Kad portugāļu un spāņu jūrasbraucēji un iekarotāji pirmo reizi ieradās Amazonē, viņi džungļos sastapās ar šā kontinenta pirmiedzīvotājiem – indiāņiem. Un no šā brīža sākās indiāņu ciešanas un posts: 500 gadu ilga kolonizācija, padzīšana no viņu apdzīvotās teritorijas un viņu zemju piesavināšanās, dzīves telpas un kultūras iznīcināšana, indiāņu verdzināšana, tūkstošiem cilvēku iznīdēšana. Jezuītu utopiskais mērķis bija tūkstošiem indiāņu izmitināt ciematos, kur tie nodarbotos ar lauksaimniecību un, pielūdzot Jēzu Kristu, dzīvotu mierā un nepakļauti koloniālistu spaidiem. Diemžēl šī kopā dzīvošana izrādījās īsts infekciju slimību perēklis, kā rezultātā 1660. gadā no bakām nomira 44 tūkstoši misionētu indiāņu, 10 gadus vēlāk no citām ievazātām slimībām bojā gāja aptuveni 20 tūkstoši cilvēku. Pēc portugāļu ministra Pombala pavēles jezuītu misiju pārtrauca, pēc tam daudzi indiāņi pārcēlās atpakaļ uz dzīvi tropu mežā.
Kaučuka tecinātāji
18. gadsimta beigās pāri Amazonei vēlās jauns misionāru vilnis – kapucīni un franciskāņi. Toreiz francūzi Charles Marie de La Condamine pārsteidza indiāņi, kuri spēlējās ar atsperīgām elastīgām gumijas bumbām, kādas Eiropā tolaik vēl nepazina. Bumbas bija pagatavotas no kāda koka sulas, ko indiāņi dēvēja par cahutschu jeb kaučuku (Hevea sp.). Ietekmējoties no indiāņu senajām tradīcijām un jaunā materiāla kvalitatīvajām īpašībām, to izmantojot materiāla impregnēšanā, vulkanizācijā, gumijas riepu ražošanā, Amazonē sākās īsts ekonomiskais bums ar visām tā negatīvajām sekām. Kaučuka tecinātāji aplipināja indiāņus ar visdažādākajām slimībām, pakļāva tos verdzībā, padzina no to dzīves vietām. Kas pretojās – tika nonāvēts. Kad pasaules tirgū aizvien stabilāku vietu ieņēma Āzijas kaučuks, tā ieguvi Amazonē pārtrauca. Taču kaučuka ieguves vietā nāca agrārā kolonizācija un milzīgu mūža meža platību ieņemšana; daudzas indiāņu ciltis padzina no to apdzīvotajām teritorijām un pārcēla uz dzīvi citur. Cīņā par zemes un meža izmantošanas tiesībām saasinājās interešu konflikti starp indiāņiem un tiem, kas deklarēja savas tiesības uz Amazones dabas bagātībām: fermeriem, kaučuka tecinātājiem, zelta meklētājiem, dimantu skalotājiem, kokmateriālu tirgotājiem, izrakteņu ieguvējiem un zemes spekulantiem. Vienīgais ceļš un veids, kā pasargāt savu bērnu un cilts nākotni, bija apmesties nepieejamos lietus meža apvidos, kur līdz pat 60. gadu beigām daudzas indiāņu grupas atrada sev patvērumu.
Tiek lēsts, ka Amazones džungļos pilnīgā izolācijā no ārpasaules vēl šodien dzīvo aptuveni 50 dažādu indiāņu cilšu. Lai aizsargātu indiāņu kultūru un to dzīves telpu no valsts ekonomiskajām interesēm un lai pakāpeniski integrētu indiāņus Brazīlijas sabiedrībā, 1967. gadā Brazīlijā nodibināja valsts organizāciju «Fundacao Nacional do Indio» (FUNAI). Tās pārziņā ir aptuveni 200 dažādu indiāņu cilšu, kā arī vairāki tā sauktie indiāņu rezervāti. Joprojām ar indiāņu kultūras iznīcināšanu nodarbojas misionāri, kas ar ticības ieviešanu grib padarīt indiāņus paklausīgus, aizliedz to ceremonijas un rituālus, piespiež nēsāt apģērbu, kā rezultātā daudzi kaunas par savu izcelsmi un dzimto valodu. Daudzi indiāņi brīvprātīgi dodas līdzi kokmateriālu ieguvējiem, strādā pie tiem par vēdera tiesu un kļūst par alkohola vergiem.
