Vērojot, cik tukši ir Sēlijas autoceļi, spriežam, ka šis laikam nav sevišķi populārs ceļojuma maršruts. Tomēr mēs esam stingri apņēmušies apceļot šo mazapdzīvoto, bet tik grezno Latvijas daļu un nenožēlojam ne mirkli. Ceļojām četras dienas. Taču šoreiz aprakstīšu tikai iespaidus Daugavpils rajona Bebrenes pagasta Putnu salā, kur Dvietes pļavas – lielākās mazpārveidotās pļavas Eiropā – jau otro gadu plūc savvaļas zālēdāji: 28 Konik polski zirgi un 19 skotu Hailander šķirnes govis. Pašlaik lopiem atvēlēti 100 ha.
Tā kā Sēlijā esmu jau dažas reizes bijusi, zinu, ka prātīgāk ciema kukuļus un ceļamaizi nopirkt Rīgā, jo pa ceļam veikalu un krodziņu būs maz. Brīdinu, ka aiz Vecumniekiem ceļš kļūst aizvien bedraināks, aiz Neretas līdz Bebrenei kādu gabalu būs jāpabrauc pa grants ceļu; bet tad jau sākusies greznā Sēlijas augstiene, kur tā vien gribas braukt pavisam lēni, lai šo skaistumu varētu izbaudīt kādu mirkli ilgāk.
Dvietes senleja ir sekls ielejveida pazeminājums, kas atrodas Augšzemē jeb Sēlijā un šķērso Zasas, Rubenes, Bebrenes, Dvietes un Pilskalnes pagastu. Dvietes senlejas labais krasts piekļaujas Augšzemes augstienei. Paralēli senlejas garenasij stiepjas divas iegarenu pauguru virknes, kas veido tās krastus. Domājams, ka Dvietes senleja veidojusies ledus laikmeta beigās, mijiedarbojoties dažādiem reljefu veidojošiem procesiem. Dvietes senlejas pazeminājumos starp Bebreni un Dvieti atrodas divi nelieli ezeri – Skuķu (Grīvas) un Dvietes ezers. Tā kā pavasarī tajos ieplūst Daugavas palu ūdeņi, tie ir pieskaitāmi t. s. palieņu ezeriem un ir paši lielākie Daugavas palieņu ezeri Latvijas teritorijā. 20. gadsimta 30. gados abu ezeru ūdens līmeni pazemināja, un tagad tie ir faktiski aizauguši. Vasarā ūdens saglabājas tikai dažās seklās ezeru gultnes ieplakās. Pa senleju cauri abiem ezeriem tek Dviete, kura ietek Daugavā pie Glaudānu salas un gandrīz visā garumā ir meliorēta. Senlejas gultni aizņem mitrs, applūstošs līdzenums – paliene. Tā ir daļa no Daugavas kreisā krasta palienes, jo Daugavas palu ūdeņi to regulāri applūdina. Augstākie palu līmeņi šeit parasti tiek novēroti martā un aprīlī, kad Daugavas baseinā strauji kūst sniegs, kā arī tad, kad Daugavā veidojas ledus sastrēgumi. Sevišķi augstos palos ūdens līmenis Dvietes lejtecē ir cēlies vairāk nekā 6 m virs ziemas līmeņa un Daugavas palu ūdeņi applūdinājuši Dvietes senleju vairāk nekā 20 km garumā – līdz pat Kaldabruņai. Dvie-tes palienei ir nenovērtējama nozīme Dunavas, Līvānu un Jēkabpils pasargāšanā no katastrofāliem plūdiem.
Palu laikā šeit var vērot ziemeļu un paugurknābja gulbjus, sējas un baltpieres zosis, lielos dumpjus, dzērves, zivju gārņus, meža pīles, jūras kraukļus, cekuldūkurus, ķīvītes, mērkaziņas u. c. gājputnu sugas. Vasarā šeit ligzdo griezes, ķīvītes un ķikuti, ormanīši, baltie stārķi, melnie un baltspārnu zīriņi u. c. sugas; novērots melnais stārķis, prīkšķes, pļavu lijas, mazie ērgļi, dzērves, lielie dumpji, zivju gārņi, meža pīles, gugatņi, pļavas tilbītes, mazie ķīri, kajaki, purva pūces, kuitalas, melnās puskuitalas u. c. sugas.
Bebrenes Putnu salā
Dvietes paliene ir viena no senākajām apdzīvotājām vietām Latvijā, kur jau kopš mezolīta laikmeta upju un ezeru krastos dzīvojušas zvejnieku-mednieku ciltis. Putnu salā, kur vairākās paaudzēs dzīvo Grubertu ģimene, bijusi viena no plašākajām dzelzs laikmeta apmetnēm, par ko liecina 0,6 m biezs kultūrslānis. Par salām Augšzemē sauc mazus, sādžām līdzīgus ciematiņus, ko ģeogrāfi sauc par skrajciemiem, jo mājas nav izvietotas gar vienu ielu, bet atrodas izklaidus.
