Edmunds Račinskis ir ornitologs, dabas zinātņu maģistrs, kurš grādu bioloģijā ieguvis par tēmu, kas ir viena no viņa galvenajām interesēm, proti, zaļās vārnas Coracias garrulus populācijas ekoloģija un aizsardzība Latvijā. Strādā Latvijas Dabas fondā, pašlaik vada Dvietes palienes pļavu un upes atjaunošanas LIFE projektu. Taču šoreiz saruna par putnu dziesmām, jo droši varu teikt – viņam ir absolūtā dzirde uz putnu dziesmām! Mēs varam klausīties, mutes pavēruši, taču neko īpašāku putnu čivināšanā nesaklausīsim, bet Edmunds sadzird dažādus dialektus, atdarinājumus, variācijas. Vismaz labi, ka mums ir tā laime klausīties Edmunda ierakstītās putnu dziesmas perfektā kvalitātē un kā pie putnu dziesmu mākslas muzikologa konsultēties par dabā dzirdēto. Man šķiet, ka vecumdienās viņš jau sapratīs putnu valodu!
Košākās bērnības atmiņas Edmundam Račinskim ir par laiku, kad viņš līdz 3. klasei mācījās Staļģenes pamatskolā, kur viņa mamma strādāja par latviešu valodas un ģeogrā jas skolotāju, bet, tā kā viņi dzīvoja Jelgavā, puikam nācās krietnu laiku pavadīt savā vaļā vecās muižas parkā, lai sagaidītu mammu un kopā brauktu mājās. Reiz vienā jaukā aprīļa pēcpusdienā Edmunds krietnu laiku pavadījis, uzmanīgi klausoties žubītes dziesmā – bezbailīgais putniņš sēdējis uz zariņa pavisam tuvu. Bet līdz brīdim, kad Edmunds sāks ierakstīt putnu dziesmas, paies 25 gadi.
P.S. Šo interviju vēlams lasīt, klausoties Edmunda jaunāko CD «Putnu dziesmas».
Puikas gadi putnojot
«Es augu pats savā vaļā, tāpēc tagad sēžu te,» saka Edmunds (saruna notiek Latvijas Dabas fonda birojā – aut.). «Jelgavā sikspārņu pētnieks Gunārs Pētersons savulaik vadīja jauno naturālistu pulciņu – bērnu tur netrūka, un mēs ar Rolandu Lebusu, Oskaru Keišu un Līgu Matsoni arī izaugām par putnu cilvēkiem. Gunārs mūs veda uz putnu gredzenošanas staciju Papē, paši braucām uz Engures ezera ornitoloģisko pētījumu centru, un tur pieredzējušie putnu pētnieki ar mums, pamatskolas skolēniem, runāja kā ar pieaugušiem cilvēkiem, ņēma līdzi uzskaitēs, ierādīja gredzenošanu. Naktīs mēs gredzenojām sikspārņus, dienā – putnus. Kad gulējām? Laikam jau nekad.»
Papē jelgavnieki sapazinās ar citiem vienaudžiem: Edgaru Lediņu, Intu Medni, Ēriku Dreibantu… Puikas sapņoja kļūt par ornitologiem un strādāt Bioloģijas institūtā Salaspilī. Oskars tik tiešām strādā universitātē, Rolands ir dabas eksperts, Ints tagad pats vada Papes dabas parku, Edgars ir biznesa cilvēks, Ēriks – slavens pavārs. Taču visi krietnu daļu savas dzīves joprojām velta putniem.
Jelgavas 2. vidusskolā bioloģijas skolotāja Ināra Švāne pamanīja Edmunda aizraušanos ar putniem un rosināja izstrādāt zinātnisko darbu par šo tēmu. Abi ar Rolandu Lebusu jau kādu laiku bija pētījuši Lielupes palienes pļavu putnus, un 90. gadu sākumā Jelgavas tautas deputātu padome uz šā darba pamata pēc Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas ieteikuma izveidoja pilsētas nozīmes liegumu, kas vēlāk pārtapa par valsts nozīmes dabas liegumu. Šis pētījums tika atzinīgi novērtēts ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas mērogā, un, pateicoties tam, Edmunds varēja iestāties Bioloģijas fakultātē bez iestājeksāmeniem.
