Aivars Sirmais ir Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijas jeb ZAAO valdes priekšsēdētājs, izcilās literatūras skolotājas un dzejnieces Dainas Sirmās vīrs un slavenā pavāra Mārtiņa Sirmā tēvs. Valsts vides dienests 2015. gada nogalē pasniedza Zaļās izcilības balvas, un pašu pirmo saņēma tieši ZAAO. Pieteicos uz šo interviju brīvdienā, lai satiktu Aivaru viņa paša veidotā vidē. Daudzi atkritumu apsaimniekošanas jomas agmaņi ir miljonāri, bet te – labi uzturēta sēnīštipa mājiņa Dikļu parka malā, kas vairāk liecina par to, ka te dzīvo vidusslāņa inteliģence: kabinets ar izcilu bibliotēku, mēbeles ar stāstu, pagalmā spriņģo mazbērni, perfekti sakrautas bērza malkas apaļgrēdiņas… Vismaz zālienu kā čakla aitiņa pļauj robots! Par atkritumu apsaimniekošanu ar Aivaru esmu runājusi neskaitāmas reizes jau kopš tiem laikiem, kad, izdzirdējuši: «Atkritumu poligons pie Zilākalna!», cilvēki vienojās protestos un neklausījās vairs ne vārda par to, ka modernā atkritumu saimniecība nav smirdīga gružu čupa nomaļā mežā, bet modernas tehnoloģijas. Viss, ko Sirmais toreiz stāstīja, ir piepildīts. Ik gadu iebraucu Daibes poligonā, jo zinu, ka šeit man nekārs makaronus uz ausīm: paleposies ar izdarīto, neslēps neveiksmes. Un tagad Sirmajam atkal pilna galva idejām – ZAAO Daibē veidos dabas izziņas takas un pat dabas koncertzāli! Neticīgi smejos, sak, tas nu gan nekur nav redzēts!
– Jā, jā! Tā būs, un pavisam drīz! Daibē ZAAO pieder 90 hektāru zemes, un tur ir ne tikai vairāki lielie atkritumu kalni, šķirošanas līnijas, in filtrāta attīrīšanas iekārtas un biogāzes ražotne, bet arī mežs, purvs, ezers, dīķis. Vēl jāuzbūvē ēka ar laboratorijām un mācību telpām, jāizveido dabas takas. Uzbūvēsim divus putnu torņus un skaidrosim dabas un cilvēku sadarbības sekas, rādīsim labos piemērus. Es vēlos, lai ikviens cilvēks var šurp atbraukt un iepazīties ar tehnoloģijām, lai viņi beidz pļāpāt par to, ka atkritumus nav jēgas šķirot, jo visu tāpat sagāž lielajā kalnā. Mācību daļas vadītājs mums jau ir – bijušais Valmieras ģimnāzijas direktors, aizrautīgais Jānis Zemļickis. Vēl jāatrod direktors, nodarbību vadītāji. Jums nemaz nebūs jābrauc uz Tartu AHHAA centru, drīzāk igauņi brauks pie mums brīnīties! Cik civilizācijas nav gājušas bojā, jo nav bijis skaidra mērķa, ko darīt. Mums ir skaidrs, ko gribam, un zinām, kā to panākt.
– Vienmēr vaicāju cilvēkiem par viņu saknēm…
– O, es esmu dzimtas radu rakstu vācējs! No mātes puses esmu cēlies no Īvandes Zahniem, vēlāk šis uzvārds pārtapa par Cānu, bet tēvs ir no Vīksnas Balvu pusē. Mani vecāki satikās, kad mācījās Stāmerienas tehnikumā, tad viņus nosūtīja strādāt uz Viļķeni, uz Vorošilova vārdā nosaukto kolhozu. Tēvs Roberts, kaut kliboja un tāpēc bija invalīds, visu mūžu bija cienījams agronoms un lielisks organizators, savukārt māmiņa Marta audzināja bērnus un bija lieliska pavāre. Kad vecāki aizgāja pensijā, atvedu viņus šurp – nespēju skatīties kā viņi karas govij astē. Abi te laimīgi ilgus gadus vēl dzīvoja un šajā Dikļu mājā arī nomira.
