2007.gada sākumā, kad Eiropas Savienības prezidējošās valsts Vācijas kanclere Angela Merkele Briselē panāca attieksmes maiņu pret fosilo energoresursu izmantošanu, par nākotnes prioritāti enerģētikā izvirzot atjaunojamos resursus, Latvijas valstsvīri brangi sapriecājās. Kā lai nepriecājas, ja, raugi, mēs ar saviem 48% elektroenerģijas, ko saražo lielās hidroelektrostacijas, un 3%, ko iegūst no mazajām HES, biogāzes vai vēja, jau tagad atbilstam ES nākotnes standartiem, kas paredz līdz 2020. gadam vismaz piekto daļu enerģijas iegūt no atjaunojamiem resursiem. Beidzot vismaz vienā jomā esam apsteiguši vecās dalībvalstis, kur enerģētikā tiek izmantoti vismaz 70% naftas produktu vai dabasgāze.
Rītdiena, kas nerodas vienā dienā
Patiesībā priecāties nav par ko. Pozitīvie rezultāti ir drīzāk iluzori nekā reāli. Kaut vai tāpēc, ka, mēģinot tuvoties attīstīto ES dalībvalstu dzīves līmenim, nenoliedzami pieaugs arī saimnieciskā aktivitāte. Turklāt, ja 2006. gada IK pieaugums sasniegts galvenokārt uz komercpakalpojumu, tirdzniecības, finanšu starpniecības un citu pakalpojumu rēķina, tad valstī, ja tā negrib izputēt, jāakcentē ražošana, apstrāde, transports un citas nozares, kas dod ne tikai reālu pievienoto vērtību, bet arī patērē daudz enerģijas. Pašlaik energoresursu patēriņa pieaugums Latvijā gadā ir aptuveni 2-3%. Arī tas ir daudz. Tomēr nākotnē šis skaitlis varētu būt vēl lielāks. Bet upēs ūdens taču vairāk nekļūs
Uz kā rēķina pieaugumu kompensēt? Cik lielas ir mūsu rezerves un vai tādas vispār ir? Kāda tad situācija ir īstenībā?
Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes Lauksaimniecības enerģētikas institūta vadošais pētnieks, inženierzinātņu doktors Vilis Dubrovskis uzskata, ka ar visiem pārējiem enerģijas ieguves veidiem, atskaitot, protams, lielās un mazās hidroelektrostacijas, situācija esot bēdīga.
«Šajā ziņā mēs neesam nekādi līderi. Un galvenais – mēs neesam arī nekādi censoņi,» uzver V. Dubrovskis. Tieši šis pēdējais viņu satraucot visvairāk. Kamēr citas valstis alternatīvās enerģijas ieguvei pievērš ne tikai milzu uzmanību, bet iegulda šajos projektos arī ievērojamus līdzekļus, mēs diezgan pašapmierināti turpinām dzīvot uz savu hidroresursu rēķina. Vēl vairāk – minimāli mēģinot apgūt salīdzinoši lētu enerģiju no dabiskiem resursiem, kas neapdraud nedz dabu, nedz cilvēkus, turklāt atrodas rokas stiepiena attālumā, tiek mēģināts pierādīt atomelektrostacijas nepieciešamība Baltijas valstīs.
Zinātnieku visvairāk uztrauc tas, ka līdz ar izpratnes trūkumu par bioenerģijas nozīmi un varbūtējo lomu Latvijas nākotnē, līdz šim nav skaidri iezīmēta arī nozares perspektīva un attīstības stratēģija. Bet, tā kā nav skaidra stratēģija, patiesībā nekas arī netiek darīts. Alternatīvi iegūtās enerģijas daudzums ir niecīgs, un strādāts šajā virzienā tiek pārāk maz.
Jautājums neesot, kā mēs izskatāmies vai neizskatāmies ES kontekstā, bet gan par rītdienu, pārliecināts V. Dub-rovskis. Par rītdienu, kas ir nopietni apdraudēta, jo ne jau vienā dienā vai pat vienā gadā spēsim atgūt to, ko pašlaik zaudējam, neko nedarot.
Mīti un patiesība par bioenerģiju
Bioenerģija ir enerģija, ko iegūst no jebkuras biomasas. Savukārt biomasa ir jebkura organiska viela, arī atkritumi. Diemžēl patlaban viena no visvairāk izmantotajām atjaunojamajām izejvielām siltumenerģijas ražošanā ir koksne. V. Dubrovskis gan uzskata, ka no koka izdevīgāk ražot mēbeles vai citus izstrādājumus, nekā, pārvēršot malkā, izkūpināt to gaisā. Enerģijas ražošanai vajadzētu izmantot tikai mazvērtīgo koksni un koksnes atlikumus.
