Lašu dzimtā ir vairāk nekā 20 zivju sugu un pasugu, taču no tām tikai dažas sastopamas Latvijas teritoriālajos ūdeņos un ieņem nozīmīgu lomu dabas ekosistēmās un, nenoliedzami, arī saimniecībā. Šoreiz par četrām: lasi, taimiņu, strauta foreli un varavīksnes foreli.
Lasis (Salmo salar) jeb Atlantijas lasis jau labu laiku ir iemesls daudzām diskusijām un akcijām. Atlantijas lašu populācija, kas sastopama Baltijas jūras ūdeņos, tostarp Latvijas piekrastē un upēs, tiek saukta arī par Baltijas lasi. Pieaudzis lasis parasti ir 40-90 cm garš un sver līdz 15 kg. Taču atsevišķi eksemplāri var izaugt ievērojami lielāki; Latvijā ir noķerti vairāk nekā 40 kg smagi indivīdi. Pieaudzis lasis ir pelēki sudrabotā krāsā ar tumšiem pun-ktiem uz muguras un sāniem, kas pārsvarā izvietoti virs sānu līnijas. Pirms vairošanās perioda lašu tēviņi sāk «greznoties» un dižoties – tiem parādās arī sārti vai oranži plankumiņi, bet apakšžoklis izliecas uz augšu kā kāsis. Lai zivs varētu aizvērt muti, šim iespaidīgajam kāsim pretī – augšžoklī – ir padziļš iedobums. Lasim, tāpat kā visām lašu dzimtas zivīm, ir raksturīga taukspura – mazs, apaļīgs izaugums uz muguras, nedaudz pirms astes spuras.
Galvenās pazīmes, pēc kurām lasi var atšķirt no pārējām lašveidīgajām zivīm:
- Plankumi pārsvarā atrodas virs sānu līnijas un ir x vai < formā.
- Taukspura mazuļiem – pelēka.
- Astes spuras mala – ieliekta jeb šķelta.
- Augšžokļa gali jeb vienkārši mute nesniedzas tālāk par acs tālāko malu.
Taimiņš (Salmo trutta) ir lasim vislīdzīgākā zivs – nereti nepelnīti aizmirsta, taču ne mazāk skaista un vērtīga! Cilvēki, kam nav tiešas saskares ar makšķerēšanu vai zivīm, bieži nemaz nezina, kas ir taimiņš un kā tas izskatās. Pieaudzis taimiņš parasti ir nedaudz mazāks par lasi, vidēji 40-60 cm garš un sver līdz 10 kg, taču var sasniegt arī ievērojami lielākus apmērus. Arī taimiņš ir sudrabaini pelēks ar tumšiem punktiem uz sāniem un muguras. Tēviņi pirms nārsta iegūst arī sārtus plankumiņus un raksturīgo kāsi apakšžoklī. Taču atšķirībā no laša taimiņam punktu ir ievērojami vairāk un tie atrodas abās pusēs sānu līnijai. Tomēr, ja zivi redz pirmo reizi un nevar blakus nolikt abus – gan lasi, gan taimiņu –, tad tādi lielumi kā «vairāk» vai «mazāk» visbiežāk neko neizsaka. Tāpēc jāmēģina ievērot arī citas taimiņam raksturīgās pazīmes:
- Plankumi atrodas abās pusēs sānu līnijai un ir x vai < formā.
- Taukspura mazuļiem – oranža vai ar sārtu galu.
- Astes spuras mala – praktiski taisna vai pat izliekta.
- Augšžokļa gali jeb vienkārši mute sniedzas aiz acs tālākās malas – relatīvi iznāk, ka taimiņam ir garāka mute.
Strauta forele (Salmo trutta fario) zivju sistemātikā tiek uzskatīta par taimiņa saldūdens pasugu. Tātad tā ir vistuvākā taimiņa radiniece, tikai atšķirībā no tā visu dzīvi pavada upē. Ņemot vērā tās dzīves vidi un barības bāzi, strauta forele neizaug tik liela kā taimiņš vai lasis. Pieaugusi strauta forele ir 30-50 cm gara un sver līdz 3 kg. Tā ir daudz krāsaināka – ar tumšu, zaļganbrūnu muguru un gaišākiem, dzeltenīgiem sāniem un vēderu. Uz muguras spuras un sāniem, abās pusēs sānu līnijai izvietoti melni un sarkani punkti. Atšķirībā no lašiem un taimiņiem strauta foreles pirms nārsta izskatu daudz nemaina. Pieaugušās strauta foreles var pazīt pēc krāsas un mazā izmēra, taču mazuļus bieži vien nav iespējams atšķirt no taimiņa mazuļiem, kas pirmos dzīves gadus pavada upē. Līdzīgā izskata dēļ gan lašu, gan taimiņu mazuļus mēdz saukt par «forelītēm». Tie visi ir izraibināti ar melniem un sarkaniem punktiņiem.
