Foto redzami divi 2018. gada simboli – parastā vāvere ar parasto ozolu mutē. Tiesa, ozola zīle vēl nav ozols, un tomēr… Zīles garšo vāverēm, un tās veido zīļu krājumus ziemai. Varbūt tieši šai zīlei paveiksies un vāvere šoziem neatnāks pēc tās? Varbūt to neatradīs sīlis? Varbūt to neatradīs mežacūka vai dzeltenkakla pele? Varbūt tā būs noslēpta vietā, kur gaismas apstākļi piemēroti ozola uzdīgšanai un augšanai? Varbūt augtene šajā vietā būs piemērota ozola izaugšanai? Varbūt nākamgad un turpmākos 20 gadus jauno kociņu neapkodīs stirna? Varbūt pēc 20 gadiem jauno ozolu ar ragiem nenoberzīs staltbriedis? Varbūt to nenocirtīs cilvēks? Varbūt zīle izaugs par varenu ozolu?
Rudastēm rudens darbi apdarīti – daudz riekstu un zīļu saslēpts zemē, īpašumā esošās vāvermigas apskatītas. Tās noderēs ziemā, kad vējš pluinīs egles un grabinās sasalušos egļu čiekurus. Vienai vāverei var būt pat ducis ligzdu. Ligzdas tās būvē augstu virs zemes – koku galotnes daļā. Pie stumbra pievīts sausu zariņu karkass satur sūnu migu – siltu kā ziemas cepure. Migas forma kā karašai jeb apaļam, nedaudz no augšas saplacinātam maizes kukulītim. Tēviņu migas ir mazākas un ar vienu ieeju, mātīšu migas pārsniedz pusmetru diametrā un ir ar divām izejām, bet skaidrs, ka ziemā, vajadzības spiestas, vāveru migas kļūst unisex, proti, tās izmantos abu dzimumu zvēriņi. Tas gan varētu notikt vien tad, ja īpašnieku apēdusi cauna vai noķēris vistu vanags, jo vāveres ir teritoriāli dzīvnieciņi, kas sargā savu teritoriju no citiem sugas brāļiem, un kopā ar garāmgājēju neguļ.
Vāveres īpašumā atrodas puduris dižu egļu ar čiekuriem, kas ar savu svaru galotnes zaru galus pamatīgi noliekuši uz leju. Vāvere no rīta ierodas savā eglē vēl pustumsā, krietni pirms saules lēkta. Aiziet pa zaru līdz čiekuru buntei un, turoties ar pakaļkājām pie zara, nokaras ar galvu uz leju un, pieturot izraudzīto čiekuru ar ķepām, pārkož kātiņu, kurš čiekuru turēja pie zara. Tad ar čiekuru mutē dodas to lobīt. Vējainākā laikā zvēriņš nepaliek egles galotnes daļā, bet nokāpj zemāk un paslēpjas stumbra radītajā aizvējā. Stiprā vējā ar visu čiekuru nokāpj zemē un to loba vien kāda metra augstumā zaros vai uz tuvumā esoša celma. Kad vāvere loba čiekuru kokā, klusā laikā dzirdams, kā pa egļu zariem lejup birst nolobītās čiekurzvīņas.
Čiekuru neražas gados vāveres pārtiek no egļu pumpuriem. Tām visvairāk garšo egļu ziedpumpuri. Sīkos pumpurus lobīt no lokanajiem egļu zariņiem ir ļoti neērti, tāpēc vāvere nokož zara galu un, nograuzusi pumpurus, zariņu nomet zemē. Tā pa ziemu zem egles sakrājas vesels klājiens 15–20 centimetru garu egļu zariņu.
Vasarā vāverēm diennaktī ir divi aktivitātes periodi. Pirmais sākas pirms saullēkta, otrais – vairākas stundas pirms saulrieta. Vēlu rudenī vāvere pāriet uz ziemas režīmu, kad tā ir aktīva vien rīta pusē, bet vēlā pēcpusdienā dodas pie miera. Ziemā vāveres ir lielas guļavas un var nogulēt pat 17 stundas no vietas (visu tumšo laiku). Tad nu kļūst skaidrs, kāpēc tās savas ligzdas taisa tik siltas. Negulēs taču aukstumā! Un vēl – savu kuplo asti vāvere izmanto par siltu segu.
Vilnis Skuja