Šis ir laiks, kad inovācijas visās nozarēs nepieciešamas daudz vairāk nekā jelkad agrāk. Turklāt pašlaik mēs beidzot spējam radīt tādu materiālu apriti, kas nekaitē dabai un ir izdevīga cilvēkiem. Ja nākotne var būt lieliska, kāpēc mēs izvēlamies ceļu uz bezdibeni?
Mihaēls Braungarts
Pirms gandrīz pusgadsimta zinātnieku grupa publicēja pētījumu «Augšanas robežas» («The Limits to Growth». Meadows D. H., Meadows D. L., Randers J., Behrens III, W.W., 1972). Ņemot vērā pieejamos Zemes resursu krājumus, to patēriņu un piesārņojuma tempus, viņi izstrādāja matemātisku modeli, ar kura palīdzību prognozēja, ka, neko nemainot patēriņā, mēs visai drīz būsim iztērējuši visus planētas resursus. Un kā dzīvot tālāk? Domājat, kādu tas satrauca? Tikai dažus vides aktīvistus un zinātniekus. Pārējie izmantoja tā dēvēto strausa taktiku – iespējamās problēmas noliedza, modeli izsmēja un kritizēja. Pārbaudot šīs prognozes pēc 30 gadiem, izrādījās, ka tās ir ļoti tuvu realitātei (skat. attēlu), proti, ja mēs turpināsim pārtērēt resursus tāpat kā līdz šim, cilvēci visai drīz sagaida katastrofālas pārmaiņas. Par šo ziņu kritikas vairs nav tik daudz – globālo klimata pārmaiņu simptomi aizvien uzstājīgāk liek saprast, ka, tā turpinot, katastrofa ir gana tuvu.
No šūpuļa līdz šūpulim
Pirms divdesmit gadiem satikās amerikāņu arhitekts Viljams Makdono (William McDonough) un vācu ķīmiķis, vides aktīvists Mihaēls Braungarts (Michael Braungart) un aizsākās viņu kopdarbs, kura mērķis bija radīt gan dabai, gan cilvēkam draudzīgus produktus. Šīs sadarbības rezultātā dzima jauna paradigma resursu izmantošanai jeb rīcības princips «no šūpuļa līdz šūpulim» (cradle to cradle), par ko var lasīt grāmatā «Cradle to cradle: remaking the way we make things», kas tulkota arī latviski «No šūpuļa līdz šūpulim: zaļā domāšana lietu pasaulē» («Jumava», 2012). Makdono un Braungarts stāsta par savu sapni radīt produktus, kas nevis vienkārši ir mazāk kaitīgi dabai, bet ir labi gan dabai, gan cilvēkam – tieši tāpat kā skudru pūznis iekļaujas dabā, kā paklājs, kas radīts no dabīgiem materiāliem, satrūd un atgriežas auglības apritē. Nereti vides zinātniekiem pārmet, ka viņi izceļ problēmas, bet nesniedz padomu, kā tās risināt. Tad, lūk, Braungarta un Makdono pētījumi ir kā atbilde iepriekš minētās zinātnieku grupas izceltajai problēmai par planētas robežām.
Piesārņojumam robežu nav
Kādreiz vides aizsardzības ierobežojumi aprobežojās ar rūpnīcas teritoriju – ražotājs bija atbildīgs tikai par savā teritorijā radītā piesārņojuma novēršanu. Pieaugot zināšanām par piesārņojuma izplatību, vides zinātnieki rosināja ražotājus uzņemties atbildību saskaņā ar principu «no šūpuļa līdz kapam», tas ir, no izejvielu saražošanas un produkta lietošanas līdz pat tā utilizācijai. Šī atbildība nostiprināta arī likumos – piemēram, elektropreču ražotāja pienākums ir piedāvāt preces ar samazinātu enerģijas patēriņu to darbības laikā, tāpat elektronikas, elektropreču un iepakojuma ražotāja uzdevums ir nodrošināt nolietoto produktu savākšanu un pārstrādi.
Drazu kalna galā
Pieeju «no šūpuļa līdz kapam» šobrīd sauc par lineāro ekonomiku. Mēs ieguvām resursus – tas bija ceļa sākums. Saražojām produktu, izlietojām un izmetām to – tas bija ceļš, kura beigās nevajadzīgo, nolietoto produktu apglabājām «kapos» jeb atkritumu izgāztuvē.
Lineārajā ekonomikā atkritumu kalni auga. Neviens tos neuzskatīja par vērtīgu izejvielu, bet gan par nastu, no kuras jāatbrīvojas. Tie, kuri nespēja tos savākt centralizēti un noglabāt, burtiski slīka un vēl aizvien slīkst atkritumu kalnos.