Es pabeidzu Viļķenes pamatskolu un aizmuku uz Kandavas tehnikumu, kur apguvu lauksaimniecības elektri kāciju. Augstās skolās neesmu gājis, bet visādus labus kursus gan esmu apguvis. Dzīvē man ir bijuši daudzi izcili skolotāji. Es nekad neesmu bijis karjerists, drīzāk praktiķis, un vēl apzinos, ka labi izprotu cilvēku dabu un spēju saprasties ar ļoti dažādiem ļaudīm.
Pēc armijas mana pirmā darbavieta bija Jelgavā, uzreiz sāku kā elektromontāžas meistars un jau tad biju atbildīgs par 60 cilvēkiem. Piedzima Mārtiņš, bet mums bija ierādīts mazs dzīvoklītis RAF rajonā, devītajā stāvā mājā bez lifta. Tas bija par traku! Mani gan aicināja strādāt Olainē, remontējamu dzīvokli piedāvāja, bet es esmu lauku puika, tāpēc atnācām uz Dikļiem, kur dzīvoja Dainas vecāki. Dainai bija darbs skolā, es strādāju Dikļu slimnīcā par elektriķi. Amatu gan sauca smalkāk: direktora vietnieks saimnieciskajos darbos. Tā ka esmu arī mediķis! (Smejas) Jā, tepat Dikļu pilī bija Traumatoloģijas slimnīcas liāle, visus, kam lika tās sauktos Kalnbērza aparātus uz kājām un rokām, pēc tam sūtīja šurp rehabilitēties. Vēlāk mani uzrunāja, vai es nepiekristu kļūt par Dikļu pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju. Tēvs man iemācījis: ja dzīve ko interesantu piedāvā, tas jāpieņem un jāmēģina izdarīt tik labi, cik vien iespējams. Un es piekritu gādāt par Dikļiem.
– Tu biji partijā?
– Nē! Biju jau trīs gadus nostrādājis Dikļu izpildkomitejā, kad viens atcerējās, ka neesmu partijā. Dabūju iestāties. Kad biju te četrus vai piecus gadus jau nostrādājis, mani negaidīti aicināja vadīt kolhozu Sēļu pusē, starp Mazsalacu un Rūjienu. Konsultējos ar tēvu, intensīvi domāju, jo trīs dienu laikā bija jāizlemj. Smagu sirdi piekritu, un bija jau arī interesanti. Sēļos daudz ko sapratu par cilvēku raksturiem: kolhozs mazs, ģimenes savstarpēji saistītas, visu nosaka iekšējās intereses. Bet man patika, jo ar politiku tur nekāda sakara. Arī Dikļos es tikai svētkos izkāru sarkanos karogus, visa politika notika Valmierā. Kolhozu vadīju Gorbačova laikā, kad vairs nebija jāklausa stulbām pavēlēm no augšas. Mēs pat neņēmām talciniekus. Ar sadarbības partneriem no Ugunsdzēsības iekārtu rūpnīcas sarunājām, lai labāk palīdz ar tehniku un transportu – ko lieki cilvēkus tramdīs. Bet, tiklīdz Kinna visus kolhozu priekšsēdētājus nosauca par sarkanajiem baroniem un uzsāka lielās pārmaiņas, es iesniedzu atlūgumu. Mēs Sēļos jau bijām izdomājuši, kā īstenot privatizāciju: tiem, kuriem agrāk piederējusi zeme, tā jādod atpakaļ, un tie, kuri spēj strādāt, šiem zemju īpašniekiem palīdz. Bet valstiskais uzstādījums bija cits, un es sapratu, ka Sēļos man vairs nav, ko darīt. Jā, dažas jaunsaimniecības tur nodibinājās, bet nezinu, vai kāda vairs strādā.
– Kļuvi par bezdarbnieku?
