Strādājot pie plašāka pētījuma par Latvijas senajām kulta un mitoloģiskajām alām, gribot negribot nācās pievērsties arī dažiem ar šo tēmu it kā nesaistītiem, taču interesantiem jautājumiem, proti, kad un kā Latvijā sāka attīstīties alu tūrisms? Kas bija senākie tūrisma objekti Latvijā? Vai alu tūrismam Latvijā ir raksturīgas kādas tradīcijas? Tas tāpēc, ka lielākā daļa no senajām svētajām alām vienlaikus ir kalpojušas arī par tūrisma objektiem. Pētījuma gaitā nācās secināt, ka Latvijas alu tūrisms ir daudz senāks, nekā varēju iedomāties pirms tam.
Gūtmaņala 20.gs. pastkartē
Par senāko tūrisma objektu Latvijā tiek atzīta Gūtmaņala. To savulaik ir apliecinājis vecākais uzraksts uz alas sienas, kas ieskrāpēts 1521. gadā. Gadskaitli esot papildinājuši iniciāļi HDOM un IUI 19, kā arī renesanses laikam raksturīgā rāmī iekļautā piederības zīme. Līdz 1812. gadam Gūtmaņalā bijis apskatāms vēl viens 16. gadsimta uzraksts, datēts ar 1564. gadu. Diemžēl Gūtmaņalas ēnā līdz šim palikusi Liepas Lielā Ellīte, saukta arī par Velna cepli, kas var lepoties ar tikpat senām, ja ne pat senākām tūrisma tradīcijām, par ko kādreiz liecināja tās sienā ieskrāpētais senais 16. gs. gadskaitlis, kas diemžēl izpostīts jau 1860. gadā. To 1864. gadā aprakstīja mācītājs Ludvigs Hērvāgens: «Šinī alā it kā Turaidas alā daudz cilvēku savus vārdus iezīmējuši un to gada skaitli, kurā rakstītāji alā bijuši. Vispirmā iezīmēšana notikuse ap 1500., proti, priekš kādiem 300 līdz 400 gadiem. Kāds nerris 4 gadus atpakaļ iezīmējis to gada skaitli 1300. Bet viņu 300 līdz 400 gadus vecu iezīmējumu Liepu krodzinieks jau priekš 50 gadiem redzējis, un veci ļaudis jau toreiz sacījuši, ka iezīmējums mūžam vecs esot. Vasaras laikā daudz viesu nākot alu aplūkot. Ir krievu kungi un igauņi nākot, no kā atskārstam, ka alas slava arī viņpus Vidzemes sniedz.» Kāds cits 19. gadsimta ceļotājs, kas Ellītes sienu aplūkošanai ir veltījis «ilgāki par stundu», tās sienās esot atradis pat 15. gadsimta uzrakstu! Šie piemēri pierāda, ka alu tūrisma tradīcijas Latvijā ir jau vismaz pustūkstoti gadu senas.
Pirmie tūristi un Pleskavas ceļš
Kas bija tie apstākļi, kuri veicināja minēto alu kļūšanu par tūrisma objektiem? Šķiet, ka agrākie (15./16. gs.) ceļotāju apmeklējumi Gūtmaņalā un Ellītē saistāmi ar atrašanos tā laika administratīvo centru, bet it īpaši maģistrālo ceļu tuvumā. Abas alas cieši saistītas ar seno sauszemes ceļu, kas jau 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā veda no Rīgas gar Gauju pa lībiešu un latgaļu zemēm, tālāk caur Ugauniju – igauņu apdzīvoto novadu – uz Pleskavu. Izmantojot ziņas gan no senajām hronikām, jo īpaši Indriķa hronikas, gan agrākajām Vidzemes kartēm, tostarp arī grāfa Mellīna izstrādātajām, seno Vidzemes ceļu tīklu ir pētījis arheologs Ēvalds Mugurēvičs.
