1703.gadā Krievijas karavadonis Šeremtjevs ziņoja caram: «Man tev jāziņo, ka visvarenais Dievs un vissvētā Dievmāte Tavu vēlēšanos piepilda: ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai un no Rīgas līdz Valkai viss iznīcināts, visas pilis sagrautas. Nav nekas atlicis, izņemot Pērnavu un Rēveli un šur tur pa muižai pie jūras.»
Kelha hronika par šo laiku vēsta: «Viņi nodarīja iedzīvotājiem visādas varmācības un nogalināja vīrus, sievas un bērnus bez izšķirības vai arī aizveda gūstā… Daudzus simtus mazu bērnu kā zosulēnus sakrāva ratos un aizveda uz Tatāriju.»
Bet ar to vēl nebija gana. 1709.gadā Vidzemē izcēlās bads, kam sekoja mēris, kas iznīcināja trīs piektdaļas atlikušo iedzīvotāju. Lai piebeigtu pārējos, vācu muižnieki drīz aptvēra, ka degvīns ir ienesīgāks par graudiem. Sākās īsti degvīna plūdi, un 18.gadsimta vidū Latvijas teritorijā darbojās 933 krogi. Likās, ka šai tautai lemts izzust uz visiem laikiem.
Tumšajos, vējainajos un mitrajos rudens vakaros gribas domāt par dažādām pārpasaulīgām lietām, piemēram, par Zemes vecumu, bojā gājušām civilizācijām, klimata pārmaiņām, paralēlo pasauli… Tādas lietas paplašina ikdienas dzīvi un iedrošina – nē, nav tikai «skrējiens no krasta līdz zvejnieku laivai, lai saķertu zivs galvu»! (Ričards Bahs «Kaija vārdā Džonatans Livingstons»). Ir tomēr vēl kaut kas, ir!
Novembrī, kad zeme kļuvusi kaila, gluda un iekrāsojas pelēcīgi brūnajos toņos, latvietis pazūd savā mājoklī, cieši aiztaisot logus un durvis, – ziema tuvojas. Rudens darbi apdarīti, var arī svinēt svētkus: Miķeļus, Mārtiņus, Lāčplēša dienu, Latvijas Republikas proklamēšanu 18.novembrī… Latvijas valsts esamības fenomens joprojām izraisa gan prieku, gan neticīgu izbrīnu – vai tiešām esam to paveikuši, vai mūsu māja uzcelta?
Tad gribas arī parakņāties pa sen bijušo un pagājušo, to, kur neesmu piedalījusies, bet kas, iespējams, ietekmējis arī manu likteni. Kaut grūti, tomēr ik pa brīdim aptveru, ka viss uz pasaules – gan virs tās, gan zem, gan gar malām un pašā augšā – viss ir savā starpā saistīts un neviens mēs te neesam kaut kāda dabas kļūda vai kas nejaušs. Viss noticis ar apdomu un gudru ziņu.
Brīnumainākais un neticamākais no veidojumiem – Latvijas valsts (ņemot vērā iepriekšminētos citātus un to, ka Eiropas un pat pasaules valstu vidū esam gandrīz vai īpaša likteņa izredzēta nācija, kas, par spīti visām iespējām izzust no zemes virsas, tomēr izveidoja savu, nacionālu valsti), kurā es dzīvoju šodien, būs jo grūtāk izprotama, nemaz vai pavirši zinot tās pagātni. Ja jūsu ap-ziņā uzpeld kaut viens vienīgs «kāpēc», tad pēc nelielas piepūles sekos arī «tāpēc ka», un tas jau ir iedvesmojoši.
