Nereti Eiropas aizsargājamo sugu izdevumos redzamas arī bezdelīgactiņas purpurrozā ziedu fotogrāfijas. Nosusinot augsnes un izmantojot intensīvas lauksaimniecības metodes, bezdelīgactiņu no savām pļavām iznīdējuši vairāku Rietumeiropas valstu lauksaimnieki. Tāpēc Dānijā, Nīderlandē, Vācijā un Somijā tās ziedus vieglāk ieraudzīt Sarkanās grāmatas lappusēs nekā dabā.
Taču arī Latvijā jau no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem botāniķi ievēroja šī skaistās un agrāk tik parastās puķītes izzušanu. Aizvien retāk maijā tās spilgtie ziedi rotā vēl pelēcīgos slapjo pļavu un zāļu purvu klajumus. Pēc pavasara paliem un ūdeņu pārbagātības šajās vietās augsne sasilst lēni. Tāpēc arī augi mostas gausāk. Vien grīšļi, spilves un dažas graudzāles steidz noziedēt, kamēr vēl vējam vara un tas var zelmeņa netraucēts naski iznēsāt putekšņus. Bezdelīgactiņas saknes ir pašā augsnes virskārtā, kas sasilst agrāk. Tāpēc tā ir viena no pirmajām krāšņākajām ziedētājām. Grīšļu un zāļu ziedēšanu jau parasti pamana tikai zinātājs. To plēksnēs paslēptās putekšņlapas un auglenīcas vienkāršam cilvēkam pēc puķēm nemaz neizskatās. Taču bezdelīgactiņu krāsainie ziediņi, lai arī sīki, tomēr labi izceļas ne tikai spilgtās krāsas un apkaimes pelēcības dēļ. Ziedi pa vairākiem sakārtoti nelielos čemuros, kas daudz labāk par vienu ziediņu pamanāmi jau iztālēm. Un ne jau cilvēka acij, bet gan iespējamo apputeksnētāju pievilināšanai domāta šī pieticīgi izaicinošā reklāma. Ziedi ir līdzīgi citu pavasara vēstnešu – bezdelīgactiņas radinieču prīmulu ziediem. Prīmulas ir iecienītas krāšņumdārzos, īpaši akmensdārzos. Bezdelīgactiņas audzēšanai ir nepieciešamas īpašas pūles, jo vajadzīgo augsnes sastāvu un mitrumu nodrošināt nav viegli. Taču ne jau savas ziedu rotas dēļ bezdelīgactiņa visā Eiropā kļuvusi par dabas sargātāju lolojamu stādu. Iztaisnojot upes, nosusinot mitrājus, ir iznīcinātas tās dzīvesvietas. Tas noticis arī Latvijā. Jau kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem strauji pieauga meliorētās platības – izzuda dabiskās palienes, nosusināja purvus, agrāko dabisko zālāju vietā ierīkojot sētos zālājus un kultivētās ganības. Tajās bezdelīgactiņa vairs neatrada sev piemērot vietu. Tā ir jutīga ne tikai pret mitruma izmaiņām, bet arī pret palielinātu slāpekļa daudzumu augsnē. Zālāju cītīgi mēslojot, lai iegūtu lielāku ražu, no bezdelīgactiņas var tikt vaļā dažu gadu laikā. Tā ir gaismasprasīga suga, kurai nepatīk arī kultūrā audzēto ražīgo graudzāļu varenais augums – vislabāk tā sadzīvo ar zemajiem grīšļiem.
Latvijā bezdelīgactiņas izzušanai ir vēl cits cēlonis. No centriem tālākās un kolhozu saimniekošanai neērtās un neizdevīgās pļavas pamazām aizauga. Biezā kūla noēnoja bezdelīgactiņas augsnei pieplakušās lapu rozetes, traucēja sēklu dīgšanu un jauno augu attīstību. Ja caur kūlas slāni daži ziedi vēl varēja izspraukties, tad, sasējoties kokiem un krūmiem, bezdelīgactiņas izzūd pavisam. Arī tik iecienītā kūlas dedzināšana te nelīdz – kūlas veidotājas graudzāles, saņēmušas viegli izmantojamu barības vielu devu, satrakojas vēl ražīgākai augšanai, bet bezdelīgactiņas lapas un seklās saknes uz augsnes nokritušās sēklas iznīcina. Tāpēc vislabāk uz kūlaino pļavu aizvest par tādu pašu izmirstošu brīnumu kļuvušo Latvijas zilo govi, lai tā tiek galā ar zāļu klājienu, jo bezdelīgactiņai ganīšana neskādē. Tā ir tipisks ganību augs – zied agri, lapas augsnei pieplakušas, tāpēc pacieš nelielu nomīdīšanu.
Laikā, kad Latvijā zāles netrūkst, pļavas un to iemītnieki kļuvuši par vienu no apdraudētākajām dabas sastāvdaļām. Tāpēc Latvijas botāniķiem ir vēlme pievērst uzmanību šai mazajai puķei – pavasara cerībai, ka kūlainās biežņas vietā netālā nākotnē atkal uzziedēs spilgta jāņuzāļu pļava. Un ka tās apsaimniekošanai pratīsim izmantot Eiropas Savienības līdzekļus, kas paredzēti dabisko zālāju pļaušanai un ganīšanai. Turklāt tie ir daudz lielāki par vienu hektāru šādas pļavas nekā par hektāru kviešu vai sētā zālāja.
Ivars Kabucis
Publicēts 2004.gada maijā.