Simtiem kilometru gara jūras piekraste, tūkstošiem ezeru un upju, bagātīgi pazemes ūdeņu resursi – skatoties kartē, Latvija, šķiet, ir ūdens lietotāju Apsolītā zeme. Ja vien šie ūdeņi būtu tīri. Cilvēks visām savām vajadzībām kategoriski pieprasa tieši tīru ūdeni. Peldēšanai vēlas ezerus, kuros ir tīrs ūdens, kam var piebraukt ar mašīnu un kas ir tuvu viņa dzīvesvietai. Pieticīgākie grib peldūdeņus vismaz bez patogēniem vīrusiem, baktērijām un zilaļģu toksīniem. Dzeramā ūdens apgādei vajadzīgs nesmirdošs un neindīgs ūdens bez mikroorganismu piedevām un bez pārliekas dzelzs, mangāna un nitrātu koncentrācijas, kā arī bez kādiem cianīdiem vai naftas produktiem. Arī laivošanai vajagot ūdeni bez aļģu kārtas, ar mazu virsūdens un peldlapu augu aizaugumu. Arī makšķernieki grib tīrus ūdeņus – vismaz lai zivis neslāptu, bet vēl labāk – lai dzīvotu lašveidīgās zivis. Ūdeņu tīrību vēlas pat krastos esošo māju un dzīvokļu īpašnieki – viņiem gan pietiktu, ja vismaz nesmirdētu un labi izskatītos. Kā ir tur – ārā?
Gribēt nav kaitīgi
Visām vēlmēm atbilstošs tīrs ūdens pat ūdeņu lielvalstī Latvijā jāmeklē kā ar uguni. Es zinu vien dažus pieņemami tīrus ezerus. Tiešām tīri ezeri – seši, no tiem trijiem pieeja ir pamatoti ierobežota. Izcili tīrus ezerus – divus, bet Lietuvā. Ar upēm ir līdzīgi. Toties zilaļģu klātus, lēpēm aizaugušus ezerus, kuros bail paņemt paraugu un pēc tam laiva jāmazgā ar līdzpaņemto ūdeni, varu piedāvāt vairāk. Drīz jau varēsim skarbi jokot: Latgale – zaļo ezeru zeme. Kā tad tā?
Dabiski ezeri ir tīri. Par netīriem tos padara cilvēka rosība.
Automatizācija un elektrifikācija. Kādreiz viens zemnieks audzēja dažas cūkas. Tās dzīvoja kūtī kopā ar liellopiem, ēda pārtikas atkritumus un blakusproduktus, cūku mēsli nokļuva uz tuvējā lauka, gaļa – tirgū un saimei uz galda. Parādoties automatizācijai, cūku kūtis kļuva par lieljaudas ražotnēm. Nesaprotu, kāpēc tās joprojām pieskaita lauksaimniecībai: pievestas izejvielas, ražošana koncentrēta nelielā platībā, augsni neizmanto. Cūkgaļas fabrikā ar desmitiem tūkstošu cūku strādā daži cilvēki. Lēta gaļa – tas ir labi. Slikti ir tas, ka šajās cūkgaļas fabrikās mēslus mēž ar skalošanas metodi. Rodas smirdošs mēslūdens, kurā ir daudz ūdens un maz mēslu (~ 96% ūdens), to tālu vest nav izdevīgi, tāpēc izlej uz tuvējiem laukiem, kuri, gluži dabiski, tiek pamatīgi pārmēsloti ar fosforu. Fosfors nonāk ūdeņos, un mums ir kārtējais zaļais ezers.