Liekot kopā Latvijas valsts šodienu un pagātni, sadūros ar tādu terminu kā «Brāļu draudze». Man, neticīgajai kristietei, tas likās interesanti. Kaut vai tāpēc, ka vieni apgalvo, ka Brāļu draudžu parādīšanās 18.gadsimta Vidzemē bija «pārsteidzošs, liktenīgs notikums» – aizsākums latviešu garīgajai atmodai, kas savukārt noveda pie brīvas Latvijas valsts šodien. Tiek minēts arī tāds fakts, ka Brāļu draudžu ietekmē tieši no Vidzemes nākusi lielākā daļa latviešu gara darbinieku: Jānis Cimze, Jānis Poruks, Jāzeps Vītols, Kārlis Skalbe, brāļi Kaudzīši…
Citi pilnībā noliedz šo draudžu ietekmi uz Latvijas likteni un apgalvo, ka kristietisms, kas jau 500 gadus valdījis šeit, bijusi vienīgā ietekmīgā reliģija, un, protams, agri vai vēlu Latvija vie-nalga būtu kļuvusi par valsti. Agri vai vēlu? Kas zina, vai būtu vajadzīgi vēl 500 pazemotības un iznīcības gadi, lai vācu muižnieki un krievu cari sāktu uztvert latviešus par cilvēkiem? «Kas būtu, ja būtu» nav auglīgs diskusiju temats. Labāk papētīt faktus, kuriem tiešām ir kāda nozīme.
Vēstures takas un lielceļi
Pēc čehu nacionālā varoņa Jana Husa (1369-1415) sadedzināšanas sārtā Čehijā sākās spēcīga evaņģēliska un arī sociāli nacionāla kustība, kas nežēlīgās vajāšanās gadsimtu gaitā pamazām tiek noslīcināta asinīs. 1722.gada 17.jūnijā bēgļi no Morāvijas čehu namdara Kristiāna Dāvida vadībā atrada patvērumu Saksijā, grāfa Nikolaja Ludviga fon Cincendorfa īpašumos. Sākās Hernhūtes ciema celtniecība. Pēc diviem gadiem ciemā mita jau aptuveni 300 dažādu konfesiju cilvēku. Radās vienota un brālīga kopiena, kurā 100 gadu skanēja «nepārtrauktā lūgšana», lūgšana par misiju un tās cilvēkiem. Neilgā laikā hernhūtisms izvērtās par masu kustību vairāku iemeslu dēļ. Oficiālajās draudzēs zemnieki bija tikai muižnieku un mācītāju pavēļu pildītāji, bet hernhūtisma slu-dinātāji centās izraisīt klausītāju aktivitāti, no zemnieku vidus izvirzot pulciņu un draudžu vecākos, viņu vietniekus, vīru, sievu, neprecēto vecākos, uzraugus, paskubinātājus, slimnieku kopējus. Tātad hernhūtiešu organizācijās izveidojās demokrātiska iekārta, kurā nejuta mācītāja draudīgo pirkstu. Hernhūtieši akcentēja humānismu pretstatā baznīcas kundziskumam, emocionalitāti pretstatā sausajai didaktikai. Iejūtība un sapratne no reliģisko mācību sludinātāju puses bija klausītāja līdzvērtības atzinums, Brāļu draudzēs tika akcentēta kristīgā mīlestība, sirsnīgums, laba attieksme pret visiem cilvēkiem, darba tikums un kārtīgs dzīvesveids, bez dzeršanas posta un netiklības.
Divos gadu desmitos no Hernhūtes izsūtīja vairāk misionāru nekā divos gadsimtos no visas reformācijas baznīcas kopā. 18.gs. sākumā Vidzemē darbojās vairāki luterāņu mācītāji, kas labvēlīgi izturējās pret Hernhūtes brāļu draudzi. Valmiermuižas saimniece Magdalēna Elizabete fon Hallarte aicināja hernhūtiešus sūtīt uz Vidzemi brāļus, kas būtu priekšzīmīgi tikumos un amatos.
Pirmie brāļi – Kristiāns Dāvids un Timotejs Fīdlers – ieradās Rīgā, tad Valmiermuižā, kur tos jo īpaši labi uzņēma fon Hallarta kundze, kas vēlāk kļuva par vienu no galvenajām kustības veicinātājām Vidzemē. 1738.gadā Valmiermuižā izveidoja Skolotāju semināru, kurā ne tikai izglītoja, bet arī dziedāja, vingroja un mācīja spēlēt mūzikas instrumentus. No Valmiermuižas atmodas kustība strauji izpletās pa visu Vidzemi.
Brāļu draudzes gājums Latvijā
1729.gada rudenī no Hernhūtes kopienas Saksijā (Vācija) Rīgā, Vidzemē, ierodas trīs brāļi Hernhūtes dibinātāja luterāņa Kristiāna Dāvida vadībā.