Varavīksnes forele (Oncorhynchus mykiss) ir Latvijā ievesta un zivjaudzētavās pavairota un audzēta suga. Taču, zivīm nonākot upēs un ezeros, tās iesaistās dabiskajās ekosistēmās un nonāk arī makšķernieku lomos. Pieaugušās varavīksnes foreles ne vienmēr migrē uz jūru, daļa visu dzīvi pavada upēs. Atkarībā no vides, kurā tās dzīvo, novērojams atšķirīgs izmērs un krāsa. Saldūdenī dzīvojošās varavīksnes foreles sasniedz 30-50 cm garumu un 3 kg svaru, bet jūrā tās var būt garākas par metru un svērt vairāk nekā 15 kg. Saldūdens formai parasti ir zilganzaļa mugura un dzeltenīgi sāni, bet migrējošās zivis ir sudrabotas, ar tumšu, metāliski zilu galvu, kuras dēļ tās dēvē par tēraudgalvas lašiem. Visām varavīksnes forelēm uz sāniem, muguras un astes ir daudz tumšu punktu, tēviņiem pirms nārsta perioda uz sāniem iekrāsojas gara, sārta svītra. Arī mazuļiem ir sārta svītriņa, bet nav sārto punktu – pēc tā varavīksnes foreļu mazuļus var atšķirt no pārējiem lašveidīgo mazuļiem. Pieaugušo zivju raksturīgās pazīmes ir šādas:
- Plankumi atrodas abās pusēs sānu līnijai un ir apaļīgi.
- Uz taukspuras, muguras un astes spuras melni punkti.
- Tēviņam nārsta laikā uz sāniem gara, sārta svītra.
- Augšžokļa gali jeb vienkārši mute sniedzas aiz acs tālākās malas.
Kā dzīvo savvaļas lasis, taimiņš un forele
Dabiskais, savvaļas, īstais – šis lasis nekad nav jutis cilvēka roku pieskārienu, tikai sastapies ar cilvēka darbiem un nedarbiem. Novembris. Skaisti, dzidri, teju caurspīdīgi oranži ikri guļ cieši cits pie cita upes oļos, ierakti akmeņainajā gruntī. Katrā no tiem aizsākas jaunas zivs dzīvība. Visu ziemu ikri, vēsā ūdens apskaloti, guļ upes oļos un elpo. Gaida pavasari. Aprīlī, maijā, kad ūdens iesilst, sāk šķilties zivju mazuļi. Savā pirmajā attīstības stadijā tie ir kāpuri, kas pārtiek paši no sava dzeltenuma maisiņa. Kad tas izlietots, izlien no oļiem un sāk meklēt barību, kas sākumā ir sīki ūdens bezmugurkaulnieki, vēlāk – lielāki kukaiņi, kāpuri, tārpi un vēžveidīgie.
Pirmajā dzīves gadā zivju mazuļi neaizklīst tālu no savas dzimšanas vietas, tie uzturas nelielā upes teritorijā. Taimiņu un foreļu mazuļi slēpjas aiz akmeņiem un bedrītēs. Vienīgi ziemu arī lasēni pārlaiž zem akmeņiem. Gadu vecie mazuļi parasti nepārsniedz 12 cm garumu, kaut gan to izmērs var būt diezgan atšķirīgs. Parasti upē tie pavada vēl vienu gadu, barodamies ar bezmugurkaulniekiem un iepazīdami savas dzimtās upes smaržu un garšu.
Pēc savas otrās ziemas lašu un taimiņu mazuļi, var teikt, ir jau «pusaudži». Tie sasnieguši zināmu briedumu un piedzīvo svarīgas pārmaiņas – kļūst sudrabaini un dodas lejup pa upi uz jūru. Šajā stadijā tos sauc par smoltiem.