Putnu tēma dzīvē
«Jā, arī studiju laikā putnu tēma man bija galvenā,» turpina Edmunds. «Biju vēl students, kad 1994. gadā sāku strādāt Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Mans pirmais un lielākais darbs bija putniem nozīmīgo vietu tīkla veidošana, kas vēlāk vainagojās ar īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīkla paplašināšanu. Plašākai sabiedībai labāk pazīstams ir mans darbs ar zaļajām vārnām. Tas manā dzīvē bija negaidīts pavērsiens, jo līdz tam aizrāvos ar zivju dzenīšiem un ūdensstrazdiem. Zaļās vārnas meklēt sāka Māris Maskalāns un Ēriks Dreibants, es 1998. gadā tikai aizbraucu draugiem līdzi paskatīties. Radās dažas svaigas idejas, un jau nākamajā gadā uzliku pirmos 20 būrīšus – vienā pat bija sekmīga ligzda! Tagad šķiet neticami, ka zaļajām vārnām esmu veltījis jau 17 savas dzīves gadus. Ne ar vienu sievieti neesmu bijis tik ilgi kopā kā ar zaļo vārnu!
Septiņi gadi dziesmās
2007. gadā Ornitoloģijas biedrībā radās doma, ka būtu labi izdot kompaktdisku ar Latvijas putnu dziesmām, lai cilvēki var mācīties pazīt putnu balsis. Domājām, ka sadarbosimies ar Intu Federu, bet tur nekas nesanāca, jo viņš rakstīja skaņu ainavas, bet mums vajadzēja solistus. Nācās darīt pašiem. Uzrakstījām projektu, iegādājāmies skaņu ierakstu tehniku… 2008. gadā pirktais «Telinga» mikrofons ar parabolisko šķīvi joprojām labi kalpo. Ņēmu mikrofonu, rekorderi, austiņas un gāju mežā. Tā daru joprojām, mainījusies vien tehnika un iemaņas. Tagad mani interesē ne tikai solisti, bet arī skaņu ainavas.
Ar skaņu ierakstiem ir līdzīgi kā ar fotografēšanu – ja gribi izdarīt perfekti, tas dārgi maksā un paņem daudz laika. Jā, esmu mēģinājis fotografēt, pat mācījos pie Andreja Granta, bet es vairāk esmu dzirdes, ne redzes cilvēks. Pat nezinu, vai man ir absolūtā dzirde, pēc notīm skolā visu varēju nodziedāt, ja kāds šķībi spēlē, arī dzirdu.
Putnu skaņu pasaule ir ļoti sarežģīta – visi vienas sugas tēviņi nedzied vienu dziesmu: tur ir gan variācijas, gan imitācijas, gan aizguvumi no citu sugu dziedoņiem. Tāpēc, sadzirdot ko neparastu, nevar ziņot, ka Latvijā uzradusies agrāk nebijusi suga. Nereti man atsūta kādu šķietami reta putna balss ierakstu, bet nākas apbēdināt laimīgo novērotāju, jo, izpētot skaņu, atklājas, ka tas nav cerētais retums. Nosakot putnus pēc balss vien, ir jābūt uzmanīgākam, nekā darot to pašu pēc izskata.
Ligzdojošo putnu atlanta apsekojumu laikā pats jau biju gatavs attiecīgajam kvadrātam pierakstīt meža pūci, vien nobrīnījos, kāpēc tā klaigā gaišā dienas laikā. Piegāju tuvāk un pamanīju sīli. Reiz Saulkrastos ierakstīju nevainojamu paceplīša dziesmu un, ja pats savām acīm neredzētu, ka to dzied žubīte, kas pēc tam bez aizķeršanās pārslēdzās atpakaļ uz sev raksturīgo dziesmu, droši vien dzīvotu pārliecībā, ka esmu dzirdējis paceplīti. Tā kā žubītes mācās dziedāt mazotnē, visbiežāk putnēni apgūst sava tēva dziesmu, bet varbūt Saulkrastu žubītei tuvumā dziedāja paceplītis un žubēns samācījās kaimiņa dziesmas.
Kāpēc dziedāt svešu dziesmu?
