Kā apkarot brantu

Sēnes ēkās

M.Sc. Ilze Irbe; autores foto

Ar ēku sēņu identificēšanu un sēņu apsēsto īpašumu apsekošanu Koksnes bionoārdīšanās un aizsardzības laboratorija nodarbojas jau vairāk nekā desmit gadu. Šajā laikā apsekoti vairāk nekā 300 objekti, to skaitā privātas ēkas, kultūrvēsturiski pieminekļi un sabiedriski nozīmīgas celtnes, piemēram, Sventes muiža, Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca, Brīvdabas muzejs, Gulbenes evaņģēliski luteriskā baznīca, Jēzus evaņģēliski luteriskā baznīca, Rīgas Doma baznīca, Sabiles evaņģēliski luteriskā baznīca, Vecpils baznīca, Ventspils Latviešu biedrības ēka, Mālpils muiža, Dēseles dzirnavas, Rēzeknes evaņģēliski luteriskā baznīca, Lielvārdes koka pils, Āraišu ezerpils u. c.

Līdz šim apsekotajos celtniecības objektos vai laboratorijai piegādātajos paraugos ir identifcētas 59 ēku sēņu sugas. Skaidrības labad jāsaka, ka nosaukums «ēku sēnes» ir radies, lai apzīmētu koksnes sēņu grupu, kas sastopamas celtniecības koksnē āra apstākļos un iekštelpās. Tomēr šīs sēnes ir sastopamas arī dabā, kur noārda kritušu koku stumbrus. Vienīgais izņēmums ir īstā mājassēne jeb brants, kas mūsu platuma grādos ir sastopama tikai un vienīgi ēkās.

Visbiežāk ēkās ir sastopamas šādas sēnes: īstā mājassēne (Serpula lacrymans), antrodijas (Antrodia sp.), brūnā pagrabsēne (Coniophora puteana), sētaspiepes (Gloeophyllum sp.) un kortīcijas (Corticiaceae).

Ēku sēņu augšanas prasības

Ēku sēnes ieviešas koksnē, ja tām ir radušies piemēroti vides apstākļi, galvenie no tiem ir barības vielas (koksne), temperatūra, mitrums un skābeklis. Pieņemot, ka koksne un skābeklis celtnēs ir viegli pieejami, svarīgākie nosacījumi, kas veicina vai aptur sēņu attīstību, ir gaisa temperatūra un koksnes mitrums. Temperatūras un mitruma prasības dažādu sēņu augšanai atšķiras, tomēr vidēji optimālā temperatūra svārstās 25o-32oC robežās, bet optimālais koksnes mit-rums – no 40 līdz 80%. Jāatzīmē, ka sēnes var augt arī pie zemāka mitruma, tādēļ drošākā garantija pret sēņu ieviešanos koksnē ir pastāvīgi uzturēt tās mitrumu zem 20%. Tad būsiet pasargāti no jebkuras ēku sēnes ieviešanās celtniecības koksnē.

Kā sēnes inficē koksni?

Sākumā sēņu hifas ar neapbruņotu aci nav pamanāmas, bet ar laiku tās veido hifu kopumu – micēliju jeb sēņotni. Dažām ēku sēnēm micēlijs attīstās īpaši spēcīgi un ir viegli pamanāms kā balta pūka uz koksnes vai apmetuma. No micēlija veidojas augļķermeņi, kas pēc formas ir ļoti dažādi: klājeniski, pakavveida, cepurītes, nagveida utt. Augļķermeņi veido sporas, kas ar gaisa plūsmu, dzīvnieku vai cilvēku palīdzību tiek pārnēsātas un piemērotos apstākļos izraisa jaunu infekciju. Infekcijas avots var būt arī micēlijs, ja pārvieto inficētu koksni, piemēram, malku vai celtniecības materiālus.

Sēnes koksnē izdala īpašas olbaltumvielas – enzīmus, ar kuru palīdzību noārda koksnes struktūru. Šo procesu sauc par koksnes trupēšanu, tādēļ ēku sēnes nereti dēvē par trupes sēnēm. Trupējusi koksne zaudē stiprību un konstrukcijā vairs nepilda tai paredzētās funkcijas. Nereti nākas dzirdēt šādu frāzi: «Mūsu ēkā sēņu nav, koksne ir satrupējusi no vecuma, vides apstākļiem utt.» Šāds uzskats ir aplams un, iespējams, radies gadījumā, kad trupēšana ir sen beigusies un vairs nav redzamas aktīvi augošas sēnes pazīmes (micēlijs vai augļķermeņi). Tas cilvēkus mudina domāt, ka koksni sagrauzis laika zobs. Ja koksne ir satrupējusi, tātad kļuvusi trausla un lūstoša, tad to ir noārdījušas ēku sēnes. Koksni var bojāt arī koksngrauži, bet kukaiņu bojājumus ir viegli atšķirt pēc izalojumiem un izskrejas caurumiem.

