* Apritīgs – [jaunvārds] tāds, kas saistīts ar aprites ekonomiku
Aprites ekonomikā, kā vēsta Eiropas Komisijas faktu lapa, «produktu un materiālu vērtība tiek uzturēta iespējami ilgi, atkritumu radīšana un resursu izmantošana tiek samazināta un, kad produkts ir sasniedzis dzīves cikla beigas, resursi paliek ekonomikā, kur tos izmanto atkal un atkal, lai radītu papildu vērtību.» Runājot par aprites ekonomiku, visai bieži sāk ar atkritumiem, proti, kā panākt, lai tie kļūtu par kvalitatīvām izejvielām, tātad – kā panākt to otrreizēju pārstrādi, nevis apglabāšanu poligonos. Tas gan nenozīmē, ka aprites ekononomika ir tikai par atkritumiem – tā ir par resursu saudzīgu un taupīgu izmantošanu, samazinot atkritumu rašanos, prātīgu produktu dizainu, lai tas būtu viegli labojams un uzlabojams, bet dzīves cikla beigās būtu viegli sašķirojams un sadalāms frakcijās, no kurām iespējams atgūt pēc iespējas augstvērtīgākas izejvielas.
Sāksim ar vienkāršāko. Kā aprites ekonomikā iekļaut izlietoto iepakojumu? Iepakojums ir ne tikai produkta ārējā, aizsargājošā kārta – tas ir arī vērtīgs materiāls, kura saražošanai tērēts daudz enerģijas un citu resursu. Tikai retais iepakojuma veids dabā sadalās, lielākā daļa dabu piesārņo. Iepakojums var saturēt kaitīgas vielas, kas iekļūst pārtikā, un mēs, neko ļaunu nenojaušot, tās apēdam. Dažkārt šādas vielas iepakojumā iestrādātas apzināti – lai uzlabotu maisiņa, kārbiņas vai trauciņa īpašības, piemēram, tas kļūtu elastīgāks, izturīgāks; ēdiens nebojājas, un šādu vielu klātbūtni neviens nenorāda. Likumi regulē, cik daudz šādu vielu no iepakojuma drīkst nokļūt produktā, bet šai konservējošo trauciņu metodei ir daudz kritiķu, jo viņi uzskata, ka ķīmisko vielu normas negarantē pilnīgu drošību. Tāpēc, izvēloties pārtikas produktus, ir vērts aizdomāties ne tikai par garšu, bet arī par to, kā iepakojums var ietekmēt cilvēka veselību un kā tas var kaitēt dabai. Un nekad netin pārtiku plēvē, kas tam nav paredzēta!
Kāpēc šķirot?
Otrrreizējā pārstrāde ietaupa gandrīz pusi (40 %) enerģijas, kas nepieciešama jauna materiāla saražošanai. Pārstrādājot iepakojumu, mēs taupām resursus, – gan alumīnija rūdas, gan naftas atradnes izsīkst, bet mēs vērtīgas izejvielas noglabājam poligonā vai izmetam dabā. Tāpēc mana atbilde ir viena: jāšķiro! Tas, ka daudziem Latvijā ir ērtāk nešķirot, bet aprakt, saistīts ar to, ka princips «piesārņotājs maksā» pilnībā nestrādā – neviens nemaksā pilnu summu par to kaitējumu videi un citu veselībai, ko nodara izmestie atkritumi. Cik maksā ronis, kurš noslīkst, sapinies vējā palaistā un jūrā ieskalotā maisiņā? Šķirošana, lai izlietoto iepakojumu nodotu otrreizējai pārstrādei, ir mūsu pienākums pret Zemi, uz kuras dzīvojam, bērniem un citam pret citu.
Lielākā daļa pārstrādāto iepakojuma materiālu tomēr nevar atgriezties iepriekšējā «darba vietā», jo to kvalitāte ir kritusies. Otra problēma pārstrādātajiem materiāliem ir veselībai kaitīgie piemaisījumi, kas saglabājas, piemēram, pārstrādātā papīrā. Tāds potenciāli bīstams piejaukums ir bēdīgi slavenais bisfenols A, kas tur nokļūst no termopapīra. Tāpēc arī tad, kad iemācīsimies visu sašķirot un nodot pārstrādei, būs daudz pūļu jāiegulda, lai iemācītos atgūt pēc iespējas augstvērtīgākus materiālus.
