«Vides Vēstu» 2007. gada pirmajā numurā iepazīstināšu ar lielāko mūsu zemē sastopamo šīs dzimtas pārstāvi vilku Canis lupus. «Vilks ir visbriesmīgākais plēsonis, kas jāiznīcina visiem līdzekļiem un visos gadalaikos, sākot jau ar pavasari, kad parādās jaunie vilcēni,» – tā Arvīds Kalniņš Latvijas PSR Zinātņu Aakadēmijas 1958. gadā izdotajā grāmatā «Medības un medību saimniecība». Mūsu valstī «visbriesmīgāko plēsoni» pārstāv tā nominālforma – Eiropas meža vilka pasuga Canis lupus lupus. Bet kopumā vilkam raksturīga ļoti liela t.s. ģeogrāfiskā mainība – zoologi aprakstījuši vairāk nekā piecpadsmit pasugu.
Oficiālais vilka izplatības pamatareāls ietver Ziemeļameriku un gandrīz visu Eirāziju, atskaitot tās galējos dienvidus un dienvidaustrumus. Varen plaša dzīves telpa! – tā varētu teikt, ja vien nebūtu zināms, ka ievērojamā daļā pamatareāla vilks nemaz vairs nemājo. Jā, jo lielākā daļa valstu, kuras esam pieraduši dēvēt par attīstītajām, jau ir tiktāl «attīstījušās», ka vilkam tur vairs nemaz nav atlicis vietas; daudzās mazliet mazāk attīstītās valstīs šīs zvēru sugas pārstāvji kļuvuši reti vai ļoti reti sastopami.
Ja attīstību vērtētu pēc vilku daudzuma, būtu jāsaka, ka Latvija pēc otrās atmodas pagaidām vēl ne tuvu nav attīstījusies līdz tādam līmenim, kādu valsts bija sasniegusi pēc pirmās atmodas, kad šī zvēru suga te tapa bezmaz pilnīgi iznīdēta. Lēš, ka šolaik mūsu zemē mājo aptuveni pustūkstotis vilku. Tiesa, valsts teritorijā tie izplatīti nevienmērīgi – pārsvarā sastopami austrumu un rietumu rajonos.
Esi viņu redzējis?
Es nešaubos, ka katrs īstens latvietis vilku ir redzējis. Īpaši paveicies, manuprāt, tiem cilvēkiem, kuri kaut vai tikai īsu brīdi manījuši šo zvēru savvaļā, jo vilks ir ļoti piesardzīgs, saskarsmē ar cilvēku pat bailīgs dzīvnieks. Vilks bieži redzams dokumentālo filmu kadros, to labi var novērot arī zooloģiskajā dārzā vai kādā citā vietā iesprostotu, sliktākā gadījumā aplūkot fotoattēlos, vēl sliktākā gadījumā – zīmētās bildēs vai animācijas filmās, vissliktākajā gadījumā – mākslas filmās (kurās vilkus bieži vien tēlo suņi).
Šā vai tā, bet – drošs paliek drošs – īsumā raksturošu vilka ārējo veidolu. Tātad: pieauguša dzīvnieka ķermenis spēcīgs, ar nedaudz piepaceltu, izliektu skaustu. Kājas, salīdzinot ar ķermeni, garas. Galva liela, ar stāvām ausīm un strupu purnu. Aste gandrīz pusķermeņa garumā, nokarena, gari apmatota.
Pieauguša dzīvnieka garums no purna gala līdz astes galam parasti ap 140-150 cm, ķermeņa svars visbiežāk 35-40 kg. Tēviņi augumā nedaudz pārspēj vienaudzes mātītes. Tēviņiem turklāt ir masīvāka galva.