Elektrības nekad nevar būt par daudz, tās dēļ applūdināja Staburagu, riskēja ar Černobiļas tipa reaktoriem Visaginā, to ražo no importētas gāzes, apmaksājot Krievijas bruņošanos. Pat mēsli kļūst par elektrību – biogāzes stacijās. Diemžēl no platību pārmēslošanas ar biogāzēšanu vaļā netiek, jo digestāts ir tikpat šķidrs cik mēslūdens, biogāzes reaktorā mēsliem papildus pievieno vēl tikpat daudz zaļās masas, bet fosfors nekur neizgaist. Rezultātā mēslūdens daudzums divas reizes palielinās, un papildus cūkgaļas fabriku mēslūdens problēmai radusies biogāzes staciju mēslūdens problēma.
Ķimizācija. Lai izaudzētu un saglabātu labu ražu, nepietiek ar zemi un darbu. Vajag gan sintētisko mēslojumu, gan daudzas ļoti noderīgas un cilvēkam pilnīgi «nekaitīgas» vielas, kas «ravē» nezāles, likvidē augu slimības, iznīcina kukaiņus, noindē grauzējus, izžāvē labību, neļauj sapūt novāktajai ražai. Par izvairīšanos ar šādu ražu barot pašiem savus lopus un fermeru bērnu vasaras brīvdienām pilsētā – tas ir cits stāsts. Bet ūdeņos šīs vielas nonāk un rada tur būtisku ietekmi, – vienas ierobežošanai ES pat veltīta speciāla Nitrātu direktīva, un ir cerība, ka sekos vēl līdzīgas direktīvas. Cita savulaik slavēta viela DDT Stokholmas konvencijā pieminēta 20 reižu.
Reaklimatizācija. Vispirms cilvēks kopā ar vilkiem izmedīja bebrus. Kad vilku vasaras pamatbarības – bebru – vairs nebija, tie sāka pārtikt no mājlopiem. Cilvēkiem tas nepatika, un viņi izmedīja arī vilkus. Kādu laiku viss bija labi, bet 1952. gadā cilvēkiem ienāca prātā bebru populāciju atjaunot. Tā kā vilku nebija, bebri savairojās un nu dambē ciet visu iespējamo un neiespējamo. Upes aizdambētas, ezeriem pacelts līmenis virs normālā, barības vielas no krastiem saskalotas ezeros, galvaspilsētas centrā aizgrauzti koki. Saskaņā ar dabas likumiem tagad būtu jāaug vilku skaitam, un pēc 5–7 vilku paaudzēm mums atkal būtu normāla bebru un vilku attiecība. Ja nebūtu mednieku, kuriem vilkus medīt patīk, bet bebrus – nē.
Meliorācija. Lai pabarotu aizvien augošo cilvēku skaitu, vajadzēja lielākas un labākas platības. Lieko ūdeni novadot no laukiem un mežiem, kopā ar nokrišņu ūdeni novadās arī augsnes daļiņas, māla daļiņas, izskalotais mēslojums. Iegrimušos augus nosedz māls, barības vielu pārpilnības dēļ savairojas toplanktons, un ezers sāk līdzināties dīķim pie kūts. Meliorācijas ietekme uz Latvijas ezeriem nav detalizēti izvērtēta, bet pilnīgi droši var teikt – tā ir īsta nelaime ūdeņiem.