Dažādas ciltis, dažādas paražas
Daudzi mēģinājuši kontaktēties ar visdažādāko cilšu indiāņiem, un šie mēģinājumi vainagojušies gan ar panākumiem, gan cietuši neveiksmes – pat ar «balto cilvēku» nonāvēšanu. Mans draugs vācu zobārsts Rolands Garve organizējis neskaitāmas ekspedīcijas uz Amazones tropu meža biezokni, kur, sadraudzējies ar indiāņiem, novēro viņu ikdienas dzīvi, pēta tradīcijas un rituālus. Visu to viņš aprakstījis grāmatās, ir uzņemtas arī vairākas filmās. Ar Rolanda atļauju šajā rakstā izmantoju viņa rakstīto un dažas fotogrāfijas.
Pēc skaita lielākā un no medijiem vislabāk pazīstamāka Amazones indiāņu cilts ir Yanomami indiāņi, kuru skaits Brazīlijā varētu būt deviņi tūkstoši. Viņi ir maza auguma: vīrieši – ne garāki par 1 m 60 cm, sievietes – ap 1 m 45 cm. Atskaitot vīrieša dzimumlocekli, kas, sargājoties no parazītu uzbrukuma, ar auklu piesiets pie gurniem, pārējais ķermenis ir kails. Abu dzimumu pārstāvju matu griezums atgādina mūku frizūru, turklāt pakausis nodzīts pliks. Visu ķermeni indiāņi ieziež ar urucu sarkanā krāsā.
Savukārt Zoe cilts indiāņiem raksturīgs ne tikai pilnīgais ķermeņa kailums, bet arī cauri apakšlūpai izdurts aptuveni 15 cm garš un 4 cm plats koka puļķis. Bērniem, sasniedzot astoņu gadu vecumu, speciāli sarīkotu svētku laikā ar noasinātu pērtiķa apakšstilba kaulu pārdur apakšlūpu no ārpuses uz iekšpusi un iever tajā koka puļķi. Sievietes nēsā galvas rotu – ar koka sveķiem piestiprinātu vainadziņu Nakuma-Ha, kas veidots no lijas spalvām.
Erigbaktsa cilts vīriešiem un sievietēm patīk krāšņi ķermeņa rotājumi. Tipiskākais – cauri deguna skrimslim izdurtas krāsainas papagaiļa spalvas. Kāzu ceremonijas laikā, kamēr virsaitis saka runu, abi partneri berzē pieres. Pēc ciltī valdošā likuma, gadījumā, ja vīrs mirst, viņa brālim jāuzņem ģimene un jāpilda vīra pienākumi. Erigbaktsa indiāņi ir ļoti slaidi, ar gaišu ādas krāsu.
Beico de Pau cilts vīrieši nēsā apakšlūpā iestiprinātu, līdz pat 8 cm platu koka ripu, ko iekrāso dažādās krāsās. Pirms došanās karagājienos tie ar Genipapo ādu ierīvē melnu un izdveš draudīgas skaņas, ar kurām mēģina iebiedēt savu pretinieku.
Ir daudz dažādu rituālu, kuru laikā indiāņi gan pielūdz dievus, gan atbrīvojas no nelabiem gariem, izdzen slimības utt. Cilts šamanis pilda priestera funkcijas, ir Saules dieva sūtnis, šamanim ir augstākā sociālā funkcija ciltī, un viņš vada tējas dzeršanas rituālu. Ayahuasca ir lietus mežā augoša liāna (tās latīniskais nosaukums Banisteriopsis caapi), kuras lapu un mizas novārījums kopā ar krūmauga Psicotria viridis lapām jau dažu minūšu laikā izsauc reibumu un pilnīgas svētlaimes stāvokli. Šī tējas dzeršanas rituāla dalībnieki ieslīgst krāsainu vīziju pasaulē, kas ilgst aptuveni divas stundas.