Jaunie ķauķi dziesmas mācās vasarā, kad dažu sugu vecie putni vairs nedzied, un putnēns iegaumē pa gabaliņam no visa, ko apkārt dzird. Purva ķauķu repertuārs ir plaši pētīts – izrādās, ka viens ķauķis savā dziesmā var izpildīt pat 120 dažādu sugu balsu atdarinājumu. Tās ir dažādas dziesmas un saucieni – apmēram puse ir vietējo Eiropas sugu dziesmas, bet otra puse ir pilnīgi nedzirdētas skaņas no Āfrikas. Ķauķi ir mūsu faunas diženākie solisti, un jau pavisam drīz siltos jūnija vakaros viņi dziedās vai katrā Latvijas krūmājā. Esmu ierakstījis teju pusstundu garu dziesmu, ko ķauķis izpilda bez atkārtošanās, aizķeršanās vai pārtraukumiem, un tā ir nevainojama, dabiski plūstoša improvizācija.
Sīļi ir meistarīgi skaņu atdarinātāji. Reiz ierakstīju sīli, kurš atdarināja dažādu putnu dziesmas, un tad pēkšņi atskanēja kosmosīgi čīkstīga bērnu rotaļu automāta pļerkstoņa. To sīlis droši vien bija samācījies kādā dārziņā un nospriedis, ka draudzenei patiks.
Mājas strazds ir izcils dziedātājs, prot dziedāt divbalsīgi. Putni skaņu rada apakšējā balsenē, kur ir divas paralēlas skaņu membrānas, kas vibrē tur, kur traheja sadalās bronhos. Tāpēc vienam putnam var nākt laukā vienlaikus divu dažādu augstumu un modulāciju skaņa.
Jau sen zināms, ka putnu dziesma ir domāta pretējā dzimuma pievilināšanai un sava dzimuma sāncenšu noturēšanai pa gabalu. Bet es nešaubos, ka putni dzied tāpēc, ka viņiem patīk dziedāt. Turklāt dziesma jau ir tikai viens no saziņas veidiem, ir vēl kontakta saucieni, brīdinājuma saucieni, atšķiras ne tikai tēviņu un mātīšu dziesmas, bet arī individuālais repertuārs. Jaunuļi nekad nedziedās tik krāšņi kā pieredzējušie tēviņi. Ierakstot vairākus lielos dumpjus, nākamajā gadā šos putnus var atšķirt pēc tikai katram raksturīgajiem saucieniem, līdzīgi kā cilvēkus pēc pirkstu nospiedumiem.
Jebkuras putnu radītās skaņas, poza un arī klusēšana ir daļa no viņu uzvedības; ir signāli, kas domāti saziņai ar tuviniekiem, ir saucieni, ko saprot citas sugas. Tā ir putnu valoda. Un tas, ko iemācāmies kā konkrētas sugas dziesmu, ir tikai nieks no sugas plašā repertuāra. Līdzīgi kā atšķiram zviedru valodu no somu valodas, bet nesaprotam, ko šie cilvēki saka. Tā es, piemēram, zinu, ka dzirdu žubītes valodu, bet nesaprotu, ko putniņš saka.
Dzelteno stērstu dialekti
Esmu brīvprātīgi iesaistījies čehu ornitologu pētījumā par dzelteno stērstu dialektiem. Stērstu tēviņi parasti dzied: «Dzer, dzer, dzer, dzer pie-nu!» jeb dziesmu, kas sastāv no divām daļām – īsām, strauji atkārtotām notīm sākumā un divām stieptām zilbēm beigās. Un tā beigu stieptā nots ir tā, kas nosaka dialektu. Latvijā līdz šim ierakstīts tikai tā sauktais BC dialekts, kam raksturīga krītoša otrās daļas beigu nots. Esmu saintriģējis desmitiem cilvēku, viņi ieraksta dzelteno stērstu dziesmas un sūta man, cerot, ka atklāsim Latvijā vēl kādu citu dialektu. Lietuvā un Polijā ir, kāpēc lai pie mums nebūtu? Taču pagaidām nav… Bet nesen piedzīvoju milzu pārsteigumu, klausoties vienu igauņu jūras putnu balsu disku. Atklāju jaunu dialektu! Dzeltenā stērste vispirms dzied klasisko BC dialektu, un pēc divām smukām BC dziesmām tēviņš pārslēdzas uz citu dialektu, kam tuvākā vieta konstatēta Bornholmas salā pie Zviedrijas krastiem. Tas man bija negaidīts pārsteigums! Parasti jebkurš tēviņš tomēr dzied vienā dialektā. Tāpēc aplam ir domāt, ka pietiks, ja ierakstīsi vienu dziesmu. Ja uzmanīgi klausās, var sadzirdēt dažādus brīnumus.
