Reiz kopā ar žurnāla «Vides Vēstis» redaktori Anitru Toomu braucām uz kādu pasākumu un ik pa laikam piestājām, lai nobildētu kārtējo interesanto tauriņu. Ieteicu apmeklēt arī dažus interesantus akmeņus, kas bija pa ceļam. Liels bija mans pārsteigums, kad Anitra paziņoja, ka akmeņi viņu neinteresē. Tā radās ideja šim rakstam, jo gan jau viņa nav vienīgā.
Akmens enerģija
Šķiet, pirmo impulsu pārliecībai, ka akmeņi nav tikai garlaicīgs cietas vielas sakopojums, man deva nu jau aizsaulē aizgājušais ļoti īpašais cilvēks Ivars Vīks. Viņš man atklāja, ka akmeņi ir dzīvi un izstaro enerģiju. Nemāku teikt, vai domu spēka vai akmens iespaidā, bet pie atsevišķiem akmeņiem es starojošo enerģiju jutu, un šī sajūta sniedza laimīgu vienotības sajūtu ar akmeni un visu pasauli. Mēs visi esam dzīvi, jo dabā nekā nedzīva nav, mēs varam apmainīties ar enerģijām, dalīties sajūtām. Ir cilvēki, kuri teic, ka tās ir tikai iedomas, – ja kontaktēšanās ar akmeni sirdī sniedz lielu siltumu un mīlestības pieplūdumu, tad nozīme ir tikai tam.
Diženie akmeņi
Dabas spēka brīnums ir jau tas vien, kā Latvija tikusi pie lielajiem akmeņiem. Sensenos laikos bijuši milzīgi ledāji, kas kūstot slīdējuši un spējuši pārvietot milzu masas. Šķēluši un vēluši. Ne velti lielajiem akmeņiem raksturīga izstiepta un visai noapaļota forma bez asiem stūriem – kā jau velšanas procesā tapušiem. Bedres un šķirbas akmenī var skaidrot ar dažādu iežu sastāvu – vieni ieži sadēdē ātrāk, citi lēnāk.
Tā kā dižakmeņi neaug un nevairojas, Latvijā to skaits un izmēri tikai samazinās. Senos laikos lielo akmeņu bija daudz vairāk, un tos aktīvi izmantoja dažādām vajadzībām. Nu ir pienācis laiks saudzēt un priecāties par to, kas palicis. Tomēr nav arī tā, ka dižakmeņi Latvijā būtu uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Par valsts nozīmes dižakmeni uzskata tādu, kam tilpums ir vismaz 10 m3. Latvijā ir aptuveni 300 dižakmeņu.
Subjektīvie izmēri
Šķiet, kā var būt subjektīvi izmēri? Mērīšana ir precīza lieta – ņem mērlenti un mēri! Izrādās, ja akmeni mēra dažādi cilvēki, ir liela varbūtība, ka mērījumi atšķirsies. Dižam akmenim tradicionāli tiek mērīts virszemes daļas garums, platums, augstums, apkārtmērs un tilpums. Ja akmens virszemes daļa būtu glīts paralēlskaldnis, problēmu nebūtu – skaidrs, kas ir garums, kas platums. Bet akmeņi ir neregulāras formas. Ko uzskatīt par akmens garumu? Vai lielāko attālumu starp pretējiem punktiem? Ja apskatām taisnstūri, par garumu nebūt neuzskata lielāko attālumu – tas būtu diametrs. Matemātikā nemaz nav tāda jēdziena – neregulāras gūras garums! Ko nu? Arī ar augstumu nav vienkārši, it īpaši, ja akmens stāv slīpumā. Augstumu mērīt perpendikulāri slīpajai vai horizontālajai virsmai? Atkarībā no atskaites sistēmas augstums var atšķirties pat uz pusi!