Daļa lašu tēviņu vēl pirms ziemas iegūst dzimumbriedumu – tie sagaida pieaugušās mātītes, kas iznērš ikrus. Neņemot vērā savu mazo izmēru, viņi piedalās ikru apaugļošanā. Šādus tēviņus sauc par pundurtēviņiem. Pēc nārsta tie, visticamāk, pārziemo upē un pavasarī dodas uz jūru kopā ar saviem vienaudžiem, taču pastāv arī teorija, ka tie uz jūru nekad neaizpeld, bet kļūst par savdabīgiem «saldūdens lašiem». Pundurtēviņu uzvedības iemesli nav pilnībā izpētīti, taču uzskata, ka tā tiek nodrošināts daudzveidīgāks ģenētiskais materiāls un sekmīgs nārsts nejaušas pieaugušo tēviņu neveiksmes gadījumā.
Nonākot jūrā, jaunajām zivīm jāpielāgojas pavisam citādiem dzīves apstākļiem un sāļajam ūdenim. Zivju organismā pārveidojas vielmaiņas procesi, tās sāk medīt citas zivis un pārvietoties lielākos attālumos. Baltijas lasis migrē jūras iekšējās robežās, tas novērots pie Zviedrijas un Somijas krastiem, bet nepeld ārpus Baltijas jūras. Taimiņš atšķirībā no laša ir piekrastes zivs. Parasti tas uzturas ne vairāk kā trīs kilometru attālumā no krasta. Strauta foreles uz jūru nemigrē vispār, savukārt varavīksnes foreles labi pielāgojas dažādiem apstākļiem – labprāt dzīvo gan upēs, gan ezeros, daļa migrē uz jūru, bet daļa visu mūžu pavada saldūdenī. Jūrā lašveidīgās zivis barojas galvenokārt ar reņģēm un brētliņām, kā arī citām sīkajām zivīm (stagariem, salakām u.c.), strauji aug un pieņemas svarā. Turpretī foreles, kas dzīvo upēs un ezeros, pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, kurus nenogurstoši medī gan ūdenstilpes dibenā, gan uzlasa no ūdens virsmas; nesmādē arī citus bezmugurkaulniekus, vardes, kurkuļus un mazas zivtiņas. Tomēr kāre pēc kukaiņiem foreli nereti noved nāvē uz makšķeres āķa.
Pēc 2-5 gadiem laši un taimiņi sasniedz dzimumgatavību, mātītēm izveidojas ikri, bet tēviņiem – pieņi. Zivis meklē savas dzimtās upes ūdeņus un pulcējas to tuvumā jau no pavasara un vasaras. Rudenī, kad ūdens upēs atdzisis līdz 2-6°C temperatūrai, tie sagaida piemērotu laiku – paisumu vai jūras vēju – un reizē ar to dodas augšup pa straumi. Vēl līdz šim nav pilnīgi droši zināms, kā lašveidīgās zivis atrod tieši to upi, kurā dzimušas, taču uzskata, ka zivis pazīst ūdens īpašo smaržu un garšu, ko mēs nespējam sajust. Nav arī skaidrs, vai zivs spēj pazīt savu upi, ja tā tikusi piesārņota un mainījies ūdens ķīmiskais sastāvs.
Sākot nārsta ceļojumu, zivis ir labi sagatavojušās savai misijai, enerģijas un spēka pilnas tās dodas augšup pa upi, lai atrastu piemērotu vietu nārstošanai un mazuļu attīstībai. Peldot pret straumi, laši un taimiņi vairs neko neēd un zaudē daudz spēka, kaut arī ik pa laikam atpūšas upes dziļumā, bedrēs un aizstraumēs upes līčos vai aiz lieliem akmeņiem. Diennaktī veicot aptuveni 5 kilometrus (dažkārt arī ievērojami vairāk), tie lec pāri daudziem šķēršļiem un ūdenskritumiem. Tieši spēja atrast savu upi, izmisīgais un grūtais nārsta ceļojums izraisījis cilvēkos apbrīnu un cieņu pret šo lielo, spēcīgo un skaisto sudraboto zivi, bet tās garšīgā, vērtīgā gaļa un ikri – kāri to iegūt. Taču lasim un taimiņam cilvēku attieksme ir vienaldzīga. Viņi dara to, kas tiem nolemts.