Kādēļ sēnes ieviešas ēkās?

Trupes sēņu ieviešanos ēkās veicina to slikta uzturēšana vai nepareiza ēkas konstrukcija. Sēnes parasti atrodamas vietās, kur regulāri uzkrājas mitrums un nav ventilācijas, piemēram, tekošos jumtos, slapjos pagrabos, neapkurinātās telpās, bojātu ūdensvadu tuvumā vai vietās, kur veidojas ūdens kondensāts. Kādēļ ēku sēnes ieviešas pavisam nesen celtās mājās? Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, proti, nepareiza konstrukcija, kuras rezultātā ēkas vienā vai otrā daļā uzkrājas mitrums, kas ātri izraisa trupes sēņu ieviešanos koksnē. Vēl arī ventilācijas trūkums vai nepiemēroti celtniecības materiāli, kas izraisa ūdens kondensāta veidošanos. Tādēļ pats svarīgākais pasākums, ceļot jaunu ēku vai pārbūvējot/remontējot veco, ir pareizi izstrādāts projekts un labi, zinoši meistari. Pretējā gadījumā jūs maksāsiet divreiz – vispirms par ēkas celtniecību/remontu, pēc tam par celtniecības/ remonta kļūdu labošanu. Piemēru par «pieredzējuša» meistara pieļautajām kļūdām celtniecībā, kas izraisīja īstās mājassēnes ieviešanos, varēsiet izlasīt mazliet tālāk.

Īstā mājassēne – pati bīstamākā

Kā jau liecina īstās mājassēnes latviskais nosaukums, tā ir īsta ēku iemītniece, ko tautā dēvē par brantu. Sēnes agrākais nosaukums bija slapjā ēku piepe, un tas vēl reizēm parādās literatūrā. Īstās mājassēnes latīniskais nosaukums Serpula lacrymans ir cēlies no latīņu vārdiem serpo, t.i., līst, un lacryma, t.i., asara. Sēne ar hifām iespiežas mitrā kokā, ātri izplatās, pārvar dažādus šķēršļus (mūra sienas, metāla konstrukcijas), lai kolonizētu arvien jaunas platības. Ja virsma, pa kuru sēne izplatās, ir pārāk mitra, lieko mitrumu tā izdala uz micēlija vai augļķermeņa virsmas ūdens pilienu veidā. Tā radies sēnes latīniskais nosaukums «lienošā raudošā sēne».

Īstā mājassēne ir visbīstamākā ēku noārdītāja Eiropā un citur pasaulē (Japānas un Dienvidaustrālijas reģionos). Tomēr ir zināmas trīs vietas pasaulē, kur šī sēne ir atrasta dabā: Himalaju kalni (Indija), Šasta kalns (Kalifornija, ASV) un Morāvijas kalni (Čehijas Republika). Kā redzams, visas šīs vietas ir kalnu reģioni, kur noteiktā augstumā visu gadu ir piemērots klimats, lai sēne izdzīvotu āra apstākļos. Nekur citur brants dabā nav atrasts. Par sēnes izplatību mikologu vidū joprojām turpinās diskusija, kur šī sēne bijusi vispirms: dabā vai ēkās? Viena no hipotēzēm ir šāda: tālā pagātnē angļu kolonizatori no Indijas ar kuģiem transportēja kokmateriālus uz Eiropu un šādā veidā Eiropā ieveda īsto mājasssēni, kurai ēku apstākļi izrādījās ļoti piemēroti. Un tā sākās branta uzvaras gājiens pa Eiropas ēkām. Gribat – ticiet, negribat – neticiet.

Īstā mājassēne ir ļoti plaši izplatīta arī Latvijā. Pēc mūsu datiem, tā ir reģistrēta visos Latvijas rajonos, atskaitot Preiļu, Ludzas un Krāslavas rajonu. Tomēr minēto rajonu iedzīvotājiem nav iemesla priecāties, ka brants šajās vietās nav iedzīvojies. Domājams, ka no šiem attālākajiem Latvijas rajoniem vienkārši neesam saņēmuši ziņas par branta postījumiem ēkās.