Es nebūt nepriecājos par zinātnes sasniegumiem iepakojuma jomā, kas ļauj radīt, piemēram, inteliģento iepakojumu, kurš elpo, absorbē gāzes, ziņo par beigu termiņa tuvošanos vai produkta bojāšanos (jā, ir arī tāds iepakojums ar elektronisko čipu), jo bieži vien šāds iepakojums ir vēl grūtāk šķirojams un pārstrādājams. Labāk iemācīties atteikties no garajām piegādes ķēdēm un paraduma veidot lielus pārtikas produktu uzkrājumus, kas prasa ilgus uzglabāšanas termiņus. Aizvien lielāku popularitāti iegūst zero waste kustība, kuras dalībnieki atsakās no sintētiskā iepakojuma, meklējot tam dabiskas alternatīvas, kā arī iepērkas beziepakojuma veikalos. Ikvienu iepakojumu pirms likšanas šķiroto atkritumu konteinerā vajag izskalot – tad jūsu vākums nesāks smirdēt un varēsiet to nogādāt uz konteineru tad, kad tas būs pa ceļam.
Ko šķirot, ko nešķirot?
Latvijā par katru iepakojumu tiek maksāts dabas resursu nodoklis, vai arī produktu ražotājs slēdz līgumu ar atkritumu pārstrādātājiem, kuri sola izlietotā iepakojuma savākšanu un pārstrādi. Tāpēc es uzskatu, ka, pērkot jebkuru produktu iepakojumā, es jau esmu samaksājusi par iepakojuma pārstrādi un jebkuru izlietoto iepakojumu izskaloju un metu šķirošanas konteinerā: stiklu – zaļajā, vieglo iepakojumu – dzeltenajā. Ne visiem atkritumu savācējiem tas patīk. Viņi labprāt redzētu konteineros tikai tos iepakojuma veidus, ko viegli pārstrādāt (polietilēna trauki un PET pudeles), bet par visu pārējo labprāt iekasētu no mums papildu maksu kā par sadzīves atkritumiem, tādēļ nereti nekorekti instruē savus klientus. Tāpēc vēlos uzteikt interneta vietni «Šķiratlons» (www.skiratlons.lv), kur skaidri un gaiši teikts: «Droši met jebkuru plastmasas, papīra un skārda iepakojumu, ja vien tas ir tīrs. Pirms izmet – saplacini!»
Ne visus izlietotā iepakojuma veidus mūsu valstī pārstrādā. Latvijā ir divas rūpnīcas: vienā pārstrādā PET pudeles, otrā – polietilēna iepakojumu un polipropilēna dižmaisus. Bet tas nenozīmē, ka pārējos iepakojuma veidus nevajag šķirot: daļa iepakojuma tiek nogādāta pārstrādei citās valstīs, daļu izmanto kurināšanai, un tikai daļa nokļūst izgāztuvē. Jo tīrāk sašķirojam, jo lielāka daļa tiek otrreiz pārstrādāta; jo vairāk sašķirojam, jo izdevīgāk ir sašķiroto frakciju nogādāt pārstrādes uzņēmumā.
Kāda jēga šķirot, ja pēc tam mašīnā šķiroto ar nešķiroto sajauc kopā?
Tas ir ļoti spēcīgs urbānais mīts, ko nereti izmanto, lai attaisnotu nešķirošanu. Tā var būt, ka atkritumu savākšanas uzņēmumi izmanto vienas un tās pašas mašīnas, bet tas nenozīmē, ka saturs katrā braucienā ir viens un tas pats. Tomēr, ja šķiroto atkritumu konteiners ir piesārņots ar neiederīgām lietām vai pārtikas atliekām, tad gan to iekrauj pie sadzīves atkritumiem un aizved kā nešķirotos atkritumus, bet konteinera saimniekam izraksta rēķinu kā par sadzīves atkritumiem (kurus, pretēji šķirotajiem, izved par maksu). Tāpēc – jo tīrāk sašķirojam, jo lielāka daļa tiek otrreiz pārstrādāta, jo lētāk pašiem.
Ir arī labās ziņas
Kāds bērnudārzs Zemgalē pirms vairākiem gadiem vēlējās sākt atkritumu šķirošanu un lūdza pašvaldībai nodrošināt šķirojamos konteinerus viņu pagalmā. Pašvaldība atteikusi, sak, priekš kam? Šovasar viesojoties šajā bērnudārzā, redzu, ka pagalmā stāv šķirojamie konteineri, un bērnudārza vadītāja saka: nu jau šķiro arī apkārtējo namu iedzīvotāji. Progress ir manāms, un tas ir labi.
Jana Simanovska
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2017