Atradusi piemērotu vietu – seklu, akmeņainu un ar nelielu straumi –, mātīte sāk to tīrīt: ar asti enerģiski noberž akmentiņus, tad izveido ligzdas – vairākas bedrītes. Kad ieradies tēviņš (vai vairāki), zivis peld cieši blakus un berzējas viena gar otru. Mātīte nērš ikrus ligzdās, bet tēviņi tos tūdaļ apaugļo, izlaižot pieņus. Zivis ikrus aprok, pārklāj ar akmentiņiem tā, ka izveidojas nelielas kaudzītes. Cauri oļiem plūst straume, kas apgādā ikrus ar skābekli un neļauj savairoties parazītiem. Te atkal aizsākas jaunas zivju dzīvības!
Teorētiski Baltijas reģiona lašveidīgās zivis ir spējīgas nārstot vairākas reizes. Taču praktiski lielākā daļa zivju iet bojā pēc pirmā nārsta – tās ir zaudējušas visu enerģiju un tauku rezerves, it īpaši mātītes, turklāt tās tiek intensīvi izķertas. Latvijā ir konstatēta neliela daļa zivju, kas nārstojušas otro reizi, pavisam reti – trešo reizi.
Kas notiek zivjaudzētavā?
Bieži dzirdēts apzīmējums «mākslīgais» lasis. Ar to saprot mākslīgi pavairotus un audzētus lašus. Latvijā pēc vairāku hidroelektrostaciju (HES) uzcelšanas Daugavā, sevišķi pēc Rīgas HES izbūves, tapa skaidrs, ka Daugava vairs nebūs dabiska lašupe, jo zaudētas visas iespējas lašiem un taimiņiem nokļūt savās nārsta vietās. Ar «Latvenergo» un valsts atbalstu darbojas vairākas zivjaudzētavas, kas cenšas kompensēt zivju resursiem radītos zaudējumus.
Kā tas notiek un ar ko atšķiras mākslīgais lasis no dabīgā, vēroju zivjaudzētavā «Dole», kur mani pavada, visu stāsta un rāda zivjaudzētavas direktors Aivars Ignatovs.
Tātad – no paša sākuma!
Ir novembris. Vēroju vienu no, iespējams, šoruden pēdējām lašu slaukšanas reizēm. Zvejnieku atvestie lašu vaislinieki pavadījuši baseinā vairākas diennaktis. Tie ir palieli, veselīgi un spēcīgi. Vispirms no baseina izvelk un ātri nogalina divas mātītes. Tās pēc kārtas rūpīgi noslauc. Spiežot un braukot zivs vēderu virzienā no galvas uz leju, ikri smalkā strūklā tek mērglāzē. Kad iegūtie ikri salieti bļodā, līdzīgi tiek noslaukti arī vairāki tēviņi. Kaut arī faktiski divu mātīšu ikru apaugļošanai pietiktu ar viena tēviņa pieņiem, tomēr tiek izmantoti vairāki indivīdi, lai nodrošinātu lielāku ģenētisko daudzveidību.
Šie lašu vaislinieki noķerti Daugavā, taču «Dolē» izaug arī Buļļupes lašu mazuļi. Uz Buļļupi zivjaudzētavas darbinieki dodas izbraukumos un lašus slauc uz vietas, bet iegūtos ikrus atved un apaugļo audzētavas cehos.
Kad ikri un pieņi salieti kopā, tiem pievieno organisko šķīdumu un lēni, rūpīgi maisa ar palielām ūdensputnu spalvām – pārsteidzoši, bet tas izrādās vislabākais «instruments»! Spalvas ir dabiski ietaukotas, tāpēc ikri pie tām nepielīp.
Pēc neilga brīža apaugļotos ikrus sāk skalot tekošā Daugavas ūdenī. Upes ūdenī ikri nobriest – tie kļūst cietāki un izturīgāki pret nelabvēlīgiem apstākļiem. Agrāk zivjaudzētavas darbinieki ikru skalošanu veikuši tieši pie upes, daudzkārt lejot un maisot ūdeni ikru bļodās, taču tagad process modernizēts – upes ūdens nepārtraukti plūst pa caurulēm cauri visiem audzētavas cehiem un ikru skalošanai izgatavotas īpašas bļodas ar dibenā izdurtiem daudziem caurumiņiem. Pēc skalošanas ikrus vienā kārtiņā novieto uz smalkām restītēm jeb sietiem un tie nonāk garās, tumšās kastēs, kur pavadīs visu ziemu. Ar pincetēm rūpīgi tiek izlasīti visi beigtie vai neapaugļojušies ikri – tie jau skalošanas laikā kļuvuši balti, un šāda procedūra tiek veikta regulāri līdz pat pavasarim. Kastēm, kurās atrodas sieti ar ikriem, nepārtraukti cauri plūst Daugavas ūdens. Tas netiek filtrēts vai attīrīts un cehs netiek apsildīts, lai radītu pēc iespējas dabiskākus apstākļus. No ūdens nogulsnēm un sīkām daļiņām ikri pamazām kļūst tumši.
