Dmitrijs Teļnovs par Indonēzijas salu dabas daudzveidību «Vides Vēstīs» raksta jau kopš 2007. gada, jo šajā gadā pirmo reizi zooloģijas vēsturē Indonēzijā, Halmaheras salā, tika veikti bezmugurkaulnieku taksonomiski ekoloģiskie pētījumi, un tos veica neviens cits kā Latvijas zinātnieki. Pa šiem gadiem Dmitrijs Indonēzijā atgriezies daudzkārt, un droši vien neviens cits šo attālo zemi nepazīst labāk par viņu. Iepriekšējā «Vides Vēstu» numurā bija publicēts Ruslana Matroža raksts par to, kā Ķīnā izzūd sugas, jo cilvēki savvaļas dzīvniekus vienkārši izēd, bet to, kādas ir Āzijas iedzīvotāju attiecības ar dabu, vēlas izskaidrot Dmitrijs – augsta līmeņa speciālists Indoaustrālijas reģiona bezmugurkaulnieku taksonomijas, evolūcijas un šīs teritorijas bioģeogrā jas jautājumos. Šis raksts būs ne tikai par krāšņajiem un vienlaikus biedējošiem putnu tirgiem Indoaustrālijas reģionā, bet arī par faktoriem, kas nosaka putnu daudzveidības uzplaukumu šajā pasaules nostūrī, un par cilvēka tieksmi pēc skaistuma, kas ietekmē daudzu miljonu putnu likteņus.
Indoaustrālijas ģeogrāfiskais reģions ir plaša teritorija, kas atrodas uz Indijas un Klusā okeāna robežas starp Āziju un Austrāliju, un tas sastāv no vairāk nekā 25 tūkstošiem dažādu lielumu un formu salu. No augšas tas izskatās kā krāsains paklājs. Šeit atrodas pasaulē lielākās salas – gan Jaungvineja, kas ir otrā lielākā sala pasaulē, gan Borneo, kas ir trešā, gan Sumatra – sestā lielākā sala, kā arī Filipīnas. Tā kā šis reģions atrodas tuvu ekvatoram, klimats lielākoties ir karsts un mitrs. Netrūkst kalnu, tostarp ļoti augstu un ledājiem klātu virsotņu, piemēram, Puncak Jaya jeb Džaja smaile, kas slejas 4884 m virs jūras līmeņa. Te ir ļoti daudz vulkānu – Javas salā vien ir 45 aktīvi vulkāni. Tik daudzveidīgus biotopus, protams, apdzīvo pasaulē bagātākā fauna – sugas, kas nekur citur uz Zemes nav sastopamas. Šis reģions ir mājvieta vairāk nekā 15% visā pasaulē sastopamo dzīvnieku sugu, kas ir milzīgs skaits tādai platības ziņā nelielai teritorijai. Jaungvinejas salā vien mīt aptuveni 5% visas pasaules dienas tauriņu sugu!
Indonēzijas Republikas teritorijā ietilpst vairāk nekā 17 tūkstoši salu. Šī ir pasaulē piecpadsmitā lielākā valsts platības (~2 miljoni km2) ziņā un ceturtā lielākā nācija ar aptuveni 250 miljoniem iedzīvotāju. Vairāk nekā puse Indonēzijas populācijas dzīvo Javā, kas ir pasaulē biezāk apdzīvotā sala, turklāt Java ir tikai divas reizes lielāka par Latviju. Galvaspilsētā Džakartā dzīvo aptuveni 30 miljoni cilvēku, un to blīvums sasniedz pat 15 tūkstošus cilvēku uz kvadrātkilometru jeb vidēji trīs reizes vairāk nekā Londonā. Indonēzija ir arī pasaulē lielākā musulmaņu valsts.
Kultūru un valodu ligzda
Dažādu tautu, to kultūru un valodu veidošanās arī ir evolucionārs process, un tam raksturīgi teju tie paši virzītājspēki kā bioloģiskajai evolūcijai. Ģeogrā skās izolācijas, vietējo ģeogrā sko īpatnību, klimatisko un citu apstākļu iespaidā te izveidojies kultūru kokteilis, kuram analoga nav nekur citur. Izcils piemērs ir Jaungvinejas sala, kur cilvēki sazinās vairāk nekā 1000 (!) valodās, kas klasi cētas vairāk nekā 60 valodu dzimtās, – tā nav nekur citur pasaulē.
