Savulaik apvidū starp Liepāju un Pāvilostu bija zināmi trīs ievērojami akmeņi: Kapsēdes Lielais akmens, Kapsēdes Rudais akmens un Spicākalna bedrīšakmens. Taču jau padomju laikos bija ziņas, ka šajā pašā apvidū, kaut kur pie Medzes un Ziemupes, ir meklējami vēl nezināmi dižakmeņi. Pagājušā gada pētījumi šo objektu skaitu vairāk nekā dubultojuši un padarījuši krietni daudzveidīgāku.
Medzes pagastā, pie kādreizējā Liepājas–Ventspils dzelzceļa, atrodams viens no lielākajiem Latvijas dižakmeņiem – Kapsēdes Lielais akmens. Tas viegli pieejams, jo blakus akmenim ir nu jau bijušā dzelzceļa pārbrauktuve un zemesceļu krustojums. Dižakmens pamatdaļas izmēri: garums 5,8 m, platums 3,2 m, augstums 4,3 m, apkārtmērs 16,20 m. Tam blakus atrodas divas atlūzas, kas senāk nošķeltas no akmens. Lielākā atlūza ir 4,6 m gara, 3,1 m plata, līdz 2,5 m augsta; mazākā atlūza – 3,2 m gara, 1,2 + 0,7 m plata, 0,9 m augsta. Akmens lielākā daļa – 40 m³, visu trīs daļu kopējais tilpums – aptuveni 60 m³. Daļa akmens 20. gadsimta sākumā izmantota šķembu ražošanā. Līdz tam akmens bijis vēl lielāks nekā tagad redzamās tā trīs daļas kopā. Lielais akmens ievērojams ne vien ar izmēriem, bet arī ar Pirmajā pasaules karā vācu kareivju iekaltu uzrakstu: «Weltkrieg 1914 + 1916 Arm. Batl. 36 I.Komp.»; blakus vēl kāds iekalums – iegarens taisnstūris ar divām iezīmētām zīmēm tajā. Citviet akmens virsmā vēl dažādi sīki jaunlaiku iekalumi un ieskrāpējumi.
Par dižakmeni zināmas arī vairākas teikas. Viena teika stāsta, ka «velns nozadzis akmeni no Pērkona pils, taču Pērkons zagli panācis un ar zibeni akmeni pāršķēlis». Citu teiku, ko neatstāsta tūrisma ceļvežos, fiksējis pilskalnu pētnieks E. Brastiņš: «Šo milzīgo akmeni vedis reiz savos ratos sirms vecītis. Ceļā uznācis bargs pērkona negaiss, vecītis iztrūcies un akmeni pametis zemē.» (Brastiņš E. «Latvijas pilskalni. Kuršu zeme.» R., 1923. – 112.lpp.)
Ne pārāk tālu no populārā Kapsēdes Lielā akmens atrodas jau krietni sen zināmais, taču mazāk apmeklētais Kapsēdes Rudais akmens. Tas atrodas aizaugošā pļavā 100 m no Plienkalnu mājām, blakus grāvim un tieši zem elektrolīnijas. Tas vairākkārt pētīts un aprakstīts jau 1980. gados. Šis akmens ir daudz mazāks par Kapsēdes Lielo akmeni, bet tomēr pārliecinošs dižakmens – 3,9 m garš, 2,8 m plats, līdz 2 m augsts, apkārtmērs 11,50 m, tilpums 11 m³. Līdz akmenim iemīta tūristu taka, ir arī norāde pie ceļa. Apmeklējot lietainā laikā, pavasarī vai rudenī, kājās velciet ūdeni necaurlaidīgus apavus, jo ap akmeni dažviet diezgan zemas un mitras vietas.
