Pavasarī, par spīti krīzei un citiem sociālekonomiskiem izaicinājumiem, grupa Latvijas zoologu devas uz Indonēzijas austrumu daļu, lai turpinātu iepazīt Moluku arhipelāga unikālās dabas vērtības un ievāktu vērtīgu bezmugurkaulnieku zinātnisko materiālu. Atgādināšu, ka 2007. gada rudenī notika pirmā Latvijas zoologu ekspedīcija uz Moluku salām , kad tika izpētīta Halmaheras salas bezmugurkaulnieku fauna un ekoloģija. Lai arī bagātīgi ievāktais materiāls joprojām nav līdz galam apstrādāts un visi ekspedīcijas rezultāti vēl nav publicēti, varu informēt, ka esam atklājuši vairāk nekā 30 jaunu kukaiņu sugu (vaboles, zarkukaiņi, cikādes) un vismaz piecas citas līdz šim nezināmas bezmugurkaulnieku sugas, to skaitā sauszemes krabjus, tūkstoškājus un pat skorpionu!
Ja iepriekšējā ekspedīcijā devāmies divatā, tad šogad dalībnieku skaits bija daudz kuplāks – ne tikai četri Latvijas Entomoloģijas biedrības eksperti, bet arī kolēģi no Vācijas un Ungārijas. Vairāk roku, kas ķer, un galvu, kas «smadzeņo», arī ievāktā zinātniskā materiāla daudzums bija proporcionāli lielāks, bet ekspedīcijas izmaksas, rēķinot uz vienu cilvēku, – nedaudz mazākas. Toties aktuālākas kļuva citas problēmas, piemēram, šādam cilvēku skaitam ar kopējo bagāžu 150 kg bija grūtāk sameklēt vietējo transportu. No Latvijas uz tālajām salām devās gliemežu pētniece Kristīne Greķe, ūdenskukaiņu un spāru eksperts Mārtiņš Kalniņš, ģeogrāfe Zane Pīpkalēja, kā arī vaboļu speciālists Dmitrijs Teļnovs.
No kreisās: Kristīne, Greķe, Dmitrijs Teļnovs, Mārtiņš Kalniņš, Zane Pīpkalēja
Neskartā daba padzīta nostāk
Daudzi uzskata, ka pietiek vien aizlidot uz kādu tropu valsti, lai, izkāpjot no lidmašīnas, uzreiz nonāktu neskartā dabā. Bet nevajag aizmirst, ka daudzas šīs valstis, jo īpaši Āzijas reģionā, piedzīvo ļoti strauju ekonomisko attīstību. Daba atkāpjas, vairākumā gadījumu patveroties vien platības ziņā niecīgos nacionālo parku un rezervātu pleķīšos. Tāpēc ir jāmēro ļoti tāls un ilgs ceļš, lai nokļūtu reģionos, kur vēl sastopama pirmatnējā daba. Ceļojums no Rīgas līdz Ambonai (Ambon) – Centrālo Moluku salu administratīvās pro-vinces galvaspilsētai – aizņēma divas diennaktis. Priekšā vēl daudzi simti kilometru pa jūru un kalnainiem ceļiem, lai sasniegtu ekspedīcijas pirmo mērķi – Misolas (Misool) salu Papua provincē.
Papua provincē tiesības uz zemes dzīlēm pieder valstij, bet uz visu, kas virs zemes, – vietējām pašvaldībām. Tāpēc vietējo pašvaldību pārziņā ir mežizstrādes licenču akceptēšana. Papuasi, reģiona pamatiedzīvotāji, joprojām izjūt ļoti stipru saikni ar mežu un savu senču zemi, tādēļ nelabprāt ļauj kokrūpniecības koncerniem ienākt reģionā. Visas Raja Ampat apgabala salas ir klātas pirmatnējiem mežiem, kuros vietām baltais cilvēks vēl nav spēris kāju.