Nosakot akmens izmērus, to domās vajagot ielikt pēc tilpuma mazākajā iespējamajā paralēlskaldnī, un tad šā paralēlskaldņa garums, platums un augstums būs arī attiecīgie akmeņa izmēri. Vienkārši? Un kā tev izdotos domās aprēķināt dažādu potenciālo paralēlskaldņu tilpumus, kuros varētu ievietot akmeni?
Ja akmens pamats būtu tuvu ovālam, kā garumu varētu mērīt attālumu starp vistālāk izvirzītajiem akmens punktiem, platumu – platākajā vietā perpendikulāri garumam, bet parasti akmeņiem ir sarežģītāka forma, tāpēc šāda pieeja neder, ja iegūtos izmērus grib izmantot arī akmens tilpuma aprēķināšanā.
Bet tilpumu aprēķināt ir vēl sarežģītāk. Visprecīzāk būtu iegremdēt akmens virszemes daļu ūdenī un aprēķināt tilpumu akmens izspiestajam ūdenim, bet to paveikt ar dižakmeni nav reāli. Savukārt par akmens tilpumu pieņemot iepriekšiztēlotā paralēlskaldņa tilpumu (V = garums x platums x augstums), nonāksim pie ievērojamiem pārspīlējumiem, kādi diemžēl senākā literatūrā ir sastopami.
Ja akmens pēc formas atgādina maizes klaipu, tilpuma aprēķināšanai ieteicams minēto paralēlskaldņa tilpumu dalīt ar divi. Sarežģītākām formām tomēr jāveic individuālas tilpuma korekcijas, un nav brīnums, ka atkarībā no mērītāju matemātikas zināšanām arī iegūtie akmens tilpumi pamatīgi atšķiras.
Vari eksperimentēt ar paralēlskaldņa izvēli piedāvātajiem «akmeņiem» un salīdzināt iegūtos izmērus arī pats, izmantojot Dzintara Kluša programmu (pieejama adresē tinyw.in/akmens).
Meklējumu un atradumu prieks
Par lieliem akmeņiem informāciju parasti iegūst jau iepriekš, atliek vien akmeni atrast. Ja tas nav gluži ceļmalā vai ar precīzām koordinātām, labiem ceļiem un skaidrām norādēm visās šaubīgajās vietās, atrašana izvēršas par interesantu piedzīvojumu. Spilgtā atmiņā man palikusi Alojas jeb Ceļadaļas dižakmens meklēšana, kas atrodas tikai 170 m no ceļa. Kopā ar vīru bijām devušies divu dienu braucienā pa Ziemeļvidzemi un plānojām apskatīt daudz objektu, tāpēc tāliem gājieniem laika nebija. Bet nepilni 200 m – vai tad tas ir daudz? (200 m distanci var noskriet pusminūtē!) Pāris minūšu iespaidīgam akmenim jau varam atvēlēt!
Piebraucām tā, lai līdz akmenim visīsākais ceļš, bet priekšā brikšņi. It kā neliela taciņa ir, bet tā drīz beidzās. Iet tālāk vai griezties atpakaļ? Akmens šķita vilinoši tuvu. Bridām caur brikšņiem, durstīgiem avenājiem un dzēlīgām nātrēm, arī purvainām vietām. Pa gabalu akmens saskatāms nav, tādēļ paļaujamies uz koordinātām, vienlaikus meklējot ejamākās vietas. Kājas skrambās, bet akmeni atradām! Kopā ar akmens apsekošanu un atgriešanos mašīnā mūsu plānotais pāris minūšu apmeklējums aizņēma gandrīz stundu un aptuveni 700 m reālā gājuma. Te nu bija nieka 170 m! Taču gandarījums liels un akmens skaists.
Iespēja iztēlei – teikas
Ar akmeņiem saistītas arī interesantas teikas. Nereti tajās vēstīts par naudu, kas paslēpta zem akmens, par akmeņiem kā Velna karietēm, kā arī par akmeņiem, kas izkrituši Velnam no rokām. Par Plisūna akmeni jeb Dunduru Velnakmeni Guntis Eniņš savā grāmatā «Nezināmā Latvija» min divas teikas: viena ir par to, kā velni uz akmens naudu žāvē, otra – par muzikantu, kurš pārnakšņojis kādās naktsmājās uz krāsns, bet naktī attapies nosalis, guļot uz dižakmens.