Kā ieraksta putnu dziesmas
Lai saglabātu un atskaņotu putnu dziesmas, vajag mikrofonu un ierakstīšanai piemērotu rīku jeb rekorderi. Mūsdienās putnu dziesmu var ierakstīt gan ar fotoaparātu, gan diktofonu, gan viedtālruni. Ja prasības pret kvalitāti ir augstas, vajag labu ārējo mikrofonu. Vislabākais laiks ierakstiem ir agrs rīts pirms saullēkta, bet ir viena vaina – kaut skaņa ir lieliska, gaiss dzidrs un akustika laba, tad ir par daudz dažādu dziesmu! Tāpēc dažus ķauķus kā solistus vieglāk ierakstīt naktī, kad viņi dzied vienīgie, turklāt tik labi neredz, tad var tiem pieiet tuvāk. Bet bieži gadās, ka pienāku, apstājos, notēmēju mikrofonu… un putns apklust vai aizlido prom. Putnus klausos austiņās, vēroju displejā stereobildi, kontrolēju, lai solists atrodas centrā. Skaņas līmenis ir uzgriezts augsts, un ierakstu var viegli sabojāt pat elpojot, nejauši uzkāpjot uz zara vai dzenājot knišļus.
2013. gadā apmeklēju Latvijas Radio organizētos skaņas apstrādes kursus, un tā bija ārkārtīgi vērtīga pieredze. Tagad nereti mēdzu iekārtot skaņu ierakstu studiju dabā un pats aizeju prom. Daudzi ārzemēs tā dara. Tā ir brīnišķīga metode, kas dod iespēju iegūt labus, tīrus ierakstus, jo tur nav cilvēka klātbūtnes. Tad putni uzvedas citādi: normāli dzied, nevis padzied un vēro, kas tur tā aizdomīgi stāv. Ar šo metodi ierakstīju arī 24 minūtes garu lakstīgalas dziesmu, ko var dzirdēt šoziem Latvijas Ornitoloģijas biedrības izdotajā platē «Putnu dziesmas». Šie tā sauktie nepieskatītie ieraksti top ar cita veida tehniku – diviem nodalītiem mikrofoniem īpašā kastē, kas nodrošina labu stereo ainu.
Labākās dabas koncertzāles
Vienkārši klausīties putnus var visu gadu un jebkur, bet ierakstīt, lai būtu pēc iespējas mazāk pēcapstrādes, kas izmaina dabisko skaņu un līdzsvaru, var tikai nedaudzās vietās – tur, kur vairāk dabas un mazāk cilvēku radīto skaņu nospiedumu. Tāpēc labākās dabas koncertzāles ir lielākās, tālākās un nomaļākās vietas. Civilizācijas fons ir ļoti traucējošs, šoseju rītausmā var dzirdēt kilometriem tālu, ja tuvojas lidmašīna, to dzird jau krietnu laiku pirms tā lido pāri. Suņi, traktori, motorzāģi, vējš, par pilsētu nemaz nerunāsim – parasti jau šos trokšņus nemaz nedzirdam, bet ieraksta sonogrammā pilsētas zemās frekvences izskatās kā ar melnu otu novilktas. Latvija pagaidām ir ļoti laba dabas skaņu ierakstiem, zinu, kā mokās Lielbritānijas vai Nīderlandes rakstītāji, viņu ierakstus grūti klausīties, jo civilizācijas fons dominē.
Katrai vietai ir sava skaņu ainava. Slīteri ar Gaujas nacionālo parku nevar sajaukt ne bildēs, ne skaņu ainavās. Engures ezerā naktī braucu ar laivu un no rīta krastā ierakstīju mežam raksturīgo mazo mušķērāju kopā ar zīriņiem un dūkuriem fonā… Kur citur būtu tāda iespēja? Arī Ādažu poligons ir burvīgs – tā neskan neviena cita vieta Latvijā. Ir doma rudenī izdot albumu ar Ādažu putniem. Daudz rakstu Dvietes palienē, viens albums jau ir, rakstīšu vēl.
Nē, es nevairos no realitātes, bet domāju, ka visdziļāk realitātē esmu vienatnē dabā, kad klausos tikai to, kas tur skan un neko citu. Kur vēl vairāk realitātes?»
Anitra Tooma;
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2015