Palīdzēt iepazīt tuvāk, mācīt iemīlēt to, kas ir nepazīstams, un iepazīto saudzēt – tāda ir Dabas aizsardzības pārvaldes un tās sadarbības partneru izveidoto dabas izglītības centru misija. Par to, ka šādi centri ir vajadzīgi, liecina arī citu Eiropas valstu pieredze. Izglītota sabiedrība ir dabai draudzīgāka, un tas vairs nav jāpierāda. Tikai viens tāds nieks… Ko nozīmē «izglītota» sabiedrība? Kāda tā ir? Vai maģistra grāds un diploms, piemēram, informācijas tehnoloģiju speciālistu padara gudrāku, zaļāk domājošu par piektklasnieku no mazas lauku skoliņas? Šis «jaunais, daudzsološais» varbūt nekad mūžā nav dzīvu lapsu redzējis, izņemot to, kas dziesmā «The Fox (What Does the Fox Say?)» staigā uz divām kājām un saka «Wa-pa- pa-pa-pa-pa-pow!». Saprast dabas likumsakarības ir jāmāca jau no mazotnes, un diemžēl ar skolotāju labo gribu vien ir par maz, jo viņu iespējas skolā ir ierobežotas. Tieši dabas izglītības speciālisti un viņu vadītās nodarbības dabā palīdz vieglāk saprast lietas, kas vieniem tikko skolā mācītas, bet citiem – sen aizmirsušās, jo skolas gadi jau aiz kalniem. Pateicoties iespējām darboties starptautiskos projektos, daudzas idejas ir aizgūtas no kolēģiem citās valstīs. Pieredzes apmaiņa ļauj apmainīties daudzām radošām idejām un nekļūdīties. Tā rezultātā tapuši vairāki dabas izglītības centri, ar kuriem iepazīstināsim vairākos žurnāla «Vides Vēstis» numuros pēc kārtas. Šobrīd atklāti jau seši centri: «Meža māja» Ķemeru nacionālajā parkā, «Rāzna» un «Jaundome» Rāznas nacionālajā parkā, «Vecupītes» un «Pauguri» Gaujas nacionālajā parkā, «Ziemeļvidzeme» Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā…
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 01/2014
Aija pendere, Dabas aizsardzības pārvaldes dabas izglītības speciāliste