Domāju, ka lielākā daļa cilvēku, ieraudzījuši āpsi, uzreiz to atpazītu, jo pat tie, kuri nav šo dzīvnieku redzējuši ne savvaļā, ne zoodārzā, bērnībā droši vien lasījuši pasaku par bezkaunīgo āpsi Fridolīnu. Āpsim ir slēpts dzīvesveids. Aktīvi tie ir krēslas stundās un diennakts tumšajā laikā, savukārt dienu tie pavada pazemē – mītnēs, ko veido sazarota alu sistēma ar daudzām izejām, ventilācijas lūkām, dzīvojamajiem kambariem un koplietošanas ejām. Neticami, bet pazemē āpšiem ir pat savas tualetes bedres, jo tas taču ir tik ērti, kad nav jāiet uz tualeti ārā. Lielākās mītnes ir gluži kā pazemes pilsētiņas. Eiropā lielākajā āpšu mītnē ir saskaitītas 180 ieejas, 50 dzīvojamie kambari, un eju garums sasniedz 880 m. Parasti gan šīs mītnes ir mazākas, un Latvijā liela mītne skaitās jau tāda, kurai ir 15 ieejas. No tām uz visām pusēm stiepjas taciņas, pa kurām āpši dodas savās ikdienas gaitās. Alās tie atgriežas rīta krēslā, tādēļ nemaz nav jābrīnās, ka nofotografēt āpsi ir pagrūti, jo šajā laikā gaismas ir samērā maz. Parasti izdodas nobildēt vientuļu āpsi, kurš barības meklējumos devies dienas gaismā. Tas parasti notiek vasarā, kad āpšus mājās gaida izsalkuši bērni un mātei jāstaigā apkārt ēdot, cik tik spēj, lai saražotu pietiekami daudz piena. Manos darba pienākumos kādreiz ietilpa āpšu mītņu monitorings jeb izmaiņu ksēšana tajās, tāpēc pārzinu visas lielākās Slīteres nacionālā parka teritorijā esošās āpšu mītnes. Tā sauktās Balkona alas ir ļoti stabila un veca āpšu mītne Zilo kalnu kraujā. Jau kopš pirmajām apmeklējuma reizēm ievēroju, ka šīs mītnes iemītnieki vakaros pamet pazemi īpaši agri, tāpēc tos iespējams nofotografēt. Protams, krēsla šajā laikā jau ir pārņēmusi mežu, un, ja nebūtu digitālās kameras ar tās tehniskajām iespējām, nekas prātīgs nesanāktu. Āpši ir uzmanīgi un, saoduši tuvumā cilvēku, ārā no alas nelien, tāpēc nācās kāpt augstu kokā, lai mana smaka tos neaizbaidītu. Lai varētu precīzi uzzināt kolonijā mītošo āpšu skaitu, dažus vakarus pavadīju kokā iepretī āpšu alām. Centos būt nemanāms un ar savu klātbūtni netraucēt āpšu dzīvi, jo, sajutuši cilvēku, tie ārpus alām parādītos vien tumsā, kad fotografēt vairs nav iespējams. Te būs daži iespaidi no šā pavasara āpšu fotosesijas…
Vilnis Skuja
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 02/2013