Spalvas krāsa vilkam variabla, lielākoties gan tā ir pamatā gaiši pelēka (latvieši savulaik šo zvēru saukuši par pelēci) ar rudi brūnu vai dzeltenīgu un melnu toņu piejaukumu. Kājas un ķermeņa apakšpuse gaišāka par virspusi. Divas reizes gadā (aprīlī-maijā un septembrī-oktobrī) mūsu vil-kiem notiek apmatojuma maiņa. Pats par sevi saprotams – ziemā kažoks biezāks nekā vasarā.
Suņa ciltstēvs
Vilks ir ļoti tuvs radinieks mājas sunim. Patiesībā suņi ir cēlušies tieši no vilkiem. Tas gan noticis ļoti sen. Kopš tā laika suņu āriene stipri mainījusies, radītas daudzveidīgas šķirnes, no kurām šodien vairs tikai dažas (visizteiktāk, manuprāt, vācu aitu suns) pēc izskata līdzinās vilkam. Varētu teikt: suns ir vairāk vai mazāk cilvēku izkropļots vilks.
Salīdzinot ar līdzīga veidola suni, vilkam ir augstāks skausts, īsāks, resnāks kakls, strupāks purns, platāka piere, uz sāniem vairāk izvirzītas ieslīpas, dzeltenas acis. Vilkam, atšķirībā no suņa, ir «krēpes», toties nav «bikšu» – pagarināta apmatojuma cisku pakaļpusē. Turklāt vilks nekad, ja vien nerotaļājas ar sugasbrāļiem, netur augstu gaisā asti un nekad tā viņam nav sagriezta gredzenā, bet – gluži pretēji – iežmiegta starp kājām. Vienīgi aulekšojot dzīvnieks asti paceļ, taču arī tad parasti tikai līdz muguras līmenim.
Iet vilks, galvu turot ieslīpi nolaistu un nedaudz pagrieztu uz vienu pusi, jo tā labāk saklausāmas skaņas, kas nāk no priekšpuses un aizmugures.
Vilkam ir ļoti labi attīstīta dzirde. Arī oža tam smalka. Redze gan viņam salīdzinoši (samērojot nevis ar citiem zvēriem, bet ar abām iepriekš piesauktajām maņām) vāja. Tomēr tā vienalga ir krietni pārāka par citu suņveidīgo zvēru, tostarp mājas suņa, redzi.
Ja paveicas uziet vilka pēdu atstātus ieminumus, var pārliecināties, ka arī tie atšķiras no suņa miņām. Pelēcis ciešāk nekā suns sažmiedz kopā kāju pirkstus, tāpēc viņa pēdu nospiedumi ir slaidāki, ar vairāk uz priekšu izvirzītiem un arī asāk iezīmētiem divu vidējo pirkstu spilventiņu un nagu iespiedumiem. Pieauguša vilka priekškājas pēdas nospieduma garums svārstās no 8,5 līdz 13,5 cm, platums – no 8 līdz 12 cm. Pakaļkājas pēdas nospiedums ir mazāks, tā garums – no 7,5 līdz 12 cm, platums – no 6,5 līdz 10 cm. Dzīvniekam soļojot vai rikšojot, veidojas taisna pēdu virkne, kurā redzami paliek tikai pakaļkāju pēdu nospiedumi, jo vilks liek pakaļkājas pēdu tieši priekškājas pēdas nospiedumā (labo pakaļkāju kreisās priekškājas nospiedumā un otrādi). Ja sniegā aiz viena zvēra iet otrs, tas liek savas pēdas precīzi priekšā ejošā pēdās.
Labprātāk mielojas ar svaigu gaļu
Visu mūžu, atskaitot zīdaiņa periodu, zvēri pārtiek gandrīz tikai no gaļas. Nez kāpēc daudzi cilvēki uzskata, ka vienā ēdienreizē vilks notiesā desmitiem kilogramu barības. Patiesībā, ja vien nav ilgāku laiku badojies, pieaudzis zvērs diennaktī apēd vidēji divus līdz četrus kilogramus citu dzīvnieku miesas. Apstākļu spiests, vairākas dienas spēj iztikt vispār bez ēšanas.