Branta ieviešanās gadījumi svārstās no gada uz gadu atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem (vidēji 15 gadījumi gadā). Gadījumu skaits īpaši pieaug mitrās vasarās, kad ēku samitrināšanās iespējas palielinās. Šajā sakarā jāpiemin 2007. gada slapjā vasara, kad laboratorijā pēc palīdzības griezās ļoti daudz ēku īpašnieku. Dažos gadījumos brants bija parādījies atkārtoti, pēc vairāku gadu miera perioda. Lielāko gadījumu skaitu novēro, iestājoties siltākam laikam, t.i., no marta līdz oktobrim, bet jo sevišķi daudz – vasaras mēnešos. Cēloņi, kas veicina branta ieviešanos ēkās, ir šādi:

• koka konstrukciju apmūrēšana;
• jaunas mūra piebūves vecām mājām;
• augsts gruntsūdeņu līmenis;
• inficētas malkas vai būvmateriālu izmantošana;
• nepiemēroti telpu apdares materiāli;
• gaisa necaurlaidīgi koka grīdas segumi (linolejs u. c.);
• ūdens uzkrāšanās ēkas ārpusē, piemēram, bojātas notekcaurules, pārplūstoši ūdens rezervuāri;
• mitruma ilgstoša uzkrāšanās, piemēram, virtuvē, dušā, tualetē;
• telpu applūdināšana, piemēram, bojāta kanalizācija vai pārplūstošas dabiskās ūdenstilpes;
• grīdas dēļi tieši uz zemes;
• slapjš pagrabs;
• vecās mājās ievilkti ūdensvadi;
• caurs jumts.

No piemēriem redzams, ka daudzos gadījumos pamata konstrukcijai tiek izdarīti uzlabojumi, kas pasliktina ventilāciju un veicina mitruma uzkrāšanos telpās. Rezultātā tiek izjaukts normāls telpu mikroklimats, kas ir labvēlīgs faktors sēnes attīstībai. Visbiežāk bojājumi novēroti grīdās, durvju stenderēs vai koka sienās zem apmetuma.

Kā tipiska ēku sēne S. lacrymans aug apstākļos, kur gaisa temperatūra ir 3°-26°C robežās, bet optimālais koksnes mitrums ir 30-40%.

Īstās mājassēnes micēlijs un augļķermeņi

Sākumā sēnes hifas veido baltu micēliju, kas līdzinās kokvilnai. Ar laiku, novecojot, tas kļūst pelēcīgs, plēvveida. Sēnes hifu sakopojumus sauc par auklām. Auklas ir pelēkā krāsā un var sasniegt pat zīmuļa resnumu. Sausas auklas laužot, ir dzirdama lūstoša skaņa, kas raksturīga tikai šai sēnei.

Sēne vairojas ar micēliju vai sporām, kuras veido augļķermeņi. Augļķermeņi pēc formas ir plakani, substrātam pieguļoši, ar rievotu virsmu, līdz 2 cm biezi. Tie vispirms ir dzeltenīgi balti, bet, nogatavojoties sporām, kļūst rūsgani, ar baltu perifēro malu. Pēc izmēriem augļķermeņi sasniedz no dažiem centimetriem līdz pat metram diametrā. Serpula lacrymans micēliju, auklas un sporas izmanto sēnes identificēšanai.

Kādas Serpulas stāsts

Šis būs stāsts par brantu vecā ķieģeļu ēkā, kas celta 1932. gadā un atrodas Ogres rajonā. Ēka ir ievērojami cietusi Otrā pasaules kara laikā, kad tika nopostīts tās jumts un sienās vairākās vietās izšauti caurumi. Tādā stāvoklī šis grausts stāvēja līdz pagājušā gadsimta 80. gadiem, kad ēku nolēma atjaunot. Tika uzlikts jauns jumts un ēkā izbūvēta virtuve. 2003. gadā tika uzaicināts pieredzējis meistars, lai izbūvētu dzīvojamo istabu. Pirms darbu uzsākšanas istabā bija tik vien kā vecās mūra sienas. Tās vajadzēja nosiltināt, apšūt ar dekoratīviem dēlīšiem un ielikt jaunu dēļu grīdu, durvis un logus. Šos darbus meistars paveica itin veikli – mēneša laikā. Istaba izskatījās ļoti omulīgi – sienas apšūtas ar dēlīšiem, ielikta jauna koka grīda un logi. Likstas ar jaunbūvēto koka istabu sākās pēc četriem gadiem, kad tajā iemetās īstā mājassēne.

