Aļņiem no augusta beigām līdz oktobra sākumam ir riesta laiks. Riesta laikā aļņu buļļi bada kokus un krūmus, kasa zemi. Šāda rīcība no malas šķiet nejēdzīga spēku tērēšana, bet tādā veidā alnis sazinās ar citiem sugas brāļiem, atstājot tiem labi saprotamas zīmes. Noberzts koks ir kā ziņojumu dēlis – piegājis tam klāt, interesents var noskaidrot visu vajadzīgo informāciju. Alnim sekrēcijas dziedzeri atrodas uz kājām un galvas, tāpēc badoties un kārpoties tas sugas brāļiem «raksta īsziņas».
Dažas nedēļas pirms riesta sākuma buļļi izkārpa bedres un iečurā, kur urinējusi govs, – tas palīdz sinhronizēt aļņu govju meklēšanos. Viņi, tāpat kā citi zīdītāju tēviņi, riesta stāvoklī atrodas ilgāk nekā aļņu govis, un tas ļauj tiem aplekt iespējami vairāk mātīšu. Lielākā daļa pētnieku atzīst alni par poligāmu, citi – par monogāmu; pēdējie uzskata, ka poligāmija nav dabiska, tā esot saistīta ar nepareizas medīšanas dēļ izjauktu populācijas struktūru – lielu govju pārsvaru populācijā un augstu populācijas blīvumu. Grūsnība var ilgt pat deviņus mēnešus. Mazuļi – biežāk viens vai divi – piedzimst nākamā gada maijā vai jūnija sākumā. Par viņiem rūpējas tikai māte un zīda vismaz trīs, četrus mēnešus. Mazuļi ar māti kopā pavada vismaz gadu un riesta laikā tiek padzīti nostāk.
Alnis Alces alces ir lielākais briedis pasaulē. Ķermeņa garums buļļiem sasniedz gandrīz trīs metrus, augstums skaustā – aptuveni divus metrus, svars – pustonnu. Tiesa, mūsdienās tik lieli aļņi sastopami reti, un to skaidro ar medību ietekmi uz populāciju. Mātītes ir mazākas un vieglākas. Ķermeņa apmatojumu veido rupji akotmati un bieza pavilna. Interesanti, ka ziemas apmatojumā katrs akotmats ir līdzīgs slēgtai caurulītei. Pateicoties šādai «termosegai», alnis var gulēt sniegā kā siltā gultā.
Garais purns un snuķim līdzīgā augšlūpa piemēroti zaru plūkšanai. Pazodē, acu apvidū un uz purna alnim ir gari taustmati, lai, plūcot zarus, neizbadītu acis un ar lūpām vieglāk atrastu noskatīto zaru. Abiem dzimumiem pakaklē ir ādas kroka – «bārda». Šā veidojuma funkcionālā nozīme nav zināma, iespējams, tā ir sava veida optisks signāls komunikācijā starp dzīvniekiem. Aļņu tēviņiem ir vēl kāds veidojums vizuālai komunikācijai, kuru izmanto riestā par turnīra ieroci, – ragi. Tie iedveš bijāšanu sāncenšiem un liek tīksmi drebēt mātītēm. Katru rudeni pēc riesta bullis ragus nomet, un tie sāk augt vien nākamajā pavasarī.
Alnis ir naskākais kokēdājs no visiem Latvijas briežiem; tā gremošanas trakts ir gandrīz 100 l tilpumā un ir īpaši pielāgots ar celulozi bagātās kokaugu masas pārstrādāšanai. Tas ir kā īsta mikrobioloģiska «rūpnīca», kur dažādi mikroorganismi pārvērš koksni glikozē, taukos un proteīnos. Turklāt kopā ar rūgstošo augu masu četrdaļīgajā kuņģī lielos apmēros tiek sagremoti paši «strādnieki» – baktērijas, sēnes un vienšūņi, no kuriem alnis iegūst dzīvnieku valstij raksturīgās aminoskābes. Ziemā pieaudzis alnis diennaktī patērē 10-13 kg kokaugu barības, vasarā – aptuveni 30-40 kg lakstaugu. Turklāt ziemā lielu daļu enerģijas aļņi tērē, lai uzsildītu uzņemto barību un tajā esošo sasalušo ūdeni. Iespējams, ka esi redzējis, kā alnis brien pa ūdeni un dažreiz pat ienirst. Tas tāpēc, ka alnim ļoti garšo ūdensaugi, jo tajos ir daudz kālija, turklāt vasarā, tikai iegremdējoties ūdenī, var paglābties no asinssūcējiem kukaiņiem.
Alnim, salīdzinot ar citiem atgremotājiem, ir liela sirds, bet asinīs uz pusi mazāks hemoglobīna saturs nekā citiem savvaļas pārnadžiem, tāpēc viņi ir mazkustīgi. Un pieaugušam alnim nekur jau daudz nav jāmūk, jo viņš spēj aizstāvēties pat pret vairāku vilku uzbrukumu vienlaikus, izmantojot savu briesmīgāko ieroci – kājas. Tāpēc alnis, saticis sēņotāju vai ogotāju, neskrien prom pa galvu, pa kaklu, bet kādu laiku stāv un skatās, sak’, vai tiešām man būs jāmūk? Indiāņi uzskatīja, ka alnis ziedojas medniekam labprātīgi, tāpēc medīja šo lielo dzīvnieku tikai nepieciešamības spiesti.
Vilnis Skuja
Publicēts 2010.gada rudenī.