Katras beigas ir kaut kā jauna sākums
2015. gada nogalē Eiropas Komisija nāca klajā ar jaunas politikas – aprites ekonomikas – paketi, kas ļauj ticēt, ka zinātnieku bažas un ierosinājumi par resursu pārpatēriņu ir sasnieguši politiķu ausis. Aprites ekonomikā atkritumi kļūst par izejvielām. Produktu pēc tā nolietošanas nodod pārstrādei, un iegūtos materiālus var izmantot citu lietu ražošanai («no šūpuļa līdz šūpulim»).
Eiropas Komisija uzskata, ka resursu izmantošanas efektivitātes uzlabošana ES uzņēmumiem ļautu ietaupīt līdz pat 600 miljardu eiro gadā, kas ir 8% no gada apgrozījuma. Tas palīdzētu samazināt arī kopējās ikgadējās siltumnīcefekta gāzu emisijas par 2–4%. Tas varētu radīt arī aptuveni divus miljonus papildu darbavietu. Tomēr, lai nonāktu pie tik rožainas nākotnes, pamatīgi jāpastrādā – piemēram, līdz 2030. gadam jāpanāk, ka tiek pārstrādāti 65% sadzīves atkritumu, 75% izlietotā iepakojuma, bet atkritumu poligonos nedrīkst nonākt vairāk par 10% atkritumu. Tas nozīmē, ka, piemēram, tos iepakojuma atkritumus, ko nevarēs pārstrādāt, vajadzēs vismaz sadedzināt, lai poligonos tie nekļūst par nastu, bet noder par enerģijas avotu.
Latvija – apglabāšanas čempione
Panākt, ka poligonā nonāk tikai desmitā tiesa radīto atkritumu, Latvijai būs ļoti grūti. Mēs gan radām mazāk atkritumu nekā citi, proti, viens Latvijas iedzīvotājs saražo 301 kg atkritumu gadā (2012. gada dati), turpretī vācieši, dāņi, kiprieši un luksemburgieši – divas reizes vairāk, taču Latvija ir samērā kūtra atkritumu pārstrādē – poligonos apglabājam 84% no savāktā, kamēr vidēji Eiropas Savienībā tikai trešā daļa (34%) savākto atkritumu nonāk poligonos. Eiropā 24% atkritumu tiek sadedzināti, atgūstot enerģiju, 25% nodod otrreizējai pārstrādei, 15% atkritumu kompostē. Vācija, piemēram, vispār neko vairs neved uz atkritumu izgāztuvēm – ko nevar pārstrādāt, sadedzina. Tas dara bažīgus Latvijas politiķus, jo pie pašreizējiem tempiem aprites ekonomikas mērķus 2030. gadā mēs nesasniegsim. Bet varbūt tā vietā, lai iebilstu Eiropas mērķiem, mums tomēr vajadzētu prasties un ieguldīt atkritumu savākšanā, šķirošanā un pārstrādē? Taču tas dārgi maksā – mazai valstij ar nelielu iedzīvotāju blīvumu vairāk nekā biezi apdzīvotām metropolēm. Lētāk būtu piestrādāt pie atkritumu neradīšanas.
Radīt lietas, ko viegli pārstrādāt
Nevajadzētu domāt, ka, pārejot uz aprites ekonomiku, tiks domāts tikai par atkritumiem, – tā ir vien maza daļa no kopējās dziesmas. Proti, lai materiālus no atkritumiem varētu pēc iespējas labāk atgūt, ir jācenšas tos pēc iespējas mazāk piesārņot. Tas nozīmē, ka jau produkta radīšanas procesā inženieriem būs krietni jāpiepūlas, lai izstrādātu tādu produktu, kas ne tikai labi kalpo, bet dzīves beigās ir viegli sadalāms frakcijās pārstrādei. To sauc par ekodizainu, kad, apsverot produkta ietekmi uz vidi visā tā dzīves ciklā jeb no šūpuļa līdz šūpulim, jāizdomā, kā šo ietekmi samazināt un radīt videi un cilvēkam pēc iespējas draudzīgāku produktu (skat. infogra ku 24. lpp.).