Medī vilki galvenokārt krēslā un tumsā. Lielākoties viņi nogalina pārnadžus – pārsvarā stirnas, mežacūkas, staltbriežu un aļņu mātītes un teļus –, tāpat bebrus un peļveidīgos grauzējus, retāk – āpšus, zaķus, lapsas, neatsakās no putniem. Ja nekas dzīvs pa ķērienam netrāpās, vilki bez aizspriedumiem ēd maitu. Un – gluži pretēji –, kad medījamo kustoņu ir atlikām, zvēri cenšas ik ēdienreizei sagādāt sev svaigu barību.
Ar pelēču vairāk vai mazāk daudzveidīgo ēdienkarti viegli var iepazīties, parakņājoties to mēslos, kuru saturā visos gadalaikos mēdz būt atrodami zvēru mati, putnu spalvas, lielu dzīvnieku kaulu gabaliņi, šķembas, nelielu dzīvnieku skeleta veseli fragmenti, siltajā sezonā – kukaiņu hitīna gabaliņi, putnu olu čaumalas un pat ogu mizas un sēklas, kauleņu sēklas, kas liecina, ka vilki tomēr mēdz savu pamatuzturu papildināt arī ar veģetāru barību. Lielā daudzumā vienkopus vilku mēsli vienmēr atrodami netālu no midzeņa – īpašā tualetes vietā; tie tiek atstāti arī uz zvēru takām, meža ceļiem, nelielās laucītēs, meža pļaviņās un ielokos, sūnu purvu saliņās. Mēslus allaž izmanto aizņemtās teritorijas robežu apzīmēšanai, regulāri atstājot tos noteiktās, īpaši izkārpītās vietās.
Ja aizņemtajā teritorijā pietrūkst dabiskās barības un (vai) ja provocējošos apstākļos (nepieskatīti mežā, ganībās naktī) atrodas mājdzīvnieki, vilki uzklūp arī mājdzīvniekiem – galvenokārt aitām, kazām, teļiem, suņiem. Pieaugušiem zirgiem un govīm parasti neuzdrošinās uzbrukt.
Medījot vienatnē lielākus dzīvniekus, vilka medību taktika: vispirms nemanīti pielavīties, tad straujā, izšķirošā izrāvienā panākt upuri un iekosties tam kaklā vai sānā. Tā tas notiek galvenokārt pavasarī un vasarā.
Rudenī un ziemas sākumā vilki parasti rīko kolektīvas medības. Šajā gada periodā tie dzīvo asinsradnieciskos ģimenes baros, kas sastāv no tēva, mātes, viņu mazuļiem; reizēm baram pievienojas arī iepriekšējā sezonā dzimušie pēcnācēji – pusaudži. Medību laikā neviens bara loceklis nestāv dīkā.
Ģimenes bars jeb praids izjūk neilgi pirms riesta perioda.
Tuvojas riesta laiks
Riesta periods sākas janvāra beigās un ilgst līdz marta sākumam (kulminācija – februāra nogalē). Šajā laikā vilki ir kustīgāki nekā citkārt, tie staigā vairāk, noiet lielākus attālumus, turklāt pārvietojas arī dienā.
Tēlaini un tieši izsakoties – pelēči ir uzticīgi viens otram līdz nāvei. Jā, būdami monogāmi zvēri, partneri viņi sev izvēlas uz visu mūžu, citu meklē tikai tad, kad iepriekšējais gājis bojā. Te, šķiet, vietā piebilde: ja laulības saites nepārgriež lode, pāra kopdzīve var ilgt 10-15 gadus.
Jaunās vilku mātītes kļūst fizioloģiski pieaugušas divu gadu vecumā. Tēviņi dzimumgatavību sasniedz trīs gadu vecumā, taču pie dzīvesbiedres viņi lielākoties tomēr tiek tikai ceturtajā ziemā, turklāt – ne bez cīņas ar konkurentiem.