Kanalizācija. Cilvēku skaitam pieaugot, tie sāka koncentrēties pilsētās. Turpat koncentrējās arī cilvēku metabolisma galaprodukti. Viduslaiku pilsētās tas izraisīja galvenokārt drausmīgu smirdoņu un grūti izbrienamas ielas, bet pie visa var pierast. Īstā nelaime sākās, kad iedzīvotāju saspiestībai pievienojās ceļošana. No tālām zemēm atveda gan dārgas preces, gan nepazīstamas slimības, kuru izraisītāji nokļuva dzeramajā ūdenī, un mirstība pārsniedza jebkuras robežas. Tika ierīkoti ūdensvadi, pilsētām piegādāja tīru ūdeni pa caurulēm, rezultātā higiēnas līmenis un ūdens patēriņš auga, bet, lai pilsētas nepārpurvotos, nācās būvēt arī kanalizāciju. Sākumā tie bija virszemes noteces novadgrāvji, pēc tam būvēja pazemes cauruļvadus uz tuvāko ūdenstilpi. Kamēr kanalizācijā novadīja tikai mazgāšanas un nokrišņu ūdeņus, bet tualetes palika izvedamās, apkārtējie ūdeņi tika ietekmēti nedaudz. Bet tad komforts tika paaugstināts – Anglijā 19. gadsimta sākumā tika izgudrotas skalojamās tualetes. Pilsētām augot, to tuvējie ūdeņi tika burtiski aizd… jeb piesārņoti, un gadsimta vidū piepilsētu ūdeņu problēmas kļuva acīm redzamas. Ūdeņi smirdēja, no tiem izzuda zivis, par peldēšanos varēja aizmirst. 19. gadsimta vidū izmēģināja ar notekūdeņiem apūdeņot laukus. Ūdeņu piesārņojums samazinājās, un notekūdeņos esošās augu barības vielas tika izmantotas lietderīgi. Tomēr lielām pilsētām notekūdeņu izlietošana lauku apūdeņošanai bija grūti realizējama – dārgas zemes pie pilsētas, problēmas ar smakām un infekcijām, indīgo vielu piejaukumi no rūpniecības.
Bioloģiskā attīrīšana un tās trūkumi
20. gadsimta sākumā tika izgudrotas notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtas – speciālas tvertnes, kur izšķīdušās organiskās vielas tiek izbarotas baktērijām (heterotrofajiem organismiem, kas barojas kā dzīvnieki). Lai šie organismi varētu dzīvot un, galvenais, apēst organiskās vielas, tvertnēs jeb notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtās pievada daudz gaisa. Attīrītie notekūdeņi kļūst caurspīdīgi un vairs nesmird. Izaudzēto lieko baktēriju un vienšūņu masu (dēvētu arī par notekūdeņu dūņām) pēc atūdeņošanas var izmantot lauku mēslošanai, ja indīgo vielu piejaukums nav pārāk liels.
Ūdeņi vairs nesmirdēja, un pat zivis dzīvoja, likās, viss kārtībā, tomēr upju un it sevišķi ezeru aizaugšana ar aļģēm un augstākiem ūdensaugiem turpinājās un pat pastiprinājās. Problēma tāda, ka bioloģisko attīrīšanas iekārtu aktīvās dūņas nav aļģes, tās nav augi. Tām nav vajadzīgas augu barības vielas – ne fosfors, ne slāpeklis. Tāpēc vienstadijas jeb parastajām bioloģiskās attīrīšanas iekārtām iziet cauri vismaz 80% fosfora un slāpekļa savienojumu. Sarežģītākās trīsstadiju bioloģiskās attīrīšanas iekārtas ar visai viltīgām metodēm pamanās būtiski atdalīt augu barības vielas, taču tām nepieciešama kvalitatīva ieregulēšana, precīza vadība un uzraudzība un pilnīgai fosfora atdalīšanai tomēr nepieciešama ķīmiskā izgulsnēšana, pievienojot trīsvērtīgās dzelzs sāļus. Jāņem vērā arī tas, ka bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, kurās tiek uzturēti labvēlīgi apstākļi organiskās vielas ēdošo baktēriju dzīvei, veiksmīgi saglabā arī slimības izraisošās baktērijas un vīrusus. Vēl viens trūkums bioloģiskās attīrīšanas iekārtām ir to ilgais iedarbināšanas laiks, ko nosaka aktīvo dūņu veidošanās ierobežotais ātrums un regulēšanas sarežģītība, kā arī avāriju iespējamība. Ja relatīvi neilgi pietrūkst gaisa (pārtrūkst gaisa padeve vai būtiski palielinās pieplūstošo notekūdeņu daudzums vai koncentrācija) – heterotro e organismi nomirst. Ja attīrīšanas iekārtās nonāk kādas indīgas vielas – heterotro e organismi nomirst. Ja ilgstoši nepienāk notekūdeņi – heterotro e organismi nomirst badā. Un katrā no šiem gadījumiem mums vairākas nedēļas ir pilnīgi neattīrīti notekūdeņi plus lielas tvertnes ar pūstošu masu – kā Tukumā.