Vēl mazāk pazīstams ir Medzes Spicākalna bedrīšakmens. Tas skaidrojams ar to, ka šis ievērojamais bedrīšakmens atklāts pavisam nesen – 2007. gada sākumā (pētnieks A. Opmanis). Bedrīšakmens virsmā ir 110 cilvēka ieveidotu sfēriskas formas bedrīšu, bet jaunākos laikos, droši vien neapjauzdams akmens arheoloģisko nozīmi, vēl kāds pacenties iekalt arī dažus burtus: «AĶ JB». Bedrīšakmens atrodas 100 m uz jūras pusi no Grobiņas–Ventspils šosejas, pretim Medzes Spicajam kalnam. 2,7 m garais, 1,2 m platais un 2,3 m augstais granītgneisa bluķis ir pārvietots un novietots uz sānmalas. Pašreizējais sāns, kurā ieveidotas bedrītes, domājams, kādreiz bijusi akmens virspuse. Varbūt akmens atradies turpat blakus, tikai mazliet pārstumts. Katrā ziņā – šis ir viens no pieejamākajiem Latvijas bedrīšakmeņiem, jo atrodas līdzās lielceļam. To ieteicams iekļaut tūristiem nozīmīgo objektu sarakstā, kā arī obligāti ņemt valsts aizsardzībā kā arheoloģijas pieminekli.
Pārsteidz jau zināmais
Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija akmeņu pētniecības projekta ietvaros 2008. gada 5. aprīlī apsekoja Kapsēdes Rudo akmeni un atklāja, ka plaši pazīstamais dižakmens ir arī arheoloģijas piemineklis – līdz šim nezināms bedrīšakmens. Dižakmens virspusē ir vismaz septiņas pārliecinošas kvalitātes bedrītes, kas ieveidotas, domājams, bronzas laikmetā, t. i., jau krietni pirms mūsu ēras. Kā pētnieki līdz šim nebija pamanījuši senos iekalumus samērā populārajā dižakmenī!? Tas droši vien skaidrojams ar to, ka akmens ir pamatīgi apsūnojis. Arī pats iezis – rūsgani brūnais rapakivi granīts – ir ievērojami un nevienmērīgi sadēdējis, robains un plaisains, tādēļ, vismaz paviršāk to apskatot, grūti iedomāties, ka tik nelīdzenā akmenī var būt arī vēsturiski iekalumi. Bez tam dižakmens virsmā atrodamas arī vairākas urbumu vietas, kas liecina, ka akmeni kaut kad jaunākos laikos bijis iecerēts sašķelt. Savukārt slapjā laikā ir diezgan pagrūti pa stāvajām malām nokļūt uz akmens virsas, lai redzētu tā pašā augšā esošās skaistākās seno cilvēku radītās bedrītes.
Dažādi akmeņi pilskalna tuvumā
Meklējot ievērības cienīgus akmeņus Medzes tuvumā, uzkāpām Kalnmaļu (Mātras) pilskalnā, kas atrodas blakus Grobiņas–Ventspils šosejai. Lai arī laiks bija dūmakains un pelēcīgs, no pilskalna augšas pavērās plaša apkārtnes ainava. Vairākās vietās varēja saskatīt meliorācijas veidotāju sakrautas akmeņu kaudzes un pļavās arī palielus, melioratoru neizkustinātus akmeņus.
Devāmies saskatītos objektus izpētīt klātienē. Vispirms 400 m uz rietumiem no Kalnmaļu (Mātras) pilskalna dienvidu gala, 350 m uz rietumiem no Grobiņas–Ventspils šosejas, klajā laukā, iespējams, Strēlnieku fermas zemē, apzinājām aptuveni 6 m³ lielu akmeni. Šis vietējas nozīmes dižakmens nav sevišķi izskatīgs, taču tā izmēri ir pārliecinoši: 5,0 m garš, 3,3 m plats, 0,8 m augsts, apkārtmērs 13,25 m. Ja akmens nebūtu tik dziļi iegrimis zemē, tas būtu krietni lielāks. Sārtais granīta bluķis atrodas savā sākotnējā vietā, un tā atrašanās tiešā pilskalna tuvumā liek domāt, ka senatnē tas varētu nebūt palicis bez ievērības. Akmens virsmā pie tā ziemeļu malas ir varbūtējs muldveida dobums, kura izmēri ir 23 x 18 cm, dziļums – līdz 3 cm, tas ir gluds, kā izslīpēts. Ņemot vērā akmens atrašanās vietu, pieļaujams, ka tas varētu būs sens kulta akmens. Bet to varētu pierādīt tikai arheoloģiski izrakumi vai papildu atradumi.