Dāvis par savu ģimeni: «Manas mammas radi un senči Putnu salā mīt vismaz kopš 19. gs. 2. puses; 1873. gadā vecvecmammas krustvecāki no Bebrenes grāfa Plātera-Zīberga izpirka tagadējās Atālu ēkas un zemi, kas tālāk tika nodota dzimtas mantojumā no paaudzes paaudzē. Atālos dzīvojam mēs pieci: es, mana sieva Jurgita, meitas Gundega (2 gadi) un Margita (1 gads), kā arī mana mamma Ārija – pensionēta Bebrenes tehnikuma aušanas skolotāja, agrāk ģeogrāfijas skolotāja Bebrenes vidusskolā. Vasarā ciemos atbrauc māsa Zane ar bērniem. Zane ir vizuālās mākslas skolotāja vienā no Imantas skolām. Tēvs ir no Vidzemes, no Skujenes pagasta, strādā Rīgā un ir viens no pieredzējušākajiem tiltu inženieriem Latvijā…»
Dāvis Gruberts ir hidroekologs un strādā Daugavpils universitātē, turklāt ievēlēts par Dvietes senlejas pagastu apvienības valdes priekšsēdētāju, un man šķiet, ka tas, kā vietējie iedzīvotāji iesaistās Dvie-tes dabas parka vērtību aizsargāšanā, ir apbrīnas vērts un Latvijas mērogā unikāls piemērs. Unikāli ir arī tas, ka Putnu salas pagalmā atrodas elektroniskā meteoroloģiskā stacija – amerikāņu dāvinājums Daugavpils universitātei.
Dāvis ir zinātnieks, bet sirdī lauku cilvēks, tāpēc noganīšanu vēro ne tikai ar ekologa, bet arī ar zemnieka aci: nu vairs nav jāmokās ar zāles pļaušanu un siena mājās gādāšanu.
Dāvim ar Janu ir lieli pasaules atjaunošanas plāni. Tepat blakus atrodas vecupes, kas vairs nedarbojas kā Dvietes upes daļa, bet, ja tās savienotu, varētu atjaunot seno Dvietes plūdumu – tā palielinātos palienes spēja uzņemt Daugavas palu ūdeņus, pasargājot Jēkabpili no plūdiem.
Veco mantu patversme
Rijā, kurai Dāvis pats uzklājis niedru jumtu, šopavasar atvērts ģimenes muzejs. Dāvja māmiņa Ārija sāka ar to, ka gribēja savākt pilnu komplektu ar aušanai nepieciešamajiem rīkiem. Meklējot stelles, viņa ieraudzīja tik daudz senu darba rīku, kas būtu pakļauti iznīcībai… Atstāt žēl – veda visu uz Putnu salu. Senos rīkus nomazgāja, un nu tie izskatās tik skaisti, kā vēl vakar lietoti. Nu vēl tikai būtu jāaizbrauc pakaļ stellēm, bet kur likt?
Atsevišķa vitrīna iekārtota ar Ārijas nejaušajiem arheoloģiskajiem atradumiem. Putnu salā ir bijusi seno cilvēku apmetne. Dāvis stāsta: «Saktas, akmens šķēpa uzgaļus un daudzās lauskas atrada mamma – viņai laimīgā roka un vērīgā acs, pārstaigājot lietus iz-skalotus laukus. Te ir mezolīta krama rīki, ir jaunākas podu lauskas no vidējā un vēlā dzelzs laikmeta – pilns pods. Un tas ir tikai viens no daudzajiem. Nereti kartupeļu talkā savācam vairāk seno podu lausku nekā kartupeļu.»
Muzeju var apmeklēt ikviens, tikai laikus jābrīdina, lai gids var sagatavot mājiniekus, ka būs ciemiņi.
Bebrenē ir daudz, ko redzēt
Benita Štrausa ir Bebrenes pagasta tūrisma organizatore un ar prieku ikvienu izvadā pa skaistākajām vietām pagastā. Greznu stāstu apvīts ir Bebrenes muižas komplekss, muižas pagrabos var cerēt satikt pavisam īstu spoceni, pa rūpīgi kopto parku var vizināties karietē un izjāt ar zirgu, turpat pāri ielai atrodas Bebrenes Romas katoļu baznīca un grāfu Zībergu-Plāteru kapliča. Tā kā Bebrenē ir profesionālā vidusskola, kur skolo veterinārārstu asistentus, var iepazīties ar dzīvnieku anatomijas ekspozīciju un pabrīnīties par divgalvainu teļu.
Dabas draugi priecāsies iziet Akmeņupes dabas taku, tur ir avotiņš un telšu vieta. Varens un veselīgs ir 7 m resnais Skalbiņu dižozols, turpat netālu – Ilzes pilskalns.
Ja vēlaties apceļot Sēliju un iepazīt Bebreni, zvaniet Benitai Štrausai (tālr. ), jo bez gida jau daudz neredzēsit.
Anitra Tooma
Publicēts 2007.gada jūlijā.