Iesākas Brāļu draudzes evaņģēliskās sadraudzības idejas attīstība; vietējie atbalstītāji: ģenerāliene M.E.fon Hallarte, B.fon Kampezhauzens, T. Sprekelsens u.c.
1735.gadā M.E.fon Hallarte vēstulē Cincendorfam aicina sūtīt Hernhūtes brāļus evaņģēlija sludināšanai un pravieto: «Laiks nāks drīz.»
1736.gada septembrī Vidzemē ierodas Saksijas grāfs L.N. fon Cincendorfs. Viņš sprediķo Rīgā, Valmierā un Tallinā, gūst triumfālus panākumus un daudz draugu.
Brāļu draudzes Marienbornas sinode spriež uz Vidzemi sūtīt tautas skolotājus
1737.gadā Vidzemē ierodas skolu darbinieki. Hernhūtieši strādā kopā ar latviešiem un mācās latviešu valodu.
1738.gadā pirmie «atmodinātie» latvieši Valmiermuižā pievienojas vācu saiešanām.
Hallarte iepērk zemi un būvmateriālus Skolotāju semināra celtniecībai
23.augusts – Skolotāju semināra dibināšana un darbības sākums; sākums «modināšanai» semināristu vidū, pirmais – Šķestera Pēteris.
1739.gada 8.janvārī sāk noturēt atsevišķas saiešanas latviešiem; pirmajā piedalās astoņas dvēseles.
Pirms Lieldienām notiek kopīgs latviešu un vācbrāļu mīlestības mielasts, bet maijā te pulcējas jau vairāk nekā 200 latviešu.
18.maijā, Vasarsvētkos, notiek saiešana zem atklātas debess. «Uguns nokritusi no debesīm, un sirdis sāk degt… Tā ir liela atmoda.» (No laikabiedru liecībām.)
Uz Valmieru plūst daudzi no Trikātas, Smiltenes, Straupes, Cēsu, Liepas u.c.novadiem, sakot, ka latvieši svinot «saderināšanos ar Pestītāju».
Rodas latviešu sludinātāji. Vācbrāļi izveido konferenci kustības vadīšanai. Hallarte finansē un Brāļu draudze izdod otro latviešu Bībeles izdevumu (Igaunijā izdots pirmais) un dziesmu grāmatu.
1740.gadā Skolotāju seminārā mācās jau aptuveni 100 latviešu studentu.
Atmoda skar plašus Vidzemes latviešu novadus, četri pieci tūkstoši latviešu ir Brāļu draudzes dalībnieki.
1741.gadā Hallarte Gaujas krastā līdzās diakonātam uzbūvē Brāļu draudzes kustības centru – Jērakalnu.
1742.janvārī Jērakalnā notiek pirmā latviešu draudzes diena.
14.aprīlī ar lozi nosaka 40 latviešu Brāļu draudzes vecākos.
19.aprīlī dibina pirmo latviešu Brāļu draudzi Valmierā.
28.augustā dibina latviešu Brāļu draudzi Straupē (piedaloties grāfienei Cincendorfai).
12.septembrī Mārsnēnos un Liepā veidojas Brāļu draudzes saiešanu struktūra un amati.
Fon Hallarte finansē otras Brāļu draudzes dziesmu grāmatas (234 dziesmas) izdošanu.
Rīgā Jāņa Šteinhauera vadībā kopā pulcējas ap 50 «atmodināto» latviešu.
1743.gada vasarā Vidzemes landtāga rosināta konsistorija izveido izmeklēšanas komisiju hernhūtiešu lietā.
1743.gada 16.aprīlī cariene Elizabete aizliedz Brāļu draudzes darbību Krievijas impērijā, slēdz un aizzīmogo Jērakalnu u.c. Brāļu draudzes saiešanu vietas, atņem grāmatas, sākas vajāšanas.
Sākas «klusais gājiens» – 74 gadu darbība nelegālos apstākļos.
1744.gada pavasarī grāfiene Cincendorfa dodas uz Pēterburgu, decembrī Rīgā ierodas grāfs Cincendorfs, lai dotos pie carienes, taču tiek ieslodzīts Citadelē.