Misola – zooloģiskā pērle
Misola atrodas uz austrumiem no t.s. Volesa līnijas (Wallace’s line), un salas faunā izteikti dominē Jaungvinejas faunai raksturīgās sugas. Misolā ir sastopami ķenguri, paradīzes putni un melnie kakadu, kas ir tipiskas Jaungvinejas un Austrālijas faunas sugas. Nedaudzie zooloģiskie pētījumi, kas līdz šim veikti Misolas salā, galvenokārt aptver vairāk apdzīvoto un līdzeno salas ziemeļrietumu daļu. Mēs izlēmām pievērst uzmanību salas kalnainajiem dienvidiem un vidienei.
Lai arī platības ziņā Misolas sala nav liela (2034 km²) un reljefa ziņā uz pārejās Indonēzijas fona ir diezgan līdzena, kaut atsevišķas virsotnes sasniedz 990 m augstumu, pārvietošanās dziļāk salas iekšienē sagādāja lielas grūtības. Stāvas bazalta nogāzes vai kā naži asās kaļķakmens grēdas ļāva pārvietoties galvenokārt pa upju un strautu ielejām.
Misolā ir reģistrēti vairāki endēmi – sugas, kas nav sastopamas nekur citur uz Zemes, atskaitot šo nelielo saliņu. Misola uzskatāma par vienu no endēmisko saldūdens bezmugurkaulnieku – vēžveidīgo – «karstajiem punktiem». 2001. gadā atklāta endēmiska varānu suga Varanus reisingeri.
Vienu dienu veltījām Misolas vidienes izpētei un ar motorizētu kanoe laivu aizbraucām līdz Gam upes augštecei. Neaprakstāmas sajūtas pārņem, braucot cauri pirmatnējiem mežiem, kuros zoologi līdz šim nav spēruši kāju. Pasaulē lielākie tauriņi – putnspārnu tauriņi (Ornithoptera ģints) – nesteidzīgi lido mums apkārt, koši sarkanas vai dzeltenas spāres medī gar mežmalu un upes gultni, dzeltencekula kakadu (Cacatua galerita), skaļi kliegdami, pārlido pāri upei, paradīzes putnu tēviņi (Paradisaea minor) ar raksturīgajiem «hua-hua-hua» kliedzieniem aicina mātītes novērtēt viņu riesta tērpus un dejas. «Šajā vietā pirms nedēļas mums paveicās noķert krokodilu,» stāsta mūsu pavadonis papuass. Mums pašiem gan nelaimējas novērot šo izcilo dzīvnieku. Misolā ir sastopama tikai viena, bet pasaulē dižāko krokodilu suga – Crocodylus porosus jeb grīvu krokodils, kas garumā sasniedz līdz pat 7 m. Toties oposumiem līdzīgos somaiņus kuskusus – plankumaino (Spilocuscus maculatus) un ziemeļu (Phalanger orientalis) – ne tikai redzējām dabā, bet arī nogaršojām.
Kā jau ikvienā nelielā un ar jūras šaurumiem no kontinenta norobežotā teritorijā, arī Misolā bezmugurkaulnieku fauna kopumā nav tik bagāta kā blakus esošajā Jaungvinejas salā. Toties sugu sastāvs ir visai atšķirīgs. Piemēram, konstatējām Misolas salai jaunu vaboļu dzimtu – ložņvaboles (Anthicidae). Pēc pilnīgas salā iegūtā materiāla apstrādes līdz šim zināmajām 94 sauszemes un saldūdens gliemežu sugām pievienosies vairākas citas, to skaitā arī zinātnei pilnīgi jaunas.
Piekopj tradīcijas un izmanto civilizācijas labumus
Misolas pamatiedzīvotāji ir papuasi, kas veido atsevišķu izolētu etnisku grupu ar savu valodu. Pirms gadiem trīsdesmit Adua (Aduway) ciemata iedzīvotāji dzīvoja līdzīgi kā akmens laikmetā dziļi salas iekšienes mežos un uzturēja vien gadījuma rakstura kontaktus ar tuvējiem ciemiem. Tad viņi pārcēlās uz piekrasti, kur klimats ir maigāks un jūra nodrošina krietni daudzveidīgāku ēdienkarti. Ar apgabala pašpārvaldes atbalstu upes grīvā tika uzbūvēts jauns ciemats Ifeilo (Ifeyelo), un tagad vismaz reizi mēnesī no apgabala centra uz ciematu dodas kuģītis ar degvielu elektrības ģeneratoriem. Vaicājām ciemata vecākajam, kā nesenie meža bērni sadzīvo ar tādiem civilizācijas brīnumiem kā motorlaivas, saules baterijas un lidmašīnas, kas Austrālijas virzienā pāri salai lido ikdienas, – vai nav sarežģīti 30 gados veikt ceļu, ko citas tautas mēro gadu tūkstošiem. Atbilde bija pārsteidzoši vienkārša: «Mūs neinteresē reaktīvo dzinēju darbības princips vai šaujamieroča lodes ātrums. Mēs vienkārši izmantojam civilizācijas sasniegumus: braucam ar motorizētu kanoe, lietojam elektrību, ja vajag – lidojam ar lidmašīnu.»