Vilcenes, kuras kaut kāda iemesla dēļ nav atradušas partneri vilku, mēdz sapāroties ar piemērota lieluma suņiem, bet mežos klaiņojošas mājas suņa kuces reizumis stājas dzimumattiecībās ar vientuļiem vilkiem, radot auglīgus jaukteņus, kas var līdzināties gan mātei, gan tēvam, gan mantot abu vecāku pazīmes.
Tēvs gādā barību ģimenei
Pieņemsim, ka viss noritējis normāli – vilks sapārojies ar vilku. Pēc mazliet vairāk nekā divus mēnešus ilgušas grūsnības vilcene kādā cilvēku maz apmeklētā apvidū, biezā mežaudzē, labi apslēptā alā jau laikus ierīkotā midzenī, kas vienmēr atrodas sausā vietā un vienlaikus tuvu neizžūstošai ūdenstilpei, laiž pasaulē vidēji 400 g smagus, aklus, bezzobainus mazuļus. Visbiežāk metienā ir 4-6 kucēni. Vismaz divus mēnešus tie pārtiek tikai no mātes zīdala. Acis vilcēniem atveras aptuveni pusotras nedēļas vecumā, zobi tiem parādās dzīves trešajā nedēļā. Trīs nedēļu vecumā mazuļi pirmoreiz sadūšojas atstāt bērnistabu.
Kamēr vilcēni mazi, māte viņus pamet vienīgi, lai padzertos; šajā laikā ar barību māti apgādā tēvs, savā kuņģī atnesdams un atrīdams pussagremotu gaļu. Laikam ritot, atrītie kumosi aizvien biežāk un biežāk tiek ne vien sievai, bet arī bērniem. Mazie vilcēni gan ar māti, gan ar tēvu, gan cits ar citu sazinās, aprauti vaukšķot. Bet ap siena laiku tie, gaidot tēvu atgriežamies no nakts gaitām, klusās rītausmās sāk iemēģināt balsis gaudošanā. Jaunuļu gaudošana atgādina skaļu smilkstēšanu ar ierējieniem pa starpām. Vecie vilki muzicē citādi. «Uuuooou!» – tā aptuveni desmit sekundes, pārejot no zemākas skaņas uz augstāku, velk vilku tēvs. Vilcenes balss ir dažus toņus augstāka. Ja skaņa te paaugstinās, te pazeminās, skaidrs, ka tiek dots trauksmes signāls.
Kad mazuļi paaugušies tiktāl, ka var palikt vieni, medībās dodas abi vecāki. Starp citu, piesardzības nolūkos vilki nekad nesiro sava vasaras mitekļa tuvumā.
Sākot ar jūlija nogali, pieaugušie vilki ņem savas atvases vakaros līdzi un apmāca. No rītiem visi atgriežas. Tā – līdz septembrim, kad ģimene pamet midzeņa apvidu.
«Par vilcēnu un pieaugušu vilku iznīcināšanu tiek piešķirtas prēmijas – 500 rubļu par katru iznīcinātu vilku,» – atkal citāts no 1958. gadā izdotās A. Kalniņa grāmatas «Medības un medību saimniecība».
Kopš grāmatas izdošanas pagājis gandrīz pusgadsimts…
Pašlaik vilks pie mums jau iekļauts limitēti jeb ierobežoti medījamo dzīvnieku sarakstā. Ik gadu valstī tiek noteikts īpašs, uz oficiālās uzskaites datiem balstīts attiecīgajā medību sezonā nomedīt atļauto īpatņu daudzums. Mūsdienās vilka galvaskauss un āda skaitās ļoti prestiža, tāpēc iekārojama trofeja. Mednieki aktīvi cenšas to iegūt, kamēr vēl drīkst, jo viņi zina, ka tiesības medīt vilkus ES Latvijai piešķīrusi izņēmuma kārtā, bet nezina, cik drīz te tiks sasniegts vilkiem (tātad, protams, arī atļaujai vilkus medīt) liktenīgs «attīstības» līmenis.
Ilmārs Tīrmanis