– Bezdarbnieks nekad mūžā neesmu bijis! Valmieras ugunsdzēsības iekārtu rūpnīcas direktora vietnieks Edgars Čapuss mani uzaicināja par transportdaļas vadītāju. Tā es tur nostrādāju pusotru gadu. Tad viņi nodibināja «VALPRO», un es kļuvu par viceprezidentu. Sākām meklēt tirdzniecības iespējas ārzemēs.
– Kurā brīdī tavā dzīvē ienāca atkritumi?
– Toreiz, kad 90. gadu sākumā Māris Kučinskis pirmo reizi kļuva par Valmieras domes priekšsēdētāju, viņš uzaicināja mani par izpilddirektora vietnieku komunālajos jautājumos – es pārzināju pilsētas atkritumu saimniecību, ceļus, ūdens apgādi. Bija daudz darba. Nostrādāju gadus trīs četrus, un tad 1998. gadā sākās Vides ministrijas virzīts pilotprojekts par Ziemeļvidzemes piecu rajonu atkritumu mūsdienīgu apsaimniekošanu. Bija konkursi, vajadzēja trīs cilvēkus no četriem rajoniem, kas dāņiem palīdzētu. Tā kā es dzīvoju Valmieras rajonā, bet biju dzimis Limbažu pusē, man piešķīra divus rajonus, Pēteris Gudrinieks bija no Valkas, Iveta Lazdiņa – no Cēsu rajona.
Mēs palīdzējām Dānijas Vides aizsardzības aģentūras pārstāvim Latvijā «Carl Bro International» uztaisīt tādu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, kāda darbojas līdz šim laikam.
Citāts no 2009. gada «Vides Vēstīm» (Nr. 1):
«Cēsu, Limbažu, Valkas un Valmieras pašvaldības 1999. gadā pieņēma lēmumu par reģionālas atkritumu apsaimniekošanas organizācijas dibināšanu un jauna, mūsdienu prasībām atbilstoša atkritumu noglabāšanas poligona ierīkošanu Ziemeļvidzemes reģionā. Atkritumu apsaimniekošanas organizāciju izveidoja 81 Ziemeļvidzemes reģiona pašvaldība. 1999. gadā atkritumu apsaimniekošanas sistēma valstī, arī Ziemeļvidzemē, bija bēdīgā stāvoklī, šis pakalpojums nebija pieejams laukos, arī pilsētās bija nodrošināts vien daļēji. Pilsētās bija izvietoti netīkama izskata konteineri, to savākšanu veica savu laiku nokalpojusi tehnika. 85 Ziemeļvidzemes pašvaldībās atradās 104 izgāztuves, kur nenotika nekāda vai tika veikta tīri simboliska ievesto atkritumu apjoma uzskaite. 1998. gada sākumā Latvijas atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas ieviešanas ietvaros darbu uzsāka projekts, kas paredzēja būtiskas pārmaiņas atkritumu apsaimniekošanas jomā. Par pilotprojekta teritoriju tika izvēlēts tieši Ziemeļvidzemes reģions, izvirzot vairākus mērķus: jaunas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveidošana, mūsdienu sanitārajām prasībām atbilstoša atkritumu noglabāšanas poligona ierīkošana un veco izgāztuvju rekultivācija.»
– Tolaik Latvijā nebija neviena piemēra, kur smelties pieredzi. Kā izdevās neuzkāpt uz grābekļiem?
– Droši vien palīdzēja mana lielā pieredze, strādājot pašvaldību saimnieciskajās iestādēs. Tāpēc es saprotu, kā domā pašvaldību vadītāji, kā apmēram veidojas sabiedrības doma un ko ar to var un ko nevar izdarīt. Neticēsi, bet par efektīvu atkritumu saimniecību esmu domājis jau no tā laika, kad mācījos Kandavas tehnikumā. Man prieks, ka visu, ko mūžā gribēju, esmu dabūjis un paveicis.
– Ko tu 70. gados Kandavā varēji domāt par atkritumu sistēmu? Tolaik taču visu bēra kaudzē nomaļā vietā!