Gūtmaņala 12./13. gs. mijā atradās no abiem Gaujas krastiem biezi apdzīvotas lībiešu teritorijas centrā, par ko liecina daudzie pilskalni: Vikmestes pilskalns, Kārļa kalns, Turaidas pilskalns, uz kura vēlāk uzcelta bīskapa pils, nedaudz tālāk Viešu pilskalns Gaujas labajā krastā, Krusta kalns un Sateseles pilskalns kreisajā krastā. Šeit pa abiem Gaujas krastiem gāja nozīmīgā Rīgas–Pleskavas ceļa atzari – pa Gaujas labo krastu tā sauktais Turaidas ceļš, pa kreiso – Trikātas ceļš, no kuriem Siguldas un Turaidas apkaimē sākās Ropažu ceļš un atzars uz Piejūras ceļu caur Vidrižiem, veidojot nozīmīgu seno ceļu krustpunktu. Tāpēc Turaidas apkārtnē bija nepieciešama pārcelšanās vieta pāri Gaujai, savienojot ne tikai abu krastu iedzīvotājus, bet arī nozīmīgo ceļu tīklu. Gūtmaņala atradās šā svarīgā Gaujas šķērsojuma tiešā tuvumā.
Liepas Lielā Ellīte 20.gs. pastkarte.
Līdzīgā situācijā 12./13. gs. mijā atradās Liepas Lielā Ellīte. Pateicoties ģeoloģiskajai situācijai, šī ala ir izveidojusies kalnā, kas Latvijā nav tipiski. Šis kalns un līdz ar to arī pati ala atrodas līdzās jau iepriekš minētā senā Rīgas–Pleskavas ceļa posmam – Trikātas ceļam, kas savu nozīmi pamazām sāka zaudēt aptuveni 17. gadsimtā. Šis ceļš tomēr pilnībā neizzuda. Vēlāk tam Liepā, tātad netālu no Ellītes, izveidojās atzars uz Valmieru. Šāda ceļu situācija paveras grāfa Mellīna sagatavotajās 18. gadsimta beigu kartēs. Liepas Ellīte ar nosaukumu «Grotte Welnu Zeppel» no 1791. līdz 1796. gadam tajās atzīmēta četras reizes, kas liecina par to, ka šī ala jau tolaik ir bijis pietiekami zīmīgs orientieris. Līdz ar to šo divu alu – Gūtmaņalas un Ellītes – atrašanās vieta noteica to, ka tās gribot negribot kļuva par dažādu tautību ceļinieku – ceļa izmantotāju – jaušas vai nejaušas apskates objektiem. Tas, kurā gadā kāds no viņiem alas sienā ieskrāpēs savu vārdu, bija tikai laika jautājums. Līdz 19. gadsimtam šo alu sienās vēl bija apskatāmi 16. un, iespējams, pat 15. gadsimtā veikti uzraksti. Par vēl vecākiem gravējumiem ziņu šobrīd nav. Jādomā, ka senākie tūrisma objekti par tādiem nekļuva vienas dienas laikā. Sākotnēji tās bija neparastas vietas – savdabīgi ģeoloģiski veidojumi un vietējo iedzīvotāju kulta vietas, kuras dažādi ceļotāji (militāristi, tirgotāji u.c.) apskatīja tikai garāmbraucot. Tikai vēlāk tās no vienkārša pieturas punkta pārtapa par ceļojuma mērķi jeb galapunktu.
Ceļotāji senajā līvu upurvietā
17.-18. gadsimtā tūristi sāka apmeklēt arī tādas alas, kas nebūt neatradās lielu apdzīvotu vietu vai maģistrālu ceļu tuvumā. Lībiešu Upuralās un Kaļķu Svētmeitu kambaros ceļotāji sāka iegriezties jau 17. gadsimtā. Ņemot vērā salīdzinoši biežās atsauces tā laika literatūrā, 18. gadsimtā lielu popularitāti iemantoja Cēsu Svētavota ala un Mazsalacas Velna pagrabs. 18. gadsimtā pirmo reizi aprakstīta arī Inčukalna Velnala un Skaņkalnes Upurala, kas tomēr, šķiet, nav ierindojamas tā laika populārāko alu sarakstā. 19. gadsimtā, tūrismam attīstoties par masveida kustību, pieauga arī ceļotāju apmeklēto alu skaits.