Ko darīt ar notekūdeņiem
Jāgādā par lielo attīrīšanas iekārtu darbības stabilitāti. Vajadzīga elektroapgādes dublēšana ar ģeneratoriem, notekūdeņu un gaisa padeves dublēšana ar kārtībā esošiem rezerves sūkņiem un kompresoriem. Vajadzīga procesa signālparametru (piemēram, skābekļa koncentrācija aerobajā stadijā, gaisa spiediens pēc kompresora) nepārtraukta uzraudzība un automātiska ziņošana problēmu gadījumā. Vajadzīga lielāko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu (NAI) dalīšana paralēlās plūsmās ar neatkarīgu pieplūdi. Var paredzēt dūņu rezervēšanu. Ir iespējami daudzi tehnoloģiski risinājumi, kas padara notekūdeņu attīrīšanu stabilāku pret bojājumiem, palielināta piesārņojuma saņemšanu, kaitīgu vielu saņemšanu.
Jāsaprot, ka attīrītie notekūdeņi nekad nav ideāli tīri, tāpēc nepieciešams notekūdeņus aizvadīt tur, kur kaitējums videi vismazākais. Visjutīgākie pret notekūdeņiem ir ezeri – tas tāpēc, ka tajos fosfors uzkrājas. Latvijā notekūdeņu aizvirzīšanai no ezeriem ir labi piemēri – Alūksne, Valdemārpils, Balvi, kas devusi būtisku uzlabojumu Alūksnes, Sasmakas un Balvu ezeriem. Tomēr labi piemēri un pat skaidri noteiktas prasības Ministru kabineta noteikumos ne vienmēr tiek ņemti vērā, nav reti gadījumi, kad operatori ar pašvaldību un valsts pārvaldes iestāžu palīdzību realizē savas tiesības piesārņot ūdeņus.
Attīrīšanas līmenis jāparedz atbilstoši saņemošā ūdensobjekta jutīgumam. Visjutīgākie ir ezeri, tad mazās upes, tad lielās upes, tad līcis, tad jūra (tāpēc, ka vislielākā). Jo jutīgāks ir notekūdeņus saņemošais ūdens objekts, jo labākai jābūt to attīrīšanai. Ja vienīgā novadīšanas iespēja ir ezers vai neliela upe, tad nelielām attīrīšanas iekārtām (kas apkalpo līdz 1000 iedzīvotāju) labākais variants pēc bioloģiskās attīrīšanas un biodīķiem ir notekūdeņu iesūcināšana gruntī. Ja iedzīvotāju skaits ir viens līdz trīs tūkstoši – arī nepieciešami biodīķi, bet vajag arī ķīmisko fosfora izgulsnēšanu. Ja pilsētā, kas notekūdeņus novada ezerā, iedzīvotāju skaits pārsniedz piecus tūkstošus, piemēram, Ludza, acīmredzami nepieciešama vairākstadiju bioloģiskā attīrīšana ar ķīmisko fosfora pēcatdalīšanu. Normatīvajā aktā prasība nodrošināt atbilstošu (ūdensobjektu nepiesārņojošu) attīrīšanas pakāpi ir noteikta; vietām to ņem vērā, vietām neņem.
