Kad ar žurnāla «Vides Vēstis» redaktori vienojāmies, ka vajadzētu uzrakstīt par glifosātu, pārlieku lielā sajūsmā nebiju, jo garlaicīgāku tematu grūti iedomāties. Tad sapratu, ka nemitīgi jaucu divas lietas – glutamātu un glifosātu. Bet! – tās ir būtiski atšķirīgas lietas! Glutamāts ir pasaulē garlaicīgākais temats un reizē arī tas nieks, ko piešauj desām, lai tās visas garšotu vienādi, savukārt glifosāts ir herbicīdu pasaules kokakola – tas ir pārliecinošs savas nišas līderis, kaut arī tā veselīgums ir visai diskutabls. Ja fonētisku apstākļu dēļ glifosātu ir viegli sajaukt ar ko citu, tad tik populāro nezāļu iznīcinātāju raundapu zina i liels, i mazs – vārdu «ļaundap» mazi bērni zemnieku ģimenēs iemācās uzreiz pēc «mamma» un «atā». Un glifosāts ir raundapa aktīvā un visvairāk daudzinātā un peltā viela.
Glifosātam piemīt spēja augā nobloķēt tādu enzīmu, kuram ir liela loma tā vielmaiņā. Un, ja šis enzīms ir komā, tas savu darbu nespēj veikt, un augs nokalst. Zemniekiem šī superspēja patīk. Prieku aptumšo vienīgi fakts, ka saskarē ar glifosātu bojā iet arī tie augi, kurus zemnieks savā laukā tomēr vēlas redzēt. Ir risinājums – lauks ar raundapu jāapmiglo pirms kultūraugu sēšanas! Tad nezāles nomirst un rapsis svaigajā karalaukā var augt griezdamies. Kompānija «Monsanto» piedāvā vēl kādu risinājumu – ģenētiski modificētus augus, kas ir izturīgi pret glifosātu. Tas nozīmē, ka «labā auga» enzīmam, kas citkārt, ieraugot glifosātu, nonāktu komas stāvoklī, ne silts, ne auksts. Tāpēc raundapu uz lauka var gāzt ne tikai pirms sēšanas, bet kaut vai katru mīļu dienu. Šāda veida ģenētiski modi cētie kultūraugi lielu popularitāti iemantojuši ASV un Latīņamerikā.
Ķīmiskā kaltēšana
Graudaudzētāji arī Latvijā mēdz izmantot glifosātu pirms ražas novākšanas – ar to tiek apsmidzināti lauki, lai vārpiņas vienmērīgi nokalstu, līdz ar to varētu ātrāk novākt ražu, turklāt ietaupīt naudu un enerģiju uz graudu kaltēšanas rēķina. Lauku vajadzētu miglot vismaz divas nedēļas pirms ražas novākšanas, bet zemkopībai pietuvinātas privātpersonas, ar ko esmu runājusi, izdzirdot šos skaitļus, nez kāpēc vienkārši pasmejas. Kā liecina novērojumi – lielajiem zemniekiem ir nozīmīgi parādīt, kurš te ir pirmais ražas novācējs. Šāda veida izrādīšanās svarīgumu pierāda kaut vai tas, ka bieži vien kultūraugi lauka malās ir brašāki nekā vidū, kur tos no ceļa nevar redzēt. Arī augšņu analīzes liecina, ka lauka malas tiek apmēslotas cītīgāk nekā vidus.
Vēl glifosātu izmanto, lai atbrīvotos no zāles uz dzelzceļa sliedēm, ceļmalās, parkos, celiņu spraudziņās starp bruģakmeņiem un jebkur, kur mums nepatīk kāds augs. Dažās sevišķi asprātīgās valstīs to izmanto, lai cīnītos ar upju aizaugšanu. Savā ziņā šis līdzeklis ir pat ļoti efektīvs. Tāpat kā ļoti efektīvi ir odu uz savas pieres nošaut ar AK-47. Ne pūku, ne spalvu! Vispār varētu iet tālāk un, tā kā glifosāts efektīvi kaltē, piemēram, čipsus gatavot, sagriežot kartupeļus šķēlītēs un apsmidzinot tās ar šo kulta statusu ieguvušo herbicīdu.
