlūguma pabikstīja, sak, Juri, nu ko tu tagad darīsi?!
Uz konkursu bija pieteikušies vēl desmit pretendentu. Bija gandarījums iet caur visiem trim vērtēšanas etapiem, jo vērtēšanas komisija bija patiesi atbilstoša – gan atbildīgie darbinieki no ministrijas, gan nevalstisko vides organizāciju pārstāvji. Pēdējā etapā mūs vērtēja neatkarīgi personāla atlases eksperti, kuri nevērtēja kompetenci dabas aizsardzībā. Viņu uzdevums bija noteikt, vai pretendents vispār spēj vadīt kolektīvu, būt līderis, vai spēj pieņemt lēmumus, spēj uzstādīt mērķus un uz tiem virzīt cilvēkus. Saņemot no viņiem atzinību un cilvēcīgu prieku, sapratu, ka būs labi. Darīšu labāko, ko varu un cik paspēšu. Pieļauju, ka ne viss var izdoties uzreiz – vajadzīgs laiks. Vienmēr pieļauju, ka kāds varētu vēl labāk. Bet šī ir mana joma, kurai esmu veltījis mūžu, un pieņemu, ka vēl daudz varu izdarīt lietas labā.
– Bet var gadīties, ka tu būsi Dabas aizsardzības pārvaldes kapracis…
– Tas tāds nejauks vārds – asociējas ar mēslu vaboli… Ja kāds raks kapu, tad ne jau es. (Krietnu brīdi klusē) Apvienot iestādes ir politisks lēmums, jo valsts pārvaldē centralizācijas ideja arvien nav zudusi un iespējas meklē gan Finanšu ministrijas ierēdņi, gan Valsts kanceleja, bet es darīšu labāko šeit un tagad neatkarīgi no tā, kas priekšā. Sabiedrība, cilvēki Latvijā bieži gaida sliktāko un pirms laika nolaiž rokas. Esmu pārliecināts, ka vislielākā kļūda ir ieprogrammēt sevi uz negatīvu nākotni, jo doma to veido. Iedomājies, ja visi – vairāk nekā 130 – Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki domātu: «Šī diena ir labāka par iepriekšējo, šis ir mana mūža laiks un manis paša izvēlēta darba vieta, ko pilnveidoju ar savu enerģiju un prieku!» – visa nozare mainītos! Vai arī: «Ko nu es lieki centīšos, tik un tā notiks sliktākais.» Ko domājam, tas ar mums notiek. Nākot amatā, gan saviem vadītājiem, gan žurnālistiem teicu: «Kurš gan kapteinis grib gremdēt savu kuģi? Gluži otrādi – gribu padarīt to stiprāku un drošāku.»
– Uz kādiem pamatiem attīstīsi dabas saglabāšanas nozari?
– Svarīgākais ir pakāpeniski mainīt sabiedrības attieksmi. Terminam «dabas aizsardzība» ir tāda dikatoriska pieskaņa. Svarīgi to aizstāt ar «dabas saglabāšanu», kas zemapziņā izraisa vērtības un atbildības sajūtu aizlieguma un draudu sajūtas vietā. Gribētu, lai mēs pēc iespējas biežāk lietotu vārdu salikumu «dabas saglabāšana». Daba nav nosargājama aiz žoga, uz cilvēkiem nav jāskatās kā uz potenciāliem noziedzniekiem, kas izgājuši laukā ar nolūku kaut ko iznīcināt. Dabas sargāšana ir sabiedrības kolektīvs mērķis – mēs visi saglabājam. Mēs visi esam atbildīgi! Visa sabiedrība saglabā, arī mežsaimniecības un lauksaimniecības nozares, visi, kas strādā uz ūdeņiem, visi, kas būvē, – visi var saglabāt vai mazāk kaitēt. Nevis sargāt aiz žoga, kur sargātāji ir vieni un par postītājiem ir nosaukti otri, bet mēs visi saglabājam sugas, biotopus, zemi, kas mūs nes un gādā par tīru ūdeni. Tie nav tikai citi vārdi, šim jēdzienam ir dziļāks pamats mentālā līmenī. Dabas saglabāšanas jomas rīcības ir jāintegrē visās nozarēs, lai varētu sekmīgi sadarboties ne tikai atsevišķi cilvēki, bet notiktu sinerģiskas darbības starpnozaru līmenī. Tas nākamjos gados var daudz ko mainīt. Bet vispirms sākam ieviest šo vārdu salikumu: dabas saglabāšana!