Arī kultūras, reliģijas un tradīciju ziņā dajaki no javiešiem un minahasieši no papuasiem atšķiras vēl vairāk nekā eiropieši no indiāņiem. Javas un Sumatras iedzīvotāji jau vairākus gadsimtus pirms eiropiešu parādīšanās pieņēma islāmu, Bali salā joprojām valda hinduisms, bet Borneo un Jaungvinejas pamatiedzīvotāji, kaut arī mūsdienās skaitās kristieši, joprojām aktīvi piekopj animistiskus rituālus. Attīstības līmenis un dzīves jēgas interpretācija variē no salas salā, no cilts ciltī.
Putni ģerbonī un uz monētām
Indonēzijas ģerbonī attēlota Garuda – mistisks putns, uz kura muguras pārvietojās hinduistu dievs Višnu. Tas apstiprina putnu nozīmīgumu indonēziešu ikdienā. Garudas galva ir pagriezta uz labo pusi, kas simbolizē valsts kursu uz demokrātiju (pretēji kreisajai pusei – sociālisma ceļam). Garudas apspalvojumā ir iekodēts valsts neatkarības iegūšanas datums – 17.08.1945: katrā putna spārnā ir 17 spalvu, astē – astoņas spalvas, un kakla apspalvojums sastāv no 45 spalvām.
Pirms pāris gadiem Indonēzijas kultūras ministrija Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam uzdāvināja lielisku Garudas statuju no koka, un pašlaik tā atrodas mākslas muzejā «Rīgas birža».
Zīmīgi, ka Indonēzija, kas ir musulmaņu valsts, par savu simbolu izvēlējusies hinduisma elementu. Tas liecina par dažādu reliģisko strāvojumu savstarpējo cieņu un iedzīvotāju miermīlību. Garudas milzu statuja valsts galvaspilsētas Džakartas starptautiskajā lidostā sagaida un pavada ikvienu Indonēzijas viesi. Bali salā atrodas skulptūru parks «Mandala Garuda Wisnu Kencana». Parka centrālais elements ir 23 m augsta dieva Višnu statuja, un top arī Garudas statuja, kurai pagaidām izveidota vienīgi galva. Pēc darbu pabeigšanas Garudas spārnu pletums būs 64 m, un tā būs pasaulē lielākā skulptūra.
Arī Indonēzijas rūpijas rotā putnu attēli: uz 50 IDR attēlota viena no vālodžu sugām (latīn. Oriolus chinensis, indonēz. Kepudang kudukhitam), uz 100 IDR – melnais kakadu (Probosciger aterrimus, Kakatua raja), bet uz 200 IDR – Bali strazds (Leucopsar rothschildi, Jalak Bali). Arī uz 70. gadu rūpijām bija attēloti putni – mazais paradīzes putns (Paradisaea minor, Burung cenderawasih) un karalienes Viktorijas vainagbalodis (Goura victoria, Mambruk Victoria). Protams, ka visu monētu reversu grezno Garuda kā valsts ģerbonis. Tas liecina par nācijas īpašajām jūtām pret ornitofaunu.
Bet ar visu to daudzmiljonu tautas mīlestība pret putniem nebeidzas. Un šeit man pirmoreiz gribētos teikt «diemžēl».
Mīļākais putns – vista
Ja man jautātu, kura putnu suga indonēziešiem ir vismīļākā, es ne brīdi nešaubītos. Indonēzieši un malajieši to sauc par ayam, zinātnieki – par Gallus gallus, bet lielākā daļa pasaules iedzīvotāju to pazīst kā vistu. Tiešām, sarkanās savvaļas vistas dabā ir sastopamas no Austrumindijas līdz pat Vanuatu salām, kā arī Indonēzijas salās. Pirms vairāk nekā 5000 gadu cilvēks šo sugu domesticēja, un tagad vistas gaļa ir viens no izplatītākajiem un lētākajiem olbaltumvielu avotiem pasaulē. Indonēzijā, kā jau islāma valstī, cūkgaļu neēd, toties uz katra stūra tiek piedāvāts vietējo tik iemīļotais nasi ayam (rīsi ar vistas gaļu) un ayam bakar (grilēts vistas gaļas šašliks uz kociņa).
Piektā daļa planētas putnu sugu
Kad stāstu par Indonēziju un Jaungvineju, bieži lietoju vārdus «visbagātākā», «vislielākā», «visskaistākā», un es nemaz nepārspīlēju – mūsdienās zinātniski aprakstīts mazliet vairāk nekā 10 000 recento putnu sugu (par fosilajām šoreiz nerunāsim), un Indonēzijā, kas platības ziņā aizņem mazāk par 2% no planētas sauszemes, sastopams vairāk nekā 1700 putnu sugu – gandrīz piektā daļa no pasaules putnu sugu kopskaita! No tām gandrīz 500 sugu (~30%) ir Indoaustrālijas salu endēmi un nekur citur pasaulē nav sastopamas. Likumsakarīgi, ka, attālinoties no Āzijas kontinenta, pakāpeniski pieaug endēmo sugu īpatsvars: no aptuveni 6% Sumatrā līdz pat aptuveni 40% Jaungvinejā.