Riņķa dancis
ASV, kur pret glifosātu izturīgus ģenētiski modi cētus augus sāka audzēt jau deviņdesmitajos gados, šā herbicīda patēriņš no 1994. līdz 2009. gadam pieaudzis 15 reižu. Pirmais iemesls – ģenētiski modi cētie kultūraugi, kas ir izturīgi pret glifosātu, tiek ņiprāk apsmidzināti. Paši augi uzreiz bojā neies, toties nezāles varētu iznīcināt līdz pēdējam. Tomēr tā tas nenotiek – nezāles kļūst aizvien izturīgākas un izturīgākas pret šo herbicīdu, tādēļ deva pakāpeniski jāpalielina. Kaut arī vārdā «glifosāts» ietverts arī vārds «sāts», nezāles sāta sajūtu nesasniedz. Līdzīgu fenomenu var novērot cilvēku alkohola patēriņā – jo vairāk dzer, jo vairāk palielinās spēja iedzert, līdz tiek sasniegta aknu ciroze. Tikai nezāļu gadījumā neiestājas aknu ciroze – tās tiek dzirdītas un dzirdītas ar glifosātu, to tolerance pieaug, deva tiek palielināta, tolerance pieaug, līdz tiek sasniegts līmenis, kad nezālēm ne silts, ne auksts par to glifosātu. Nezāles neiznīkst!
Pirmās pret glifosātu absolūti vienaldzīgās nezāles ASV parādījās jau deviņdesmitajos gados – tātad apmēram 20 gadu pēc glifosāta lietošanas uzsākšanas. Te jāatceras, ka tikai tad – līdz ar ģenētiski modi cēto, pret glifosātu izturīgo augu ieviešanu – šā herbicīda lietošanas apjomi sāka uzņemt apgriezienus. Tagad ASV zināmas jau 24 sugu nezāles, kas ir izturīgas pret glifosātu. Gandrīz puse šīs valsts zemnieku atzinuši, ka savos laukos konstatējuši kādu no šīm sugām. Tas nozīmē, ka ASV ir vairāk zemnieku, kas saskārušies ar šīm nezālēm, nekā nopirkuši pēdējo Keitijas Perijas albumu! Un ko šiem zemniekiem darīt? Daudzi, protams, izvēlas papildus glifosātam lietot vēl kādu herbicīdu, kas iznīcinātu tieši superizturīgās nezāles. Šo apli apstādināt nav vienkārši, kaut arī skaidri redzams virziens – jo vairāk herbicīdu lietosim, jo izturīgākas kļūs nezāles.
Arī Eiropā, kas herbicīdu lietošanas un ĢMO audzēšanas jomā atpaliek no aizokeāna kolēģiem, ir nezāles, kas neiznīkst. Tā, 2004. gadā Spānijā pirmoreiz tika konstatēta Conyza bonariensis, kas ir izturīga pret glifosātu. Līdz šim Eiropā konstatētas piecas nezāļu sugas, kurām ir vienaldzīga glifosāta klātbūtne. Lielākā daļa no tām aug vīnogu un augļu dārzos, kas tiek migloti divas trīs reizes gadā. Visvairāk šo superizturīgo nezāļu sastopams Spānijā. Hasta la vista!
«Kas dārzā, kas dārzā?» – Vairs nekā
Fakts, ka jālieto vairāk glifosāta, pats par sevi nav nekas slikts. Bet, ja glifosātam būtu tikai labas īpašības, tad šim rakstam tiktu pievienoti atlaižu kuponi raundapa iegādei «Narvesenā» vai jebkurā «Latvijas Pasta» liālē. Tomēr tam ir arī dažādas sliktas īpašības, piemēram, negatīva ietekme uz vidi un veselību.
Par glifosāta ietekmi uz vidi vajadzētu satraukties ne tikai pārliecinātiem hipijiem, bet arī pašiem zemniekiem. Viens no viņu svarīgākajiem darba instrumentiem ir augsne. Ja tās nav, tad savu rapsi var sēt uz šosejas vai sev uz galvas, bet liela raža tad, protams, nav gaidāma. Augsne nav tikai smilšu graudiņu kopums. Tajā ir arī dzīvie mikroorganismi, kas gādā, ka augsnē ir tieši tādas vielas, kas nepieciešamas kultūraugu audzēšanai. Arī tās pašas nezāles labprāt apēd kāds kukainīt’s, kurš, piemēram, varētu cīnīties ar kādu lauksaimniecības kaitēkli. Arī augsnes baktēriju un sēnīšu dzīve ir atkarīga no šīm augu populācijām. Sliekas es vispār uzskatu par pasaules svarīgāko dzīvnieku, jo, ja tās neirdinātu augsni, cilvēce nemaz nevarētu izdzīvot. Un, tā kā raundaps tiek galā ar augiem, tas noplicina arī pašu augsni. To, protams, var uzlabot, piemetot klāt vēl kādu lauksaimniecības ķīmiju. Bet tas atkal sāk izklausīties pēc nolādēta apļa, no kura nav iespējams izkļūt.