Otra prioritāte: mēs visus šos gadus esam nodarbojušies ar plānošanu, apsprieduši prioritārās sugas un biotopus. Nu beidzot vajadzētu iecerēto īstenot un strādāt dabā, nevis svarīgām sejām čabināt papīrus. Vajag reālu darbu biotopu stāvokļa uzlabošanai, vienalga, vai tās ir «Natura» teritorijas vai ne, bet likt uzsvaru uz darīšanu!
Nākamais: komunicējam par šo darbu! Netaisām šovus, kam maz sakara ar dabu. Ir bijis tik daudz semināriņu, kur pasēžam, paklausāmies, parunājam, bet reālu darbu varētu būt vairāk. Itin bieži sabiedriski aktīvi cilvēki teic, ka viņi vēlētos iet dabā un strādāt, tikai – ko padarīt? Turpmāk, lūdzu, jautājiet mums, pārvaldei, ko tieši vajag darīt, par kādām aktivitātēm vērts projektus rakstīt. Tad skaidrosim, kas dabai nāk par labu, jo bieži vien cilvēki čakli sakopj dabu, pie viena iznīcinot jutīgu sugu dzīvotnes. Dabas aizsardzības pārvalde ir Latvijas valsts dabas aizsardzības kompetences centrs, un mums beidzot jāsāk pildīt šo funkciju. Mēs palīdzēsim cilvēkiem, ierādīsim darbus un pateiksim arī to, ko nedrīkst. Visus, kuri grib rakstīt projektus un piesaistīt naudu savai NVO, mēs gribētu aicināt, lai neizdomā nevajadzīgus darbus,jo pietiek svarīgo. Vienmēr būs ko darīt upē, mežā vai pļavā.
Jau šodrīd Vides aizsardzības fondā ir iestrādāts mehānisms sadarbības projektiem, kur NVO saskaņo ieceres ar DAP. Svarīgi to vēl vairāk attīstīt, lai nauda mērķtiecīgi tiktu ieguldīta dabas saglabāšanas praktiskajos pasākumos. Protams, vajag cilvēkus arī izglītot, taču man šķiet, ka mēs pārāk ilgi noņemamies ar bildītēm, puzlēm un rotaļām, bet pa to laiku aizaug pelēkās kāpas un vērtīgas pļavas, upju straujteces aizkrīt ar koku lauzām, biezi dubļi traucē nārstu utt. Tik daudz var un vajag darīt! Biežāk vajadzētu stāstīt par cilvēkiem, kuri dara reālus darbus dabas saglabāšanā: par zemnieku, kurš sadzīvo ar mitrāju, par mežinieku, kurš necērt kailcirtes savā mežā, par uzņēmumu, kas kolektīva saliedēšanas jampadrača vietā sarīko upes kopšanas talku.
Un visbeidzot: nu jau gadus desmit dzirdams, ka Latvija ir zaļākā valsts pasaulē! Tie ir maldi, kas izdevīgi tiem, kuri uz dabas rēķina vēlas panākt īslaicīgu ekonomisko uzrāvienu. Iespējams, ka daži arī varētu tikt pie turības, norokot Latvijas purvus, nocērtot mežus vai ierīkojot koši dzeltenus rapšu laukus līdz debesu pamalei. Es jau Latgales kongresā teicu, ka zaļā valsts kļūs par ilūziju, jo patiesībā mēs Eiropas Savienībā esam trešajā vietā no beigām «Natura 2000» platību ziņā – tikai 11,53 % ! Apvienotā Karaliste izstāsies, tad būsim otrie no beigām. Piemēram, Slovākijā ir 33 % «Natura» teritoriju, un pie viena viņi ekonomiski ir tikuši tālāk par mums. Ko gan aizsargājamās dabas teritorijas cilvēkiem ir atņēmušas? Daudzās valstīs ekonomisks rosīgums pastāv blakus «Natura» teritorijām. Nē, tie nav dabas liegumi, rezervāti, nacionālie parki, kas kavē ekonomisko attīstību! Mūsu bremze ir birokrātiskas prasības, iniciatīvas trūkums, neprasmīga plānošana un mainīgā nodokļu sistēma!
