Nr. 0
«Kas ir tas brīnišķīgākais, ko mēs šajā Saulē varam paspēt paveikt? Varbūt vienkārši līdzēt un palīdzēt tiem, kuriem iet gauži? Ne tikai upei, kokam, putnam, bet arī savai tautai. Ne tik daudz cietušajai Zemei, bet – arī savai Dvēselītei. Lai aicinājums «meklēt un glābt to, kas iet bojā» būtu ne tikai mūsu karogos, bet arī sirdīs ierakstīts. «Vides Vēstis» vēlas ne tikai uzklausīt, bet arī atrast un apvienot tos, kam piemīt tā Dieva dāvana – tā ziedoties un ziedot spēja, kāda gaiša un zaļa iesākuma vārdā. «Vides Vēstu» uzdevums ir vispirms sasaukt savējos, kā tas bija Atmodas sākumā pirms tiem 10 gadiem. Tās Atmodas, kuru tieši mēs – zaļie – iezvanījām ar mūsu pārgalvīgajiem zaļ-balt-zaļo karogu gājieniem. Tieši tāpēc «Vides Vēstīm» jākļūst arī par jaunās Atmodas Zvanu – kā tas bija tai tālajā, zaļajā vides aizsardzības kustības sākumā, kad sasaucām savējos un talkojām, un ugunskurojām, un glābām mūsu svētvietas, un glābāmies paši no vienpatnības, no režīma, no bailēm, no netices. «Vides Vēstis» – tā ir iespēja Jums. Iespēja sasaukt savējos, sadoties rokās un izdarīt ko jauku savu tuvāko, savas dzīves vides, savas tautas atdzimšanai.»
Arvīds Ulme
Agris Pilsums, vidrūpes nodaļas redaktors
VILCIENS AIZGĀJIS/VILCIENS PIENĀK
«Manuprāt, mūsu mežos drīzumā varēs izcirst vienīgi āliņģi. Ja nekas nemainīsies. Ja dažādas firmas un firmiņas, kuras iepērk baļķus un taras klučus, nebeigs saskatīt vienīgo atšķirību starp likumīgi cirstu mežu un zagtu tajā, ka par otro var mazāk maksāt un ka tas ātrāk jāizved un jāizkrauj. Ja oficiālā statistika neņems vērā to, ka «attīstīta sociālisma» apstākļos bija ļoti izdevīgi daudz ko izcirst un pierakstīt «uz papīra», bet tagad ir izdevīgi šo to nepierakstīt.»
«Vēl vilciens ar baļķu un lietaskoku kravu nav aizgājis. Bet vai mums tajā ierādīta vieta un vai mēs patiesi vēlamies ar to braukt? Galu galā, kā tad ar to vilcienu ir? Skaidrs, ka ne pirmās un pat ne trešās klases biļetēm mums nesanāk. Preču vagonos? Un uz Eiropu? Bet varbūt paliksim tepat. Vismaz pamēģināsim. Pašā Eiropas viducī. Latvijā.»
Nr. 1 1997
ZEMES DIENA 97
Elita Kalniņa
«Jau agri no rīta, stumjot ķerru ar simboliskiem lauksaimniecības pesticīdiem, tērpušies baltos aizsargtērpos, mēs devāmies uz Zemkopības ministriju. Akcijas mērķis bija informēt sabiedrību par to, ka Latvijā aptuveni 500 vietās ļoti nepiemērotos apstākļos glabājas dažādas bīstamas vielas.
Saeimas brašie sargi VAK prezidentam Arvīdam Ulmem lūdza uzrādīt atļauju iebraukšanai Vecrīgā ar ķerru. Tā kā tādas nebija, garām Saeimai viņš nedrīkstēja braukt. Beidzot šo urnu no mums paņēma vides ministrs Indulis Emsis, kurš apsolīja, ka, līdz ko Gardenē varēs glabāt bīstamos atkritumus, šo urnu tur ievietos pirmo.»
Nr. 4 1997
DIKĻI KĻUVUŠI ZAĻĀKI
Andris Bergmanis
«Izgājušomēnes slavenie Dikļi, kuros notikusi pirmā latviešu valodā iestudētā teātra izrāde un pirmie latviešu Dziesmu svētki, bija zaļo pusapsēsti. Tur talkoja VAK īstenie un neīstenie biedri un pusbiedri. Gaudoja ātrzāģi «Husqvarna». Ap nogāzeniem, tos lielā kaudzē vācot, tekalēja i lieli, i mazi. Bards Haralds Sīmanis pļāva zāli, prezidents Arvīds Ulme rosīgi deva padomus, kādās konfigurācijās metami koki. Niks Petraškēvics svīzdams mēģināja prezidentam atņemt parādes komandiera amatu, tēvzemīgais politiķis Juris Putriņš ar dāmu tēloja Hēronus, kas nevis dedzināja Romu, bet nozāģētos un par neauglīgiem atzītos kokus. Diāna Stalidzāne izlikās par frizieri un frizēja muižas priekšas košumkrūmus. Pat Aivars Neibarts, kurš visu savu negaro mūžu paudis, ka darbam jāliek viņu mierā, tāpat kā viņš liek mierā darbu, aiznesa līdz ugunskura vietai vienu baļķēnu.»