Otrkārt, to, ka vispār normālai zemkopībai nepieciešami kukaiņi, kas kaut ko apputeksnē, atzīst pat kvēlākie monokultūru fani. Taču kukaiņi, piemēram, bites, arī nav stāvā sajūsmā par nezāļu pilnīgu iznīdēšanu un milzīgiem
vienveidīgiem rapšu laukiem (es kā piemēru minu tieši rapsi, jo vienkārši esmu tam uzēdusies). Bites ir gandrīz kā cilvēki – arī tām ir nepieciešams daudzveidīgs uzturs. Un, ja ir pieejami tikai rapši, tās kļūst vārgas un slinkas. Pirmkārt, nav nezāļu, līdz ar to katru dienu biznesa pusdienu piedāvājumā ir viens un tas pats kultūraugs. Otrkārt, tad, kad šis kultūraugs vēl nav sācis ziedēt vai jau ir noziedējis, pusdienu galds ir galīgi tukšs. Protams, var palidot drusciņ tālāk uz pļavu vai mežu, bet, ja tā ir, piemēram, Zemgale, kur lielajiem lauksaimniecības laukiem blakus ir tikai citi lauksaimniecības lauki, tad bitēm jāiet pa skuju taku.
Veselība ārā, slimība iekšā
Nīkstošās ekosistēmas un nemitīga herbicīdu devas palielināšana nav vienīgā bēda. Reiz kāds vīrs Taivānā izdzēra glāzi raundapa un nomira. Šis nav iemesls, kāpēc uzskatīt, ka šis herbicīds ir slikts veselībai. Raundapu nevajag dzert, tāpat kā nazi nevajag durt sirdī. Tomēr ir arī ticami un nopietni pētījumi, kas liecina, ka, arī pareizi lietojot glifosātu, tas rada kaitējumu veselībai. 2015. gadā Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (International Agency for Research on Cancer – IARC), kas ir Pasaules Veselības organizācijas daļa, klasi cējusi glifosātu kā iespējami kancerogēnu. Ko īsti nozīmē «iespējami kancerogēns», man pastāstīja ķīmiķe Jana Simanovska. Proti, ja Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra kaut ko nosauc par iespējami kancerogēnu, tas nozīmē, ka ir pietiekami daudz pierādījumu vielas kancerogēnai ietekmei uz dzīvniekiem, bet ierobežotas liecības par tās kancerogēno ietekmi uz cilvēkiem. Un, ja Eiropas Savienība atzītu, ka IARC atzinumi ir vērā ņemami un sakarīgi, tad glifosātu varētu lietot tikai izņēmuma gadījumos un to nedrīkstētu pārdot neprofesionāļiem. Vienkārši sakot – glifosāta lietošana tiktu būtiski samazināta. Pētījumi rāda, ka riskam pakļauti tieši tie cilvēki, kuri strādā ar glifosātu, tātad – paši zemnieki. Tā nu ir sanācis, ka to cilvēku vidū, kuri ir tiešā saskarē ar šo herbicīdu, ir lielāka ļaundabīgo audzēju izplatība.
Tieši 2015. gadā beidzās termiņš lielajai glifosāta lietošanas atļaujai Eiropas Savienībā, un tas nozīmē, ka tā bija vai nu jāizsniedz no jauna, vai viela jāaizliedz, vai arī jāizveido jauni noteikumi ar jauniem ierobežojumiem. Kaut arī IARC nāca klajā ar gana satraucošu slēdzienu, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (European Food Safety Authority – EFSA) tomēr nolēma, ka pierādījumu par būtisku audzēju risku neesot.
Jocīgi – pasaules līmeņa vēža pētnieki un Eiropas līmeņa pārtikas nekaitīguma speciālisti nonāca pie diametrāli pretējiem rezultātiem! Kā tas ir iespējams, un kā abas organizācijas pie šādiem slēdzieniem nonākušas? Ar Vēža izpētes aģentūru viss skaidrs – tur zinātnieki analizējuši publiski pieejamus pētījumus, un ikviens var šos pētījumus atrast un izanalizēt, vai metodika atbilst 21. gadsimtam un vai secinājumi ir korekti. Turklāt izvērtēts nevis tikai glifosāts pats par sevi, bet arī tā maisījumi, un tas ir diezgan svarīgi, jo herbicīdos tas vienmēr ir kopā ar kādu citu vielu. Kā notika Eiropas puses slēdziena sagatavošana? Nezinu! Neviens īsti nezina, jo slēdziens balstījies uz anonīmu Eiropas ierēdņu recenzijām par noslepenotiem pašu herbicīdu ražotāju pētījumiem. Un šie pētījumi netiek atklāti sabiedrībai, jo tas esot komercnoslēpums.
Iedomājieties situāciju: sieva pa nakti neatnāk mājās, un vīrs no rīta prasa, kur tad šī bijusi. Kundze atbild: «Mīļais, tas ir komercnoslēpums, bet viss kārtībā!» Ja arī sieva pa nakti tiešām godprātīgi strādājusi pie revolūcijas optikas nozarē – brillēm, kas neaizsvīst –, nevar tomēr pārmest vīram, ja viņš netic, ka viss ir kārtībā. Jo pārsvarā lietas tiek slēptas tad, ja tās ir jāslēpj.