Nedaudz tālāk, klajā laukā 400 m uz dienvidrietumiem no tikko aprakstītā akmens, 700 m uz rietumiem no Kalnmaļu (Mātras) pilskalna un aptuveni 550-600 m no pilskalnam blakus esošās senpilsētas vietas, mēs pamanījām vēl vienu lielu akmeni. Tā izmēri samērā līdzīgi: garums 3,4 m, platums 2,6 m, augstums 1,3 m, apkārtmērs 11,1 m, tilpums 6 m³. Akmens diezgan dziļi iegrimis zemē, atrodas savā sākotnējā vietā un nav melioratoru izkustināts. Tomēr kādreiz tas bijis ievērojami lielāks – pirms to apmeklējuši akmeņkaļi, kas vienu akmens galu nošķēluši un aizveduši, tā platums bijis aptuveni 3,5 m pašreizējo 2,6 m vietā. Akmens senāk ir urbts, plēsts un varbūt pat spridzināts. Viena trešdaļa dienvidu pusē nošķelta un gandrīz pilnībā aizvesta, palikušas tikai dažas atlūzas. Vēl pāri visam akmenim, kā mēģinot nošķelt vēl vie-nu trešdaļu, iekalta 3,8 m gara, 5 cm plata un aptuveni 8 cm dziļa rieva, kuras rietumu galā pa rievas vietu ieurbti 13 urbumi.
Taču, ja par iepriekš aprakstītā akmens (atrodas pretim pilskalnam) kultūrvēsturisko nozīmi var diskutēt, šā akmens arheoloģiskā nozīme ir skaidra. Akmens virsmas ziemeļu–ziemeļrietumu malā atrodas pārliecinošas kvalitātes bedrīte – 7 cm diametrā, 1,3 cm dziļa. Nav šaubu, ka to veidojuši senie šīspuses iedzīvotāji.
Odziņu bedrīšakmeni (tas atrodas 150 m uz dienvidiem no Odziņu mājām), pamatojoties uz bedrītes esamību un tuvējā pilskalna klātbūtni, nepieciešams ņemt valsts aizsardzībā kā arheoloģijas pieminekli – bedrīšakmeni – senu kulta vietu, kamēr tas vēl nav iznīcināts, sašķeļot pavisam.
Otrpus Kalnmaļu pilskalnam, kādas gravas malā, 11 m uz ziemeļaustrumiem no Kalnmaļu dižozola, apzinājām arī nelielu, vietējas nozīmes (māju) robežakmeni. Tikai 57 cm garā un 40 cm platā pegmatītgranīta akmens virsmā iekalta robežzīme – 12 x 12 cm liels krustiņš ar ieurbumu centrā.
Dižakmeņu atklājumi Ziemupes mežos
Vērgales pagastā līdz pagājušajai vasarai nebija zināms neviens dižakmens. Bet vispār Vērgales un Ziemupes puse ir ļoti interesanta un bagāta dažādiem dabas un senatnes pieminekļiem, arī ļoti mežaina. Tāpat kā Pāvilostas un Medzes apkārtnē, arī Ziemupes un Vērgales pusē ir diezgan līdzīga ģeoloģiskā situācija, un, ja apvaicājam vietējos iedzīvotājus, vairākums noteikti norādīs, ka vietas ir pietiekami akmeņainas. Pagājušās vasaras pirmajā pusē uzzinājām par kādu lielu akmeni mežos starp Ziemupi un Vērgali, pie Zaļmežu mājām. Uz šo akmeni mūs aizveda Ziemupes Tautas nama un bibliotēkas vadītāja Daina Vītola. Līdz pašām Zaļmežu mājām gan aizbraukt nevarējām. Mazlietotie pļavu un mežu ceļi patālāk no civilizācijas ir neizbraucami pat vasarā. Tādēļ atstājām mašīnas kādā pļavā un tālāk gājām kājām, līdz pa zvēru takām cauri krūmājiem nokļuvām meliorēta grāvja malā pie paliela akmens.