Spriežot pēc senajiem gadskaitļiem, ceļotāji Lībiešu Upuralas aktīvi sāka apmeklēt jau 17. gadsimtā: līdz mūsdienām alas sienās saglabājušies uzraksti no 1642. un 1664. gada, senāk it kā esot bijis apskatāms arī kāds 1617. gada iegrebums. Jura Urtāna vadīto arheoloģisko izrakumu laikā tika konstatēts, ka vietējie lībieši alu no 14. līdz 19. gadsimtam izmantoja par kulta vietu, savukārt visintensīvākā ziedošana tur notikusi tieši 17. gadsimtā. Ap šo laiku alas vairākkārt minētas arī Salacas baznīcas vizitāciju protokolos kā vieta, kur zemnieki ziedo pagānu dieviem. Līdz ar to vismaz daļēji nākas lauzt stereotipisko priekšstatu par to, ka zemnieki pagāniskās kulta vietas ierīkoja «dziļi mežos», «mežonīgās gravās» u.tml., lai izvairītos no liekas muižkungu un mācītāju uzmanības. Tieši otrādi – šīs vietas, it īpaši alas, vācu muižniekiem reizēm kļuva par interesantu un eksotisku apskates objektu. Spilgts piemērs tam rodams lībiešu pētnieka Andresa Jūhana Šēgrēna ekspedīcijas dienasgrāmatā, apmeklējot Lībiešu Upuralas Svētciema muižas īpašnieka Karla fon Fēgezaka pavadībā 1846. gada 20. jūnijā: «..pēcpusdienā mums bija norunāta ekskursija, kurā devāmies saimnieka vadībā. Iekšzemē, mazas upītes krastā, Ikskul ciemā atradās vieta, kas jau sen bijusi pazīstama kā sena lībiešu upurvieta, tādēļ visiem viesiem bija paradums to apmeklēt. Proti, tur bija ala stāvā smilšakmens sienā tās pašas upītes augstajā krastā, kas šeit garām plūst uz jūru, vārdā Svietup jeb citiem vārdiem svētā upe.»
Alas romantisma ainavu parkos
Saistībā ar romantisma un sentimentālisma mākslas attīstību 18. gadsimta otrajā pusē Latvijā sāka veidoties ainavu parki. Romantismam raksturīga tuva un intīma attieksme pret dabu, kurā viss neparastais un eksotiskais šķiet saistošs. Arhitektūras pētnieks Jānis Zilgalvis raksta: «Daba vairs netika pārveidota, bet izkopta: līkloču celiņiem, ūdenskrātuvju krastmalām, koku un krūmu grupām tika izveidotas brīvas formas, kurās nedrīkstēja just cilvēka roku iejaukšanos. Neiztrūkstoši ainavu parka elementi bija Austrumu arhitektūras atdarinājumi, kā arī pastorālai romantikai un sentimentālismam raksturīga atribūtika.» Šādos parkos lieliski iederējās grotas – kā Gaujienā, Kazdangā un Krāslavā – un alas. Šķiet, ka izcilākais piemērs tam ir Mazsalacas Velna pagrabs, kas savu popularitāti 18. gadsimtā, visticamāk, iemantoja tāpēc, ka Valtenbergas muižas īpašnieki uz šo alu un Skaņokalnu bija ierīkojuši un labiekārtojuši pastaigu takas kā pagarinājumu muižai pieguļošajam parkam. Tas atzīmēts 1870. gadā Lapas Mārtiņa rakstā par Velna pagrabu, kas ir pirmais plašākais alas apraksts latviešu valodā: «Gods un pateicība cienīgam Valtenberģa baronam, kas ceļu uz Vella alu un Skaņo kalnu liek kopt, stāvākās vietās trepes un uz upes pusi treliņus priekšā taisīt, lai tiem, kas šos dabas brīnumus apskatīt iet, drošāka iešana būtu.» Valtenbergas muižas īpašnieks fon Fītinghofs šīs takas ne tikai kopa un sargāja no postījumiem līdz pat Pirmajam pasaules karam. Vietām gar celiņiem pat bijuši sastādīti dekoratīvie augi, ierīkoti atpūtas soliņi un galdiņi. Domājams, ka tādā pašā veidā savulaik tika izmantota arī mākslīgi radītā dolomītu ala Jumpravmuižas parkā un, iespējams, arī Velnala Avotmuižas parkā. Smilšakmens alas kā parku arhitektonikas elements līdzīgi tika izmantotas arī Igaunijā, piemēram, tā sauktā Elles ala Helmes muižas parkā Valgas rajonā.