Somijas ģenerālgubernators Kampenhauzens carienei: «..kein Bruder bin ich, aber ich wunsche als ein Herrnhuter zu leben und zu sterben.» («…es neesmu brālis, bet gribu dzīvot un mirt kā hernhūtietis.»)
1744.gadā slēdz Skolotāju semināru, bet tā audzēkņi gadu desmitus darbojas visā Vidzemē. Stabilizējas latviešu Brāļu draudzes struktūra un saiešanu darbība.
1745.gadā vācu hernhūtiešus izraida no Vidzemes, tiem līdzi dodas arī kādi latvieši, veidojot pirmo latviešu emigrāciju Rietumeiropā. Veidojas plaša latviešu sarakste ar Eiropas brāļiem, milzīga pašizglītības attīstība.
1746.gadā Brāļu draudzes Zeistas sinodē (Holandē) lemj, ka no latviešiem un igauņiem pašiem jārodas apustuliskiem ļaudīm un jāuzņemas savas darbības vadība.
1747.gadā latviešu Brāļu draudzes satversmi pārkārto «klusajam gājienam».
1749.gadā Vidzemē tiek minētas 55-57 hernhūtiešu darbības vietas.
Vācbrāļi ar roku uzlikšanu amatā ieved kārtu kopējus, latvieši sāk lietot lozungus.
1750.gada 30.janvārī mirst Magdalēna Elizabete fon Hallarte, tiek zaudēts Jērakalns.
Augustā notiek pirmie puišu brāļu kārtas svētki.
Katrai saiešanai izvēl saiešanas dienas grāmatas – diāriju – rakstītājus.
1751.maijā notiek pirmie meitu māsu kārtas svētki.
Oktobrī amatā ieved četrus laulātus pārus par bērnu kustības kopējiem.
1752.gadā Brāļu draudze pastiprina interesi par Kurzemes hercogisti, kur ir draudzes atbalsta punkti.
1753.gada 14.martā Brāļu draudzes ienaidnieki fiziski sāk izznīcināt bijušā centra – Jērakalna – ēkas.
1756.gads – Doles salas hernhūtieši saiešanas notur slepus mežā; līdzīga situācija ir daudzviet.
1755.gadā sākas regulāras bērnu saiešanas un konferences, mērķtiecīgs darbs ar bērnu vecākiem.
1760.gadā mirst Ludvigs Nikolauss fon Cincendorfs.
1761.gadā – «caurrunas» ar katru un visiem par sevi.
1762.gada septembrī notiek pirmie laulāto kārtas svētki, bērnu svētki un dziedāšanas stundas.
Latviešu Brāļu draudzes saiešanas svin savu 20 gadu pastāvēšanu.
1764.gada 11.februārī carienes Katrīnas II ukazs ļauj atjaunot hernhūtiešu darbību impērijā (Volgas lejtece, Sarepta), taču Vidzemē tas situāciju nemaina.
1760.-70.gads. Dieva mierā dodas daudzi latviešu «pirmdzimtie» – notiek Brāļu draudzes vadītāju paaudžu maiņa; vājinās kontakti ar Hernhūti.
1770.gadā mirst J.A.Cimmermanis – ilggadējs Vidzemes luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendants un Brāļu draudzes vajātājs; stingrais spiediens pret latviešu Brāļu draudzi mazinās.
1776.-77.gads. Brāļu draudzes novados izceļas zemnieku nemieri, kurus asiņaini apspiež.
1779.gads. Brāļu draudzē Latvijā ir aptuveni 5000 brāļu un māsu, aptuveni 2000 bērnu, taču gājēju skaits ir lielāks.
Lasītpratēju skaits Vidzemes Brāļu draudzes novados: 1780.g. ~75%; 1800.g. <90%.
1790.gados Latvijā notiek vairāk nekā 40 saiešanu, sākas jauns Vidzemes atmodas vilnis.
1802.gadā izceļas Kauguru nemieri, par to cēloni valdības izmeklēšanas komisija uzskata hernhūtiešus.
1811.gadā Brāļu draudzes atmodas liesma uzvirmo Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā.
1817.gada 27.oktobrī cara Aleksandra I «žēlastības manifests» legalizē Brāļu draudzes darbību Baltijā – «klusā gājiena» beigas, sākas otrie «ziedu laiki».