Jārēķinās ar slimību izraisītājiem notekūdeņos pēc bioloģiskās attīrīšanas. Savulaik ar buru kuģiem pieveda ilgstošas slimības, jo ar «ātrajām» paspēja izslimot un izveseļoties vai nomirt. Tagad tūrists pēc infekcijas saķeršanas Dienvidamerikā vai Dienvidaustrumāzijā divās dienās jau var nonākt līdz nelielajai, ar īzēm izklātajai telpai savā dzīvoklī. Bet ko runāt par dzīvokli – notekūdeņu dezinfekcija netiek prasīta pat infekcijas slimnīcām! Kaut gan tehniskās iespējas videi nekaitīgai dezinfekcijai tagad ir lielas, jo ir pieejami gan ultravioletie starotāji, gan ozonatori.
Latvijā mēdz būt ziema. Pat bioloģiskās NAI ar rūpīgi izvēlētu piemērotu tehnoloģiju (kas nav bieži) pārstāj darboties pie notekūdeņu temperatūras zem +10 grādiem. Lai NAI darbotos efektīvi arī ziemā, jāgādā par iekārtu un vietām varbūt pat trašu siltumizolēšanu.
NAI risinājums jāizvēlas atkarībā no paredzamā notekūdeņu režīma un koncentrācijas. Ir daudz un dažādi attīrīšanas tehnoloģiskie risinājumi – gan zemākas vai augstākas koncentrācijas notekūdeņiem, gan pastāvīgākai vai mainīgākai plūsmai. Sevišķi svarīgi tas ir NAI, kuras attīra ne tikai sadzīves, bet arī ražošanas notekūdeņus no piena un gaļas pārstrādes uzņēmumiem.
Jāveido biodīķi, un nekādā gadījumā nedrīkst likvidēt esošos. Biodīķi dod labāku attīrīšanas pakāpi nekā bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, jo biodīķos dzīvo ne tikai baktērijas, bet arī aļģes. Vēl labāk, ja ir arī niedres vai vilkvālītes. Lai arī ziemā biodīķi gandrīz neko neattīra, tie tomēr darbojas kā bufertilpnes. Biodīķi labi glābj situāciju bioloģisko iekārtu avārijās. Un ir maksimāli energoefektīvi – elektroenerģiju nepatērē nemaz. Latvijā ir plaši izplatījusies tendence likvidēt biodīķus. Varbūt kāds grib iegūt zemi, varbūt negrib laiku pa laikam iztīrīt, varbūt notic jauno NAI ražotāju apgalvojumiem, ka no viņu iekārtas iztecēs avota ūdens, turklāt garantēti 366 dienas gadā.
Samērā nelielu attālumu gadījumā notekūdeņi jāpārsūknē uz lielajām attīrīšanas iekārtām, kuras atdala gan slāpekli, gan fosforu. Šeit galvenais šķērslis ir Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas noteiktie neelastīgie tari (noteikti tikai par m3, bez atlaidēm par daudzumu). Lielajām notekūdeņu piegādēm maģistrālajā cauruļvadā, daudzdzīvokļu mājām un atsevišķām vienģimenes dzīvojamām mājām ir noteikts vienāds tarifs, kaut gan notekūdeņu savākšanas izdevumi atšķiras pat vairākas reizes. Tāpēc daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji apmaksā arī lielu daļu no privātmāju kvartālu iemītnieku kanalizācijas tīklu apkalpošanas maksas, bet – viņiem nav izvēles. To mazo pašvaldību iedzīvotāji, kas negrib piesārņot ūdeņus lielo pilsētu tuvumā, maksā dubulto savākšanas tarifu – vispirms savam pašvaldības uzņēmumam, kuram ir jāapsaimnieko savākšanas un novadīšanas sistēma, pēc tam – tādu pašu maksu par 1 m3 kā lielās pašvaldības iedzīvotāji (šai tarifā jau ir ietverti visi savākšanas izdevumi). Grobiņā jau sen izbūvētais cauruļvads uz Liepājas NAI lielāko daļu gada ir sauss, toties Grobiņas notekūdeņu fosfors nonāk Liepājas ezerā.