Adua ciematā tikām uzaicināti piedalīties kāzu ceremonijā, kur tika laulāti divi pāri. Kā īpašais viesis bija ieradies arī apgabala administrācijas pārstāvis no Jaungvinejas salas. Viesi no tuvākās apdzīvotās vietas Kapočolo (Kapocolo) cie-mata atveda dāvanu – lielu jūras bruņrupuci. Interesanti, ka šeit vispirms ir kāzu mielasts un tikai pēc vairākām stundām – ceremonija. Tā ir sadalītas divās daļās – mūsdienu un tradicionālā. Vispirms kristiešu priesteris nolasa lūgšanu un salaulā abus pārus. Pēc tam notiek tradicionālā ceremonija: laulājamos nosēdina uz grīdas vienu iepretī otram. Tad tēvi paņem katrs sava bērna roku un savieno tās, saāķējot ar pirkstiem. Tad jauno pāri uzmanīgi sabada ar pierēm, bet pēc tam iedod pakošļāt beteli augļus, kam ir viegli narkotiska iedarbība. Viss – veiksmīga kopdzīve var sākties! Ce-remonijai seko tradicionāla deja, ko izpilda vietējie vīrieši. Kad oficiālā daļa ir beigusies, visus klātesošos ciemata iedzīvotājus un arī viesus uzrunā apgabala administrācijas pārstāvis. Vispirms viņš atvainojas par to, ka nevar pilnvērtīgi piedalīties ceremonijā, jo neprot Misolas valodu. Tad uzmundrina cilvēkus arī turpmāk saglabāt savas tradīcijas un valodas bagātību. Katrs pāris saņem biezu aploksni ar naudu no administrācijas. Tad pa aploksnei saņem arī abu salaulāto vecāku ģimenes. Atsevišķa aploksne tiek arī tradicionālās dejas izpildītājiem – tradīcijas ir būtiskas, to piekopšana jāatbalsta! Visbeidzot aploksne tiek arī ciemata vajadzībām. Šķiet neticami? Tad jāpiebilst, ka arī mājas jaunajiem pāriem jau ir uzceltas par ciemata līdzekļiem. No kurienes paprāvās naudas summas? – No peļņas sadalījuma, ko pašvaldības iegūst par dabas resursu izmantošanu, jo lielākā daļa nodokļu paliek uz vietas!
Kurš labāk pazīst vietējo dabu?
Par pirmatnējām ciltīm bieži vien apgalvo, ka aborigēni ideāli pārzina dabu, spēj atšķirt augus pēc lapām, indīgus kāpurus no ēdamiem un bīstamas čūskas no nekaitīgām pēc krāsojuma. Reizēm tas ir ļoti tālu no patiesības. Jo īpaši, ja runājam par akmens laikmeta jeb, pareizāk būtu, «pēcakmens laikmeta» ciltīm. Jā, mežos vietējie orientējas lieliski un ar loku spēj nošaut augsti zarā paslēpušos varānu. Taču būtu nekorekti runāt par šo meža bērnu visaptverošajām zināšanām par vietējo dabu. Jebkura liela ķirzaka, kas atbaidoši šņāc, tiek uzskatīta par bīstamu čūsku, kas jāapiet pa gabalu. Un nepalīdz pat tas, ka «baltie dīvainīši» bezbailīgi paņem šo «briesmoni» – ķirzaku zilmēles scinku Tiliqua gigas – rokās un nodemonstrē tā nekaitīgumu.