1819.gadā vācbrāli J.Ēvaldu iekšlietu ministrs apstiprina par pirmo Baltijas Brāļu draudzes diasporas vadītāju ar sēdekli Vaidavā, Rubenes draudzē. Pēc Napoleona kara sākusies garīgā rosība, grupa rīdzinieku meklē kontaktu ar hernhūtiešiem.
1820.gadi (un vēlāk) – ievērojami pieaug baznīcas un impērijas drošības dienestu un birokrātiskā aparāta Brāļu draudžu apkarošana (vajāšana).
1830.gada 5.jūnijā iesvēta Rīgas Brāļu draudzes namu Kalēju ielā 8; draudzē 38 dvēseles. Nama būvniecībai ziedojuši arī lauku saiešanās, tātad latvieši.
1834.gadā sākas milzīgi ierobežojumi Brāļu draudzēm – saiešanu ierīkošanai vajag iekšlietu ministra atļauju, saiešanas pakļauj baznīcai, daudzi nami jāslēdz, vārda brīvību atņem u.tml.
1839.gadā iekšlietu ministrs Brāļu draudzei aizliedz uzņemt jaunus dalībniekus, tētiņi drīkst lasīt tikai mācītāju apstiprinātus tekstus, nosaka dziesmas utt.
19.gs. 40.gadu pirmajā pusē sākās ortodoksālās baznīcas zemnieku pārvilināšana cara ticībā, un, redzot Brāļu draudzes lielo ietekmi uz zemniekiem, luteriskā baznīca nolēma lūgt palīdzību tās vadītājiem. Dažus gadus kustībai bija par vienu vajātāju mazāk, taču ne uz ilgu laiku – tiklīdz konversijas jukas bija pāri, luterāņu baznīca aizmirsa hernhūtiešu sniegto palīdzību un atsāka uzbrukumus brāļu kopām.
Brāļu draudze turpināja pastāvēt, un pirmās brīvvalsts laikā Latvijā bija aptuveni 90 saiešanu namu, no kuriem aptuveni 60 darbojās regulāri. Saiešanu namu parasti cēla kāda bagāta un godājama saimnieka īpašumā. Tā bija atvērta vieta, jo to būvēja kopīgiem spēkiem, kaut juridiski parasti skaitījās saimnieka privātīpašums.
Padomju okupācijas laikā saiešanu namus nekavējoties likvidēja – tajos izveidoja kazarmas, cūku kūtis vai mājvietas vairākām ģimenēm. Saimniekus, uz kuru zemes šie nami atradās, un parasti tie bija lielsaimnieki, protams, izsūtīja.
Kā viņi (mēs) to izturēja
Lasot Roalda Dobrovenska romānu «Magnuss, dāņu princis» un zinot, ka rakstnieks savu darbu balstījis uz pamatīgi izpētītiem dokumentiem, pārņēma kaut kāds drausms izbrīns par to, ka tādi latvieši vēl vispār eksistē zem šīs saules. Neskaitāmi kari, bads, mēris, laupīšanas, izvarošanas, aizvešana verdzībā – tāda bija to-reizējo Latvijas pamatiedzīvotāju ikdiena; tolaik dzimušie bērni, šķiet, vispār nav varējuši iedomāties, ka pastāv vēl kāda cita dzīve bez nemitīgiem kariem, slaktiņiem, bada un slimībām. R.Dobrovenskis ar reāli domājoša cilvēka izbrīnu izsmējīgi jautā toreizējiem vāciešiem, poļiem, dāņiem, krieviem un zviedriem, kas karoja savā starpā, kā viņi nav pamanījuši latviešu zemnieku – veselīgu, spēcīgu cilvēku, kas būtu lieliska lielgabalu gaļa? Kā gan tas gadījās? Laikam jau tiešām tāpēc, ka šo zemnieku vispār neuzskatīja par cilvēku, kurš uz kaut ko spējīgs. Tomēr latvietis izturēja visus likteņa triecienus, un te nu atkal sākas klaigāšana mūsdienu zinātnieku starpā: vieni apgalvo, ka latviešu zemnieks to visu izturēja tāpēc, ka bija vienkārši truls, mūžīgi piedzēries, slinks un izlaidīgs; otri tikpat kaismīgi apgalvo, ka to visu var pārdzīvot un palikt dzīvs tikai augsti tikumīgs, drosmīgs un pašaizliedzīgs cilvēks. Neviens gan, starp citu, neapgalvo, ka nabagam palīdzējusi ticība Jēzum Kristum. Un tas nu tiešām būtu visai drosmīgs apgalvojums, ņemot vērā to, ka kristīgā ticība līdz pat 18.gadsimtam Latvijā tika popularizēta ne jau latviešiem saprotamā valodā un latviešiem toreiz bija visai maza nojausma, par ko klaigā mācītājs no kanceles. To, ka šīs klaigas nebija latvietim labvēlīgas, – tik daudz jau laikam viņš saprata.
