«Savējie un svešie,» – tā gribas teikt, atceroties savdabīgo augu valsti, ko bija iespēja pavērot tuvplānā Kanāriju arhipelāga lielākajā salā Tenerifē. Lai gan par galveno tūristu pievilinātāju Kanāriju salām tiek uzskatīts maigais klimats un iespēja vasarā aizbēgt no pārlieka karstuma, bet ziemā – labi sasildīties, tomēr salas ir kas daudz vairāk par pludmalēm ar laiski gulošiem cilvēkiem un kosmopolītiski-amerikānisku kūrortu. Salu daba ir skaista, neparasta un izpētes vērta. Pagaidām…
Pēc izcelsmes Kanāriju salas ir milzu vulkānu virsotnes, kas pacēlušās virs Atlantijas okeāna līmeņa, augstākajai virsotnei sasniedzot gandrīz četru kilometru augstumu. Līdz ar to – liela ainavu dažādība un ilgstošā izolācijā veidojusies neparasta augu un dzīvnieku valsts. Salās ir ārkārtīgi daudz endēmisku sugu – tādu, kas ir sastopamas tikai šeit un nekur citur pasaulē.
Pirms Kanārijās ieradās eiropieši, šeit dzīvoja guanči – cilts ar akmens laikmeta dzīves veidu, bet māku smalki balzamēt aizgājējus un celt pakāpienveida piramīdas. Kad spāņi «atklāja» salas, nepakļāvīgos vietējos iedzīvotājus viņi gandrīz pilnībā iznīcināja vai asimilēja, un salās sākās citi laiki. Ceļotāji šeit piestāja, no Eiropas dodoties gan uz dienvidiem, gan rietumiem, un, protams, atgriezās ar eksotiskām kravām. Tādā veidā šeit nonāca jauni augi un to sēklas no puspasaules. Daļa no tiem itin veiksmīgi iedzīvojās, un nu guanču liktenis piemeklē daudzus vietējās floras augus.
Mūsdienās strauji pieaugošās tūrisma industrijas dēļ īpaši apdraudēta ir piekrastes flora. Gar visu piekrasti izvietotās plašās banānu un citu kultūraugu plantācijas pirmajā brīdī liek nobrīnīties: vai tad vietējiem augiem te vairs ir vieta? Tomēr ir, un te – nedaudzi no raksturīgākajiem. Visvairāk nosaukumu «savējie» ir pelnījuši Kanāriju salu simboli – Kanāriju palma un pūķkoks. Kanāriju palma ir ļoti dekoratīva, un to biežāk var ieraudzīt tropu joslas pilsētu apstādījumos nekā Kanāriju salās savvaļā, jo senās augšanas vietas aizņēmušas… plantācijas. Palmu izmantošanai ir sena vēsture. To jaunās lapas ir ēdamas, tāpat arī augļi, kas atgādina dateles, vienīgi rūpnieciskai izmantošanai pārāk sīki un sausi. No lapām gatavo pītus priekšmetus, senāk arī apģērbu un zvejas tīklus, tagad – suvenīrus, piemēram, cepures un paklājiņus. Saglabājies vēl kāds sens arods – palmu medus iegūšana. Izrādās, ka palmu medum nav nekāda sakara ar bitēm, un par medu arī to var saukt ļoti nosacīti. Šoreiz tā ir biezā sīrupā savārīta palmas sula. Lai nu kas tas arī būtu, garšo lieliski!
Otrs Kanāriju un vienīgais Tenerifes salas simbols ir pūķkoks. Nosaukumu šis augs ieguvis koši sarkanās sulas dēļ – viduslaikos to sauca par pūķa asinīm un tai piedēvēja ārstnieciskas īpašības. To izmantoja arī auduma krāsošanai un koksnes lakošanai. Par atsevišķu eksemplāru vecumu atrodamas gluži vai neticamas ziņas – kādā senā manuskriptā minēts 6000 gadu vecs pūķkoks. Nez, ar kādām metodēm vecums noteikts?
Ļoti īpatnēji ir Kanāriju priežu meži. Tie aug tā sauktajā miglas joslā. Mūsu viesnīca bija dienvidu piekrastē, kur parasti ir sauss un saulains laiks, un katru reizi, dodoties kalnos, bija tik savādi aptuveni kilometra augstumā iebraukt miglainā vēsā priežu mežā, zinot, ka, paceļoties augstāk, atkal spīdēs saule. Asfalts mitrs, taču tikai zem kokiem! Izrādās, mitrums pil no 30 cm garajām skujām, kur tas kondensējies no biezās miglas. Tas ir veids, kā palmas pašas sevi aplaista sausajos kalnu apstākļos.
Sausākās vietās plaši izplatījies augs, kura radiniekus pazīstam kā istabas augus – opuncija. Kanārijās savvaļā aug divas opunciju sugas, abas ievestas no Meksikas jau pirms krietna laika. Abas sugas labi iejutušās un nu veiksmīgi izkonkurē vietējos augus. Opuncijas tiek arī kultivētas ēdamo augļu dēļ. To garša ir skābena un atgādina brūklenes. Itin mierīgi var noplūkt opuncijas augli takas malā un… Te seko nopietns brīdinājums: opunciju auglīši ir klāti sīku adatiņu pušķīšiem, un, ja tiem gadās iedurties ādā, labi nav. Tādēļ, ja vēlaties nogaršot opuncijas augli, paņemiet līdzi pinceti – ar to no sīkajām adatiņām itin viegli var atbrīvoties.
Diāna Meiere
Publicēts 2008.gada martā.