Domājot par aprites ekonomiku, pirmā doma, kas nāk prātā: uz papīra jau viss ir skaisti, bet kā tas darbojas praktiski? Cik ļoti mēs esam gatavi atjaunot lietas un izmantot veco, uz ko vairs nevēlamies skatīties?
Manas ģimenes īpašumā nonāca simt gadu veca koka ēka. Sāku meklēt arhitektu, kurš izstrādātu atjaunošanas projektu. Pirmais atbrauca, paskatījās, nopūtās: «Nav vērts pūlēties! Lētāk ir nojaukt un uzcelt jaunu,» – un aizbrauca. Gatavojot studentiem lekciju par aprites ekonomikas principu izmantošanu celtniecībā, uzmanību piesaistīja attēli ar nojaukto Mežaparka estrādi. «Tagad būs lielāka, skaistāka, modernāka,» teica atbildīgie, vērojot, kā vecās estrādes drupas buldozers sastumj kaudzē.
Vēlos pastāstīt par kādas ēkas renovāciju Nīderlandē. Enerģijas uzņēmuma «Alliander» biroja ēkā Duivenā viesojāmies kopā ar Baltijas jūras «Interreg» projekta «Circular Public Procurement» partneriem, lai iepazītos ar labās prakses piemēriem aprites ekonomikas īstenošanā. Par ēkas tapšanu stāstīja «Alliander» programmas direktors Bārts Bloklands. Ēkas īpašniekus, uzņēmuma «Alliander» vadību, acīmredzot mocījušas tieši tādas pašas pārdomas kā mani. Viņu īpašumā bija novecojušu ēku komplekss, un viņi vēlējās jaunu, mūsdienīgu biroja ēku. Ko darīt? Pirms gada kāds cits plaši pazīstams uzņēmums bija pārcēlies uz jaunu biroja ēku, vecā ēka nu dēdēja viena un pamesta, un neviens nezināja, ko ar to iesākt. Pārdot? Neviens nepērk. Nojaukt? Tās ir pamatīgas izmaksas – gan darbs, gan būvgružu nogādāšana izgāztuvē.
Uzņēmuma «Alliander» vadībai tas likās nepieņemami un uzņēmuma ilgtspējības politikai neatbilstoši, tāpēc viņi meklēja projektētāju, kurš spētu radīt mūsdienīgu biroja vidi, maksimāli izmantojot veco ēku. Tas nemaz nebija tik vienkārši. Kā pastāstīja Bloklanda kungs, vajadzējis atrast projektētāju «ar tādu pašu DNS kā mums» – tādu, kurš saprastu «Alliander» vēlmes un spētu radīt iedvesmojošu projektu. Tāpēc projektēšanas darbu iepirkumā «Alliander» izmantoja pārrunu procedūru, lai sarunu un diskusiju ceļā atrastu atbilstošāko partneri, un tādi bija «RAU architects».
Rezultāts ir vairāk nekā pārliecinošs – ēka ieguva ilgtspējīgas būvniecības sertifikācijas sistēmas «Breeam» atzinumu «Izcils dizains». Jaunās ēkas apjoms pārsniedz 21 000 kvadrātmetru, tā nodrošina darbavietu vairāk nekā pusotram tūkstotim darbinieku. Kā tādu lielu ēku apsilda? Atbilde ietverta dizainā – ēka ir energoneitrāla, brīžiem tā pat ražo enerģiju, jo autostāvvietu jumta vietā ir saules baterijas. Lai taupītu enerģiju, kas nepieciešama ventilācijas sistēmai, ēkas jumts ir viļņveida, atbilstoši dabiskajai gaisa plūsmai. Kā cilvēks, kurš ir ļoti jutīgs pret iekštelpu gaisa kvalitāti, varu teikt: man tur patika! Gaiss bija svaigs un elpošanai patīkams.
Jaunajā ēkā ir saglabāti 83 procenti no vecās ēkas, un kopumā 92 procenti tās celtniecībā izmantoto materiālu ir otrreizēji izmantoti. Piemēram, ēkas sienu paneļi darināti no koka dēlīšiem, kas bija nogādāti atkritumu izgāztuvē. Tiesa, esot bijuši nelieli sarežģījumi, kā tos pareizi noformēt, jo formāli tie bija atkritumi. Kā lai tos ieraksta bilancē, ja tie maksājuši «neko»? Arī daudz kur citur apdarē izmantoti esošie elementi, kas pārkrāsoti, piemēram, griestu paneļi. Ēkas iekšpusē paneļi ir apzaļumoti ar telpaugiem, apūdeņošanas sistēmai izmanto lietusūdeņus. Skaisti – ir acīm, kur pakavēties.