– Šogad Latvijā sāksies dabas skaitīšana. Vai esi drošs, ka neatkārtosies Vecpiebalgas gadījums, kad cilvēki panāca, ka nekāda biotopu pārvērtēšana uz viņu zemes nenotiks?
– Esmu pārdomājis, kas toreiz notika. Nemierus organizēja mežrūpniecības industrijas pārstāvji un koku uzpircēji. Tikai viņiem bija izdevīgi, ka vietējie iedzīvotāji lētāk pārdod kokus, jo neuzdrīkstās nogaidīt un mežu cirst vēlāk. Zaudēja gan skaistā Vecpiebalgas novada ainava, gan mežu īpašnieki, kaut diez vai kāds tagad atzīs, ka ir maldināts. Tagad cilvēki nākot uz pašvaldību un taujājot pēc kompensācijām par aizsargājamām teritorijām, bet viņi paši apturēja šo teritoriju apzināšanu, un nekāds atbalsts viņiem nepienākas.
– Vai DAP darbinieki mācījās no šīs sabiedrisko attiecību katastrofas?
– Jā, analizējām kļūmes, notika mācības, kā komunicēt šādās situācijās. Dabas ekspertam pašam ir dziļi jāizprot, kas un kāpēc konkrētajā vietā tiks sargāts. Pašvaldībām un zemes īpašniekiem ir jāstāsta, ko viņi iegūs, ja mēs zināsim, kur atrodas dabas bagātības, savukārt viņi zinās, kur var droši darboties, nevienam nekaitējot. Kad tiks saskaitīti biotopi un kartētas dabas vērtības, vislielākais ieguvējs būs pašvaldību attīstības plānotājs, kurš varēs droši plānot objektus un darbības zonas. Arī zemes īpašniekiem būtu labi zināt, kur un ko drīkst darīt.
– Zemes īpašnieks teiks: samaksājiet, tad es saudzēšu dabu!
– Tas ir normāli, un jau tagad ierobežojumus daļēji kompensē gan Dabas aizsardzības pārvalde, gan Lauku atbalsta dienests – gan par mežiem «Natura 2000» teritorijās, gan par pļavām. Žēl, ka dabas skaitīšanas projekts tika kavēts. Ja pļavas būtu apsekotas jau pirms diviem gadiem, kā bija iecerēts, tie saimnieki, kuru īpašumos atrastu biotopus, jau vairākus gadus saņemtu augstākus atbalsta maksājumus. Ja pļavas paspēs nokartēt 2017. gada sezonā, uz paaugstinātiem lauku atbalsta maksājumiem par aizsargājamajiem biotopiem varēs pieteikties jau nākamgad.
Par mežiem «Natura 2000» teritorijās arī ir atbalsta maksājums. Viena gada griezumā tas nešķiet liels, bet, tā kā mežs izaug 80– 100 gados un daudzviet par mežistrādes liegumu šobrīd maksā 160 eiro par hektāru gadā, svarīgi apsvērt kopējo ieguvumu. Piemēram, ja mežs ir pajauns, periodiski applūstošā vietā vai mitrājā, bonitāte ir zema, izstrāde un pievešana – bieži sarežģīta un dārga, kā rezultātā ieguvums no izstrādes ir neliels, tie 160 eiro par hektāru ir garantēts ienākums daudzus gadus. Un nekādu klapatu ar novērtēšanu, izstrādi, realizāciju.
– Padomju laikos dabas aizsardzībai atdeva teritorijas, kurās mežizstrāde bija ļoti apgrūtināta. Tā radās, piemēram, Krustkalnu rezervāts. Mūsdienās sen nekas tāds nav noticis. Ja nu dabas skaitīšanā tiek atrasta brīnišķīga vieta, kuru būtu vērts no «Latvijas valsts mežu» īpašuma pārņemt DAP pārvaldībā, – vai tas būtu iespējams?