Indonēzijas putnu fauna būtisko reģionālo atšķirību un īpatnību dēļ nav vienots veselums, tā balstās uz trim «vaļiem» – Zundālendas reģionu (angl. Sundaland), Vollesa reģionu (angl. Wallacea) un Papua reģionu. Katram raksturīga sava dzīvnieku, arī putnu, fauna, un tās veidošanās vēsture ir atšķirīga.
Zundālendā ietilpst Lielās Zunda salas, t.sk. Borneo jeb Kalimantāna, Sumatra un Java, kā arī platības ziņā krietni mazākās Bali, Madura, Siberuta utt. Zundālendas putnu fauna evolucionāri ir tuvāka DA Āzijas ornitofaunai. Te sastopamas gandrīz 800 putnu sugas, no kurām aptuveni 150 ir reģiona endēmi. Kā raksturīgākos var minēt savvaļas vistas (Gallus gallus, G. varius), zaļo pāvu (Pavo muticus), lielo argusu (Argusianus argus), Āzijas bārdaiņus (dzimta Megalaimidae). Zundālendā putnu sugu daudzveidība samazinās virzienā no Āzijas uz Austrāliju.
Vollesa ir pavisam neliela teritorija starp Āzijas kontinentālo šelfu un Austrālijas kontinenta Sahul šelfu. Šajā reģionā ietilpst Sulavesi, Mazās Zunda salas, kā arī Moluku salas. Vollesā ir vairāk nekā 650 putnu sugu (no tām 40% jeb aptuveni 265 ir endēmas), tajā skaitā Sulavesi – aptuveni 360 sugu. Vollesas ornitofaunai raksturīgas gan Āzijas, gan Austrālijas izcelsmes sugas. Tālāk uz rietumiem Austrālijas un Jaungvinejas grupas nenonāk, līdzīgi kā lielākā daļa Āzijas grupu nav sastopamas tālāk uz austrumiem no Vollesas. Vollesā parādās pirmie paradīzes putnu dzimtas (Paradisaeidae) pārstāvji, un papagaiļu (kārta Psittaciformes) daudzveidība šeit ir daudzkārt lielāka nekā Zundālendā.
Papua reģions ar vairāk nekā 830 putnu sugām (no kurām endēmu ir virs 40%) ir viena no putniem bagātākajām vietām uz planētas. Viens no galvenajiem iemesliem – plēsīgo zīdītāju trūkums vietējā faunā. Kakadu (ģints Cacatua) un lori papagaiļi (triba Lorini), milzu kazuāri (ģints Casuarius), krāšņie paradīzes putni (dzimta Paradisaeidae) un lielkājvistas (dzimta Megapodiidae) – lūk, tie ir putni, kas uzreiz izceļ Papua reģionu no Āzijas un tuvina to Austrālijas faunai.
Savādi, ka platības ziņā daudz lielākajā Austrālijā sastop vien par kādiem 10% vairāk putnu sugu nekā Papua reģionā.
Papua degunragputna (Rhyticeros plicatus) ķermenis ir līdz pat 90 cm garš, un tā ir viena no lielākajām lidojošajām putnu sugām Austrālāzijā. Šī suga joprojām ir salīdzinoši bieži sastopama Moluku salās, Jaungvinejā un Zālamana salās. Ligzdo koku dobumos 18–30 m augstumā. Šos putnus parasti vispirms sadzird un tikai pēc tam ierauga – gaisa plūsma ap spalvām lidojot rada skaņu, kas līdzinās troksnim, kāds rodas, izplūstot tvaikam no lokomotīves caurulēm.
Evolūcijas un cilvēkfaktora ietekmēti
Putni Indoaustrālijas reģionā ir sastopami visur – gan tropu mežos, gan savannās, atklātā jūrā un iekšējos ūdeņos, lielās un pavisam mazās salās. Pat nelielās salās nereti izveidojas savdabīgas putnu sugas, kuru izplatības areāls, pateicoties lielai izolētībai un tam, ka nav plēsēju, reizēm nepārsniedz pat dažus desmitus kvadrātkilometru. Tāpēc arī liela daļa endēmo putnu sugu ir slikti lidotāji, kas ligzdo uz zemes. Šie arī cieš visvairāk, ja uz salas tiek ievazātas svešas sugas.
