16. gadsimta virtuves dārzs. Brīnumainās augstās dobes.

Iepriekšējā stāstā par viduslaiku virtuves dārza ierīkošanu vēl tikai sapņojām, meklējām tam piemērotu vietu, nu laiks sarūpēt visu, kas kārtīgai 16. gadsimta dobei pienākas. Tas nekas, ka pavasaris aizjoņojis un vasara jau klāt. Materiālu sagāde dārza ierīkošanai arī prasa laiku. Un man ir sauja gatavo atbilžu uz jūsu daudzajiem «kāpēc?».

Kāpēc tā pūlēties?

Augsto dobju ierīkošanai nepieciešams laiks, resursi un enerģija, bet pēc tam tas trīs četros gados pilnībā atmaksājas ar iegūto ražu. Augstā jeb paaugstinātā dobe aizņem maz vietas – mazāk, nekā tas pats augu daudzums līdzenajās dobēs. Ērti strādāt – sēt, stādīt, ravēt, novākt, tādēļ piemērota visiem, kam sāp mugura, kā arī vecākiem cilvēkiem un invalīdiem, var pielāgot pat tiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslā.

Dobes ierīkošana palīdz organizēt jeb sakārtot vidi, jo piepildīšanai tiek izmantoti sadzīves pārpalikumi. Vēl viens īpašs pluss – jūsu augstā dobe būs patiesi ekoloģiska, brīva no nezināma piesārņojuma, jo tās augsnes sastāvu kontrolēsit un sabērsit jūs paši.

Augstā dobe ieteicama tajos gadījumos, ja ir pavisam maz zemes, dārzā nav laba augsne vai tā ir blīva un akmeņaina, viss nobradāts, traucē lopiņi un ziņkārīgi mājdzīvnieki. Pēc senās metodes augsne ilgāk saglabājas irdena, nesablīvējas, jo uz tās nekāpj, kā arī auglīgā virskārta nenoskalojas, kā tas mēdz būt līdzenajos dārzos.

Dobe piemērota salcietīgajiem un Vidusjūras reģiona augiem, kam garāks veģetācijas periods un vajadzīga labi drenēta augsne. Trūdvielu siltums un augstums virs zemes līmeņa nodrošina labākus apstākļus agrā pavasarī – viss ātrāk uzdīgst un paildzina augšanas laiku rudenī, kad iespējamas pirmās salnas. Vairākumam augu attīstība iespējama, ja temperatūra ir virs +6oC. Ja vien septembrī neuznāk ekstrēms sals, arī vēsajā Vidzemē dārzs mierīgi zaļo līdz mēneša beigām un pat vēl oktobrī.

Visu var sēt un stādīt blīvāk, barības vielu pietiek, augi labi nosedz dobi un nezāļu ir daudz mazāk, tātad maz jāravē, var strādāt tūlīt pēc lietus, nedraud ražas noslīkšana.

Augstā dobe patiks ģimenes locekļiem estētiem, kuri principā neatzīst laika tērēšanu dārzeņu audzēšanai, kā arī pragmatiķiem, kuri mīl ēst visu pa taisno no vagas.

Kāpēc šī metode ir aizmirsta?

Pēc tik garas slavas dziesmas skeptiķiem noteikti būs ko pajautāt, piemēram, kādēļ tik laba metode nav izdzīvojusi līdz mūsdienām? Pirmkārt, vēsturiski šāds dārzs bija saistīts ar virtuvi un pils vai klostera iemītnieku ēdienkarti, ārstniecību vai sadzīvi. Otrkārt, dobēm ekonomiskā atdeve bija augsto aizsargmūru vai ēku aizvējā, saimnieciskajā zonā, kur visas augsnei nepieciešamā «kokteiļa» sastāvdaļas bija pa rokai. Treškārt – eksotiskos, siltumu mīlošos un īpaši aprūpējamos augus varēja atļauties tikai bagātākie, algojot zinošu dārznieku. Ceturtkārt – pēc viduslaikiem sekojošajos gadsimtos augstās dobes pamazām izkonkurēja ar stikliem klātas konstrukcijas – lecektis, oranžērijas un siltumnīcas. Saimniekošana mainījās no cietokšņiem uz pilīm un muižām ar ainaviskiem parkiem un stādījumiem, kur pat sakņu dārzi pildīja dekoratīvās funkcijas.

Pie darba!

Ja vēlamies autentisku dobi, beram kārtās izlietotos pakaišus no zirgu staļļa, pērnā siena un salmu pārpalikumus, gatavu kompostu, sapropeli vai dūņas, kas krājas kaudzē pēc dīķa tīrīšanas, nesvaigus, nostāvējušos zirgu mēslus un labu augsni. Virsējā kārtā jāievēro komposta un dārza zemes proporcija 6:4. Šādas sastāvdaļas pirms 500 gadiem bija viegli pieejamas katrā viduslaiku pilī vai klosterī, taču mūsdienās tā ir laimīga sakritība, ja tuvumā ir stallis, dīķis un savs mežs. Nepieciešams arī transporta līdzeklis, pacietība, laiks, nauda degvielai un piekabes nomai, kā arī atsaucīgu palīgu pulciņš.

Augsto dobi var veidot tieši uz augsnes vai arī iedziļināt līdz 40 centimetriem. Ja izvēlētajā vietā ir laba augsne, to ieteicams norakt un pēc tam izmantot pildījumam augšējās kārtās. Vispirms apakšā rūpīgi jāsaklāj egļu zari aizsardzībai pret pazemes iemītniekiem.

