Atmaskojam deviņus mītus par klimata pārmaiņām

Man nepatīk klimata pārmaiņas, bet man patīk par tām runāt, precīzāk sakot – ir nepieciešams tās pieminēt, jo īpaši sarunās par kārtējiem dīvainajiem laikapstākļiem, kad kartupeļu lauki vai nu applūst, vai izkalst. Izvairos ģimenes sanākšanās uzsākt garas lekcijas par dažādu produktu oglekļa pēdas nospiedumu vai arī atstāstīt pēdējo IPCC* ziņojumu, bet brīžos, kad pat lauku cilvēki sāk pieminēt «to dīvaino laiku», kuram neviens «neko līdzīgu neatceras kopš bērnības», nekaunos skaidri pasacīt, ka tās ir tās klimata pārmaiņas, par kurām nu jau ilgu laiku runā gan zinātnieki, gan vienkārši zaļi domājoši cilvēki.

Brīžos, kad runāju par klimata pārmaiņām, nākas saskarties ar mītiem – kaut kur pa ausu galam dzirdētām frāzēm, kuras cilvēki atkārto nevis tāpēc, ka tām nopietni ticētu, bet gan tāpēc, ka tās ļauj naktīs mierīgāk gulēt. Viltus drošības sajūta arī ir drošības sajūta. Arī man gribētos atrast to argumentu, kas ļautu pirkt visu, ko vien varu atļauties, ceļot bez vainas apziņas un neuztraukties par to, vai manos pensijas gados pasaulē būs iespējams bez problēmām iegādāties ēdienu. Diemžēl visi līdz šim dzirdētie argumenti par to, ka klimats nemainās, sabrūk kā kāršu namiņš, tiklīdz uz tiem paskatās kaut uz brīdi ilgāk.

Pirmais mīts
Klimats mainās, bet šīs pārmaiņas neizraisa cilvēki.

«Mēs esam mazi, mēs nevaram mainīt kaut ko tik lielu kā klimats. Arī iepriekš klimats ir mainījies. Vai arī tad cilvēki bija vainīgi?»

Klimats var mainīties dažādu iemeslu dēļ. Pirms tūkstošiem un miljoniem gadu tas mainījās citu iemeslu, piemēram, Saules aktivitātes izmaiņu, dēļ. Arī vēders var sāpēt dažādu iemeslu dēļ, un tas, ka reiz tas sāpēja tādēļ, ka apēdi sliktus salātus, nenozīmē, ka arī šoreiz pie vainas ir salāti. Zinātnieki, gluži kā izmeklētāji, ir atraduši cilvēku «pirkstu nospiedumus» un sagatavojuši daudzus pierādījumos balstītus materiālus, kas apliecina, ka citi faktori klimatu šobrīd uz karstuma pusi tik strauji nestumj. Zinātnieki arī izmērījuši to, ka tieši cilvēku aktivitāte ir tā, kas palielinājusi oglekļa dioksīda koncentrāciju gaisā no 280 ppm (daļiņas no miljona jeb cik no miljona gaisa daļiņu ir tieši CO²) 18. gadsimta vidū līdz 410 ppm 2018. gadā. Tas, ka CO² palīdz aizturēt saules siltumu tuvu zemei, bija zināms jau 19. gadsimtā. Skaidrs – cilvēki ir cēlonis tam, ka klimats šobrīd mainās.

Otrais mīts
Klimats ir mainījies vienmēr, cilvēki tam ir pielāgojušies.

«Jā, klimats mainās. Bet tas ir mainījies vienmēr! Cilvēki pielāgojās toreiz, mēs arī pielāgosimies.»

Pagātnē klimats mainījās krietni lēnāk. Pirms 15–7 tūkstošiem gadu klimats mainījās ar ātrumu 0,005 grādi dekādē, bet mūsu radītās klimata pārmaiņas vidējo temperatūru paaugstina par 0,2–0,6 grādiem dekādē. Mēs mainām klimatu krietni straujāk nekā dabiskie procesi. Turklāt cilvēki nekad nav dzīvojuši pasaulē ar šādu CO² koncentrāciju. Mēs neesam ne ražojuši ēdienu, ne pārdzīvojuši visus gadalaikus šādā klimatā. Bez klimata pārmaiņām pastāv arī citas mūsu ietekmes, piemēram, piesārņojums un mežu izciršana, kas visu vēl vairāk sarežģī.

Kamēr elpojam gaisu, dzeram ūdeni un ēdam pārtiku, kas izaudzēta pašu dārzā, nevaram noliegt, ka esam atkarīgi no dabas. Jāņem vērā arī tas, ka šobrīd mēs dzīvojam ļoti sarežģītā pasaulē, kurā esam saistīti ar visām pasaules malām. Jo sistēma sarežģītāka, jo lielāks risks, ka tā sabruks šķēršļu priekšā. Ja pirms pāris gadu simtiem krīzes Ķīnā vai ASV mūs īpaši neietekmēja, tagad krīze vienā pasaules malā sašūpo visas valstis.