– Vismaz pilsētās kaut kāda atkritumu apsaimniekošanas sistēma jau bija. Pirmo reizi ārzemēs biju tikai 1998. gadā Ungārijā un jau tad uzmanīgi vēroju, kas tur notiek. Mani šis bizness vienmēr ir interesējis, jo atkritumi, apbedīšana, māju uzturēšana – tie ir biznesi, kas būs nepieciešami vienmēr, lai kā klātos.
– Kā tu nonāci ZAAO priekšgalā?
– Pēc tam, kad bijām apbraukuši visas 85 pašvaldības un pielabojuši dāņu izstrādāto projektu, tika apstiprināts Ziemeļvidzemes projekts. Jans Tessings nesen atzina, ka mēs toreiz visu pareizi izdarījām, kaut tolaik viņš tā nedomāja. Tika nodibināta SIA, uz konkursu pieteicāmies mēs visi trīs un vēl padsmit cilvēku. Es par direktoru tiku iebalsots vienbalsīgi, kaut diskusijas bija karstas. No projekta ieviešanas grupas Pēteris kļuva par ražošanas vadītāju, Iveta – par attīstības nodaļas vadītāju.
– Tu piedzīvoji īstu zaļo protestu revolūciju pret Zilākalna zaimošanu. Avīzes bija pilnas ar nosodošiem rakstiem, televīzija lmēja… Likās, Latvija ies bojā, ja kaut ko tādu īstenos.
– Tas man bija ļoti sāpīgi. Valdīja tāda demagoģija! Joprojām brīnos, cik mierīgi oponenti meloja un musināja cilvēkus. Poligons nebija plānots Zilākalna pakājē! Tas bija iecerēts netālu no Vārnu krusta uz Limbažu ceļa, vietā, kur jau bija izcirtums, turklāt līdz Kocēniem un Rubenei – netālu. Līdz Zilajamkalnam – vairāk nekā septiņi kilometri. Paskaties kartē! Tas taču ir loģiski, un arī ārzemju eksperti zināja, ka poligonam jābūt piecu kilometru attālumā no lielas apdzīvotas vietas: no pūstošajiem atkritumiem radīsies gāze, tā būs jāsavāc, un, ja tuvumā būtu ciema vai pilsētas katlumāja, varētu šo gāzi bez pārsūknēšanas par pusvelti dedzināt. Vēl mums mācīja, ka poligonam jāatrodas tuvu dzelzceļa atzaram, jo pāršķirotās otrreizējās izejvielas vest uz pārstrādes rūpnīcām ar automašīnām ir pārāk dārgi. Būtu Daibei tuvumā dzelzceļš, mēs varētu bez problēmām riepas un šīferi vest uz Brocēniem, stiklu – pārkausēt uz Lietuvu vai Igauniju. Bet tautas spiediena rezultātā bijām spiesti būvēt poligonu vissliktākajā un visdārgākajā no visām iespējamajām vietām. Tas visiem reģiona iedzīvotājiem tagad sāpīgi nāk atpakaļ. Tomēr mēs diezgan veiksmīgi izgājām no tiem sarežģījumiem. Bet daļa manas veselības gan tur palika – ciešu no cukura diabēta, ko droši vien izraisīja nemitīgais stress.
– Ja viss būtu uzbūvēts, kā iecerēts, vai tagad cilvēkiem atkritumu tari būtu mazāki?
– Nu, poligona izmaksas jau samazināt nevar, bet transporta izdevumi būtu daudz lētāki. Nācās pievadceļu uzbūvēt pilnīgi no jauna, ieguldījām 800 tūkstošus, jo Daibes vecais ceļšneturēja to slodzi. Mēs varētu par lētu naudu atdot pašvaldībai gāzi, un nebūtu jābūvē šķeldas katlumāja. Mēs tik un tā to gāzi sadedzinām, lai ražotu elektrību, bet no poligona, kas atrodas nekurienē, siltumu bez zudumiem uz kādu ciemu aizvadīt nevar. Neviens netaisīs blakus poligonam koksnes žāvētavu vai siltumnīcu kompleksu. Atkārtoju: pareizi izvēlēta poligona vieta ir puse no veiksmīgas saimniekošanas.