Masveida tūrisms un tā tradīcijas
19. gadsimta otrajā pusē tūrisms jau bija kļuvis par masveida kustību, bija izveidojušās arī vairākas alu tūrismam raksturīgas tradīcijas. Viena no tām – uzrakstu skrāpēšana alu un klinšu sienās. Par vienu no alu tūrisma elementiem kļuva arī folklora, piemēram, teikas. Teikas par alām bieži atstāstītas tūrisma ceļvežos, savos stāstījumos tās ievija gidi. Sākot ar 19. gadsimtu, līdzās tradicionālajai alu folklorai radās arī jauns alu folkloras slānis. Šajā materiālā ļoti spilgti iezīmējas laikmetam raksturīgie romantiskie un sentimentālie teiku motīvi. Šeit izcilākais piemērs ir Gūtmaņala un traģiskais stāsts par Turaidas Rozi. Acīmredzot šajā laikā radās vai tika radīta arī teika par Cēsu Sarkano jeb Līgavas alu, kur Ziemeļu kara laikā kāds līgavainis esot paslēpis savu līgavu, tomēr tatāri tos abus atraduši un nogalinājuši – abu asinis nokrāsojušas alas sienas sarkanas, tāpēc tā tikusi pie tāda nosaukuma. Domājams, ka teika radās pēc tam, kad Meijermuižas īpašnieks Oskars fon Lēviss of Menārs 1881.–1883. gadā muižas mežā izveidoja parku, kurā viens no apskates objektiem bija arī Līgavu ala, savukārt jau dažus gadus vēlāk, 1895. gadā, teika par šo alu tika publicēta brāļa Karla fon Lēvisa of Menāra un Frīdriha Bīnemaņa sagatavotajā ceļvedī. Iespējams, ka šajā pašā laikā radās arī netālu esošās Meijermuižas Velna alas nosaukums. Līdzīgā veidā ap to pašu laiku vai nedaudz vēlāk Mazsalacas apkārtnē radīts Eņģeļu alas nosaukums un ar eņģeļiem saistītais folkloras slānis.
Kā vēl viens tūristu «rituāls» jāatzīmē alu avotiņu izmantošana – ja avotam dziednieciskas īpašības tradicionāli nav piešķirtas, tad to bieži ir paveikusi tūrisma industrija. Tādā veidā par dziedniecisku padarīts, piemēram, Mazsalacas Velna skābumbaļļas avots, kurā tūristi ne tikai mazgā acis, bet sviež iekšā arī sīkas monētas. Tāds, visticamāk, ir arī spēcīgais avots, kas izplūst no Liepas Lielās Ellītes.