– Viss ir iespējams. Tas atkarīgs no Latvijas augstākā līmeņa vadītāju sapratnes, drosmes un izlēmības. Ja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības un Zemkopības ministrijas ministri vienotos, DAP ar prieku pārņemtu teritorijas dabas saglabāšanai. Esmu piedzīvojis, kā tādas sākotnēji utopiskas ieceres īstenojas. 1999. gadā neviens neticēja, ka varētu pirkt zemi dabas aizsardzībai, bet Teiču rezervāta pastāvēšanas laikā desmit gados mēs piesaistījām līdzekļus un nopirkām 29 īpašumus vairāk nekā 400 hektāru platībā! Atkārtošu lēni: mēs par ārzemju naudu pirkām zemi Latvijas valstij dabas saglabāšanai! Toreiz tas šķita pilnīgi utopiski, jo valstij naudas nebija, bet mēs ideju nemetām pie malas, kaut likās, ka juridiskie šķēršļi būs nepārvarami – katram īpašumam bija nepieciešams Ministru kabineta lēmums. Tomēr visu izdarījām, par ko man joprojām ir milzu prieks un gandarījums. Arī tagad tā nav neiespējama lieta, kaut zinu, cik rezervēta attieksme pret sadabību un investīcijām dabas saglabāšanā ir Zemkopības ministrijas un mežsaimniecības industrijas pārstāvjiem.
Ir arī labie piemēri. Tolaik, kad pārvaldē biju vadītāja vietnieks, mums īsā laikā izveidojās ļoti laba sadarbība ar Zemkopības ministriju, un ļoti operatīvi tika pieņemts pozitīvs lēmums par labu pļavu biotopu datu funkcijas (un naudas) nodošanai DAP. Tas notika mēneša laikā! Bez liekas kavēšanās tika panākta vienošanās un līdzekļu pārdale par labu VARAM un pārvaldei. Rezultātā Zemkopības ministrijai ir reprezentatīvi dati, bet mums ir iespēja saglabāt dabas vērtības, kas dabiskajos zālājos vēl palikušas. Starp citu – par to es saņēmu no ģenerāldirektora ļoti smagu nopēlumu visu kolēģu priekšā, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc toreiz mainīju amatu un kļuvu par projekta vadītāju.
– Dzīve nestāv uz vietas – tagad ģenerāldirektors esi tu, bet Strautnieks slēpjas no parādu piedzinējiem Anglijā…
– Atturos komentēt. Cilvēcīgi nekad neesmu vēlējis Jānim ko sliktu, viņš tāpat darījis daudz Gaujas nacionālajā parkā pirms apvienošanas – daudzinājis nacionālo parku, izveidojis lieliskāko dabas izziņas infrastruktūru Latvijā līdz 2009. gadam. Rezervātu loma dabas aizsardzībā ir cita. Teičos un Krustkalnos nekad necirta mežus pārdošanai, mēs Teiču administrācijā līdzekļus piesaistījām, rakstot projektus un konsultējot, izstrādājām dabas aizsardzības plānus un plānojumus pašvaldībām. Labi, ka arī vēlāk rezervāta režīms nepieļāva ciršanu. Bet nacionālo parku teritorijās to darīja, un daudzas vietas vēl tagad nav atguvušās no kaitējuma. Labi, ka Sandrai Bērziņai ar VARAM un Vides konsultatīvās padomes atbalstu izdevās ciršanu pārtraukt, rast nanšu līdzekļus Dabas aizsardzības pārvaldes pamatfunkcijām. Ir gadījumi, kad koki ir jācērt, bet tikai tāpēc, lai uzturētu vai atjaunotu biotopus, piemēram, pelēkās kāpas, kadiķu audzes vai bioloģiski vērtīgas pļavas, kas aizaug ar krūmiem un koku pioniersugām.