Kā es braucu indiāņus lūkot
Kad mans brazīliešu kolēģis ieminas par kādu indiāņu cilti Satame, kas dzīvo FUNAI organizācijas ierīkotā rezervātā, mana interese ir pamodināta! Pirms brauciena atmiņā neviļus atsaucu ne tikai bērnībā daudzkārt sapņoto: džungļi, pliki indiāņi, ar lokiem un indīgām bultām bruņojušies, no galvas līdz kājām nokrāsoti un spalvām rotājušies, lēkā ap ugunskuru, kurā palēnām gatavojas cilts kopīgā maltīte – uz iesma uzdurts mežakuilis… Es, protams, atceros arī Rolanda Garves stāstus un viņa grāmatās lasīto. Tomēr tas, ko vēlāk ieraudzīju, pārsteidza un tajā pašā laikā izraisīja nelielu vilšanos.
Mūsu ceļojums pie indiāņiem sākas Maues – pilsētiņā, ko no Manausas iespējams sasniegt vai nu pa Amazones upi un tālāk pa tās pieteku, braucot aptuveni 22 stundas, vai arī lidojot ar mazu, visai komfortablu lidmašīnu. Izvēlamies eksotiskāko un braucam ar liellaivu.
Pilsētiņā laiks šķiet apstājies: automobiļi uz ielām ir diezgan veci un nemoderni, cilvēki – laipni un labā nozīmē ziņkārīgi. Atkārtoti dzirdu man domātu jautājumu: «Amerikana?», uz ko, nospriežu, būtu pārāk sarežģīti skaidrot par Latviju, tādēļ saku: «Alemanha!» (Vācija). Tai tūliņ seko saprotoša atbilde: «Ahaa! «Bayern München» – Ballak…» Brazīlijā uz katra soļa jūtams, kurš sporta veids ieņem pirmo vietu. Precīzi pulksten 19 visā pilsētiņā pazūd elektrība – taupības nolūkos.
Sarunājam un izkaulējam cenu mūsu pavadonim – tam, kurš mūs aizvedīs pie Satame cilts indiāņiem. Viņš pārzina arī šīs cilts dialektu un var saprasties. Simboliska ieejas maksa FUNAI aizbildniecībā esošajā ciematā ir pārtikas produkti – sapērkamies rīsus, makaronus, vairākas nokautas vistas un farinju jeb miltus, no kuriem cep maizi. Izbraucam agri no rīta, jo ceļā jāpavada vismaz piecas stundas, kas mūs šķirs no civilizācijas, kā es to tajā brīdī domāju.
Indiāņu aizsardzības organizācijas FUNAI ierīkotajā rezervātā apmetušies kādi četri tūkstoši indiāņu, par kuriem šī organizācija uzņēmusies aprūpi, piegādājot pārtiku, sūtot skolotājus uz ciematiņā ierīkoto skoliņu un, kā redzēju, uzstāda pat satelītantenu. Uzzinu, ka iepriekšējā vakarā viņi pa TV skatījušies futbola maču, kurā Brazīlija pārspējusi Argentīnu, knapa gan tā uzvara bijusi… Skolā obligāti jāmācās arī portugāļu valoda – lai spētu komunicēt, nokļūstot pilsētā. Ciematā, kuru apciemojam, dzīvo aptuveni deviņdesmit indiāņu. Sastopam tikai sievietes un bērnus, un vienu pieaugušu vīrieti, kurš ir atbildīgs par drošību, apsargā ciemata sievietes un briesmu gadījumā dod ziņu pārējiem vīriešiem, kuri vai nu strādā lauksaimniecības darbus, vai arī zvejo un medī. Mans pirmais iespaids – Satame cilts indiāņi ir maza auguma, jo, lai gan pati sasniedzu vidusmēra eiropietes garumu (166 cm), viņi man sniedzas tikai līdz plecam. Arī apģērbs tik līdzīgs tam, ko valkājam mēs paši.