Lai apstrīdētu mītus par bioenerģijas dārdzību, ir veikti aprēķini, cik latu jāiegulda viena gigadžoula ražošanai, izmantojot dažādus energoresursus.
Tomēr V. Dubrovskis uzsver, ka biogāzes ražošanas (precīzāk – anaerobās pārstrādes) izdevīgums nav tikai finansiāls. Tam ir vesela virkne dažādu pozitīvu efektu, no kuriem vairāki vistiešākajā veidā attiecas uz vides saglabāšanu. Viens no tiem ir metāns, kas rodas mēslos un vairo siltumnīcas efektu. Ražojot no mēsliem elektrību, metāns tiek sadedzināts. Anaerobajā procesā bojā aiziet arī helminti un patogēnie mikroorganismi, kas, kā zināms, ir dažādu slimību izraisītāji. Treškārt, pēc pārstrādes uzlabojas mēslojuma kvalitāte, jo pārstrādes procesā pilnībā saglabājas slāpeklis, fosfors un kālijs. Gāzes veidošanai tiek izmantots tikai ogleklis un ūdeņradis. Nenoliedzami vēl viena no priekšrocībām ir tā, ka, pārstrādājot organiskos mēslus, zūd arī smakas. Protams, ir manāms aromāts, bet tas ne tuvu vairs nav tik lipīgs un nepatīkams kā pūstošiem mēsliem. Savukārt, pārstrādājot citus augu valsts produktus, vispār nav smakas. To, ka vietumis iebildumi pret biogāzes ražošanu balstīti uz pretenzijām pret varbūtējo smaku, zinātnieks sauc par sabiedrības neinformētību.
Salīdzinot tabulā dabas gāzes un biogāzes pašizmaksas, V. Dubrovskis ir pilnīgi pārliecināts, ka lauksaimniecībā, piemēram, lielam cūkkopības vai lopkopības kompleksam izdevīgāk gāzi ražot pašiem un koģenerācijas iekārtās to pārvērst elektroenerģijā un siltumenerģijā.
Vēl viens no mītiem: iekārtas un būvniecība ir ļoti dārgs pasākums, tādēļ būve neatmaksāsies. Jā, izmaksas nav zemas, taču tās ir atkarīgas no iekārtas jaudas (jo lielāka jauda, jo lētākas izmaksas), turklāt noteikti jāņem vērā ekonomiskais efekts, ko dod šāda iekārta laikā, kad nepārtraukti pieaug energoresursu cenas. Jo no 1 m3 biogāzes iegūst nedaudz vairāk kā 2 kWh elektroenerģijas un apmēram tikpat daudz siltumenerģijas, pašizmaksa Ls 0,05-0,1, bet gāzes 1 m3 cena tūlīt būs Ls 0,2.
Tāpēc V. Dubrovskis ir pārliecināts, ka pašlaik saprātīgākais risinājums Latvijā ir daudz šādu iekārtu, kas ražo no vietējām izejvielām (vispirms – atkritumiem) un ražo ne tikai pašu vajadzībām, bet enerģijas pārpalikums nonāk arī maģistrālajos vados, kā tas jau notiek citās ES valstīs.
Alternatīvie enerģijas veidi citur pasaulē
No alternatīvās enerģijas veidiem visplašāk Latvijā zināma biodegviela – biodīzelis un bioetanols. Iespējams, tieši tāpēc arī attieksme pret to, atšķirībā no attieksmes pret biogāzi vai citiem dabiskajiem energoresursiem, ir daudz pozitīvāka. It kā mūsu auto un pārvietošanās būtu svarīgāka nekā mēs paši un mūsu eksistence šajā telpā.
Tiesa, varbūt tas izskaidrojams ar to, ka pasaulē bioetanola ražošana sākta jau krietni sen – 1970. gadu vidū Brazīlijā no cukurniedrēm. Tagad tā īpatsvars šīs valsts degvielas tirgū ir aptuveni 25%. Otrs lielākais etanola ražotājs pasaulē ir ASV ar vairāk nekā 10 miljardiem litru gadā. Tātad biodegviela sevi ir pierādījusi, un latviešiem, kas jau mentāli ar aizdomām izturas pret katru jaunievedumu, tas nenoliedzami ir svarīgi. Arī mūsu valstī pašlaik darbojas vairākas bioetanola ražotnes, kur teorētiski gadā var saražot aptuveni 12 tūkstošus tonnu biodegvielas
Savukārt, runājot par biogāzi, tā tikai tagad īsti sāk savu uzvaras gājienu. Kā zina teikt V. Dubrovskis, pēdējā laikā šī nozare plaši attīstījusies Vācijā, kur ļoti daudzās fermās ir ierīkoti bioreaktori un koģenerācijas iekārtas, ko nereti apkalpo viens cilvēks – pats saimnieks. Dažu gadu laikā Vācijā uzbūvēts vairāk nekā 3,5 tūkstoši šādu iekārtu. Pārsvarā tajās tiek pārstrādāti augkopības kultūras un organiskie mēsli. Visefektīvākā ir biogāzes ražošana no bietēm. Šim nolūkam speciāli selekcionēta jauna biešu šķirne, kuras tiek dēvētas par spēka bietēm un tiek pārstrādātas ar visiem lakstiem.