Trešais mīts
Zinātnieki par to vēl strīdas.

«Klimata pārmaiņas ir tikai viena no teorijām. Ir zinātnieki, kuri uzskata, ka klimats nemainās.»

Lielākā daļa (97–99%) klimata zinātnieku uzskata, ka klimats mainās. Tie, kuri sevi dēvē par klimata zinātniekiem, bet neatzīst klimata pārmaiņas, lielākoties ir cilvēki, kas darbojas dažādu uzņēmumu, piemēram, naftas ieguves, finansētos institūtos. Salīdzinājumam: mēs esam tikpat droši par klimata pārmaiņām, cik par to, ka smēķēšana palielina vēža risku.
Palūkosimies uz šo no cita skatpunkta: ja 99 ārsti no 100 teiktu, ka tavam bērnam steidzami ir nepieciešama operācija, bet viens mēģinātu tevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā, ko tu darītu?
Šim mītam netīšām ir palīdzējuši izplatīties plašsaziņas līdzekļi. Žurnālistiem ir mācīts, ka jāatspoguļo abu pušu viedoklis, bet ir gadījumi, kad tas nav nedz nepieciešams, nedz ieteicams. Šajā gadījumā žurnālistu pienākums ir atspoguļot arī realitāti, ne tikai viedokļus. Ja kāds saka, ka ārā līst, bet cits apgalvo, ka spīd saule, žurnālista pienākums ir palūkoties ārā pa logu, nevis vienkārši atkārtot abu pušu stāstus.

Ceturtais mīts
Mēs nevaram paredzēt laiku pat nākamajai nedēļai, kur nu vēl gadiem uz priekšu.

«Pat laika ziņām nevar ticēt, kur nu vēl stāstiem par to, kāds būs laiks pēc 20 gadiem!»

Laikapstākļi un klimats ir divas atšķirīgas lietas, kuras tiek pētītas dažādos veidos. Metot monētu, mēs nevaram paredzēt, kas uzkritīs nākamajā reizē – ģerbonis vai cipars, bet ar diezgan lielu drošību varam teikt, ka, metot monētu 100 reižu, apmēram 50 reižu uzkritīs cipars, bet otras 50 reizes – ģerbonis. Tā arī klimata zinātnieki var paredzēt klimatu gadiem uz priekšu.

Turklāt nu jau ir pagājis pietiekami ilgs laiks, un var redzēt, ka klimata modeļi, kas bija izveidoti pirms daudziem gadiem, ir pareizi paredzējuši gaidāmās pārmaiņas. Sliktās ziņas ir tās, ka šie modeļi mums neparedz pārlieku gaišu nākotni.

Piektais mīts
Latviju tas īpaši neietekmēs.

«Ja klimata pārmaiņas nozīmē tādas vasaras, kā bija šogad, lai notiek!»

Ja paskatās tiešās klimata pārmaiņu ietekmes, Latvija tik tiešām neatrodas reģionā, kur visskaudrāk izjutīs izmaiņas ūdens un gadalaiku ciklos. Jā, būs karstāk, būs vairāk sausuma periodu un lielu lietavu, bet tam it kā varētu pielāgoties.
Par laimi vai diemžēl esam saistīti ar citām vietām pasaulē. Jau pirms brokastīm esam pieskārušies lietām, kuras ir nākušas no visām pasaules malām, un baudām izgudrojumus, kuros ir piedalījusies visa pasaule. Ja citās pasaules malās cilvēki cīnīsies par izdzīvošanu, tas ietekmēs katru no mums. Patīkama un mierīga valsts nevar pastāvēt pasaulē, kas ir uz sabrukšanas robežas. Klimata bēgļi un ierobežotas preču plūsmas ir tikai šo ietekmju aisberga virsotne. 2008. gada krīze mums šķitīs niecīga salīdzinājumā ar to krīzi, kādu var izraisīt nestabils un nedrošs klimats.

Sestais mīts
Latvija neko nevar izdarīt, un viens cilvēks vispār neko nenozīmē.

«Lai lielās valstis – Ķīna un ASV – ar to tiek galā. Mēs esam mazi. Un es vispār neko sliktu nedaru!»

Klimata pārmaiņas ir tāda nejauka spēle, kurā katrs mēģina «piespēlēt» vainu citiem – gluži kā tādu futbolbumbu. Cilvēki to padod uzņēmumiem, uzņēmumi valstij, valsts atkal cilvēkiem. Arī valstis savā starpā spēlē tādu pašu spēli. Vēsturiskie piesārņotāji grib uzgrūst atbildību valstīm, kuras piesārņo vairāk mūsdienās, kamēr valstis, kuras ir strauji palielinājušas izmešu daudzumu pēdējos gados, skatās uz vēsturiskajiem datiem un saka, ka arī tām ir tiesības attīstīties.

Tā ir klimata pārmaiņu lielā problēma. Nav viena vaininieka. Viss lielais izmešu daudzums savācas no neskaitāmām iedzīvotāju, valstu un uzņēmumu darbībām.