Starptautiskās vides aizsardzības organizācijas par putnus negatīvi ietekmējošiem pamatfaktoriem nosauc četrus: dzīvotņu iznīcināšana (tajā skaitā mežu platību samazināšanās), jaunu plēsēju introducēšana, niecīgs izplatības areāls un mazas populācijas, kā arī medīšana.
1904. gada janvārī britu putnu kolekcionārs un naturālists Alberts Mīks (Albert Stewart Meek) Šuazelas (Choiseul) salā Zālamana salu arhipelāgā noķēra sešus neparastus putnus un ievāca arī vienu olu. Tajā gadā britu baņķieris un zoologs barons Volters Rotšilds (Walter Rothschild) aprakstīja šo sugu kā zinātnei jaunu un nosauca par Šuazelas balodi jeb Šuazelas cekulaino balodi (Microgoura meeki). Suga vairs nav redzēta kopš 1904. gada un tiek uzskatīta par izmirušu, to, visticamāk, iznīcināja Zālamana salās ievestie kaķi.
Uz iznīcības robežas jau daudzus gadu desmitus balansē Tongas lielkājvista (Megapodius pritchardii). Fosilijas liecina, ka suga kādreiz bija sastopama gandrīz visā Tongā, arī Samoa un Niue. Tagad pēdējie daži desmiti putnu mīt no kaķiem, žurkām un cūkām brīvajās saliņās Niuafo’ou vulkāna kalderā. Sugas pašreizējs izplatības areāls nepārsniedz pāris kvadrātkilometru. Mēģinājums pavairot šo sugu tikpat mikroskopiskajā Founalei salā izrādījās daļēji veiksmīgs – pirmajos gados pēc introdukcijas putni savairojās, bet 2010. gadā to skaits atkal stipri saruka.
Bet ir arī veiksmes stāsti. Vaigeo (Waigeo) salas lielkājvistu (Aepypodius bruijnii) atklāja slavenais britu naturālists un evolucionists Alfrēds Volless (Alfred Russel Wallace) un zinātniski to aprakstīja 1880. gadā. Lielkājvista līdz mūsdienām bija saglabājusies vien kā daži muzejeksemplāri un tika uzskatīta par izmirušu. 1999.–2001. gadā Eiropas ornitologi organizēja vairākas ekspedīcijas, bet vistu neatrada, līdz 2000. gada decembrī aplūkoja vietējo iedzīvotāju pusdienu paliekas. Kaulus speciālisti viennozīmīgi klasi cēja kā Vaigeo lielkājvistas kājas. Vietējie parādīja, kur retā vista dzīvo, un pastāstīja, ka regulāri to medī. Tā retā lielkājvista piedzīvoja savu atkārtotu atklāšanu! 2012. gadā arī es apmeklēju A. bruijnii dzīvotnes un turpat konstatēju arī vairākas zinātnei pilnīgi jaunas gliemežu un vaboļu sugas.
2006. gadā Starptautiskā dabas saglabāšanas biedrība (The Conservation International) un Indonēzijas Zinātņu institūts organizēja ekspedīciju Foja (Foya) kalnos Jaungvinejas salas ziemeļdaļā. Foja kalnienē, aptuveni 2200 m v. j. l. augstumā ir pilnīgi neapdzīvota teritorija, kur cilvēki nekad nav bijuši. Tur zinātniekiem paveicās no jauna atklāt un pirmoreiz dabā novērot bronzas parotiju jeb Berlepša paradīzes putnu (Parotia berlepschi), kas aprakstīts 1897. gadā, bet kopš tiem laikiem neviens to nebija redzējis! Mans kolēģis, The Conservation International Klusā okeāna nodaļas vadītājs Brūss Bīlers (Bruce Beehler), pēc Fojas ekspedīcijas man stāstīja, ka visvairāk viņu saviļņojusi reto dzīvnieku uzvedība – tā kā tie nekad nebija sastapušies ar cilvēku, viņi it nemaz nebaidījās. Paradīzes putni, proehidnas (ģints Zaglossum) un kokķenguri (ģints Dendrolagus) bez bailēm nākuši ekspedīcijas nometnē un ārdījušies pa zinātnieku teltīm. Kaut kas tāds iespējams vienīgi Indoaustrālijas salās – skaistākajā un sugām bagātākajā vietā uz Zemes!
Ieteicamā literatūra
Grāmatu sērija trīs sējumos «Birds of Indonesia». Katrs sējums veltīts vienam reģionam – Zunda salām, Vollesai un Jaungvinejai. Grāmatas izdotas, kooperējoties «BirdLife International» un «Burung Indonesia».
Plašākai informācijai: anthicus @ gmail.com
Dr. biol. Dmitrijs Teļnovs, Latvijas Entomoloģijas biedrība;
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2015