Laiks, kad likvidēja vietējās nacionālo parku un rezervātu administrācijas, bija skumjākais visā dabas aizsardzības vēsturē. Tur bija divi etapi. Pirmo izraisīja vispārējā nanšu krīze, un visi vadītāji apzinājās situācijas nopietnību. Vides ministrs Vējonis mums bija liela autoritāte, un neviens neko pretī nebilda. Tad izveidoja kopīgu administrāciju Siguldā, un pēc tam reģionālajām administrācijām ar katastrofāli samazinātiem resursiem bija jāpārvalda pilnīgi visas Latvijas aizsargājamās teritorijas, kas ir 5–6 reizes lielāka platība nekā agrāk. Jā, tas bija grūti, bet mums bija spēcīgi kolektīvi, un kurš gan cits to varētu darīt? Nākamais solis, kas būtiski vājināja dabas aizsardzību, bija 2011. gadā, kad no Dabas aizsardzības pārvaldes nolikuma izdzēsa aizsargājamo teritoriju nosaukumus un izveidoja Pierīgas, Vidzemes, Kurzemes un Latgales administrācijas. Darbinieki jau palika, bet reģionu administrāciju nosaukumi un pārvalde kopumā zaudēja tautā cienītos un gadiem atpazītos zīmolus: Slīteres, Ķemeru un Gaujas nacionālais parks, Teiču dabas rezervāts, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts un Rāznas nacionālais parks.
– Pie Ļaudonas biroja ieejas durvīm joprojām ir koka plāksne, kurā iegrebts «Teiču rezervāts».
– Jā, šo uzrakstu glabājam kā vēsturisku liecību. Durvju otrā pusē ir iestādes mūsdienu nosaukums. Krīzes laikā pārvaldes vadībai bija pat ideja šo ēku nodot pašvaldībai, lai veidotu pansionātu. Pateicoties darbiniekiem, kas Teičos izauguši, pierādījām, ka investīcijas, kas te ieguldītas līdz 2009. gadam, nav gudri palaist vējā. To visu taču vajadzēs veidot no jauna, kad valsts atgūsies. Es šajā birojā strādāju, kad ir jādomā, jāveido kas jauns vai radošs. Protams, tagad biežāk jādodas uz Rīgu vai Siguldu, bet stunda un 20 minūtes ceļā nešķiet daudz, salīdzinot ar laiku, kas daudziem kolēģiem paiet, lai izbrauktu pa sastrēgumiem cauri galvaspilsētai. Ja darba ritms prasa, palieku Rīgā. Pamata dzīvesvieta gan vēl arvien ir dzimtas mājas pie Madonas, kur dzīvo mana ģimene. Sieva ir ģeoloģijas inženierzinātņu doktore, IVN eksperte, arī veselības tēju uzņēmuma vadītāja un īpašniece. Man ir četri bērni.
Kaut arī pēc apvienošanas 2011. gadā no pārvaldes aizgāja daudz labu speciālistu, tie, kuri palika, piemērojās darbam attālināti. Arī pārvaldei nācās pieņemt, ka dabas speciālisti nepulcēsies Siguldā, lai katru rītu ierastos birojā. Piemēram, eksperta darba ritms ir pakārtots norisēm dabā, pūču un sikspārņu pētnieks iet dabā pa nakti, ornitologiem aktīvākās darba stundas ir agri no rīta, kad zied pļavu augi, botāniķis iet dabā, laiku neskaitīdams. Mums vairākas reizes mēnesī ir sanāksmes, ir mācības un tematiskas sapulces. Darba vieta biežāk ir logs datora ekrānā un mobilais tālrunis. Uzskatu, ka galvenais ir darba rezultāts, nevis birojā pavadītās stundas. Par šo principu saņēmu atzinīgus vārdus arī Valsts kancelejā, jo ne tuvu visas iestādes var kaut daļēji ieviest attālinātu darbu, kas prasa no darbinieka kompetenci, lojalitāti, pašdisciplīnu.
– Pastāsti, kāpēc nolēmi kļūt par biologu.
– Pēc Praulienas pamatskolas beigšanas mācības turpināju Madonas 1. vidusskolā, kuru pabeidzis arī Raimonds Vējonis un Inga Koļegova. Mums bija izcila bioloģijas skolotāja Semberga, kura mācīja dziļi, pati mācījās līdzi laikam un prasīja no skolēniem vairāk nekā tikai to, kas rakstīts grāmatā. Mācīja saprast, mācīja nolasīt no dabas. Viņa atgādināja, ka jāmācās visu dzīvi – vērot, saprast un zināt. Iemācīties, nevis šļūkt cauri skolai. Pēc skolas beigšanas man bija daudz interešu – labi zināju ziku, elektroniku –, varēju iet tajā virzienā. Tikpat labi varēju studēt humanitārās jomas.