– Arī man bieži vien ir sāpīgi redzēt, kā cilvēki, vicinot zaļo karogu, iet pret progresu. Vai kāds ir atvainojies šo gadu laikā?
– Jā, bija daži, kas atzina, ka protesti pret poligonu Vārnās bija kļūda. Bet es nezinu, vai nākamreiz līdzīgā gadījumā viņi izmantotu iespēju paklusēt.
– Ja man vaicā, kur Latvijā vislabāk apsaimnieko atkritumus, saku, ka šeit, ZAAO. Kad 90. gados vaicāju tev, cik ilgi man vēl klētī jākrāj stikla un PET tara, tu teici: «Pagaidi pāris gadu.» Un tā arī bija! Tagad visu šķirojamo vedu uz konteineriem Cēsīs vai Stalbē. Bet visvairāk sajūsminos par perfekto vides izglītības programmu, kāda visus šos gadus īstenota vietējās skolās.
– Ideāla atkritumu saimniecība nav iespējama, jo atkritumi tomēr ir netīrs produkts un katrā reģionā ir sava speci ka. Tu varbūt pat neesi par to nekad iedomājusies, bet mūs ietekmē gan tas, kādi ir deputāti, cik gara ir ziema, cik blīvi dzīvo cilvēki. Pasaulē nav divu vienādu pašvaldību. Bet mēs savējos labi pazīstam un zinām, ko var un ko pagaidām vēl ne. Kad Latvija svinēs simt gadu jubileju, ZAAO būs jau 20 gadu. Pieredze un zināšanas ir uzkrātas, lielas kļūdas vairs izdarīt nevaram. Holandieši, dāņi un zviedri joprojām monitorē šo projektu un saka, ka ir pietiekami labi.
Kāpēc es saku «pietiekami»? Vai zini, cik cilvēks maksā par viena mazā 240 litru zaļā konteinera izvešanu? Tikpat, cik par litru benzīna! Tikpat, cik par krūzīti ka jas «Statoilā»! Bet mums par to naudu ne tikai jānoliek konteiners, jāaizbrauc tam pakaļ, jāveic norēķini, turklāt nodokļi ir puse no šīs naudas. ZAAO sistēma ir uztaisīta pareizi, un mēs domājam, ka pēc gadiem trim mēs būsim ne tikai lētākie, bet arī ar modernāko saimniecību. To tu atceries! Nu labi, ar Rīgu mēs nevaram konkurēt, jo tur miljons cilvēku dzīvo nelielā teritorijā, tur vienmēr izvešana būs lētāka.
– Vai tas, ka mazpilsētas ir tukšas, laukos ir maz cilvēku, netraucē?
– Tas ļoti traucē, turklāt ne tikai mazie ceļi uz mājām, bet arī pašvaldību ceļi ir sliktā stāvoklī, taču mums iesaka pirkt mazākas mašīnas! Labi, ka atkritumi nav ne piens, ne maizīte. Ja pilns konteiners pastāvēs pāris nedēļu ilgāk, kamēr šķīdonis beidzas, nekas ļauns nenotiks. Mēs visus klientus apzvanām un vienojamies, ka ceļus nebendēsim, pagaidīsim ar izvešanu. Un ne jau visur jābrauc klāt katrai mājai, cilvēki var nopirkt īpašus dzeltenos maisus, un to cenā ir iekļauti atkritumu apsaimniekošanas izdevumi. Cilvēks šo maisu izved pats līdz norunātai vietai. Varbūt Pierīgā tas kādam nepatīk, toties šī sistēma ļauj saudzēt ceļus un samazināt izvešanas izdevumus.
– Ja cilvēks mājās kompostē un šķiro, tad jau parasto atkritumu nav daudz.