Jārīkojas ir katram. Latvijai kā valstij ir jāapzinās, ka mēs esam pilnvērtīga Eiropas Savienības dalībvalsts, turklāt mums klājas aizvien labāk. Arī cilvēkiem ir jāapzinās, ka viņu mazās ikdienas izvēles summējas ne tikai tieši, samazinot izmešu daudzumu, bet arī netieši – atbalstot vai sodot uzņēmumus par viņu uzvedību un prioritātēm. Arī politiķi vairāk rūpēsies par klimatu, ja zinās, ka cilvēki saprot šīs tēmas nozīmīgumu.

Tieši tas, ka darām to, ko varam, mums ļauj pieprasīt, lai arī citi cilvēki, uzņēmumi un valstis rīkojas atbildīgi. Pieprasīt, lai rīkojas citi, nevar būt attaisnojums neko nedarīt pašiem.

Septītais mīts
Mums ir daudz aktuālākas problēmas, ko risināt.

«Kamēr nesakārtosim veselības sistēmu, izglītības sistēmu, pensiju sistēmu (te nu katrs var pievienot jebkuru citu svarīgu problēmu), par klimata pārmaiņām mums nav laika domāt.»

Varam palūkoties uz valsti kā uz māju. Klimats un vide ir mūsu pasaules mājas pamati. Mēs varam mainīt mēbeles un pat izremontēt vannasistabu, bet, ja nepievērsīsim uzmanību mājas pamatiem, riskējam, ka visi mūsu ieguldījumi tiks aprakti drupās. Vēl neviens man nav spējis izskaidrot, kā nodrošināt cilvēkiem darbu un labas algas, ja apkārt ir haotisks klimats. Plānot jebkuras jomas nākotni, neņemot vērā klimata ietekmi, ir bezatbildīgi. Atstāt klimata pārmaiņu risināšanu nākotnei ir vēl bezatbildīgāk.

Astotais mīts
Ja tas būtu tik svarīgi, televīzijā, radio un presē par to runātu vairāk un valdības rīkotos.

«Kāpēc par šo tik svarīgo tēmu nerunā visās avīzēs? Kāpēc par to nerunā politiķi, ja jau tas ir tik svarīgi?»

Klimata pārmaiņas ir ļoti nepateicīgs temats plašsaziņas līdzekļiem. Izņemot dienas, kad tiek publicēts kārtējais ziņojums, ka mēs joprojām neesam uz pareizā ceļa, nav jau īsti ko stāstīt par to. Pat pirmā gada žurnālistikas studenti zina, ka ziņās jāstāsta par to, kas atšķiras no ikdienas. Stāstīt par kārtējās dienas izmešu daudzumu nav interesanti. Raksti par klimata pārmaiņām internetā neiegūs daudz klikšķu, jo cilvēkiem no tām ir bail. Cik cilvēku izlasīja manu rakstu līdz šim punktam? Un cik daudzi izlasīja tikai virsrakstu, jo «tāpat jau zina, ka viss ir slikti»? Klimata pārmaiņas ir tik lielas un reizē arī nesaprotamas, ka ir grūti saņemties un par tām lasīt. Ja cilvēki par tām nedomā un nerunā, arī politiķiem un uzņēmējiem ir grūti atrast motivāciju rīkoties.

Devītais mīts
Klimata pārmaiņas – tā ir sazvērestības teorija.

«Klimata pārmaiņas ir sazvērestība, no kuras kāds iegūst.»

Kura organizācija, kas kaut ko iegūtu no šādas «konspirācijas», ir pietiekami stipra, lai to ilgstoši uzturētu? No klimata pārmaiņu samazināšanas un pielāgošanās klimata pārmaiņām ilgtermiņā iegūsim visi. Īstermiņā lielākajiem globālo spēlīšu dalībniekiem tas nav izdevīgi. Tas noteikti nav izdevīgi Ķīnai, kura iegūst no tā, ka saražo lētus un mazkvalitatīvus produktus uz vides rēķina, kurus pēc tam transportē uz citām pasaules malām. Šādi produkti pasaulē, kura domā par klimatu, nebūtu ne atļauti, ne pieprasīti.

Zinātnieki, kuri atkal un atkal pierāda, ka klimata pārmaiņas notiek, arī to nedara lielās peļņas dēļ. Krietni vairāk var iegūt, uzstājoties pret klimata pārmaiņām un saņemot naudu no dažādiem naftas ieguves un pārstrādes uzņēmumiem.

Turklāt klimata pārmaiņu pētījumos pie vienāda slēdziena ir nonākuši gan sauszemes, gan jūras faunas un floras pētnieki, gan meteorologi, gan ģeogrāfi, gan fiziķi. Katrs no šo jomu pētniekiem ir atradis vienu mazu saliekamattēla gabaliņu, un, salikti kopā, tie veido vienu attēlu: klimats mainās. To mainām mēs. Un tas nav labi. Ir jārīkojas.

* Intergovernmental Panel on Climate Change – Klimata pārmaiņu starpvaldību padome.

Mairita Lūse