Brāļu draudzes būtība patiesībā ir visai vienkārša un kristietisma vēsturē bieži sastopama parādība – padarīt ticību saprotamu un pieejamu arī vienkāršam cilvēkam, cenšoties šīs reliģijas vienkāršos un skaidros desmit baušļus un tuvākā mīlestību ieviest dzīvē. To centušies darīt daudzi kristīgie, sākot jau ar apustuļiem, Pjēru Valdo, tad svēto Francisku, kurš aicināja ne tikai runāt par evaņģēliju no kanceles, bet dzīvot pēc tā. Tomēr garīdzniecību vienmēr tracinājuši šie aicinājumi – dzīvot pēc evaņģēlija! Tādēļ skaidrs, ka baznīckungi Brāļu draudzes ietekmi uz zemniekiem nevarēja uzņemt labvēlīgi. Nedod Dievs, latvietis sāks domāt un uzskatīt sevi par cilvēku! Bet maisam gals tomēr bija vaļā – zemnieki veda savus bērnus uz skolu, krogi tukšojās un, par spīti drausmīgajam postam, kuram tautai bija jāiet cauri, latviešu dzīve ne tikai turpinājās, bet kļuva arī labāka.
Šogad Jaunpiebalgā Brāļu draudzes dienās tika atzīmēta šo draudžu pastāvēšanas 276.gadadiena. Tā ir pati vecākā latviešu organizācija; tā bija ne tikai «latviskā kristietisma» (Latvijas baznīcas vēstures pamatlicēja Ludviga Adamoviča apzīmējums) radītāja, bet visdažādāko dzīves jomu virzītāja un noteicēja.
Latvijas Brāļu draudzes sadraudzības kustības atjaunotājs mācītājs Gundars Ceipe uzskata, ka tā kļuva par pamatu tam, ko šodien saucam par latvisko mentalitāti, identitāti. Brāļu draudzei varam teikt paldies par Dziesmu svētkiem (draudžu sanākšanās viens no galvenajiem rituāliem bija kopdziedāšana), mūsu ziedu mīlestību, kapu svētkiem un jo daudzām citām tautas dvēselē skaistām lietām. Kā dziļas cieņas apliecinājums hernhūtiešu veikumam jāsaprot fakts, ka līdz Brāļu draudzes likvidēšanai drīz pēc Otrā pasaules kara tās goda vadītājs bija Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps.
«…izpētiet, kurš senlaikos ir bijis svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei.» (Jer.6;16)
Par Brāļu draudzes atjaunoto kustību Latvijā sarunājos ar kustības dalībniekiem – pedagoģi Jutu Strazdiņu un luterāņu mācītāju Gundaru Ceipi.
– Brāļu draudzes sadraudzības kustība Latvijā tika atjaunota 1997.gadā, kad Straupē notika pirmā Brāļu draudzes diena – konference par Brāļu draudzes kustību Latvijā. Toreiz tā bija tikai konference, bet no tā brīža darbība Brāļu draudzes garā pamazām atjaunojās.
Brāļu draudzes dienas notikušas dažādās Latvijas vietās: Krimuldā, Cēsīs, Burtniekos, Smiltenē, Mūrmuižā, Cēsīs, Dalbē, Dzērbenē, Raunā, Cimzā, Grostonā u.c.