Akmeņu sakopojumi
Ja atsevišķi akmeņi nešķiet interesanti, varbūt kādu var pārsteigt ar daudzumu? Latvijā ir vairākas vietas, kurās ir ievērojami akmeņu sakopojumi. Pie jūras tādi ir Vidzemes akmeņainās jūrmalas dabas liegumā no Tūjas līdz Dzeņiem un Kurzemes jūrmalā no Rojas līdz Engurei. Vidzemes jūrmalā Dzeņos krastmalā akmeņi guļ blīvi cits pie cita, un ir ziņas, ka senatnē Duntē un Skultē bijuši pat akmeņu krāvumi un grēdas, taču cilvēki tās izvazājuši. Kurzemes jūrmalā akmeņi ir vairāk izretināti, tomēr Kaltenē, jo īpaši zema ūdens līmeņa laikā, skats ar akmeņu simtiem gan krastmalā, gan jūrā ir iespaidīgs. Akmeņi pārsvarā vidēji lieli, tomēr ir arī daži dižakmeņi. Bērniem Kaltenes jūrmalā īpaši patika – viņi centās uzkāpt uz katra lielāka akmens.
Interesanti, ka ledi akmeņus kustina arī mūsdienās. Pavasaros vējš dzen ledu krasta virzienā, bet tas ar trieciena spēku stumda arī ceļā sastaptos akmeņus. Tā 19. gadsimtā krastā no jūras izstumts Lielais Lauču dižakmens. Notiek arī citas izmaiņas, piemēram, jūra izskalo smiltis un sīkos akmentiņus no lielo akmeņu pakājes, un akmens maina savu atrašanās augstumu. To, ka akmeņi laika gaitā maina ne tikai atrašanās vietu, bet arī augstumu virs zemes, ievērojām Engures jūrmalā – krastu, jo īpaši pēc lielākām vētrām, nevar ne pazīt! Akmeņi, kam kādreiz gājām garām sausumā pa jūras pusi, nu skalojas jūrā, bet citi, kuru virsotnes virs ūdens līmeņa senāk nemanījām pat seklūdens periodos, nu kļuvuši redzami.
Lieli akmeņu sakopojumi vērojami ne tikai pie jūras. Sauszemē senos laikos ļoti iespaidīga vieta bijusi Kaltenes kalvas. Sigurda Rusmaņa un Ivara Vīka grāmatā «Kurzeme» minēts, ka Velna kalvas krāvums sniedzies līdz pat koku galotnēm, bet laika gaitā iznīcināts, cilvēkiem akmeņus
izmantojot ceļu būvei un citām vajadzībām. Tagad no kalvām vien atmiņas un nelielas akmeņu grupas, kas ieaugušas mežā, – bet joprojām tā ir iespaidīgākā akmeņainā vieta sauszemē! Izveidota arī Velna kalvas dabas taka.
Dzīvība un retumi uz akmeņiem
Akmens saules staros uzsilst un kļūst par tīkamu atpūtas vietu dzīvniekiem. Ne velti tieši uz akmens man izdevās ievērot pļavas ķirzaku Lacerta vivipara gan gaidībās, gan citviet kopā ar mazuli. Interesanta akmens un dzīvības savienība veidojas, ja akmens gadās ceļā koka saknēm, tad tās izstiepjas pāri akmenim bez nolūka sildīties saulē.