– Mēs esam lepni, ka jau tagad esam izveidojuši Ziemeļvidzemē tādu šķiroto atkritumu sistēmu, kādai jābūt visā Latvijā līdz 2020. gadam. Un nu mums vairs nav jāinvestē, tikai jāuztur šī sistēma. Cilvēkam ir līgums, un parastos atkritumus viņš liek vai nu zaļajā konteinerā, vai maisā. Klienti zina, kā jānorēķinās un kad visu izvedīs. Uz četriem simtiem iedzīvotāju ir ekopunkts, kur stiklu šķiro vienā un pārējo pārstrādājamo otrā konteinerā. Šķiroto atkritumu apjoms Ziemeļvidzemē strauji aug.
– Es vienmēr mēdzu palūrēt šķiroto atkritumu konteineros, lai redzētu, vai cilvēki pareizi šķiro. Rīgā ir aizvien labāk. Un šeit?
– Ja neskaita atsevišķas cūcības, visur Latvijā atkritumus šķiro ļoti labi. Nezinu kāpēc, bet pagaidām slikti šķiro Balvos. Loģiski, ka tur, kur atkritumu saimniecība vecāka, šķiro labāk.
– Nu jau tie bērni, kurus audzinājāt ZAAO pirmsākumos, ir pieauguši!
– Jā! Un daudzi ir kļuvuši par deputātiem pašvaldībās, un es esmu sajūsmā, cik inteliģenti viņi skatās uz šo lietu. Ir jāpaiet divām paaudzēm, un viss būs ideāli! Mēs ar tevi gan to nepieredzēsim, bet tā būs. Tomēr, neskatoties uz visu labo, esam nokļuvuši lielā bezizejā, un teikt, ka esam visu sasnieguši, ir galīgi nepareizi. Kā man teica Nobela prēmijas laureāts, mans skolotājs no Zviedrijas Bengts Persons: «Tu vari pie katras mājas nolikt krāsainus konteinerus ar lampiņām, bet, ja neiemācīsi cilvēkiem ar tiem rīkoties, nekas nenotiks.» Tāpēc jau mēs izstrādājam skolu programmas, bet tas ir nepietiekami! Tādai ir jābūt arī valsts vides izglītības programmā kopā ar pamatskolas izglītību. Pagaidām Latvijā nav vienotas sistēmas: kaut ko darām mēs, kaut ko dara «Zaļais punkts» un «Zaļā josta», ekoskolas, Dabas aizsardzības pārvalde, bet nevar būt tā, ka atkritumi ir tikai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas joma, pārējie neliekas ne zinis. Kurš nevēlas, nedara neko, un viss. Daudzās lauku skolās situācija šajā jomā ir ļoti slikta. Tāpēc mēs runājam par šīm problēmām ne tikai ar vides ministru, bet arī ar izglītības ministru Kārli Šadurski. Patiesībā tas nav atkritumu organizācijas darbs, bet mēs saprotam, ka neviens cits jau to nedarīs.
Neviens nestrādā ar tiem, kuri sākuši dzert un pīpēt. Autobraucēji, kas visu pa logu met laukā, – viņi nav mācīti! Tāpēc jau mēs Daibē gribam to dabas un tehnoloģiju centru. Sadarbojamies ar reģionālo Vidzemes plānošanas reģionu. Atkritumu savākšanas sistēma strādā perfekti, bet vēl daudz jāstrādā ar cilvēku apziņu, lai viņi jau mājās godprātīgi atšķiro pārstrādājamo materiālu.
– Ko tu domā par depozīta sistēmas neieviešanu Latvijā?
