Aprīļa beigās ķikutu tēviņi pulcēsies riestos. Saulrietā tie ieņems vietas klajās, ciņainās palieņu pļavās un zāļu purvos, izriezīs krūtis un baltās astes spalvas. Atskanēs čirkstošs errrrrr!, tam sekos ūdens burbuļošanai līdzīgas skaņa, kas rodas, putnam klabinot knābi. Pēc brīža putni metīsies cīņā.
Riesta laikā ķikuts patērē ļoti daudz enerģijas un vienā riesta naktī var zaudēt līdz pat septiņiem procentiem svara. Bet enerģija līdz nākamajam riesta vakaram ir jāatjauno, tādēļ ir svarīgi, lai šajā laikā barošanās iespējas būtu labas, barības resursi – pietiekamā blīvumā un viegli pieejami. Ķikuts barojas gandrīz tikai ar sliekām, ko iegūst, durot knābi augsnē.
Ķikuts ir viena no putnu sugām, kas pēdējo gadsimtu laikā piedzīvojusi dramatiskas ligzdošanas areāla izmaiņas Eiropā. Tā rietumu robeža atkāpusies no Nīderlandes 19. gadsimta sākumā līdz Polijas austrumdaļai patlaban. Skandināvijā 20. gadsimta laikā ķikuts ir izzudis no zemienēm, tā populācija saglabājusies tikai kalnos. Tāpēc šī ir viena no Eiropas un pasaules apdraudētajām putnu sugām, nosakot arī Latvijas atbildību tās saglabāšanā.
Ķikutu izplatību Latvijā un tai tuvākajās kaimiņvalstīs nosaka plašu upju palieņu pļavu, kā arī citu regulāri un ilgstoši applūstošu zālāju izplatība. Latvijā ķikuti ir sastopami tikai šādās pārmitrās vietās. Tiek vērtēts, ka pie mums ligzdo 200-300 ķikutu pāru. Tāpat kā cilvēkiem nepatīk būt iespiestiem šaurā dzīvoklītī, arī ķikutam un citiem pļavu putniem nepatīk šauras palienes joslas un mitrās pļavas, ko sadala meliorācijas grāvji ar krūmu joslām gar tiem. Latvijā ķikutiem vispiemērotākās ir plašas, ar grāvjiem nesarakātas palieņu pļavas, kur ikgadējie pavasara pali un augsts ūdens līmenis augsnē visas ligzdošanas sezonas laikā nodrošina augsnes mitrumu, irdenumu un slieku blīvumu, kas ir ķikuta pamatbarība.
Viena no lielākajām ķikutu ligzdošanas vietām Latvijā ir Rūjas palieņu pļavas Ziemeļvidzemē, Valmieras rajona Jeru, Sēļu un Vilpulkas pagastā. Ornitologi uzskaitījuši, ka te ligzdo aptuveni viena desmitā daļa visu Latvijas ķikutu – 20-30 pāri. 2004. gadā izveidots dabas liegums «Rūjas paliene», kas iekļauts arī Eiropas aizsargājamo dabas teritoriju tīklā «Natura 2000», un dabas lieguma izveides galvenais mērķis bija tieši ķikuta un griezes aizsardzība. Griezes Rūjas palieņu pļavu lieguma teritorijā sastopamas šai dzīvotnei neraksturīgi zemā blīvumā – teritorijā dzīvo ne vairāk kā 10 šīs sugas pārstāvju. Kaut gan grieze ir globāli apdraudēta suga, Latvijā tā ir samērā parasta, tomēr jāņem vērā, ka mūsu valsts teritorijā dzīvo viena ceturtā daļa no griežu populācijas Eiropas Savienībā. Pavisam dabas liegumā konstatētas 95 putnu sugas, no tām 24 ir īpaši aizsargājamas. Rūjas paliene ir Eiropas Savienības nozīmes putnu ligzdošanas vieta.
Racēju rosības sekas
Dabas lieguma teritorija ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā un aizņem aptuveni desmit kilometrus garu un 250-500 metrus platu Rūjas lejteces palienes posmu – kopā 444 ha. Liegumā lielākoties ir slapjas, palos applūstošas, daļēji aizaugušas pļavas, kā arī krūmāji un meži.
Teritorija vēsturiski izmantota siena pļaušanai un ganīšanai. 20. gadsimta sākuma topogrāfiskās kartes liecina, ka tajā laikā Rūjas, Palmutes un Oļas palienes aizņēma ļoti plašas purvainas pļavas un atsevišķi mežu puduri. Jau 20. gadsimta sākumā tikusi pārrakta Palmute un izveidota grāvju sistēma tās palienē, izrakti arī atsevišķi grāvji Rūjas palienē. Sešdesmitajos gados atkārtoti meliorēta Palmutes paliene, daļēji meliorēta arī Rūjas paliene. Pļavu apsaimniekošana pakāpeniski pārtraukta kopš piecdesmitajiem gadiem, bet kopš 2003. gada pļavas vairs tikpat kā netika apsaimniekotas. Meliorācijas ietekmē savulaik ievērojami samazinājās palu ilgums un apjoms, kas savukārt ietekmēja veģetāciju un tātad arī pļavās ligzdojošo putnu barošanās un ligzdošanas iespējas. Kā liecina pētījumi, tieši meliorācija ir viens no faktoriem, kas visnegatīvāk ietekmē ķikutu riestu dzīvotnes. Latvijā atrasto riestu biotopu un apkārtējo ainavas elementu analīze liecina, ka ķikuts izvairās no pļavu blīvi meliorētās daļas un gandrīz visi ķikutu riesti notiek pļavu neskartajās daļās. Ķikutam ir svarīgi, lai pietiekami plaša teritorija būtu labi pārredzama, bet meliorācijas grāvji veicina pļavu aizaugšanu ar krūmiem.
Lēna upe ar bebrainēm
Rūjas palienes dabas lieguma centrālā «artērija» ir Rūja ar tās pietekām – Oļu un Palmuti. Noēnoti upes posmi mijas ar atklātiem, saules apspīdētiem posmiem, vietām veidojot smilšu vai oļu sēres. Kopumā Rūjai ir lēns tecējums, tomēr vietām ir izveidojušies straujteču posmi vai akmeņu sakopojumi, uz kuriem aug avotsūnas, zaļaļģes – kladoforas. Lēnākajos upes posmos saaugušas niedres, glīvenes, čemurainie puķumeldri, upes kosas, bultenes, ežgalvītes. Savukārt vietās, kur pavasara pali izveidojuši koku sanesumus, veidojas savdabīgas dzīvotnes – peldaugu (lemnītu) augājs. Šajā savdabīgajā veidojumā apvienojušies dažādi augi: mazlēpes, ūdensziedi un spirodelas. Šīs zaļās (ja vien tajās nav uzkrājušās tukšās pudeles un cita draza) saliņas gan pastāv tikai līdz rudenim vai nākamajiem paliem. Rūjas krasti bagāti ar vecupēm dažādās attīstības stadijās, te atrodamas bebraines un periodiski izžūstošas lāmas. Dažas vecupes ir pilnībā aizaugušas ar grīšļiem vai kosām, dažās augāju veido niedres, meldri, lēpes, daudzlapes, raglapes, elodejas, mazlēpītes, ūdensziedi un citi ūdensaugi. Vairākās vecupēs konstatēti ananasu lakstam līdzīgie elši un krāšņās ūdensrozes.
Reti seškājaiņi
Rūjas palienes dabas liegums ir interesanta vieta pētījumiem arī entomologiem. Ūdeņu kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus Rūjas palienē var iedalīt divās lielās grupās: vecupju apdzīvotāji un upju iemītnieki. Vecupju bagātību ir novērtējuši ar aci grūtāk saskatāmie vēžveidīgie: ūdensblusas, gliemeņvēži un augumā lielākās sānpeldes un ūdens ēzelīši. Te mīt ārkārtīgi daudz trīsuļodu, maksteņu, spāru, blakšu jeb ūdensmērītāju, dēļu, vaboļu un gliemju. Starp šīm «parastajām», bet dabā tik nozīmīgajām sugām mīt arī dažas retākas: spilgtā purvuspāre un raibgalvas purvuspāre, divjoslu airvabole un augumā nelielais gliemezis ar skanīgu nosaukumu – mirdzošā ūdensspolīte. Jāpiebilst, ka divjoslu airvabole un abas minētās spāru sugas ir retas un aizsargājamas ne vien Latvijā, bet arī visā Eiropā.
Rūjas ūdeņos mītošie bezmugurkaulnieki dzīvesvietas izvēlējušies atbilstoši savai peldētprasmei un ēstgribai. Upes straujākajos posmos dzīves telpu aizņēmušas vaboles – strautnagaiņi un strautvaboles, knaibļspāru kāpuri, bet lēnākajos – virpuļotājvaboles, blaktis – ūdensmērītāji, upjuspāres un šaurspīļu vēži. Savukārt viendienītes, makstenes un zilspāres apdzīvo gan straujos, gan lēnākos upju posmus.
Arī tekošajos ūdeņos atrodamas dažas retākas un aizsargājamas sugas – gan grūtāk pamanāmie upes micīšgliemeži, zaļās upjuspāres un sarkankāju airvaboles, gan labāk pamanāmās biezās perlamutrenes. Biezā perlamutrene un zaļā upjuspāre arī ir Eiropas mērogā aizsargājami dzīvnieki. Turklāt šīs sugas ir sastopamas tikai tekošos un samērā tīros ūdeņos, tātad tie ir lieliski liecinieki par labu Rūjas palienei!
Tāpat par Rūjas krastu pļavu mazietekmēto stāvokli, šo dzīvotņu ilglaicību un bioloģisko vērtību liecina tur sastopamie augi: purva gandrene, Eiropas saulpurene, parastais vizulis un stāvā vilkakūla. Botāniķi Rūjas pļavās atraduši Latvijā īpaši aizsargājamās stāvlapu dzegužpirkstītes, naktsvijoles un mānīgās knīdijas.
Palieņu pļavu bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir ārkārtīgi svarīga. Liegumā ir gandrīz 300 hektāri bioloģiski vērtīgu pļavu, ko savulaik negatīvi ietekmējusi apsaimniekošanas pārtraukšana. Tā veicinājusi dažu sugu, piemēram, parastās vīgriezes, ciņu smilgas, meža suņuburkšķa un slaidā grīšļa, izplatīšanos un krūmu un koku sugu ienākšanu pļavās.
Neskaitāmo dabas vērtību dēļ Rūjas paliene ir viena no 15 Latvijas īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, kur Latvijas Dabas fonds ar Eiropas Komisijas finansējumu īsteno projektu «Palieņu pļavu atjaunošana Eiropas Savienības sugām un biotopiem». Šeit pārdomāta pļavu apsaimniekošana atsākta 2005. gadā, topošajā teritorijas dabas aizsardzības plānā paredzot gan krūmu izciršanu, gan pļavu pļaušanu un noganīšanu, ozolu un kadiķu atēnošanu, kā arī daudzus citus pasākumus.
Ilze Salna
Publicēts 2007.gada martā.