Veidojot ēkas dizainu, arhitekti daudz domājuši par mūsdienīgas vides radīšanu – ir daudz brīvu vietu un stūrīšu, kur darbinieki var satikties, aprunāties. Ēkā izmantots elastīgo darba vietu princips – katru rītu darbinieks var izvēlēties citu vietu, kur strādāt. Katru vakaru viņš novāc savu galdu un visus papīrus ieslēdz skapītī. No rīta paņem savus papīrus un dodas uz tīkamāko, vēl neaizņemto darba vietu. Tāda pieeja palīdz ietaupīt daļu darba vietu, jo ne visi darbinieki vienmēr ir birojā – viņiem ir gan komandējumi, gan darbs ārpus biroja, atvaļinājumi. Padomāts ir arī par ērtībām un ergonomisku darba vidi, proti, ir darba vietas tiem, kuri vēlas strādāt, stāvot kājās, jo «sēdēšana esot jaunā smēķēšana» – tikpat kaitīga veselībai.
Tiesa, sākumā darbinieki neesot bijuši sajūsmā par jauno kārtību, tomēr pēc trim mēnešiem sākuši to novērtēt. Domājot par nākotni, uzņēmuma vadība prāto, vai dažādās ēkas daļās neparedzēt atšķirīgu temperatūras režīmu – lai mājīgi ir gan siltummīļiem, gan tiem, kuriem vienmēr ir par karstu.
Ēkā ir ļoti daudz labi pārdomātu knifiņu. Piemēram, tualetēs ir uzraksti, cik litru ūdens aizplūdīs, nospiežot katru pogu, tā rosinot izvēlēties mazāko ūdens daudzumu, ja vien iespējams. Mēbeles ir viegli izjaucamas un atkārtoti izmantojamas, to patēriņš tiek uzskaitīts – liekās mēbeles, kuras netiek izmantotas, atdod atpakaļ mēbeļu piegādātājam. Man gan ne pārāk patika tas, ka kafijas automātos jāizmanto vienreizlietojamās papīra glāzes, – varēja jau katrs darbinieks nākt ar savu vienreizlietojamo krūzi! Lai gan arī šeit bija padomāts – darbinieki vienreizlietojamās krūzes lieto visu dienu, uzrakstot uz tām savu vārdu un vēlāk izmetot attiecīgajā konteinerā. Pēcāk tās atdod atpakaļ krūzīšu ražotājam, jo viņi vislabāk zina, kā tās pārstrādāt. Tā tiek saīsināta aprites cilpa.
Kafijas automāti ir izvietoti ēku savienojumos un pārejas daļās starp tām, lai veicinātu to, ka darbinieki satiekas, aprunājas. Saziņa un neformāla informācijas apmaiņa, uzņēmuma «Alliander» ieskatā, ir vērtīga.
Plānojot transporta infrastruktūru, uzņēmums vienojies ar tuvējo lielveikalu, ka veikala klienti var izmantot tā stāvlaukumus, jo lielākoties iedzīvotāji iepērkas brīvdienās, kad birojā darbinieku nav. Protams, ir iekārtotas arī novietnes velosipēdiem, un uzņēmums panācis, ka blakus biroja ēku kompleksam ierīkota sabiedriskā transporta pietura. Pateicoties tam, darbinieki biežāk izvēlas ierasties darbā ar sabiedrisko transportu, nevis privāto automašīnu. Bet jo īpaši mani iepriecināja kociņi, kas iestādīti jaunās ēkas apkārtnē.
Vai es gribētu tur strādāt? Jā! Vai mēs to varam Latvijā? Kāpēc ne? Tikai jāatrod projektētājs un būvnieks «ar līdzīgu DNS». Tādu, kurš domā, ka izmest vienmēr var paspēt, bet vispirms jāpadomā, kā izmantot veco un piešķirt tam jaunu elpu.
Jana Simanovska; foto no uzņēmuma «Alliander» arhīva