Dobe mūsdienu versijā top līdzīgi – vispirms ieklāj grauzējdrošu sietu vai ģeotekstilu, pēc tam apmēram 10 centimetrus biezā kārtā, pārmaiņus ar augsni, ber visu lieko (dabiskas izcelsmes), kas kompostējas pagalma stūrī pie sētas, dārza galā vai krājas dārgos izvedamo atkritumu kubikmetros: nopļauto zāli, rudens lapas, trīsgadīgu kompostu un pa saujai koka pelnus no plīts vai krāsns. Pelni satur daudz mikroelementu un samazina augsnes skābumu. Komposts nodrošinās augsnes sasilšanu vēsākā pavasarī un bagātinās ar barības vielām. Eksperimentētāji iesaka apakšējā kārtā ieklāt cirpšanā atšķiroto nekvalitatīvo aitas vilnu, saplucinātu makulatūru, papes kastes un kokvilnas lupatas. Cerams, ka dobe nekļūs par grauzēju « viesnīcu».

Tātad līdz rudenim dobe un augsne būs sagatavota, nākamajā pavasarī vecā mēnesī vienu vai divas reizes lāpstas dziļumā tā būs jāpārrok, bet maijā jau varēs sēt un stādīt.

Mēri un izmēri

Viduslaiku pilīs un klosteros, kā arī mūsdienās rekonstruētajos apskates dārzos dobju minimālais malu augstums ir piecas collas jeb 13 centimetri, tomēr praktiķu dārzos ieteicamākais ir 50 centimetri. Ja dārza plānojums netiks mainīts vismaz desmit gadus, var veidot paliekošu rāmi, izmantojot ķieģeļus, dolomīta blokus, akmeņus un pat māla kārniņus. Īslaicīgam, pāris gadu eksperimentam un vieglai transformēšanai dobēm malas var nostiprināt ar dēļiem, tieviem, mizotiem apaļkokiem, bet, ja vēlamies atbilstoši viduslaikiem, tad ar lazdu pinumu.

Dobes garumu viduslaikos iemērīja apmēram 14 pēdas, lai nav tik daudz apkārt jāstaigā. Savukārt platums atkarīgs no dārznieka rokas garuma – svarīgi, lai no abām pusēm var ērti un nepārstiepjoties aizsniegties līdz dobes vidum, tātad apmēram 1,30 metri.

Attālumi starp blakus dobēm viduslaikos bija dažādi – gan šaurais celiņš tikai ravēšanai un laistīšanai, gan dārza divriču platumā – ražas vākšanai, kā arī, lai var izmainīties divi cilvēki ar groziem un darbarīkiem. Celiņš pa vidu var būt pļaujams zāliens, grants, šķembu klājums, īzes vai bruģis.

Personīgā pieredze

Pagājušajā rudenī savā piemājas dārzā sāku eksperimentu, izveidojot divas augstās dobes – daļēji autentisko un mūsdienīgo. Vēlējos pārliecināties, cik daudz nepieciešams resursu, darbaspēka, laika un prasmju, savukārt vasarā būs iespēja salīdzināt augu attīstību ar pils dārzu. Diemžēl neizdevās atrast piemērotu vietu ar vēju aizturošu sienu vai žogu, līdz ar to būs atšķirība veģetācijas perioda ilgumā.

Mana viduslaiku dobe tapa apmēram nedēļu, veltot tai tikai brīvos brīžus vakaros pēc darba. Visvairāk laika vajadzēja piemērotu stabiņu sagādei, pārstaigājot meža ceļus, kur cirsmās mētājās izbrāķēti malkas gabali, un atēnošanai koptu egļu jaunaudzi, kur krustu šķērsu sakritušas nozāģētās lazdas. Pinuma konstruēšana veicās ātri, un bija patīkami redzēt, kā sapņu dobe iegūst aprises. Arī piebēršana nebija sarežģīta un grūta, jo viss nepieciešamais pa vasaru bija sakrāts blakus. Dobe no mūsdienu materiāliem bija gatava divās dienās.

Mīnusi?

Vai virtuves dārzam ir arī kādi mīnusi? Protams! Šāds dārzs ielaužas jūsu personīgajā dzīvē un iekārtojas uz palikšanu. Pasarg dies, tas var izēst no jūsu ikdienas pat mīļākos hobijus! Dārzam turpmāk tiek atvēlēts viss brīvais laiks (nu, gandrīz viss), un tas kļūst par biežāko sarunu objektu pie ģimenes pusdienām. Par nelaimi vai par laimi, jūs tiekat vaļā no paziņām, kam jūsu jaunais jājamzirdziņš neinteresē, toties iegūstat domubiedros sirsnīgus un videi draudzīgus ļaudis, kā arī beidzot uzzināt, ko par jums domā kaimiņi un radi. Dārzs neļauj vasarā aizceļot uz vairākām dienām, jo prasa aplaistīšanu vai rušināšanu, vai vienkārši apraudzīšanu. Ja nu tomēr dodaties prom, brauciena laikā dārzs no attāluma terorizē jūsu sirdsapziņu. Tam nepatīk jūsu aizvietotāji vai steidzīgi izpalīgi. Tas gaida tieši jūsu palīdzību pēc lielām lietavām vai vējainas nakts. Dārzs vēlas sasveicināšanos, apraudzīšanu no rītiem un «labu nakti» vakaros.

Nākamreiz stāstīšu par darbarīkiem, agrotehnisko kalendāru un sākšu iepazīstināt ar virtuves dārza īpašo augu kompāniju.

Līga Eglīte, Cēsu viduslaiku pils dārzniece
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2017