Apkopojot šo stāstu, jāsecina, ka sēnes ieviešanās iemesli jaunbūvētajā istabā ir vairāki:

1. ēkas pamatu hidroizolācijas trūkums;
2. vecu dēļu atstāšana zemē zem grīdas;
3. zemgrīdas ventilācijas trūkums;
4. zemgrīdas hidroizolācijas (piemēram, keramzīta) trūkums;
5. neelpojošas siltumnīcas plēves ieklāšana sienās;
6. neatrakti ēkas pamati ārpusē;
7. jumta ūdensnoteku trūkums.

Pateicoties ēkas saimnieku operatīvai rīcībai, sēnes apkarošana notika īsā laikā – divos mēnešos. Tādēļ sēnes izraisītie postījumi pāris kvadrātmetru platībā ir salīdzinoši mazi. Nereti māju īpašnieki pie mums vēršas tikai tad, kad sēne ir izplatījusies pa visu māju. Tad saglābt ēku ir ļoti grūti un, protams, dārgi. Bieži nākas dzirdēt stāstus, kā saimnieki uz savu roku neprasmīgi cenšas tikt galā ar brantu. Piemēram, parādoties pirmajam trauksmes signālam – sēnes augļķermenim virs grīdas –, saimnieks to nolauž un domā, ka nelaime novērsta. Kad drīz vien parādās jauns augļķermenis, to nolauž vēlreiz utt. Tikmēr sēne slēptā veidā zem grīdām vai sienām intensīvi turpina noārdīt koksni. Citos gadījumos uz augļķermeņiem uzlej kādu «indi», piemēram, etiķi vai benzīnu, un brīnās, ka nekas nav līdzēts. Ir gadījumi, kad iebrūk istabas grīda ar visām mēbelēm. Tad saimnieks vecās grīdas vietā ieliek jaunu, neizpētot un neaizvācot pārējo inficēto materiālu. Nav jāgaida ne pāris gadu, kad īstā mājassēne ar dubultu apetīti ir notiesājusi jauno grīdu. Tādus un līdzīgus stāstus nākas dzirdēt visai bieži. Secinājums ir viens: cilvēkiem trūkst informācijas par branta bīstamību un sēnes apkarošanas pasākumu nopietnību.

Branta apkarošana

Ja brants atrasts ēkā, jārīkojas operatīvi, jo sēne var nodarīt ievērojamus postījumus pat vienas sezonas laikā. Sēnes apkarošanas darbi ir šādi:

• vēlams, lai speciālists izvērtē bojājumu apjomu un nozīmīgumu, konstatē sēnes augšanas izejas punktus un nosaka nepieciešamos remonta darbus konstrukcijas saglabāšanai;
• jālokalizē un jānovērš mitruma avoti;
• jāveicina ātra struktūras izžūšana;
• sēnes augļķermeņus un/vai micēliju ieliek plastmasas maisā un sadedzina;
• aizvāc visu satrupējušo koksni, izzāģējot arī veselo koksni 0,5 metrus aiz pēdējām redzamajām sēnes bojājumu vietām. Koksni un citus bojātos priekšmetus sadedzina;
• aizvāc un iznīcina inficētos izolācijas materiālus, norok zemes slāni tik dziļi, kamēr neatrod sēnes micēliju vai auklas;
• novērš tālāku sēnes izplatību pa mūri un/vai apmetumu, tos apstrādājot ar boru saturošu aizsarglīdzekli;
• lieto ar bora aizsarglīdzekli apstrādātu aizvietojošo koksni;
• apstrādā palikušo veselo koksni ar bora aizsarglīdzekli (minimums divi pilni otas pārklājumi);
• veic papildu pasākumus (piemēram, ierīko ventilāciju, hidroizolāciju utt.).

M.Sc. Ilze Irbe

Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta
Koksnes bionoārdīšanās un aizsardzības laboratorija
Rīgā, Dzērbenes ielā 27; tālr. 7545137.

Publicēts 2008.gada martā.

Sēnes ieviešanās hronoloģija: