Mals jeb Malles Venosta ir maza pilsētiņa Itālijas Alpos, Dienvidtirolē, Venostas ielejas augšpusē. Tā atrodas pie trīs valstu – Itālijas, Austrijas un Šveices – robežas un ir tik maza (pieci tūkstoši iedzīvotāju), ka pagalmā aiz pilsētas domes ēkas kašājas vistas. Lielākā Venostas slavenība ir Etci (Ötzi) – piectūkstoš gadu veca ledājos atrasta mūmija. Bet šobrīd par Mals runā kā par brīnumu, par to raksta, rīko izstādes un lmē, turklāt vides aktīvisti turp brauc smelties iedvesmu. Šī ir pirmā pašvaldība Eiropā, kas aizliegusi savā teritorijā izmantot pesticīdus. Taču lēmums nebūt nenāca tik vienkārši, tas prasīja ilgu sagatavošanu un raisīja gana daudz kaislību. Bet tieši tas, kā pilsētiņas iedzīvotāji to panāca, ir jāpastāsta.
Pirms desmit gadiem trauksmi cēla kāds bioloģiskais zemnieks – Ginters Valnofers, kurš bažījās par savas saimniecības likteni. Savulaik Venostas ielejas zemnieki lielākoties audzēja govis un ražoja piena produktus, bet pamazām šeit sāka ienākt ābolu audzētāji. Kādreiz tikai pats ielejas viducis bija piemērots ābeļu dārziem, bet klimata pārmaiņu rezultātā ābeles labi jutās arī krietni augstāk. Ātri vien Venostas ielejā tika sastādīti plaši ābeļdārzi, kur koki kā milzu armijas zaldāti auga kārtīgās rindās. Bet, lai novāktu skaistus, kukaiņu neskartus ābolus, ābeles regulāri migloja ar insekticīdiem. Drīz vien šī vieta izcēlās ar visintensīvāko insekticīdu izmantošanu visā Itālijā. Miglošana krietni samazināja ābeļu kaitēkļu dabisko ienaidnieku skaitu, tāpēc insekticīdus nācās lietot vēl vairāk.
Zemnieks Ginters Valnofers pasūtīja savu ganību ķīmiskās analīzes, un viņa aizdomas apstiprinājās – pat vēl ļaunāk – bioloģiskajās ganībās bija pārlieku augsts pesticīdu saturs. Bija apdraudēts ne vien bioloģiskais serti kāts, daudz vairāk zemnieku satrauca paša ģimenes veselība, jo viss piesārņojums, kas nonāca ganībās, nonāca arī viņa mājās, pagalmā, bērnu rotaļlaukumā. Diemžēl neko daudz Ginters savā labā darīt nevarēja – robežjoslas bija ievērotas, un no kura konkrētā miglotāja piesārņojums nācis, pateikt nevarēja, jo saimniecība robežojās ar vairāku īpašnieku ābeļdārziem. Viņš vērsās pie reģiona vadības, taču solījumi attiecībā uz Gintera problēmu bija vien kā plāksteris uz lauztas kājas – ierēdņi solīja pilsētiņā atvērt pesticīdu izpētes centru un pieprasīt atbildīgāku pesticīdu lietošanu ābeļdārzu īpašniekiem. Diemžēl ģeogrā sko apstākļu dēļ tas neko daudz nemainītu – valdošie vēji pesticīdu miglu no ābeļdārziem nesa tieši uz pilsētas centru, kur atrodas mājas un daudz cilvēku. Zemnieki cīnījās pret pesticīdu piesāņojumu, kā vien varēja, – kāds bioloģiskais zemnieks pat noklāja savu teritoriju ar siltumnīcas plēvi, lai toksiskā migla netiek klāt viņa augiem.