Kā veicas Latvijā
Vislabākais piemērs – Veczosna. Jau notekūdeņu novadīšanas sistēmas veidošanas laikā pēc bioloģiskās attīrīšanas tika projektēta saprātīga biodīķu sistēma ar iesūcināšanu gruntī. Jau 40 gadus Veczosnas iedzīvotājiem pieejama gan kanalizācija, gan joprojām tīrais Zosnas ezers. Dažās pašvaldībās – Ādažu, Vecpiebalgas, Mārupes novadā – ir redzama pozitīva virzība. Ir vairākas pašvaldības, piemēram, Viesītes, Kocēnu, Balvu, Rēzeknes un vēl daži novadi, ar mēreni pozitīvu ievirzi. Ir lielās pilsētas (virs 10 000 iedzīvotāju), kam labāku attīrīšanu gan piedāvā, gan uzspiež Notekūdeņu direktīva. Ir daudzas pašvaldības, kuras notekūdeņu apsaimniekošanas rekonstrukcijās nemaz neplāno vides stāvokļa uzlabojumu. Jaunās NAI prasa mazāku, bet tehniski kvali cētāku apkalpošanu, patērē nedaudz vairāk elektroenerģijas un attīra apmēram tāpat kā vecās. Nauda iztērēta, iekārtas jaunas, videi labuma nav.
Ir pašvaldības, kurās par Eiropas un Latvijas nodokļu maksātāju līdzekļiem vides stāvoklis tiek pasliktināts: tiek palielināta notekūdeņu savākšana, attīrīšanas pakāpe netiek uzlabota vai pat tiek pasliktināta, kā rezultātā jau piesārņotais saņemošais ūdens objekts saņem pat vairāk fosfora un mikrobioloģijas nekā pirms tam. Kādreiz biedrība «Latvijas ezeri» šādos gadījumos mēģināja sniegt padomus vai pat pieprasīja ievērot likumus, bet tā izrādījās neefektīva politika. Izrādās, savu ūdeņu piesārņošana ir pašvaldības suverēnas tiesības, par laimi, no šo tiesību realizācijas galvenie cietēji ir paši pašvaldību vēlētāji.
Kā panākt uzlabojumu
Ūdeņu stāvokļa uzlabošanai nepieciešama mērķtiecīga valsts politika un nenovēršama tās izpilde. Ir nepieciešams noteikt tādu dabas resursu nodokli par ūdeņu piesārņošanu, lai attīrīt kļūtu izdevīgāk nekā piesārņot. Vajag sabiedrības naudu dot tikai tādiem ūdenssaimniecības projektiem, kuri pietiekami uzlabo saņemošo ūdeņu stāvokli. Pirms ūdenssaimniecības tehnisko projektu izstrādāšanas iepirkumiem jāsludina ideju konkursi. Valsts vides aizsardzības iestādes jāspecializē, lai tās kļūtu ieinteresētas, zinošas un atbildīgas, lai normatīvie akti tiktu interpretēti par labu videi un lai normatīvo aktu izpilde nebūtu fakultatīva, lai tiktu izstrādāti reāli ūdeņu situācijas izvērtējumi un mērķtiecīgi apsaimniekošanas plāni. Pašvaldībām to valdījumā nodoto publisko ūdeņu apsaimniekošana jāuzsāk ar ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanas pasākumiem. Operatorus jāpadara atbildīgus par saņemošo ūdensobjektu ekoloģiju. Sabiedrībai jābūt tiesībām ne tikai līdzpadarboties, bet arī līdzpieņemt lēmumus. Pieeju ūdeņu aizsardzībai vajag un var radikāli uzlabot. Arī Latvijā ir vajadzīgi izcili tīri ezeri.
Autora piezīme: no raksta varētu likties, ka esmu pesimists, bet tā nav taisnība. Esmu labi informēts optimists.
Jānis Sprūds, biedrība «Latvijas ezeri»
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 05/2015