Cenšoties palīdzēt, lapsenes viņi ķer ar rokām un tiek sāpīgi sakosti, – neviens no mums tropu lapsenes nebūtu sajaucis ar mušu vai taureni, ko tik tiešām var ķert ar rokām. Izrādās, ka mūsu, šiem mūžamežu iedzīvotājiem svešo baltādaino cilvēku, zināšanas par vietējo dabu «reizēm» ir daudz dziļākas nekā pamatiedzīvotājiem. Protams, iespējams, ka atšķiras arī mūsu domāšanas veidi, jo viņi vienkārši nedomā tik sarežģīti par cēloņsakarībām kā mēs.
Jēdziens «medicīna» un «ārstēšanās» šīm ciltīm nepastāv – šamaņi viņu akmens laikmetā vēl nav parādījušies. Tāpēc dažādas veselības problēmas sastopamas teju uz katra soļa. Jo īpaši bieži – dažādi leišmaniozes paveidi, utis, tīfs, tuberkuloze, sēnīšu izraisītas ādas slimības. Tomēr, skatoties, cik mierīgi un nesteidzīgi indonēzieši uztver dzīvi, ir skaidrs viens – lai gan viņiem ir daudz infekciju slimību, toties mazāk to, kuru cēlonis ir stress. Sarunās ar vietējiem uzzinām, ka t.s. holandiešu laikos slimību esot bijis mazāk. Skaidrojums – holandieši šeit izmantoja pesticīdu DDT. Pašlaik pat lielākā daļa suņu ir slimi – plikiem, kašķainiem sāniem, ausu ērcēm un nereti arī trakumsērgu. Bet mēs, ievērojot diezgan elementāru personīgo higiēnu, no tā visa esam pasargāti. Arī ar dzeramo ūdeni problēmas neradās, kaut dzērām ūdeni no atklātām ūdenstilpēm (tomēr nevie-nam neiesākām to atkārtot!), jo šajos ciematos, protams, nebija ne veikalu, ne iespēju paņemt līdzi tik daudz fasēta ūdens, lai pietiktu visam laikam.
Bauda pēc grūta darba
Ekspedīcijas beigās divas dienas pabijām Saparua salā, kas ir viena no četrām Nusa Tenggara salu grupā. Ieeju nelielās pilsētas Kota Saparua ostā sargā holandiešu 17. gadsimtā uzceltais forts, jo galvenā Moluku salu bagātība – brīnumainās garšvielas – bija jāsargā no daudziem kārotājiem. Holandes «Dutch East India Company» monopola garšvielu imports uz Eiropu pāris gadsimtu laikā padarīja šo nelielo Eiropas valsti par vienu no bagātākajām pasaulē.
Lai gan jau vairākus gadsimtus Saparua salā vairs nav pirmatnējo lietus mežu, arī šeit turpinām vērtīgus zooloģiskus pētījumus. Taču izmantojam iespēju arī nedaudz atpūsties; debeszils ūdens, baltās koraļļu smiltis, bagātīgā zemūdens fauna un, protams, karsta saule – tas viss padara šo salu par iekārojamu ceļojumu mērķi nirējiem – daivinga entuziastiem. Turklāt izrādās, ka zvani no Indonēzijas uz Latviju pa fiksēto tālruni ir aptuveni uz pusi lētāki nekā uz Vāciju.
26 000 km garais ceļojums ir beidzies. Bet cik vēl bezmiega nakšu un darba dienu paies, šķirojot desmitiem tūkstošu naudas izteiksmē nemaz nenovērtējamu zinātnisku atradumu?! Un pēcāk neviens vien zoologs nenoturēsies no pārsteiguma pilniem izsaucieniem, kad no mums saņems kādas zinātnei jaunas sugas eksemplārus no tālajām Moluku salām!
Selamat tinggal, sampai jumpa lagi, Indonesia! – Līdz nākamajai tikšanās reizei, Indonēzija!
Drīz būs pieejama plaša informācija par tūrisma un dabas vērošanas iespējām Moluku salās un Papua (Jaungvinejas salā) portālā http://eastindonesia.info.
M.Sc. Dmitrijs Teļnovs, M.Sc. Zane Pīpkalēja
Publicēts 2009.gada jūlijā