Kad piesārņojumu ar pesticīdiem atklāja arī skolas pagalmā, reģiona vadība lēma pesticīdu lietošanas pārkāpējus bargi sodīt, nosakot naudassodu līdz pat 10 000 eiro apmērā. Bet arī ābeļdārzu īpašnieki neklusēja un panāca, ka sankcijas sarūk līdz smieklīgiem 285 eiro. Viens no galvenajiem argumentiem pret pesticīdu izmantošanas ierobežošanu bija – «nevar cilvēkiem aizliegt savā īpašumā darīt to, ko viņi vēlas». Bet kā ar citu cilvēku tiesībām pasargāt savu īpašumu no piesārņojuma un dzīvot nepiesārņotā vidē?
Atšķirībā no Dienvidtiroles reģiona vadības Mals pilsētas mērs Ulrihs Veits izprata problēmu un atbalstīja savu iedzīvotāju centienus. 2013. gada pavasarī 47 pilsoņi iesniedza prasību rīkot referendumu par pesticīdu aizliegšanu pilsētas teritorijā. Vietējie aktīvisti, pārdesmit cilvēku, izvērsa plašu kampaņu: rīkoja diskusijas, apkopoja argumentus, publicēja rakstus un brošūras, blogoja. Reģiona ārsti, biologi, farmaceiti parakstīja manifestu, pieprasot ievērot ikviena cilvēka tiesības uz tīru vidi un nepiesārņotu īpašumu, un aicināja reģiona pilsētu mērus aizliegt toksiskos pesticīdus.
Mals aptiekārs Johanness Fragners-Unterpertingers kļuva par brīpvprātīgo kampaņas runas vīru. Vietējais māmiņu klubs organizēja diskusijas ar vecākiem, stāstot per pesticīdu ietekmi uz bērniem. Pilsētiņas aktīvistus atbalstīja arī citas organizācijas, tādas kā «PAN Italia» (PAN – Pesticide Action Network), kuras dibinātājs bija viens no pilsētas aktīvistiem Koens Hertogs, «PAN Europe» un citas. Protams, bija arī zaļo ideju pretinieki, uzvirmoja kaislības – tie, kuri aizstāvēja pesticīdu izmantošanu arī turpmāk, neslēpa savu nepatiku pret kampaņu un mēģināja aktīvistus ietekmēt gan ar draudiem, gan maitājot viņu īpašumus. Bet reģiona politiķi un lobisti, kas aizstāvēja pesticīdu lietošanu, pilsoņu kustībai sākotnēji nepievērsa pietiekamu vērību, paļaujoties uz viņu politiskās pieredzes trūkumu.
Bet tad jau bija par vēlu: referendums par pesticīdu lietošanas aizliegšanu notika 2014. gada 5. septembrī. Piedalījās 69 % balsstiesīgo iedzīvotāju, un trīs ceturtdaļas pieprasīja aizliegt pesticīdu izmantošanu pilsētas teritorijā. Mērs Ulrihs Veits teic: ja pilsoņi tā lēmuši, man viņu lēmums ir jāpilda. Šobrīd tiek gaidīta tiesas prāva par referenduma leģitimitāti. Taču Ulrihs Veits ir drošs par uzvaru, jo Itālijā pilsētu mēri ir atbildīgi par iedzīvotāju veselību. Tikmēr vietējie aktīvisti jau vāc augsnes paraugus, lai noteiktu tajos pesticīdu līmeni kā pierādījumu piesārņojuma izplatībai. Šogad beidzas pārejas periods, un aizliegums drīz vien stāsies spēkā.
Mals pilsētai vēlas sekot arī citas. Šobrīd Šveicē sākusies pilsoņu iniciatīva aizliegt sintētisko pesticīdu izmantošanu lauksaimniecībā. Kas notiek Latvijā? Tieši nekas! Laucinieki latviskā kautrībā nevēlas kašķēties ar kaimiņiem, bioloģiskie biškopji labāk aizved savus stropus tālāk no rapšu laukiem, nekā uzsāk cīņu par tiesībām strādāt nepiesārņotā vidē. Visi lēnprātīgi noskatās uz absurdo zaļināšanas pasākumu – zālāju nomiglošanu ar herbicīdiem – un nebilst ne vārda.
Lasi vairāk:
Par Mals pilsētas aktīvistiem: www.wundervonmals.com
Ceļojošā izstāde: www.topplinggoliath.org
Jana Simanovska
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2017