– Sapņoji kļūt par rakstnieku kā tava mamma Ilze Indrāne?
– Jā, literārā valoda man laba. Sākumā prātoju, ka varētu būt žurnālists vai teātra režisors kā tētis Rūdolfs Baltaisvilks. Joprojām patīk rakstīt esejas un tēlojumus, ja vien ir laiks un iemesls. Tomēr izvēlējos studēt bioloģiju, jo man svarīgi saprast dziļākās sakarības, kāpēc kas notiek, arī dabā. Tāpēc mana dabaszinību joma ir ekoloģija. Ja cilvēks spēj prognozēt, kā viņa šodienas rīcība ietekmēs vidi pēc gadiem 20, tad vieglāk pieņemt lēmumus, kur cirst, kur nosusināt vai applūdināt.
Ir vietas, kuras vēroju 30 gadus. Konkrēti: ceļš Teiču purvā no Sildām uz Sīksalu – tas nogrima un applūda, jo PSRS armijnieki to aplam uzbūvēja. Pēc tam notika krasas pārmaiņas – labi varēja redzēt, kā mainās ūdens režīms un atjaunojas purva veģetācija. Purvs iziet cauri vairākām atjaunošanās stadijām: sākumā bērzu audzes pamazām iznīkst, priedītes vēl neaug, veidojas ciņi ar spilvēm. Skaidrs, ka pēc gadiem te nāks atpakaļ priede, tipiskais ciņu–lāmu komplekss un augu valsts. Bet man ir gandarījums, ka to visu pieļāvām un spējām novērtēt.
Mani interesē dabas kopuma veselība – vai purvs, pļava un mežs ir gana dzīvi un daudzveidīgi. Sugu jomā gan neesmu eksperts, protams, pazīstu visas koku sugas, pļavu augi man patīk un vairākumu arī zinu. Draugs Andris Urtāns daudz «gleznojis» man ekoloģiskās sakarības ūdeņos. Ūdens ir dabas asinsrite.
Jau studiju laikā pieteicos praksē Krustkalnu rezervātā. Cirtu meža stigas – toreiz tās bija jāuztur kārtībā. Šo rezervātu nodibināja 1977. gadā, 1982. gadā Ļaudonā izveidoja administrāciju, un 1983. gadā es te parādījos kā praktikants. Sākumā uz rezervātu braucu ar riteni, pēc tam jau nopelnīju mopēdu. Bieži vien nakšņoju sienā senā rijā. Vecā saimniece, stāstniece, man vēl studentam mēdza atgādināt, ka rija jāsalabo, jo ir unikāla – baļķi resni, ar cirvi tēsti. Biju vienisprātis un piedomāju. Pagāja 15 gadi, un uz senajiem rijas pamatiem izveidojām Krustkalnu informācijas centru – tas bija viens no pirmajiem investīciju projektiem 2006. gadā.
Pabeidzu LU Bioloģijas fakultāti un sāku strādāt par zinātnisko līdzstrādnieku. Toreiz vērtēju klimata faktoru korelāciju ar priežu gadskārtu radiālo pieaugumu. Mērīju gadskārtas dažādos mežu tipos gan Teiču purvā, gan Krustkalnu rezervātā. Toreiz šīs ēkas vēl nebija, strādājām blakus ēkā, vecajās dzirnavās, kas tagad atdotas īpašniekam. Šo ēku pēdējos padomju gados laimīgi paspēja pabeigt rezervātu iepriekšējais direktors Līgonis Bambe, kurš ļoti rūpējās par ēkām un arī darbiniekiem – lai visiem būtu kur dzīvot un ar ko braukt. Pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā valsts pārvaldē notika reformas, pirms tam dabas aizsardzība bija Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas paspārnē. Par Teiču rezervāta direktoru kļuvu tad, kad rezervāti nonāca Vides komitejas pārraudzībā. Tolaik izpratne par dabas aizsardzību saistījās galvenokārt ar apsaimniekošanu. Rezervātos bija jāpilda mežizstrādes plāns, un pļavas, kas ir nozīmīgs biodaudzveidības elements, gluži nepamatoti tika aizstādītas ar mežu. Tolaik pat karpas salaida rezervāta dabiskajos ezeros. Augstākās vadības pārstāvji brauca arī medīt. Neskatoties uz to, bija arī zinātniskā daļa un galveno ekosistēmu un sugu grupu speciālisti – zinātniskie līdzstrādnieki. Mēs, toreiz jaunie – Andris Avotiņš, Uģis Bergmanis, Vija Kreile, Ieva Upmane un citi – bijām pret medībām un citiem saimniekošanas veidiem. Viss mainījās reizē ar rezervātu pāreju Vides komitejas pakļautībā, kur saprata, ka rezervātos dabas aizsardzība jāveido uz akadēmiskiem pamatiem un mazāk jādomā par saimniekošanu. Uzsvars uz saglabāšanu, pētījumiem, monitoringu – jau tolaik valdīja ļoti mūsdienīgas dabas aizsardzības sistēmas pazīmes. Man bija 30, biju jauns un iedomīgs. Dabas departamentā zināja, ka man ir idejas un ka neesmu mierā ar agrāko kārtību. Man piedāvāja veidot un vadīt rezervāta administrāciju, un es piekritu.