Zaļmežu akmens meklējams 130 m uz dienvidaustrumiem no Zaļmežu mājām, stigā, kāda meliorēta grāvja gultnes dienvidu puses brikšņos. Kādreiz, padziļinot grāvi, tas mazliet atrakts. Ja vēl pirms 10 gadiem tāda būtu jaunapzinātā dabas objekta adrese, to būtu pagrūti atrast kādam, kas pie akmens nav bijis. Tagad pētniekiem līdzi ir ne vien fotoaparāti, mērlentes un kartes, bet arī GPS ierīces, ar kurām var precīzi noteikt objekta koordinātes un pateikt, cik tālu atrodas viens objekts no otra. Zaļmežu dižakmens koordinātes: 56°45,089 N,021°07,798 E jeb Ziemupes mežu masīvā, aptuveni 3,2 km no Ziemupes centra, 3,3 km no Ziemupes–Vērgales ceļa un 5,3 km no Grobiņas–Ventspils šosejas. Pēc vecā reģionālā dalījuma – Liepājas rajona Vērgales pagastā, pēc jaunā – Pāvilostas novadā.
Izmēru ziņā jaunapzinātais Zaļmežu akmens nav sevišķi liels – 3,1 m garš, 2,8 m plats, 1,45 m augsts, apkārtmērs 9,5 m, tilpums tikai 6 m³. Arī kultūrvēsturiskas nozīmes un iekalumu tam nav. Taču kā dabas veidojums tas ir īpatnējs – akmens virsma nevienmērīgi sadēdējusi, un to šķeļ plaisu sistēma. Akmens sastāvā izdalās mehāniski izturīgāki un mazāk izturīgi iecirkņi, kas dēdēšanas rezultātā akmenim piešķir īpatnēju apveidu.
Vasaras otrajā pusē atkal devāmies Ziemupes mežos skatīt kādu citu lielu akmeni. Jau iepriekšējā dienā ziemupieši Daina Vītola un Andris Zaļkalns bija devušies pētniekiem nezināmo dižakmeni meklēt un veiksmīgi atraduši, tomēr nākamajā dienā aiziet līdz tam vēlreiz nemaz tik viegli nebija. Lielajā mežu masīvā starp Vērgali un Ziemupi māju un citu orientieru tikpat kā nav, vienīgi stigas un grāvji, bet tur, pa mežu ejot, drīz vien sāk jukt to skaits, un visas stigas un grāvji izskatās samērā līdzīgi. Tomēr akmeni atrodam un uzreiz nosakām koordinātes – 56°42,437 N, 021°04,784 E. Pēc kartes varam secināt, ka jaunapzinātā dižakmens adrese ir Ziemupes mežu masīvs, aptuveni 450 m uz ziemeļiem no Kristapenes grāvja un 2,6 km uz dienvidrietumiem no Vērgales–Ziemupes ceļa un vietas, kur jāiegriežas mežā (Triecēju ceļa sākums), 1 km uz austrumiem no Ziemupes–Saraiķu ceļa, 100 m uz ziemeļrietumiem no tuvākās meža stigas, Vīnkalnu īpašumā, jauktu koku mežā.
Lai arī šis – Vīnkalnu dižakmens – nav ļoti liels, tomēr tā izmēri, salīdzinot ar iepriekš atklāto Zaļmežu akmeni, ir gandrīz divas reizes lielāki: garums 5,2 m, platums 3,6 m, augstums 1,7 m, apkārtmērs 14,80 m, tilpums 10 m³. Kādreiz arī šis dižakmens ir bijis lielāks. Pirms pētniekiem un dabas sargiem to jau paspējuši atrast akmeņkaļi. Par to liecina daudzās urbumu vietas brūngani pelēkā granīta akmens virsmā un atlūzu robu malās. Tomēr, vērtējot pa nokalumu vietām, akmenim, iespējams, trūkst tikai nedaudz – apmēram divu kubikmetru – no sākotnējā apjoma. Ziemupes apkārtnē šis pagaidām ir dižākais akmens. Bet kas zina… Varbūt lielie meži un purvi slēpj vēl kādu lielāku akmeni?
Dižakmeņi tika atklāti un pētīti 2008. gada vasarā Latvijas Petroglifu centra Liepājas rajona akmeņu apzināšanas projekta ietvaros, kuru finansēja Latvijas Vides aizsardzības fonds, Valsts Kultūrkapitāla fonds un Liepājas rajona padome.
Andris Grīnbergs
Publicēts 2009.gada septembrī.