Akmens var būt arī ērta vieta ligzdai. Jūrā akmeņi ir kā radīti putniem atpūtai, cilvēkiem – ērtai fotografēšanai. Var tikai apbrīnot, kā ķērpji, sūnas, reizēm pat sēnes un ziedaugi uz akmeņiem atrod gana barības vielu, lai te augtu un vairotos, turklāt ir sugas, kas bez akmeņiem nemaz nevar. Latvijas ķērpju ora bez lielākiem laukakmeņiem kļūtu par desmito daļu jeb vismaz 55 sugām nabagāka! Kurš katrs akmens gan nederēs; lai ķērpis izdzīvotu, nereti akmenim jābūt atklātā vietā, tas nedrīkst būt noēnots, apaudzis ar sūnu un velēnu. Arī 20 sūnu sugas Latvijā aug tikai uz akmeņiem, kaut kopumā sūnas spēj labāk pielāgoties dažādām augtenēm.
Man vislabāk patīk sūnaini akmeņi, jo tieši uz akmeņiem aug ar košām sporu vācelītēm bieži sastopamā parastā šķeltcepurene Schistidium apocarpum, skaistiem ziediem līdzīgā lielā cepurene Encalypta streptocarpa, cakotām lapiņām greznā parastā bārdlape Barbilophozia barbata un citas skaistas sūnas.
No retākām akmeņu sūnu sugām gadījies atrast skaisto garzobu smaillapi Lophozia longidens ar sarkaniem vairķermenīšiem kā maziem bumbulīšiem zobaino lapiņu galos un garlapu platdzīsleni Paraleucobryum longifolium, kas Latvijā vēl ne tik reta, bet dažās kaimiņvalstīs jau ļoti reta.
Liela nozīme reto sugu izdzīvošanā ir tam, lai tās saudzētu ne vien dabas huligāni, bet arī akmeņu pētnieki – meklējot reālas vai iedomātas cilvēku kultūrvēsturiskās pēdas akmeņos, viņi noplēš sūnas un ķērpjus. Iespējams, tādu darbību dēļ Latvija ir zaudējusi kādu ķērpju sugu.
Akmeņi ar bedrītēm, caurumiem, iekalumiem
Ir akmeņi, kas visai interesanti sava speci skā reljefa vai atstātās informācijas dēļ, un tiem varētu veltīt daudzus atsevišķus rakstus: akmeņi ar dabiskām bedrītēm un muldām, kurās uzkrājušos ūdeni pat mēdz izmantot dziedniecībā vai kurās tikuši likti ziedojumi; bedrīšakmeņi un dobumakmeņi, kurus par tādiem senos laikos veidojuši cilvēki; pēdakmeņi jeb akmeņi ar it kā pēdu nospiedumiem, kuru izcelsmi nereti ir grūti noskaidrot; dažādi kultūrvēsturiskie akmeņi ar visādu veidu un nozīmes iekalumiem; visbeidzot arī sīki jūrmalas akmentiņi, kam dabiskā veidā izveidojies caurumiņš, ļaujot to nēsāt pakārtu kaklā, – tādi nesot laimi! Šie akmentiņi man īpaši mīļi, un katru reizi, staigājot pa akmeņainu jūrmalu, tādus meklēju!
Skaistums cilvēku veidotās celtnēs
Ne tikai daba parāda akmeņu skaistumu, savs devums ir arī cilvēkam, kurš kopš seniem laikiem akmeņus lietojis ne vien kā materiālu, bet arī skaistas vides radīšanai, izmantojot akmeņu krāsu, formu un izmēru dažādību. Prieks redzēt celtnes, kuru veidošanā izmantoti akmeņi, vienalga, vai tā būtu pils, baznīca, saimniecības ēka, dzirnavas, mols, akmeņu krāvumi, piramīdas vai žogs. Pievērsiet uzmanību, cik dažādi un skaisti akmeņi te atklājas!
Akmeņi zied
Grupas «Skumju akmeņi» tituldziesmā ir vārdi: «Visi akmeņi zied, visi akmeņi zied… uz iekšu…» Taču ziemās un pavasaros akmeņi zied arī uz āru, ap sevi veidojot sniega un ledus ziedlapas.
Julita Kluša
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 06/2015