– Es nekad neteikšu, ka depozīts nav vajadzīgs, bet nekad neteikšu arī, ka tas atrisinātu visas problēmas. Daudz vairāk var atrisināt ar izglītošanu un ērti pieejamiem bezmaksas atkritumu šķirošanas laukumiem. Es labi zinu aizkulises Igaunijā un Vācijā. Vismaz Igaunijā neviens pat saviesīgā sarunā nevēlas atbildēt, cik tas īsti izmaksā. Jā, cilvēkiem ir labi – viņi nopērk dzērienu depozīta iepakojumā par desmit centiem un pēcāk saņem tos pašus desmit centus atpakaļ. Bet kādam taču tas iepakojums ir jāsavāc, jāaizved. Man izskatās, ka tā ir valsts subsidēta sistēma. Ja būtu tā kā Vācijā, kur par pudeli maksā desmit centus, bet atpakaļ saņem astoņus, tur divi centi paliek sistēmas uzturēšanai.
ZAAO ir izveidojusi samērā perfektu pārstrādājamo atkritumu savākšanas sistēmu, kur šķiroto atkritumu nodošana jau 18 gadus ir bez maksas. Ja tagad ieviestu depozītu, cilvēki būtu motivēti nodot tikai stiklu un PET, bet kur paliktu viss pārējais? Atkritumu kalnā! Ja būs laba vides izglītība, nebūs daži iepakojuma veidi īpaši jāsubsidē no kopējās naudas. Domā, ātri gāja, kamēr cilvēki iemācījās lietot tualetes papīru un ūdens klozetpodus? Līdzīgi ir ar šķirošanu.
– Patiesībā jau atkritumu apsaimniekotājam daudz atkritumu nodrošina peļņu. Bet planēta tikai iegūtu, ja atkritumu būtu mazāk.
– Jebkura lieta ir nākamais atkritums. Jo attīstītāka sabiedrība, jo vairāk atkritumu. Viss ir jāiepako skaisti, koši un ērti. Atceros jaunību: bija viena veida maize, no siera kluča ar nazi nogrieza gabalu un ietina papīrā. Es domāju, ka tādi laiki vairs neatgriezīsies. Dzīve kļūs aizvien labāka, un atkritumu būs aizvien vairāk. Vienīgais, ko varētu vēlēties, – lai iepakojums būtu pārstrādājams, nevis noglabājams poligonā.
– Man šķiet, ka atkritumu apsaimniekotāji un iepakojuma ražotāji dzīvo uz dažādām planētām un nekad nav satikušies. Iepakojums tiek ražots aizvien komplicētāks, grūtāk pārstrādājams.
– Iepakojuma ražotāji nekad nerēķināsies ar atkritumu apsaimniekotājiem, ja vien tos nepiespiedīs valsts vai Eiropas Savienība. Tas, ka iepakojumam jākļūst vienkāršākam, drīzāk ir lozo sks jautājums, un tam diez vai piekritīs tirgus cīņu dalībnieki. Intuitīvi jūtu, ka tā nebūs. Mēs esam raduši pirkt sieru šķēlītēs vai četras baterijas iepakojumā, ūdeni no krāna nedzeram, bet vienmēr nopērkam nākamo plastmasas pudeli ar dažiem malkiem ūdens. Vajadzētu biežāk aizdomāties, ka nevajag iet uz veikalu pēc atkritumiem. Pērciet mantas un ēdamo lakoniskā iepakojumā, nevis maksājiet vēl trešdaļu cenas par daiļu kastīti.
– Tagad modē ir atkritumu šķirošanas rūpnīcas. Daibē arī kāda ir?
– Mums ir divas iekārtas. Vienā strādnieki uz līnijas pāršķiro iedzīvotāju šķiroto un no veikaliem savākto iepakojumu. Beidzot izveidojusies situācija, par kādu es neuzdrošinājos sapņot pirms pāris gadiem. Visu materiālu, ko savācam no šķiroto atkritumu konteineriem, mēs varam pārdot! Protams, ir vajadzīgi lieli apjomi un kvalitāte, tāpēc visu vajag pāršķirot, lai materiāls ir bez piemaisījumiem. PET pudeles pārdodam «PET Baltija» Jelgavā, polietilēnu – Olaines rūpnīcai, makulatūru vedam uz Valmieras «V.L.T», daudz nododam «Eko Reversam». Cenas vienmēr var gribēt labākas, bet visu ir, kur likt.