Nr. 6 1997
PRESES NAGLA
Andris Petrovs
«Neatkarīgajā Rīta Avīzē» 5. novembra numurā vēstīts par Jura Putriņa gaitām. «Nesen J. Putriņš lūdza savu deputāta darbību apturēt līdz brīdim, kamēr prokuratūra tiks skaidrībā par viņa iespējamo neatbilstību pretkorupcijas likumam. Konstatēts, ka J. Putriņš likumu nepārkāpj.» Par to, ka Juris ir goda vīrs, pārliecinājās arī Zaļulis. Reiz Putriņš no redakcijas paņēma kārtējo «Vides Vēstu» numuru un bija tik godīgs, ka redakcijas krājkasītei atvēlēja norādīto santīmu skaitu. Par šādu reti redzētu rīcību Zaļulis Putriņam nemanāmi uzdāvināja vienu skrūvi.»
«Amizanta izkārtne frizētavā: «Sakarā ar restaurācijas darbiem klientus apkalpo no pakaļpuses.»»
Nr. 5 1997
Skumjš numurs – tā 1. lappusē sēru vēsts, ka 10. oktobrī Francijā, Vidusjūras krastā, pēkšņā nāvē uz Aizsauli aizgājis mūsu Kultūrekoloģijas nodaļas redaktors Juris Vilcāns. Tieši rūpe par Baltijas jūras dzīvību viņu aizveda pie Vidusjūras, kur pulciņš zaļo meklēja sabiedrotos, kas līdzētu apturēt Būtiņģes naftas termināļa celtniecību. Jura tik neparasti gaišu skumju piesātinātais simfoniskais skaņdarbs «Lūgšana pie jūras» nu kļuvis par simbolu, kas vienos tos, kuri savu šeit atvēlēto dzīves laiku, t.i., savu dzīvību, atdod par saviem draugiem: par jūru, par mežu, par putnu…
Nr. 1 1998 (7)
Veltīts Jura Vilcāna piemiņai. Tieši Jurim pieder ideja «Vides Vēstīs» publicēt ne tikai burtus, bet arī notis.
Nr. 4 1998 (10)
Aizvien biežāk «Vides Vēstu» lappusēs parādās praktiski padomi.
GARŠAUGU SPIRĀLE
Māra Bergmane
«Garšaugi nāk no klimata un augsnes ziņā dažādām vietām. Garšaugu spirāles dobe dārzā aizņem pavisam maz vietas un tiek ierīkota tā, lai nodrošinātu mājvietu augiem no Vidusjūras apvidus un atšķirīga mitruma režīma zonām. Turklāt spirāle ir daudzveidīgs biotops abiniekiem, rāpuļiem un kukaiņiem.
Dobei jāatvēl saulainākā vieta dārzā. Diametrs – aptuveni 2 metri. Dobes pamatiem izrok bedri lāpstas dziļumā, izliek ar veciem ķieģeļiem. Spirāles kodolu veido no kaļķi saturošiem akmeņiem 50 cm augstumā. Dobes apmali veido no akmeņiem, kas dienas karstumā akumulē siltumu un naktī to atdod augsnei. Dobes apakšējo kārtu piepilda ar kompostu, augstāk – ar komposta un augsnes maisījumu 2:1, virsējo kārtu – ar augsnes un smilts maisījumu 1:1. Tad veido no laukakmeņiem spirālveida nogāzi, ko piepilda ar augsnes un smilts maisījumu.
Dobes dienvidu pusē izrok 80 cm dziļu dīķi, kur stādīsim ūdensaugus. Pamatu noblīvē ar mālu. Virsmu izklāj ar smiltīm.
Dobes augšējā daļā stāda kaļķi un sausumu mīlošos augus, lejasdaļā – tos, kas mīl mitrumu.»
Nr. 5 1998 (11)
DABA LAPU MĒNESĪ
Krietnu laiku Inita Dāniele dabas un kultūrvēstures nodaļā aprakstīja norises dabā.
«Maijā katru dienu vērojams kas jauns: plaukst lapas, raisās ziedu pumpuri, skan putnu dziesmas, dzimst zvēru mazuļi. Arī krāsas dabā šajā laikā ir īpaši tīras un dzidras.
[..] Var sākt sēņot. Priežu mežos, izcirtumos un degumos pēc siltā pavasara lietus aug bisītes, kuras nepareizi sauc par murķeļiem, jo Morchella ir lāčpurnu latīniskais nosaukums. Lāčpurni aug lapu koku mežos un no bisītēm atšķiras ar smailāku, šūnaini krokotu cepurīti. Bisīšu cepurīšu krokas atgādina smadzenes. Svaigi ceptas bisītes ir indīgas, arī novārīšana ne vienmēr pasargā no saindēšanās, tās ieteicams lietot žāvētas. Lāčpurni ir labas ēdamās sēnes. Mitros lapu koku mežos aug ķēvpupi ar uzpirkstenim līdzīgu cepurīti kātiņā galā. Maija beigās mežos un parkos var lasīt dzeltenīgi baltās maija ausenes.»
Publicēts 2007.gada maijā.