Toreiz kopsaimniecībās pesticīdus lietoja milzīgos apjomos. Tas mums šķita aplam, jo simtiem un tūkstošiem zosu un dzērvju barojās uz apkārtnes laukiem. Veidojot jaunās Latvijas likumus, mums bija liela ietekme. Rezervāta pirmo likumu un noteikumus ministrija rakstīja kopā ar rezervāta administrāciju. Toreiz izveidojām Teiču rezervāta aizsargjoslu, kur aizliegts medīt retus putnus, lietot toksiskus pesticīdus un kaitēt ainavai. Šis likums ir spēkā joprojām, diemžēl ne visus pārkāpumus var izkontrolēt.
– Tad jau jums netrūka ienaidnieku!
– Jā, netrūka gan. Mēs stingri kontrolējām ogošanu, lai mazinātu apmeklētāju slodzi uz purvu. Padomju gados ogu laikā mašīnas jau melnā tumsā pa šoseju brauca nepārtrauktā plūsmā – visi traucās uz Lubānas un Teiču purvu ogot. Izstudējuši zinātnisko literatūru, mēs sagatavojām publikācijas ar ieteikumiem, ko purva ekosistēma varētu izturēt, un, balstoties uz šo pētījumu, tika nolemts katru gadu izsniegt aptuveni 2000 atļauju vietējiem iedzīvotājiem. Bet gribētāju bija daudz vairāk, un tas bija «blatu» laiks! Taču mēs bijām jauni un principiāli. Bija lieli kon ikti par ogām. Pagasti pat mēģināja likvidēt traucējošos rezervātus.
Lielākais sasniegums, ka 4–5 gadu laikā panācām, ka sabiedrība sāka respektēt rezervātu noteikumus. Mēs kļuvām par sadarbības partneriem ar pašvaldībām, un 2000. gadā tas vainagojās ar kopīgu, dabai draudzīgu teritorijas plānojumu visām pašvaldībām, kuras atrodas ap rezervātiem: Barkavas, Murmastienes, Atašienes, Mētrienas, Ļaudonas un Mārcienas. Visi kopā spējām uzzīmēt dabai draudzīgu vīziju, kopīgu sakarīgu redzējumu un teritorijas plānojumu. Mēs palīdzējām piesaistīt līdzekļus un realizēt projektus, jau tolaik strādājām ar ārzemju partneriem. Pēc 6–7 gadus ilgas savstarpējas viedokļu izlīdzināšanas tikām atzīti un respektēti. Madonas rajona šefs Ceļapīters toreiz teica, ka Teiči ar dabas projektiem piesaistījuši lielākās ārvalstu investīcijas rajonā laikposmā no 1999. līdz 2002. gadam.
Laiks šobrīd ir atšķirīgs un izaicinošs – pasaule mainījusies. Tomēr cilvēks ir un paliek visu procesu krustpunktā visos laikos. Reiz mēs spējām daudz izdarīt Teičos, kāpēc gan nemēģināt vēlreiz? Ir gana ilgi runāts par zaļāko valsti, nu gudri un ilgtspējīgi jāsaglabā gan dabas teritorijas, gan tas, kas vēl atlicis ārpus tām!
Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2017