Martā, kad paaugstinās ūdens temperatūra, sāk šķilties pirmie zivju mazuļi. Pirmās dzīves dienas tie pavada uz tiem pašiem sietiem, kur gulējuši visu ziemu. Sākotnēji tie pārtiek no sava dzeltenuma maisiņa, bet pēc tam tos baro ar mākslīgo zivju barību. Kad mazuļi nedaudz paaugušies, tos pārvieto uz baseiniem blakus cehā. Baseini, atšķirībā no zivju dīķiem, kas atrodas zem klajas debess, mums varētu likties tukši un neinteresanti, taču zivis, šķiet, tajos jūtas labi. Te tiek nodrošināta nepārtraukta Daugavas ūdens straume, automatizēta barības padeve un veterinārā aprūpe. Zivis baro ar mākslīgu, granulētu barību, ko automatizēta sistēma regulāri iebirdina baseinos. Ja zivju uzvedībā vai izskatā novēro kādas patoloģijas, tās izmeklē un vajadzības gadījumā ārstē.
Zivjaudzētavas baseinos mazuļi dzīvo vienu gadu, nākamajā pavasarī pēc izšķilšanās jaunos lasēnus izlaiž brīvībā – Daugavā vai Buļļupē. Tur tie ātri iemācās baroties un orientēties dabiskajā vidē, kā arī iepazīst savas upes garšu un smaržu. Faktiski no šā brīža tie vairs būtiski neatšķiras no dabiskajiem lašiem. Tomēr jāņem vērā, ka attīstības sākumposmā nav notikusi dabiskā izlase un upes ekosistēmā iztrūcis vesels gads kopā ar šiem mazuļiem. Tie ir neaizsargāti un bieži kļūst par upuriem dažādiem plēsējiem. Konstatēts, ka šie laši arī turpmākā dzīvē ir vājāki un populācija – vienveidīga. Pēc vēl viena gada, kas pavadīts upē, arī šie laši dodas pa straumi uz jūru, kur pavada savu pieaugušas zivs mūžu tāpat kā savvaļas laši. Kad pienācis nārsta laiks, tie atgriežas tajā upē, kur izlaisti no zivjaudzētavas, un šeit lielākā daļa atkal nonāk cilvēku rokās, lai tiktu izmantoti kā vaislinieki vai nonāktu uz galda.
Latvijā ar lašu, taimiņu un foreļu audzēšanu nodarbojas vairākas zivjaudzētavas dažādos reģionos, un zivju mazuļi tiek izlaisti arī citās upēs. Pastāv uzskats, ka mākslīgie laši nebūtu jāizlaiž upēs, kur nāk nārstot arī savvaļas laši, jo tas var apdraudēt dabisko populāciju. Taču nav arī zināms, vai, ņemot vērā visus cilvēka darbības radītos nelabvēlīgos apstākļus un intensīvo nozveju, mākslīgi audzētais lasis kādreiz nekļūs par sugas pēdējo izdzīvošanas iespēju! (Cerēsim, ka tā nekad nebūs, bet….) Piemēram, varavīksnes forele, iespējams, varētu kļūt no mākslīgi audzētas sugas par dabisku.
Oranžie laši
Visiem zināms, kāda ir laškrāsa – maigi oranža; tāda raksturīga, piemēram, Norvēģijas lašiem, kuri papilnam atrodami Latvijas tirgos un veikalos. Šos lašus tirdzniecībai un pārtikas resursiem audzē speciālos jūras aizsprostos. Tie visu mūžu tiek piebaroti ar mākslīgu barību, krāsvielām un garnelēm, kā rezultātā ātri aug un iegūst oranžo krāsu. Latvijas lašveidīgās zivis ir gaiši pelēcīgas ar viegli sārtu nokrāsu. Sārtākie ir jūrā noķertie tēviņi, bet vispelēkākās – nārstojošās mātītes, kas savu krāsu atdevušas ikriem.
Kas labāk un pareizāk – dabīgie vai mākslīgie, laši vai taimiņi –, tas jāspriež katram pašam un mums visiem kopā! Pagaidām Latvijā vēl ir gan vieni, gan otri.
Aija Siliņa
Publicēts 2007.gada janvārī.