Kāda ir indiāņu ciemata iedzīvotāju ikdiena? Ko viņi dara? Mans pirmais secinājums ir – viņi vienkārši dzīvo. Galvenās rūpes saistītas ar pārtikas sagādāšanu, kas pārsvarā ir vīriešu ziņā: viņi iet medībās, zvejo, apstrādā manioka laukus. Amazonē un visā tropu reģionā manioks ieņem svarīgu vietu izmantojamo pārtikas produktu sarakstā. Tas ir daudzgadīgs augs, kura sakņu gumu optimālai attīstībai nepieciešama vismaz 20°C temperatūra. Sakņu gumi sasniedz ievērojamus apmērus – 30-50 cm garumu un svaru līdz pat 2-5 kg. Tie bagāti ar cieti, taču satur relatīvi maz olbaltumvielu. Šim augam raksturīgi pienstobri, kas caurvij to visā garumā un satur indīgo zilskābes glikozīdu linamarīnu. Indiāņi izstrādājuši īpašu manioka pārstrādes tehnoloģiju, pēc kuras, nomizotos sakņu gumus vārot, sautējot un grauzdējot, indīgās vielas noārdās. Pēc samalšanas iegūst miltus, kas visā Brazīlijā pazīstami ar nosaukumu «Farina» un ir nopērkami jebkurā veikalā. Tie ir neiztrūkstoša jebkuras maltītes sastāvdaļa gan restorānā, gan arī mājas apstākļos. Pēc ražas novākšanas sakņu gumi ātri jāapstrādā, jo tie kļūst zili, sāk pūt un divu mēnešu laikā zaudē aptuveni 10-20% cietes, tādēļ indiāņu sieviešu uzdevums ir manioka pārstrāde, pavarda un uguns uzmanīšana. Brītiņu pavērojusi sieviešu darbošanos, arī pati ar lielu entuziasmu ķeros pie manioka mizošanas. Dzirdu klusu ķiķināšanu un slavēšanu, ka darbs man veicoties tīri labi, varot palikt te, pie indiāņiem, un nodarboties ar manioka tīrīšanu un pārstrādi. Uztveru to kā lielu komplimentu…
Satame cilts vīriešu vidū saglabājusies sena tradīcija, ko katru gadu stingri ievēro un izpilda, – pārbaudījums, lai no zēna kļūtu par vīrieti. Šim nolūkam izmanto Tipiti – no palmu šķiedrām pītu 20-30 cm garu šļūteni, ko piepilda ar skudrām, kuru izdalītais sekrēts kairina cilvēka ādu un izjūtams kā asas sāpes. Pārbaudāmajam vairākas stundas ar nelielām pauzēm jātur rokas šajā šļūtenē un jāļaujas skudru iedarbībai.
Satame ciltī valda monogāmija, ar vienu izņēmumu – cilts vecākajam atļauts izvēlēties vairākas sievas. Jau ar pirmajām menstruācijām divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā indiāņu sievietes gatavas dzemdēt bērniņus, kuru skaits ģimenē svārstās no pieciem līdz septiņiem. Sarunāties ar indiānietēm varu tikai ar tulka – mūsu pavadoņa – palīdzību, tādēļ saruna tā īsti neraisās. Jūtu, ka kāda no indiāņu sievietēm sievišķīgā ziņkārē aplūko manas ar pērlītēm izšūtās par pāris latiem iegādātās iešļūcenes, un piepeši man šī situācija šķiet visai komiska: es braucu indiāņus lūkoties, taču tagad pati esmu tā, ko aplūko un novēro. Tādus kā es – tūristus – šā ciematiņa iedzīvotāji redz reti. Iepriekšējie bijuši no Spānijas pirms kādiem pieciem mēnešiem, jo ciemats atrodas pārāk tālu no Manausas un tās tuvākās apkārtnes, kas ir Amazones džungļu tūristu galamērķis.
Atpakaļceļā manas domas šaudās starp Amazoni un Latviju, par to, cik maz mēs zinām par dažādo tautu un cilšu eksistenci, to valodu un kultūru un cik svarīgi ir katrai tautai ļaut apdzīvot savu dzīves telpu, attīstīt savu, tikai tai raksturīgo individualitāti. Ir grūti spriest un precīzi pateikt, kuras no Amazones indiāņu ciltīm un grupām dzīvo izolēti, ir integrētas vai civilizētas, jo nebūtu pareizi vadīties pēc tā, vai tiek nēsāts apģērbs un lietoti civilizācijas priekšmeti. Vai indiāņiem un to kultūras saglabāšanai ir nākotne? Daži fakti ļauj uz šo jautājumu atbildēt apstiprinoši. Tā, piemēram, 2001. gada sākumā Mato Grosso kultūras ministrija nodibināja pirmo indiāņu universitāti, kurā par skolotājiem mācās indiāņu izcelsmes studenti. Un Brazīlijā organizē pat indiāņu olimpiādi, kur galvenās disciplīnas ir loka šaušana, kanu sacīkstes un skriešana.
Guna Noldt
Publicēts 2006.gada decembrī.