Tūrisms – tautsaimniecības nozare
20. gadsimta 20.–30. gados tūrisms kļuva par vienu no Latvijas tautsaimniecības nozarēm mūsdienu izpratnē, jo tūrisma kustība tika institucionalizēta. Iekšzemes tūrisma attīstīšanai un dzimtās zemes tuvākai iepazīšanai tika popularizēts sauklis «Apceļo dzimto zemi!». Trīsdesmitajos gados par vienu no šīs akcijas zīmoliem kļuva arī Krimuldas Velnala. 1937. gadā Sabiedrisko lietu ministrijas Tūrisma nodaļa izdeva šīs akcijas propagandas plakātu «Gauja pie Velna alas». Valsts mēroga informatīvais atbalsts ļāva attīstīties dažādām ar tūrismu saistītām uzņēmējdarbības formām – naktsmītnēm, ēdināšanas un transporta uzņēmējiem utt. Piemēram, lai nokļūtu uz Krimuldas Velnalu, tūristu vajadzībām tika radīts īpašs laivu maršruts pa Gauju, ko reklamēja arī tā laika avīzes: «Tūristiem Siguldā nākusi klāt jauna labierīcība – braucieni motorlaivā pa Gauju. Motorlaiva «Sigulda» svētdienās un svinamās dienās uztur kārtēju satiksmi starp Gaujas tiltu un Velna alu. Vedmaksa 50 sant.», savukārt kājāmgājējiem tika reklamēti dažādi pārgājienu maršruti, kā, piemēram, šis: «Tiem, kuriem patīk kāpelēt pa kalnājiem, ieteicams piedalīties tūrisma biroja izbraukumā uz Gaujas krastiem: Silciems, kājām pa skaisto Lorupes gravu, Krimulda, Velnala, Murjāņi un Inčukalns. Dalības maksa Ls 3,80. Apceļojiet dzimto zemi!». No Siguldas centra līdz Velnalai varēja nokļūt arī izmantojot ormaņa pakalpojumus, par to šķiroties no Ls 4,50, kamēr brauciens līdz Gūtmaņalai izmaksāja divarpus latu, bet līdz Pēteralai – divus latus.
Lielais tūristu pieplūdums ļāva piepelnīties arī vietējiem iedzīvotājiem. Varēja nopelnīt, pat pārdodot turpat no alas izplūstošo ūdeni, par ko liecina kāda tūrista ceļojuma piezīmes: «[Gūtmaņa] alas priekšā, labajā pusē, kur klintī milzu ierakstu atstājuši «Latvijas Nacionālā parka uzmērītāji 1929. g.», nosēdusies kāda māmiņa un pārdod ar «svēto» ūdeni pildītas zeltera pudeles. Viņai esot noņēmēji. Apkārtnes iedzīvotāji pēc šī ūdens nākot no labas tālienes.»
Arī mūsdienās vairākas alas saistītas ar uzņēmējdarbību. Ieejas maksa jāmaksā gan tiem, kuri grib palūkoties uz vienīgajiem Latvijas pazemes ezeriem Vējiņu alās Straupes apkārtnē, gan tiem, kuri nolēmuši gida pavadībā izstaigāt Riežupes smilšu alu labirintus netālu no Kuldīgas. Savukārt, iegādājoties ieejas biļeti Svētavota gravā Cēsīs pie Cīrulīšiem, tūristi var aplūkot tikai līdz nepazīšanai pārvērsto gravu, jo pašai alai piekļūt neļauj sēta un durvis, kas aizbūvētas priekšā alas ieejai.
Iepriekš minētie piemēri rādīja, ka alu tūrismam ir bijušas un joprojām ir raksturīgas savas tradīcijas, kas nemitīgi attīstās. Viens no jauno tradīciju attīstības dzinuļiem, protams, ir vietējie iedzīvotāji un uzņēmēji, kas ir ieinteresēti iespējami labāk «pārdodama» produkta radīšanā. Šajā gadījumā bieži tomēr tiek piemirsta viena lieta, proti, tas, ka alas – ļoti īpašs un trausls biotops, bieži arī nozīmīgs kultūrvēsturisks objekts – ir pelnījušas daudz saudzīgāku attieksmi, cieņu un aizsardzību. To neievērojot, var tikt piemēroti administratīvie un pat kriminālie sodi. Atcerēsimies to, nākamo reizi ciemojoties Latvijas pazemē!
Sandis Laime
Publicēts 2009.gada maijā.