Pakāpeniski stabilizējās apmeklētāju skaits, un galvenais, kas vieno šos cilvēkus, ir siltums un draudzība, vēlēšanās palīdzēt, kopīgi gan talkot, gan svinēt svētkus, gan palīdzot apkārtējiem, piemēram, tikt vaļā no dzeršanas posta. Cilvēkus saiešanas namos vieno sadraudzības gars, tur nevienam neko nevajag ne pierādīt vai kaut ko politizēt, cilvēki turp dodas paši sava prieka dēļ.
Populāri ir tā sauktie vīru vakari. Jau kādus piecus gadus vīri pulcējas kādā no saiešanas vietām, parasti piektdienās. Vīri nevienojas ap polša pudeli, bet ap Bībeli. Lasa, tad pārrunā to, lūdz Dievu un nodzied kādu dziesmu. Tad seko sadraudzības mielasts. Tad parunā par dzīvi – par darbiem, mājām, politiku…
Gribas uzsvērt pārreģionālo aspektu Brāļu draudzes kustībā. Katra Brāļu draudzes diena notiek citā novadā, uzsverot šīs vietas īpatnības. Svarīgs ir šīs kustības ekumēniskais raksturs, kur nedala ticības šķirās – luterānis, baptists vai pareizticīgs; galvenais ir cilvēks.
Brāļu draudzē ļoti svarīgs lozungs ir «Misija un izglītība». Reāli tas izpaužas, piemēram, Grostonas draudzes skolā, kura uzsver savu Brāļu draudzes identitāti. To dibinājuši un vada enerģiskie Valdis un Juta Strazdiņi un tur pieņem bērnus no visas Latvijas, no ļoti dažādām ģimenēm. Juta saka: «Bērns jākopj kā dārzs, tajā jau viss ir!»
Globāla Brāļu draudzes identitātes zīme ir arī īpaša Dieva vārdu lasīšana katrai gada dienai – lozungi, ko izlozē Hernhūtē un ko izveido kā Dieva vārdu kalendāru, jeb loziņi (losungen – ‘lozungi’ vācu val.), un tie tad arī ir katras dienas galvenā tēma.
Brāļu draudzes skatījums uz pasauli – «par brīvu mēs to visu esam saņēmuši, par brīvu atdodam tālāk». Esam taču pamanījuši ik-dienā, ka cilvēki jūtas satraukti, nervozi, īgni un nedroši. Šeit cenšamies atjaunot cilvēka «normalitāti» – viņa spēju būt mierīgam, līdzsvarotam, draudzīgam un izpalīdzīgam.
Mums šķiet, ka vajadzētu mainīt diezgan iesīkstējušo uzskatu par latviešiem – nemitīgi tiek uzsvērts, ka vienmēr esam bijuši nabadziņi, cietēji un cits cita aprijēji, kas 700 gadu dzīvojuši verdzībā un spēj tikai nevarīgi pakļauties stiprākajam. Taču patiesībā no analfabētiskiem, pakļautiem zemniekiem esam kļuvuši par nāciju ar savu valsti. 18.gs. sākumā, kad sākās Brāļu draudzes kustība, tika iekustināti tautas radošie spēki – veidojās pamats nākamajai latviešu inteliģencei. Mēs esam Atmodas nācija, un, manuprāt, mums tiešām ir īpašs liktenis, ja spējām izrauties no garīgās verdzības; tad kļūst skaidrs, kāpēc mums tā patīk dziedāt un kāpēc tik stipri izteiktas mūsu estētiskās jūtas: ziedu kultūra un cilvēka skaistums, valodā, piemēram, biežā deminutīvu lietošana – ja sirds ir mīlas un sirsnības pilna pret pasauli, tad katrs kociņš, krūmiņš, bērniņš un zāles stiebriņš ir tuvs.
Arī vārds «atmoda» liecina par to, ka tā ir sirds un dvēseles atmoda un tā nāk no cilvēka iekšienes. Mūsdienu cilvēks jūtas nedrošs, nomākts un neuzticēšanās pilns, tādēļ Brāļu draudzes galvenais uzdevums būtu atjaunot sadraudzību, lai cilvēks draudzību un mājīgumu sajustu ne tikai savā dzīvoklī vai mājā, bet it visur, kur viņš ietu.
Lelde Stumbre
Publicēts 2005.gada novembrī.