Viena no lielākajām problēmām ir kaitīgās vielas, kas tiek pievienotas plastmasai. Tās izmanto, lai palielinātu materiāla elastību, izturību, mainītu krāsu, aizsargātu pret degšanu utt. Nereti šīs vielas ir ar ļoti bīstamām īpašībām – kancerogēnas, endokrīno sistēmu bojājošas. Taču arī ķīmisko vielu izmantošanas likumi kļūst arvien stingrāki, un vielas, kas vēl vakar bija atļautas, šodien jau aizliegtas, piemēram, bromētie liesmu slāpētāji. Izrādās, tie atrasti gan bērnu rotaļlietās, gan virtuves piederumos, un, visticamāk, tie tur nokļuvuši no pārstrādātās plastmasas, kas savukārt ražota no nolietotās elektronikas. Pārstrādātos materiālus, kas šādas vielas satur, faktiski vairs nedrīkstētu izmantot – un tomēr tie nokļūst produktos. Bet šāds piesārņojums var būt ne tikai plastmasās. Piemēram, PFOS (per uoroktānsulfonāts) un PFOA (per uoroktānskābe) ir vidē ļoti noturīgas vielas, kas jau nelielos daudzumos kaitē mūsu un arī dzīvnieku hormonālajai sistēmai, izraisot attīstības defektus. Šīs vielas padara dzīvi ērtāku, jo audumi nesamirkst un nesmērējas, bet veselību tās bojā pamatīgi. Šādu vielu klātbūtni materiālos ir ļoti grūti noteikt – dažādu ķīmisko savienojumu var būt tūkstošiem, tie ir nelielos daudzumos, bet, kā zināms, endokrīno sistēmu ārdošās vielas var kaitēt jau ļoti mazās devās.
Dod lietām otro mūžu
Kā mēs varam mainīt savus ieradumus, kas sader ar aprites ekonomikas garu, negaidot, kad visu noregulēs likumi? Ir cilvēki, kas uz zaļiem darbiem mūs rosina jau krietni sen, piemēram, sociālais uzņēmums «Otrā elpa» savāc lietotās mantas – daļu pārdod un naudu izmanto zaļu ideju atbalstam, daļu pārstrādā, daļu nodod labdarībai. Tas paildzina lietu mūžu un samazina nepieciešamību pēc jaunām mantām. Nederīgās drēbes var nodot pārstrādei veikalos «H&M» vai pārdot, piemēram, tīmekļa vietnē «Andele Mandele», kas rīko arī plaši apmeklētus tirdziņus. Būtu jauki, ja kaut vai Latvijas visapdzīvotākajā vietā – Rīgā – būtu kāds angārs, kur cilvēki varētu aizvest nevajadzīgās mēbeles, vēl lietojamu sadzīves tehniku, pāri palikušus remontmateriālus, savukārt tie, kuri par goda lietu uzskata prātīgu attieksmi pret lietām, tur varētu dabūt daudz ko vēl izmantojamu.
Mēs varam pirkt apdomīgāk – produktus ar ilgāku mūžu, daudzfunkcionālas ierīces. Salūzušas lietas nevis izmest, bet vispirms mēģināt salabot. Pērkot preces ar Eiropas «Ekopuķītes» vai «Ziemeļu gulbja» ekomarķējumu, zinām, ka šo lietu ražotājs ievērojis gan ierobežojumus kaitīgu vielu izmantošanā, gan prasības atkārtoti pārstrādātu materiālu izmantošanai, ilglaicībai, iespējām nomainīt bojātās detaļas. Mēs varam būt saudzīgāki pret ikvienu lietu, kas ir mūsu rīcībā, un, kad mums to vairs nevajag, sameklēt tai jaunus īpašniekus. Mazu bērnu vecākiem tas ir visai ierasts – bērnu drēbes, apavi, mēbeles, rotaļlietas ceļo no vienas ģimenes pie otras. Teltis, auto bagāžnieki, somas nemaz tik ļoti nenodils, ja tās kādu reizi aizdosim citam vai aizņemsimies paši. Divas ģimenes kaimiņos var nopirkt vienu kopīgu zāles pļāvēju. Iespēju ir gana daudz.
Es ceru, ka aprites ekonomikas iespaidā mainīsies arī attieksme pret apģērbu. Progresīvākie cilvēki ar lepnumu valkās lietoto apģērbu veikalos pirktas drēbes no dabīgiem materiāliem, un modes dāmas vairs neleposies ar kurpju lērumu, no kuriem daži pāri uzvilkti tikai reizi mūžā.
Pasaulē aizvien populārāki kļūs beziepakojuma pārtikas veikali. Cilvēks ies uz šo veikalu ar savu burciņu, kastīti vai kādu citu trauciņu, nopirks, ko vajag, izlietos un iepakojumu izmantos atkal un atkal. Par šādu iespēju sapņoju, redzot, cik mežonīgi ātri piepildās miskaste. Atceries: zaļākais pirkums ir tas, ko tu nenopērc! Ja tomēr grasies kādu lietu pirkt, pārvaicā sev septiņas reizes: vai man tiešām TO vajag?
Jana Simanovska
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2016