Nepūt miglu acīs!
Eiropā glifosāts vēl kādu laiku būs tikpat brīvi pieejams un lietojams kā līdz šim. Kā minēts iepriekš, lielāko risku tas rada tieši cilvēkiem, kuri ar šīm vielām strādā. Pat ja pieņemam, ka šie zemnieki ir labi informēti par iespējamo risku un vienalga izvēlas strādāt ar šīm vielām, vai viņu kaimiņi ir pasargāti? Diemžēl – ne pārāk. No morāles viedokļa, būtu tikai pareizi, ja tuvumā dzīvojošie pirms miglošanas tiktu kaut vai informēti, sak, mīļie kaimiņi, otrdien miglošu lauku! Tad katrs pats pēc saviem ieskatiem varētu vai nu pamest valsti, vai arī kopā ar saimnieku nosvinēt miglošanu. Tomēr vides nevalstisko organizāciju rosinājumu, ka miglotājiem vajadzētu brīdināt kaimiņus, Zemkopības ministrija noraidīja ar argumentu, ka nevienā valstī tā nedara, un Latvija jau tādēļ citiem lieki pa priekšu neskries.
Jocīgi, ka daži zemnieki vismaz publiski pievienojas Eiropas Savienības viedoklim par to, ka glifosāts ir nekaitīgs, bet, piemēram, Valsts augu aizsardzības dienesta mājaslapā atrodamie ieteikumi augu aizsardzības līdzekļu lietošanai pārsvarā ir dažādi padomi, kā izvairīties no saindēšanās. Mani no sirds aizkustināja ieteikums līdzekļu izsmidzināšanas laikā neēst, nesmēķēt un nelietot alkoholu. Jums ir tradīcija apvienot dzimšanas dienas banketu ar miglošanu? – Eh, nāksies atmest!
Tāpat ieteikts pārliecināties, ka uz lauka nav cilvēku vai dzīvnieku. Ja lauki tiktu migloti tikai tad, kad tur nav dzīvnieku, tie netiktu apsmidzināti nekad. Dzīvnieki jau nav tikai labradori un brieži. Tās ir arī vardes un sīkie augsnes kukaiņi. Iespējams, pilnīgi visus dzīvniekus no lauka varētu padzīt vienīgi ar atombumbas palīdzību.
Esot jāizvēlas arī pareizi laikapstākļi, proti, vēja ātrums nedrīkst pārsniegt 4 m/s vai 8 m/s tādā gadījumā, ja jums ir tehnika ar īpašu aprīkojumu, kas samazina vēja ietekmi. Turklāt – vējam vajadzētu pūst virzienā uz lauka vidu, nevis prom no tā. Te sākas lielākie sarežģījumi, jo tas nozīmē, ka vējam vienlaikus no visām lauka malām būtu jāpūš šā lauka centra virzienā. Bet – ne pārāk stipri. Tas manai fantāzijai bija par smagu, tāpēc sazinājos ar meteorologu Tomu Brici, lai noskaidrotu, vai šādi apstākļi vispār ir iespējami. Jā, ir:
a) ja virs lauka atrodas ciklona centrs, tad vējš no malām pūtīs uz vidu. Tādā gadījumā gan tam ir jābūt vismaz 2–5 km2 lielam laukam, un ciklona centram jātrāpa tieši virs lauka. Tas visas sezonas laikā var arī nenotikt;
b) kaut kas tamlīdzīgs iespējams vasarās pirms negaisiem. Tiesa, tas neder, jo negaisa laikā lietus visus pesticīdus aizskalos;
c) tornado, kas atrodas tieši virs lauka. Vienīgi tam jābūt lēnam tornado, un šāda dabas parādība ir īpaši reta. Novērojama tikai «Formula 1» Grand Prix saimniecībās, kur saimnieki, skatoties uz tornado, saka: «Tu nu gan esi lēns!»
Nav viegli izsekot līdzi un vienlaikus ievērot visus šos ieteikumus. Ja es būtu zemnieks, es noteikti pārkāptu jau aprakstīto noteikumu un no stresa par to, ka kaut ko palaidīšu garām, miglošanas laikā nemitīgi smēķētu. Tāpēc es sniegšu universālu ieteikumu, kas būtu jāievēro ikvienam, kurš nodarbojas ar lauku miglošanu: vienkārši cieniet savus kaimiņus un no sirds centieties apmiglot tikai savus, ne citu laukus! Ja tomēr kas noiet greizi, ieteikumu rokasgrāmata dod padomus par to, ko darīt, ja tomēr sanācis saindēties. Piemēram, ja rodas grūtības elpot, ir jāapsēžas un jāelpo normāli.
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2016