Ceru, esat pamanījuši, ka šogad «Vides Vēstu» intervijas rotā ļoti labas portretbildes. To autore ir Linda Dambeniece – 23 gadus veca meitene, kas uzaugusi Ļaudonā, pārsimt metru no Aiviekstes. Ļaudona ir īpaša vieta, jo tur atrodas Teiču dabas rezervāta administrācija. Savulaik te rosījās daudz zinātnieku, un viens no tiem bija Lindas tētis, zoologs Guntars Dambenieks. Linda uzaugusi vienā pagalmā ar Teiču dabas rezervāta darbinieku bērniem, gājusi vienā bērnudārzā ar Andri Avotiņu junioru un joprojām atceras neaizmirstamās stundas pie viņa mammas, izcilās bioloģijas skolotājas Ingas Avotiņas. Kā Linda smej: «Zināšanas pašas lija galvā.» Arī Madonas ģimnāzijā Linda izvēlējās klasi ar bioloģijas novirzienu un tad – pavisam loģiski – iestājās LU Bioloģijas fakultātē. Pirmajos kursos gan viņa studēja t.s. balto bioloģiju – molekulāro ģenētiku, bet liktenis jau visu saliek pa vietām: akadēmiskais gads kājas traumas dēļ (gan jau vainīga bija aizraušanās ar snovbordu) un fakultātes gaitenī satiktais Avotāns jeb tas pat Andris Avotiņš, kurš teju nemanot ievilka savos pētījumos… Andris turpina tēva iesākto un pēta pūces, bet, lai saprastu, no kā pūces pārtiek, ir jāpēta atrijas – smirdīgi pikuči, ko putni pēc maltītes atvemj. Atrijās ir gan sīki peļu, kurmju un varžu kauliņi, gan vilna un vaboļu atliekas, un pēc tā visa var spriest, ko naktsputni samedījuši. Es pat nespēju iedomāties, cik labi jāpārzina sīko dzīvnieku anatomija, lai visu šo bagātību spētu godam noteikt.
Ar visu šo garo ievadu es mēģināju pateikt, ka visupirms Linda ir jauna, talantīga bioloģe, kura studē maģistrantūrā un pašlaik «Erasmus» programmas ietvaros apgūst ekoloģiju Jiveskiles (Jyväskylä) universitātē Somijā.
Interese par fotogrāfiju Lindai radās vidusskolas laikā, un pavisam drīz foto lmu aparātu nomainīja digitāls ziepītis, tad – spoguļkamera. Kad tas bija? «Ārprāts, cik sen! Un es joprojām ar to aparātu bildēju!» Linda ir pārsteigta. Fotoaparātu viņa nopirka par naudu, ko ziemā sapelnīja, strādājot par snovborda instruktori Gaiziņā, bet vasarā, uzskaitot zemes kravas būvlaukumā. Sāka ar portretiem, tad aizrāvās ar kailfoto, pēc tam nāca konceptuālā foto laiks – ar tiem viņa piedalījās pat «NacGeo.com» darbseminārā. Taču īpašs ir projekts «Kolka – biologu paradīze» – pateicoties tam, «Vides Vēstis» pērn, organizējot fotokonkursu «Slīterei – 90», satika Lindu.
«Kāpēc tu bildē?» – ierasts jautājums, uz kuru atbilde laikam jāmeklē visu mūžu. Linda stāsta par indieti, kuru pirms pāris gadiem Kuldīgas fotoplenēra laikā vedusi uz mežu. Viņš vaicājis, kāpēc viņa fotografē. Linda pieklājīgi atbildējusi ierastās frāzēs, sak, ķeru emocijas, bla, bla, bla! Indietis sapīcis: «Jā, tā saka visi, bet tavu emociju jau otrs nesapratīs, pat nepamanīs, jo tā ir tikai tava! Es bildēju tāpēc, ka ir brīži, kas IR jānobildē!» Un tagad Linda domā tāpat.
Tagad Linda teic, ka ainavas viņai ir vismīļākās: agrie jūnija saullēkti, kad nakts nav gulēta, jo tūliņ, tūliņ parādīsies skaistās miglas un slīpā rīta gaisma… vai nakts pavasara palu laikā… Uz Ļaudonu apgaismots ceļš pa dambi ved caur applūdušu palieņu pļavu – skat, kāda mītiska ainava uz žurnāla 4. vāka!… vai šie stārķi aprīļa sniegputenī… Tas bija mirklis – pamanīt putnus, pamest acis atpakaļskata spogulī un mest pa mēmajiem. Un tad fotografēt. Varēja jau nebremzēt, nemērcēties, bet pa taisno braukt mājās – pie māmiņas, tēta un mazās māsiņas.
Visu rakstu kopā ar Lindas fotogrāfijām skatiet pdf formātā VV 05/2014