Pavisam nesen V. Dubrovskis ticies ar vienu šādu fermeri, kura biogāzes ražotne atrodas pie fermas ar 500 liellopiem. Iekārtu viņš apkalpo pats saviem spēkiem – tas prasot 2-4 stundas dienā, un pērn viņš esot nopelnījis 120 tūkstošus eiro, pārdodot tikai pārpalikušo elektroenerģiju. Siltumu gan viņam neesot kam pārdot, un tas saimnieku apbēdinot, jo ferma atrodas patālu no apdzīvotām vietām.
Dāņi, būdami vēl taupīgāki par taupīgajiem vāciešiem, rīkojas nedaudz citādi, lai tamlīdzīgu trūkumu novērstu. Viņi no ražotnēm gāzi pārsūknē uz nelieliem enerģijas centriem, kas atrodas siltuma patērētāju tuvumā. Tur arī atrodas koģenerācijas stacijas, kas apgādā ar elektroenerģiju veselu ciematu vai pilsētiņu.
Savukārt Zviedrijā jau gadus desmit biogāze tiek izmantota automašīnu un autobusu, bet pēdējā laikā pat vilciena darbināšanai. Tas kursē starp divām pilsētām, kurās atrodas lielas biogāzes ražotnes.
Kas traucē un kas nepieciešams
Inženierzinātņu doktors V. Dubrovskis uzskata, ka galvenais kavēklis sekot citu valstu pozitīvajiem piemēriem bioenerģijas ražošanā ir līdz šim nepietiekamais valsts atbalsts, divu monopoluzņēmumu attieksme (bailes, ka samazināsies to peļņa), atbildīgo ierēdņu kūtrums, kā arī cilvēku inertums un neinformētība. Savukārt tiem, kuriem būtu drosme un uzņēmība, visbiežāk pietrūkst sākotnējā rīcības kapitāla. Arī bankas, kredītus piešķirot, ir atturīgas, ja runa par jaunām tehnoloģijām. Savukārt uzņēmēji, kuriem būtu gan starta kapitāls, gan iespējas, grib uzreiz vismaz 20-50% peļņu. Tāds peļņas līmenis (tik milzīgs tas acīmredzot ir tāpēc, ka Latvija vēl arvien ir nabadzīga valsts, uzskata zinātnieks) arī ir viens no faktoriem, kas kavējot tamlīdzīgu projektu attīstību. Tie paši vācieši, dāņi un zviedri gatavi strādāt, ja izkalkulē, ka rentabilitāte ir no 0,5% līdz 5%.
Protams, lai varētu veikt pirmās investīcijas un būtu garantēts iepirkums, nepieciešams konkrēts valdības atbalsts. Tādas elektrostacijas, kuras jauda ir 500 kW, izmaksas ir aptuveni 1,6-1,8 miljoni eiro. Arī Vācijā jau pieminētais bioenerģijas ražošanas uzplaukums sākās un turpinās, pateicoties tikai 2001. gadā valdības izstrādātajiem noteikumiem un atbalsta programmai šai tehnoloģijai. Tās pamatā ir princips: jo mazākas iekārtas, jo lielāka piemaksa. Tās apmēri var būt līdz pat 19 eiro centiem par 1 kW stundu. Tiesa, pašlaik arī Latvijā valdības līmenī tiek izstrādāta atbalsta sistēma alternatīvo enerģiju ieguvei un pat īpaša biogāzes programma, kas jau akceptēta visos līmeņos un ko valdība, iespējams, jau būs pieņēmusi līdz žurnāla maija numura iznākšanai.
Tas, bez šaubām, ir pozitīvi, uzsver V. Dubrovskis un noslēgumā vēl piebilst: «Ja mēs Latvijā varētu uzbūvēt 600-700 biogāzes iekārtu, tad ar to un citu alternatīvo enerģijas ražotāju palīdzību varētu saražot tik daudz, ka faktiski mums elektroenerģiju vairs nevajadzētu iepirkt.»
Aivars Kļavis
Publicēts 2007.gada maijā.