Otra iekārta atkritumus sagatavo noglabāšanai, tur nonāk parasto sadzīves atkritumu konteineru saturs. Ar Norvēģijas fondu līdz nansējumu esam modernizējuši šo rūpnīcu un palielinājuši tempu. Tur ņemam ārā pēc svara 10% materiālu, kas derīgi pārstrādei: PET, polietilēnu, polistirolu. Vispirms sastāvdaļas mehāniski atdala, un tad četri cilvēki ar rokām atlasa. Mums nav tik modernu rūpnīcu kā Lietuvā, viņi mūs divu gadu laikā apsteidza par desmit gadiem. Daibē ir vajadzīga vēl viena iekārta, kas no sadzīves atkritumiem atdalītu bioloģiskos atkritumus – to šajā masā ir puse. Tāpēc plānojam iegādāties sijātāju un tuneļkompostēšanas iekārtu, lai no komposta iegūtu gāzi un no gāzes – elektrību. Žēl tikai, ka nav, kur lietderīgi izmantot siltumu.
– Vai ar atkritumu gāzi nevar darbināt automašīnas?
– Var, bet tad ir vajadzīgas uzglabāšanas tvertnes un dārgas attīrīšanas iekārtas. Eiropas prasības liedz pūstošos atkritumus atstāt atkritumu kalnā, un ar šo problēmu nāksies tikt galā. Tāda rūpnīca maksā apmēram četrus miljonus eiro, šo slogu mēs nevaram pievienot tarifam. Ceru, ka valsts parūpēsies, lai šiem nolūkiem varētu dabūt 85% ES naudas, ar 15% būtu jātiek galā pašiem, bet daļu naudas varētu atgūt ar elektrību, ko iegūtu no komposta. Mans sapnis ir necelt tarifu un izpildīt visas Eiropas Savienības vides prasības. Tad 2018. gadā atkritumu apsaimniekošanas sistēma Ziemeļvidzemē būtu izveidota. Viss! Es varētu iet pensijā!
– Un kas ir akcija «100 labi darbi Latvijai»?
– Mēs bez īpaša nodoma uz to esam gājuši visus šos gadus. Klusi darījām daudz labu darbu, katru gadu stādām kociņus, palīdzam Raiskuma internātskolai, darām daudz ko citu, bet gribējās uzaicināt arī citus pievienoties. Vēlamies, lai dzīve nav tikai materializēta, bet arī laimīgi priecīga. Mēs taču dzīvojam aizvien labāk – par to liecina pat atkritumu sastāvs. Nu jau teju katrs cilvēks var ziedot savai valstij savu laiku un palīdzēt skolai, iztīrīt upīti, sakopt kādu skaistu vietu. Šobrīd jau top jauna mājaslapa «100darbilatvijai.lv», bet pašlaik aicinu pievienoties un pieteikt savus darbus mūsu mājaslapā «ZAAO. lv», sadaļā «100 darbi Latvijai».
– Ziemeļvidzeme ir tikai piektā daļa Latvijas teritorijas, bet cilvēku skaita ziņā – kādas dižpilsētas kvartāls. Ja tu būtu pats galvenais planētas atkritumu pārvaldītājs, kādu sistēmu šajā jomā uz Zemes izveidotu?
– Tik plašos mērogos es nekad neesmu domājis. Droši vien taisītu kā Latvijā, kur atkritumu biznesā puse ir pašvaldību uzņēmumi, puse – privātie. Tas ir samērīgi. Es gribētu, lai katram cilvēkam atkritumu izvešanas pakalpojumi ir pieejami, lai nav tā, ka operators var pateikt: «Mēs pie jums nebrauksim!» Lai cena ir saprotama un zema, bet to nosaka likumi un nodokļi. Gribētu, lai nozarē strādā laipni un godīgi cilvēki un lai ministrijā būtu lielāka atkritumu apsaimniekošanas nodaļa, kurā strādā cilvēki ar pieredzi.
Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2016